61. Kādā gadījumā mēs nicinām un apvainojam savus vecākus un priekšniecību?


Dieva vārda spēks bauslībā un Evaņģēlijā

« Dieva spēks pestīšanai | Dieva vārda radošais spēks »

Runājot par vareno Dieva vārdu, daudz kas tika sacīts, balstoties pašsaprotamā pieņēmumā, ka mēs runājam par Evaņģēlija vārdu, ar kuru Dievs atdzemdina grēciniekus, aicinot viņus “no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā” (1.Pēt.2:9). Stingri ņemot, ne visi Raksti, bet vienīgi Evaņģēlijs ir žēlastības līdzeklis. Bauslība nav žēlastības līdzeklis, tomēr tā ir varena spēka pilna, radot bailes un šausmas grēcinieka sirdī. Tā ir abpusēji ass, griezīgs zobens (Ebr.4:12).[1]


Runādams ar saviem mācekļiem tajā vakarā, kad Viņš tapa nodots, Jēzus stāstīja par Svētā Gara darbu: „Un Viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu. Grēku – jo tie netic Man. Taisnību – jo Es aizeimu pie Tēva, un jūs Mani vairs neredzēsit. Tiesu – jo šīs pasaules valdnieks ir dabūjis savu spriedumu.” (Jņ.16:8-11) Svētais Gars nedarbojas tikai caur Evaņģēliju, bet Viņa varenā darbība notiek arī caur bauslību. Kad bauslība tiek sludināta un grēcinieki redz savu grēcīgumu, arī tas ir Svētā Gara darbs. Asais nosodījums, ko rada bauslība, iededzina sirdī nosodošas liesmas. Arī apustulis Pāvils uzsver vareno Dieva likuma darbību 2. Vēstulē korintiešiem.

“Ne ka mēs paši no sevis būtu spējīgi ko labu domāt; bet, ja esam spējīgi, tad tas ir no Dieva, kas mūs darījis spējīgus kalpot jaunajai derībai: ne burtam, bet garam; jo burts nokauj, bet Gars dara dzīvu. Bet, ja kalpošanai nāvei ar saviem akmeņos kaltiem burtiem bijis tāds spožums, ka Israēla bērni nevarēja skatīties Mozus vaigā viņa spožuma dēļ, kam taču bija jāzūd, kā lai nebūtu daudz lielāks spožums Gara kalpošanai? Jo, ja pazudināšanas kalpošanai bijis spožums, tad jo daudz vairāk tas ir taisnošanas kalpošanai. Jo, kas bijis spožs, tas tagad ir zaudējis savu spožumu šā pārlieku lielā spožuma dēļ. Jo, ja tam, kam bija jāzūd, bijis spožums, tad jo vairāk būs spožums tam, kas paliek. Tāpēc ka mums ir tāda cerība, mēs runājam ar lielu drosmi, un ne tā kā Mozus, kas klāja apsegu pār savu vaigu, lai Israēla bērni neredzētu, kā izbeidzas tas, kam jāzūd. Bet viņu sirdis tika nocietinātas; jo līdz šai dienai tas pats apsegs paliek un, lasot Veco Derību, nevar tikt atsegts, jo tas zūd ar Kristu. Bet līdz šai dienai, kad lasa Mozu, apsegs paliek izklāts pār viņu sirdīm.” (2.Kor.3:5-15)

Nākamajās divās sadaļās tiks pētīti abi Dieva vārda darbības veidi: nāves amats, pazudināšanas kalpošana un Gara amats, taisnošanas kalpošana.

1521. gadā Luters iesaistījās disputā ar Hieronīmu Emseru, Leipcigas universitātes teoloģijas profesoru. Niknais pamfletu karš uzsāka pats savu neatkarīgu dzīvi, un Emsers un Luters apmainījās ar daudziem smalkiem, neglaimojošiem dzēlieniem. – Ir uzjautrinoši to lasīt, lai gan jautājums ir nopietns. Jautājuma būtība bija Bībeles skaidrošana, kas Luteram padevās izcili. Emsers izmantoja Pāvila vārdus – “Burts nokauj, bet Gars dara dzīvu” – lai izsmietu Lutera vienkāršo, burtisko (vēsturiski – gramatisko) Rakstu izpratni, izceldams savu sarežģīto sholastiski – alegorisko metodi kā “Garu, kas dara dzīvu”.[2] Pēc Lutera domām, šāda Pāvila vārdu interpretācija padarīja Emseru par vientiesīgu muļķi, jo godīga un tieša attieksme pret Svētajiem Rakstiem, atklātu, ka šis teksts runā par atšķirību starp bauslību un Evaņģēliju. Luters vēršas pret Emseru un viņa kļūdaino teksta izpratni šādi:

