312. Kas tad ir "vecais cilvēks"?


Dieva vārda radošais spēks

« Dieva spēks pestīšanai

Bībele par vārdu, kas nāk no Dieva, runā kā par radoša spēka vārdu, jo tas ir paša Dieva vārds. 1. Mozus grāmatas 1. nodaļā stāstīts, ka Dievs izrunā vārdu un rodas pasaule: “Un Dievs sacīja: ‘Lai top gaisma.” Un gaisma tapa.” Dziesminieks Dāvids saka, ka “Viņš runāja, un tā notika, Viņš pavēlēja, un viss radās.” (Ps.33:8). Savukārt Vēstulē ebrejiem lasām: “Jo ticībā mēs noprotam, ka pasaule ir radīta Dieva Vārda spēkā, ka no neredzamā cēlies redzamais.” (Ebr.11:3) Un tomēr Jaunā Derība ļoti viegli no logosa kā Dieva radošas pavēles pāriet uz Logosu kā Dieva Dēlu: “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir” (Jņ.1:1-3), un Svētais Pāvils savā Vēstulē kolosiešiem saka: “Viņā radītas visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas. Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu.” (Kol.1:16)

Iepriekš sacītā gaismā mēs varam saprast, kas tiek domāts ar vārdiem “varenais Dieva vārds”. Nav iespējams runāt par Dieva vārdu bez Kristus, nedz arī par Kristu bez Dieva vārda. Gan rakstītais, gan atklātais, gan runātais, gan miesā nākušais Dieva vārds ir saistīts ar Dieva varenās gribas īstenošanu. Kad Pāvils saka, ka Evaņģēlijs ir Dieva spēks, viņš lieto vārdu δύναμις. Šo pašu vārdu viņš lieto citā vietā attiecībā uz Svētajiem Rakstiem kopumā, rakstīdams Timotejam: “Tu no mazām dienām zini svētos rakstus, kas spēj tevi padarīt gudru pestīšanai.” (2. Tim. 3:14) Grieķu vārds, kas latviski tulkots kā “spēj tevi padarīt”, arī ir δύναμις. Starp citu, mums nevajadzētu padoties kārdinājumam pielīdzināt Dieva spēku dinamītam, jo tā būtu nevis vāja, bet pilnīgi nepareiza ilustrācija, Dieva vārda maldīga izpratne. Pāvils vārdu δύναμις lieto, lai norādītu uz kādu lietu, kam pašai par sevi piemīt spēks. Tomēr tas neeksplodē, pārvērsdamies par neko; tas ir dinamisks, darbīgs un iedarbīgs. Jēzus saka, ka tāpat kā “Tēvam ir dzīvība pašam sevī (piemītoša), tāpat Viņš arī Dēlam ir devis, lai Tam būtu dzīvība pašam sevī. (Jņ. 5:26) Tieši tāpat kā Dievam ir dzīvība pašam sevī, kas nav atkarīga ne no viena cita, tāpat arī Viņa vārdam ir spēks, kas piemīt pats no sevis, neatkarīgi no visa cita, no jebkuras citas būtnes vai spēka, jo šis vārds ir Dieva gribas izpausme. Un tā Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars saka savu vārdu, pauž savu gribu un tas īsteno to, ko pats Dievs grib. Kādā veidā Marija ieņem miesā nākušo Dievu? Pie viņas ierodas eņģelis Gabriēls un saka viņai vārdu, un Dieva apsolījums ar eņģeliskā sludinātāja muti ir: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstākā spēks tevi apēnos.” (Lk. 1:35) Starp citu, Luters to komentē šādi: “Ar šiem vārdiem Kristus ne tikai nāk viņas sirdī, bet arī viņas klēpī tad, kad viņa dzird, aptver šos vārdus un tic tiem. Dieva spēks nāk vienīgi ar Vārdu.”[1]

Tas Kungs raisa savu draugu Lācaru no nāves važām, nevis veidojot dziedinošus dubļus ar savām siekalām, ieliekot tos Lācara nāsīs, nedz arī Viņš noliecas pie Lācara un pūš savu dvašu viņa nāsīs. Kristus stāv ārpusē pie Lācara kapa un saka: “Lācar, nāc ārā!” (Jņ. 11:43), un Lācars, kura miesa jau bija sākusi trūdēt, nāk dzīvs ārā no sava kapa. Un tas īpaši neatšķiras no tā, ko Jēzus saka par mūsu augšāmcelšanos: “Patiesi, patiesi Es jums saku: nāk stunda un viņa ir jau klāt, kad mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi”, kas pavisam noteikti runā par garīgi mirušo atdzīvināšanu, un tad – “Jo nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, dzirdēs Viņa balsi un nāks ārā: tie, kas labu darījuši, lai celtos augšām dzīvībai, bet tie, kas ļaunu darījuši, lai celtos augšām sodam.” (Jņ.5:25-29) Dievs tiekas ar mums un darbojas pie mums savā varenajā vārdā katru mūsu dzīves brīdi, no dzimšanas līdz nāvei. Ar to Viņš arī uztur dzīvību. Kristībā ar Viņa vārdu vienkāršs ūdens kļūst par spēkpilnu mazgāšanu uz atjaunošanos (Tit.3:5 un tālāk). Viņš izturas pret mums tāpat kā pret triekas ķerto, kas tika nolaists pie Viņa caur jumtu. Vispirms Viņš veic varenu brīnumu: “Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti”, un tikai pēc tam Viņš dara brīnumu, kas redzams ar acīm: “Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām.”(Mt. 9:2 un tālāk) Savā Svētajā Vakarēdienā Viņš paēdina mūs ne tikai ar maizi un vīnu, bet ar maizi, kas ir Viņa miesa, un vīnu, kas ir Viņa asinis, izlietas grēku piedošanai. Maizi par savu miesu Viņš pārvērš, vienkārši sakot savu vārdu ar sava kalpa (mācītāja) muti.

