229. Kas ir vietējā draudze?


Dieva vārds

Dieva vārds nozīmē, ka Dievs runā. Tas ir tas īpašais, kas Svētos Rakstos atšķir no visiem citiem rakstiem. To pa īstam apdomājot, Svētajos Rakstos nesaskatīsim neko tādu, kas izbrīnītu, bet gan ieraudzīsim šo Rakstu brīnumu. Dieva vārdu pēc šo Svēto Rakstu liecības vispirms nedrīkst pakārtot kādiem vispārīgiem priekšstatiem par valodu, nozīmi, rakstiem un tradīcijām. Jo vārdā, kuru runā Dievs, ir Viņš pats, šis vārds nav nekāds iedomu priekšmets, bet gan Viņš to runā un ar to darbojas.


Dievs runā pavēlē “Lai top!” Ar šo Dieva pavēles vārdu ir radies viss tas, kas ir šī pasaule un kas ir tajā (1.Moz.1; Ps.33:6). Šis Radītāja vārds iesākumā nav tikai viens no daudzajiem visuma izcelsmes skaidrojumiem, bet gan ar to tiek likts sākums, un reizē šajā pavēlošajā vārdā tiek nosacītas arī Radītāja un radības attiecības. Pasaule neizplūst kā emanācija no Dieva, Dievs arī nav saplūdis ar pasauli. Ar šo Dieva pavēles vārdu ir likts sākums Radītāja un radības saistībai un nodalīšanai, un ar to turpmāk tiek liegta iespēja jaukt Dieva radību ar Dievu. Ticība Dievam un Dieva vārds šeit, raugoties uz pasaules izcelsmi un tās pastāvēšanu, ir nesaraujamā saistībā: ”Jo ticībā mēs noprotam, ka pasaule ir radīta Dieva vārda spēkā, ka no neredzamā cēlies redzamais” (Ebr.11:3). Ja šīs pamatatziņas trūkst, tad kaut kādas radītas lietas nenovēršami pārvērtīsies par patstāvīgām autoritātēm un gūs varu. Dieva vārds un dzīves pieredze tādējādi parādās tiešā kopējā sakarībā, kas tomēr saglabā arī spriedzi.

Kā Dieva un pasaules attiecības pēc Dieva vārda pastāv vārdā, tā arī Dieva attiecības ar Viņa radīto cilvēku pamato vārds. Kādas ir šīs personiskās attiecības starp Dievu un cilvēku, tas parādās sākotnējā Dieva aizliegumā Viņa radītajam cilvēkam: “No laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi” (1.Moz.2:17). Šis aizliegums, ņemot vērā to, ka cilvēks Paradīzē bija bagātīgi apgādāts ar visu dzīvošanai nepieciešamo, var izlikties nesaprotams un patvaļīgs. Bet tieši ar to cilvēkam tā pirmstāvoklī tiek dota brīvība izvēlēties, izšķirties par vai pret Dievu. Aizliegumus mēs lielākoties saprotam kā savas brīvības ierobežojumu, tāpēc ka gribam kaut ko citu, kas mums šķiet esam labāks. Aizliegums kā brīvības pamats parādās tikai tur, kur uzticēšanās un ticības attiecības nav izjauktas ar neuzticēšanos un aizdomīgumu – ka aiz aizlieguma varētu slēpties kāds ļauns nodoms.

Tāpat kā Dieva sadraudzība ar cilvēku dibināta Viņa vārdā, tā arī cilvēka novēršanās no Dieva saistāma ar viņa attieksmi pret Dieva vārdu. Pārkāpjot aizliegumu, cilvēks ir pazaudējis savu sākotnējo brīvību paļāvīgā paklausībā un ar to ir pazaudējis tiešo kopību nevien ar Dievu, bet arī ar savu tuvāko.

Ja pēc Dieva vārda Svētajos Rakstos Dieva un cilvēka attiecības nosaka Dieva vārds, tad nedrīkst pieļaut, ka šis Dieva vārds vienkārši izklīst tā sauktajā vēsturiskumā. Svētie Raksti liecina, ka cilvēks vārdā atkal un atkal sastopas ar Dievu un ka Dievs darbojas tajos, lai sadraudzību ar cilvēku uzturētu un atjaunotu. Tā likumdošana pie Sīnaja ir tieša uzruna: “Un Dievs sacīja visus šos vārdus: Es esmu Kungs, tavs Dievs…” (2.Moz.20 u.t.). Sadraudzību Dievs atjauno, ar Savām pavēlēm/baušļiem un aizliegumiem parādot un atgādinot šīs sadraudzības robežas. 5.Moz.4:1-24 ļoti noteikti parādīts, kā ar vārdu, Dievam uzrunājot ļaudis un ļaudīm piesaucot Dievu, tiek īstenota īpaši izraudzīto sadraudzība – atšķirīgi no visiem citiem priekšstatiem un uzskatiem, ar kuriem var priekšstatīt un uzskatāmi attēlot Dievu. Kā Dievs savos vārdos runā uz savu tautu, tā tauta ar šiem vārdiem runā ar Dievu. “Jūs dzirdējāt Viņa vārdu skaņu, bet jūs neredzējāt nekādu tēlu, balss vien bija” (5.Moz.4:12). Šī sadraudzība vārdā izslēdz jebkuru citu Dieva attēlojumu – attēlos un pieredzē (5.Moz.4:15-19), un principā arī citus vārdus. Pirmais bauslis – “Es esmu Kungs, tavs Dievs .. tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā” un ar to saistītais otrais bauslis “Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes. Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem!..” (2.Moz.20:1-6; 5.Moz.5:6-10) – attiecas uz Dieva vārdā pamatoto Dieva un cilvēka sadraudzību. Tā jau Rakstu principā izšķiras Dieva atziņa un tās vadītā un balstītā pasaules pieredze.