„Tas pavisam noteikti ir tā, ka visur tur, kur sludināta tiek vienīgi bauslība un aplūkots tiek vienīgi burts, kā tas notika Vecajā Derībā, un tur, kur pēc tam netiek sludināts Gars, tur ir nāve bez dzīvības, grēks bez žēlastības, posts bez mierinājuma. Tas rada bēdu māktas un sagūstītas dvēseles, kas beigu beigās krīt izmisumā un ir spiestas mirt grēkā. Ar šādu sludināšanu tās uz mūžīgiem laikiem tiek nolādētas. Mūsu dienās slepkavnieciskie sofisti ir darījuši šādas lietas un joprojām to dara ar savām “teoloģiskajām sistēmām”, kurās tie dzen un moca cilvēkus ar savām pavēlēm nožēlot grēkus, izsūdzēt tos, atgriezties un darīt gandarīšanas darbus. Pēc tam tie māca labus darbus un sludina labu mācību, kā tie paši saka, bet nekad tie nerāda bēdu pārņemtajām sirdsapziņām Garu un Kristu, tādēļ nekur pasaulē Kristus nav zināms un Evaņģēlijs ir pabāzts zem tepiķa.. Ja Dieva likums, sludināts un izskaidrots, cik vien labi iespējams, ir kaitīgs un postošs, kā Svētais Pāvils to šeit saka, kādēļ tad sofisti un āzis [Emsers] mēģina darīt cilvēkus dievbijīgus ar cilvēku mācībām, ar viņu pašu likumiem un pieaugšanu labajos darbos? Patiesi, tā kā bauslība nogalina un nolād visu, kas nav žēlastība un Gars, viņi ar saviem daudzajiem likumiem un darbiem vairo tikai to, kas bauslībai jānogalina un jānolād. Tā viss viņu darbs un pūles ir veltīgas, un, jo vairāk viņi dara, jo sliktāki kļūst, jo nav iespējams piepildīt bauslību ar darbiem un mācībām. Tikai Gars var piepildīt bauslības prasības.”[3]

PAZUDINĀŠANAS KALPOŠANA

Kā jau iepriekš norādīts, mums nevajadzētu uzskatīt bauslību par žēlastības līdzekli, nedz arī tā ir žēlastība, kas māca sirdi bīties, kā to, šķiet, dara populārā dziesma “Amazing Grace”: “Tā bija žēlastība, kas mācīja manai sirdij bīties, Un žēlastība manas bailes atviegloja.” Vienīgi Evaņģēlijam ir Dieva žēlastības spēks. Ir taisnība, ka Dieva bauslības vārds māca manu sirdi bīties, bet tā nav žēlastība, un šīs bailes neglābj grēcinieku.

Arī bauslība ir varena savā spēkā, bet tās spēks nedāvā dzīvību. Konkordijas Formula raksturo bauslību kā spoguli, “kurā tieši atspoguļojas Dieva griba un tas, kas Viņam tīkams, kas ticīgajiem arvien jāpatur acu priekšā un uzcītīgi, bez mitas jālieto savā vidū.” (VG, 572. lpp.) Ik reizi, kad bauslība nonāk saskarē ar cilvēka miesu, tā līdzīgi sērskābei var vienīgi apdedzināt. Tas attiecas arī uz kristieti, ne tikai uz neticīgo. Kristietis, kā mēs zinām, ir simul iustus et peccator (gan grēcinieks, gan svētais vienlaicīgi). Tikmēr, kamēr kristietis dzīvo šajā pasaulē, pat ja viņš kā svētais priecājas par Dieva likumu, viņa vecais Ādams, grēcīgā miesa joprojām, saskaroties ar bauslību, tiek nolādēta un dedzināta. Tas nenozīmē, ka bauslība tajā pašā laikā nedarbojas citos veidos, proti, tā gan ticīgā, gan neticīgā cilvēka miesu šajā pasaulē tur zem zināmas kontroles, tā māca un parāda kristiešiem, ko tieši Dievs uzskata par labiem darbiem, lai tie nekristu farizejismā vai piētismā, izdomājot paši savus labos darbus. Tomēr Dieva bauslības spēku, kad tā saskaras ar grēcīgo miesu, kas grēciniekā paliek visu viņa šīs zemes dzīvi, nedrīkst novērtēt par zemu. Nolūks, tieši kādēļ bauslība ir dota, ir skaidri izteikts Svētā Pāvila vārdos, īpaši viņā Vēstulē romiešiem: “Bet mēs zinām, ka viss bauslībā teiktais teikts tiem, kas stāv zem bauslības; tā visiem aizdarīta mute, un visa pasaule vainīga Dieva priekšā.. Jo bauslība dod grēka atziņu.” (Rom.3:19-20)

Augsburgas ticības apliecības Apoloģijā Melanhtons vairākas reizes lieto izteikumu lex semper accusat, “bauslība vienmēr apsūdz.” Bauslība darbojas arī citos veidos, bet viena lieta, ko tā dara vienmēr, ir cilvēka miesā esošā grēka nolādēšana, vienalga, vai tas ir atdzimuša vai neatdzimuša cilvēka vecais Ādams. Mums nevajadzētu aizmirst, ka bauslība spriež tiesu un nolād ne tikai tad, kad tā atklāj grēku, tas ir, vienu vai otru Dieva bauslības pārkāpumu, bauslība nolād arī (īpaši!) mantoto vainu, kas kā Ādama pēcnācējam piemīt katram cilvēkam, tāpat kā nepārtraukto dumpību pret Dievu, kas turpinās mūsu vecajā dabā. R. Proiss savelk kopā vairāku dogmatiķu domas, kad viņš apraksta Dieva bauslības spēku kā “iznīcinošu un nepielūdzamu spēku. Bet tai nav spēka radīt ticību Kristum vai taisnot. Bauslības spēks izpaužas vienīgi kā draudi, tiesāšana un nonāvēšana.. Bauslība neved grēcinieku pie Kristus – tā neko nezina par Kristu –, bet ved prom no Kristus.. Un tomēr paradoksāli, bet atklājot grēciniekam viņa pazušanas stāvokli.., bauslība spiež grēcinieku meklēt Kristu.”[4] Bauslības darbība attiecībā uz kristieti ir aprakstīta Konkordijas Formulas artikulā par trešo bauslības pielietojumu:

“Ja ticīgie un izredzētie Dieva bērni caur viņos iemājojošo Garu šajā dzīvē taptu pilnīgi atjaunoti, tā ka savā dabā līdz ar visiem tās spēkiem viņi būtu pilnīgi brīvi no grēkiem, tad viņiem nevajadzētu nekādas bauslības un nekāda pamudinātāja.. Gluži kā mīļie eņģeļi, kuri paklausa pilnīgi labprātīgi. Tomēr ticīgie šajā dzīvē netiek atjaunoti pilnīgi un pavisam.. Jo – lai gan viņu grēks caur Kristus pilnīgo paklausību ir segts, tā ka ticīgajiem tas netop pielīdzināts par pazudināšanu, kā arī caur Svēto Garu sākusies vecā Ādama nonāvēšana un šā cilvēka dvēseles atjaunošana Garā – taču vecais Ādams viņu dabā un visos tās spēkos arvien vēl paliek.. Tādēļ šādu miesas tieksmju dēļ patiesi ticīgajiem, izredzētajiem un atdzimušajiem Dieva bērniem šajā dzīvē ik dienu vajadzīga ne vien bauslības mācīšana un pamudināšana, brīdinājumi un draudi, bet bieži vien – arī sods.” (VG, 572., 573. lpp.)

Bauslība ir Dieva vārds un griba. Kā tāds tas ir Svētā Gara darbs, parādot likumu un nosodot grēku un grēcinieka sirds grēcīgumu. Tādējādi tas, ka Svētais Gars pārliecina pasauli par grēku (Jņ.16), ir nāves amats un pakļaušana lāstam (2.Kor.3). Tas ir Dieva spēks, kas paveic šo darbu. Šis spēks ir bauslības vārdā. Konkordijas Formulā ir citēti vārdi no Lutera sprediķa:

“Viss, kas tiek sludināts par mūsu grēkiem un Dieva dusmību – lai kā un kad vien tas notiktu – ir bauslības pasludinājums.” (VG, 567.lpp.)

Tas parāda, kāds spēks bauslībai īsti piemīt, bet, pirms beidzam šo sadaļu, mums jānorāda tas, ko bauslība nespēj darīt. Dievs pavēl un grib, lai mēs dzīvojam saskaņā ar bauslību „bet tā nedod spēku un spēju, ka mēs to spētu sākt un darīt” (VG, 573. lpp.). Lai palīdzētu mums to saprast, Konkordijas Formulā tiek izšķirti bauslības un Gara darbi. Bauslības darbi ir tie, kurus veic neticīgie un vecais cilvēks, kas vēl ir dzīvs ticīgajā, kad tie ārēji dara labus darbus, cerot uz atlīdzību vai bailēs no soda. Gara darbi ir darbi, kurus dara ticīgais tādēļ, ka viņš “ir atdzimis un no bauslības atbrīvots, tas ir, kļuvis brīvs no šā dzinēja un tiek Kristus Gara vadīts.. un – ciktāl ir atdzimis – dara visu ar brīvu, priecīgu garu” (VG, 574. lpp.). Tādējādi mēs esam nonākuši pie taisnības kalpošanas.