Vecās [noslēgtās] derības pravieši sniedz Dieva vārdu pirmajā personā ar piebildi “Tā saka tas Kungs”. To nedrīkst neitralizēt kā literāru formu, bet gan tas veido atšķirību starp runājošo Dievu un runāšanu par Dievu Dieva vārdos. Pie tā pieder, zināms, arī tas, ka šie praviešu citētie Dieva tiešās runas vārdi nerodas no situācijas, un nepavisam jau nu ne no cilvēku vajadzībām un izpratnes nosacījumiem. Taisni otrādi, šie praviešu vārdi ir tie, kas rada situāciju un izgaismo to tur, kur tauta nomaldās tumsā un nepaklausībā. Pravietis, uz kuru runā Dievs un kuram šie Dieva vārdi jāsniedz tālāk, nevien redz šo pretrunu, bet arī bieži to izjūt līdz visdziļākajam izmisumam (sal.Jer.15:10 u.t.; 20:7 u.t.; Am.7:10 u.t. u.c.). Šī Dieva vārdu nenogludināmā pretruna vērsta pret nepaklausību un novēršanos no Dieva, bet tā arī mierina tur, kur Dieva tautai liekas, ka Dievs to pametis (Jes.40:1 u.t.).

Dieva vārdā balstās vecās un jaunās derības kontinuitāte. Tas, protams, nav atzīstams, raugoties no cilvēku valodas vēsturiskuma redzes leņķa, jo tad kā vērtētāji un šķīrēji priekšplānā nostājas kontekstuālās valodiskās un, kā to rāda jaunākā vēsture, arī rasu īpatnības. Dieva runā mēs nesastopamies ar literatūras vēstures bet gan pestīšanas vēstures faktu sakarībām: “Dievs vecos laikos daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem uz tēviem, šinīs pēdīgajās dienās uz mums ir runājis caur Dēlu ..” (Ebr.1:1-2). Ka Jēzus Kristus Dieva vārdu ne tikai runā Vecās Derības praviešu veidā, bet ka Viņš pats ir tas [šis Vārds], tas veido kristīgās ticības saturu un pamatu: “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir” (Jņ.1:1-3). Tā Jēzū Kristū atklājas Dieva vārda laiku un telpu aptverošā identitāte, kas pamatojas trīsvienīgā Dieva būtībā.

Jēzus Kristus vārdos paustas Dieva Dēla pilnvaras. “.. Viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā viņu rakstu mācītāji” (Mt.7:29; Mk.1:22-27). Jēzus ar savu vārdu savalda vētras un viļņus, izdzen dēmonus, dziedina slimos, piedod grēkus. Tur parādās Dieva piešķirtā “vara debesīs un virs zemes” (Mt.28:18; Mk.16:17 u.t.). Tā Jēzus Kristus evaņģēlijs, kas tiek sludināts Jēzus Kristus uzdevumā, ir Dieva vārds Dieva pilnvarā, kā arī Dieva darbība.

Ja mēs ietekmējamies no platoniskajiem priekšstatiem par Dieva vārda vēsturiskumu un cilvēcisko iedabu transcendences un imanences lauztajās attiecībās, tad neskatoties uz visu, kas mums Svētajos Rakstos sacīts par Dieva vārdu – ātri no redzes loka pagaist tāds fakts kā Dieva vārda mūžīgums. Jes.40:8 sacītais tiek atkārtots 1.Pēt.1:24 u.t.: “Zāle nokalst, puķe novīst, bet mūsu Kunga vārds paliek mūžīgi!” Jēzus to līdzīgā veidā apstiprina saviem mācekļiem, runājot par laika un pasaules beigām: “Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs!” (Lk.21:33). Kas, runājot par jēdzienu Dieva vārds, akcentē vārdu vārds, tā skatu allaž saistīs cilvēku vārdu mainība un nepastāvība. Kas, turpretī, runājot par šo jēdzienu, akcentēs vārdu Dievs, tam atklāsies Dieva vārda mūžība – no Viņa būtības Viņa uzticībā savai radībai, kā Viņš to visiem laikiem ir atklājis, sūtot savu Dēlu. “Jo tos vārdus, ko Tu Man devi, Es esmu devis viņiem, un viņi tos uzņēmuši un patiesi atzinuši, ka Es esmu nācis no Tevis, un ticējuši, ka Tu Mani esi sūtījis” (Jņ.17:8). Tā Svētie Raksti mums ne tikai vienkārši apliecina Dieva vārda vēsturiskumu, bet arī to nemainīgo mūžību, “mūžīgo evaņģēliju” (Atkl.14:6). Tādējādi šis Dieva vārds Svētajos Rakstos nav aplūkojams vienkārši tā vēsturiskumā, bet gan nevien cilvēces vēsture, bet arī viss radītais, debesis un zeme, ir pamatots Dieva vārdā, to visu aptver Dieva vārds. Šis vārds, kas nāk no mūžības un uz mūžību ved, sastop mūs mūsu laikā. Tas ir šis Dieva vārda brīnums.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.