TAISNĪBAS KALPOŠANA

Otra kalpošana turpretī ir “Gara kalpošana”, “taisnības kalpošana”, “kalpošana, kam ir lielāks spožums.” Tas, protams, nav nekas cits kā Evaņģēlijs. Galvenajā šā vārda nozīmē Evaņģēlijs pats ir kalpošana tiem, kas tikuši bauslības nolādēti un cer tikai uz Dieva palīgu un pestīšanu. Kādā veidā tā ir Gara kalpošana, tas ir pietiekami skaidrs. Bet tagad mums ir jāpārrunā, ko nozīmē tas, ka mēs saucam to par taisnības kalpošanu. “Jo es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic, jūdam visupirms un arī grieķim. Jo tajā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos.” (Rom.1:16-17)

Pāvils saka, ka Dieva taisnība ir atklāta Evaņģēlijā. Ko viņš domā ar vārdiem “Dieva taisnība”? Kalna sprediķī Jēzus sacīja: “Dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un Viņa taisnības.” (Mt.6:33) Šī taisnība nav tā, kuru Dievs pieprasa no savas radības; tā nav bauslība, kas rakstīta uz akmens vai sirds plāksnēm, nedz arī bauslība, kuru sludināja Jēzus un Viņa apustuļi. Šī sludinātā bauslība tiecas pēc taisnības, bet, kā jau esam redzējuši, taisna dzīve, kuru pavēl Dievs, nepavisam nav laba vēsts, bet slikta ziņa, jo tā atklāj nepārvaramo attālumu starp mani un Dieva prasībām. Tā taisnība, kas tiek pavēlēta, dzeļ, dzen mani izmisumā un padara par visnožēlojamāko no visiem cilvēkiem.

Tā taisnība no Dieva, pēc kuras mums jādzenas, ir taisnība, kas netiek pieprasīta, bet pasludināta. Tā nav taisnība, kas nāk no mums, no cilvēka iekšienes, kas ir cilvēka gribas un darbības auglis, bet tā objektīvi atrodas ārpus mums, tā ir “sveša”, “ārēja” taisnība, kas pieder kādam citam. Tā ir Dieva taisnība, kurš kļuvis par cilvēka miesu, cilvēks Jēzus Kristus. Evaņģēlijs ir pilnīgs taisnums Jēzus paša dzīvē, nāvē un augšāmcelšanās notikumā.

Dieva taisnība, Kristus taisnība, ticības taisnība – viena un tā pati lieta – ir atrodama Bībeles vēstī par mūsu Kunga miesā nākšanu un pestīšanas darbu. Nepietiek ar to, ka vienkārši tiek norādīts uz Jēzu pie krusta un sacīts, ka Viņš mira, lai glābtu mani. Man pestīšana sastāv no tā, kas Viņš bija: Dievs kļuva miesa – inkarnācija; un tas, ko Viņš darīja dzīvodams un mirdams – grēku izpirkšana jeb salīdzināšana. Tajā visā pamatojas Dieva pasludinātā taisnošana.

Lai iegūtu skaidru priekšstatu par to, mēs tuvāk apskatīsim divas šīs Kristus taisnības daļas – Viņa miesā nākšanu un pestīšanu.

Turpinājumā lasi: Inkarnācija jeb miesā nākšana


[1] – Ir liels kārdinājums abpusēji aso zobenu saprast kā norādi uz bauslību un Evaņģēliju. Komentārā par Vēstuli ebrejiem (1518) Luters noraida šā panta interpretāciju, kāda bija raksturīga viduslaikiem, un pieņem Hrizostoma komentāru:

“Patiesi, tas ir nežēlīgāks par jebkuru citu zobenu: jo tas nāk pār (tas ir, cirtīs) dvēselēm, radot nežēlīgas brūces un liktenīgus ievainojumus.”

Tālāk savā komentārā Luters abpusēji aso zobenu pielīdzina sodošajai, nenovēršamajai bauslībai. (AE 29, 164 un tālāk)

[2] – Ironiski, bet netrūkst luterāņu, kas, sākot ar Grundtvigu un vēlāk Bārta sekotājiem, līdzīgā veidā pārprata šo tekstu, noraidot Rakstus kā nemaldīgu, autoritatīvu Dieva vārdu.

[3] – AE 39, 186 f.

[4] – Preus 364



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.