Šis ir Dieva vārds ar tam piemītošo spēku. Dieva apsolījums ir, ka Viņa vārds īstenos to, ko Dievs grib panākt. “Tāpat tas ir ar Manu vārdu, kas iziet no Manas mutes. Tas neatgriezīsies pie Manis tukšā, bet tam jāizdara tas, ko Es vēlos, un jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju.” (Jes.55:11). Savukārt Augsburgas ticības apliecībā mēs lasām:

“Caur Vārdu un sakramentiem kā instrumentiem tiek dāvināts Svētais Gars, kas – kur un kad Dievs to grib – rada ticību tajos, kuri uzklausa Evaņģēliju.” (ATA, V)

Kā jau dzirdējām, par Dieva vārda spēku visbiežāk tiek runāts saistībā ar atdzimšanu. 2. Vēstulē korintiešiem Svētais Pāvils saista dzīvību nesošo Dieva vārda spēku ar vārdu, caur kuru Dievs radīja pasauli. “Jo Dievs, kas ir sacījis, lai gaisma aust no tumsības, ir atspīdējis mūsu sirdīs, lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā.” (2.Kor.4:6)

Apustulisko autoru biežā atsaukšanās uz vareno Dieva vārdu, bez šaubām ir saistīta ar Jēzus augstā priestera lūgšanā doto apsolījumu: “Svētī tos patiesībā; Tavi vārdi ir patiesība.. Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs.” (Jņ.17:17-20) Šeit fonā esošais dievišķais monerģisms, proti, tas, ka atdzimšana, atgriešanās ir tikai un vienīgi Dieva darbs bez cilvēka līdzdalības, tiešāk izskan līdzīgā tekstā atrodamajos Pāvila vārdos: “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielielītos.” (Ef.2:8-9)

Šis dievišķais monerģisms ir nesaraujami saistīts ar vareno Dieva vārdu Viņa Evaņģēlijā. Jēkabs saka, ka tā ir Dieva griba un vārds, kas liek Evaņģēlija vēstij īstenoties. “No brīvas gribas Viņš mūs ir dzemdinājis ar patiesības vārdu, lai mēs būtu Viņa radījumu pirmaji.” (Jēk. 1:18) Tā pati atziņa atbalsojas Pētera vārdos: “Jūs, kas esat atdzimuši ne no iznīcīgas sēklas, bet neiznīcīgas, no dzīvā un paliekamā Dieva vārda.” (1. Pēt. 1:23) Abi viņi lieto tādu pašu valodu, kāda dzirdama Pāvila vārdos par augšāmcelšanos 1. Vēstules korintiešiem 15. nodaļā.

Svētais Pāvils ļoti enerģiski uzsver vārda varenību, nekautrēdamies no tā, ka viņš pats ir šā vārda runātājs, bet ļoti skaidri norāda, kā vārds un spēks tas patiesi ir: “Jebšu jums būtu desmit tūkstoši pamācītāju Kristū, tad tomēr jums nav daudz tēvu; jo es jūs esmu, evaņģēliju sludinādams, dzemdinājis Kristū Jēzū.”(1. Kor. 4:15) „Tāpēc mēs arī pastāvīgi pateicamies Dievam, ka jūs, uzklausījuši mūsu sludinātos Dieva vārdus, tos esat uzņēmuši nevis kā cilvēku, bet kā Dieva vārdus, kas tie patiesībā ir; jo pats Dievs darbojas ar savu spēku jūsos, kas ticat”(1.Tes. 2:13). Tomēr iedarbīgais spēks ir atrodams pašā Evaņģēlijā, jo tas ir paša Dieva spēks un arī Svētais Gars te netiek aizmirsts: “Bet mums pienākas pastāvīgi pateikties par jums, Tā Kunga mīļotie brāļi, ka Dievs jūs no paša sākuma izraudzījis pestīšanai Gara dzīves svētumā un patiesības ticībā” (2 Tes. 2:13); un “Viņā arī jūs esat dzirdējuši patiesības vārdu, savas pestīšanas evaņģēliju, un, Viņam ticēdami, esat saņēmuši Svētā Gara zīmogu pēc apsolījuma.” (Ef. 1:13)

Tādējādi skaidri tiek mācīts, ka “ticība nāk no sludināšanas un sludināšana – no Kristus pavēles” (Rom. 10:17). Te mēs, protams, redzam, ka šis pants runā arī par vārda kalpošanas amata dievišķo iedibināšanu, par sludināšanas amatu. Tomēr arī tad galvenā doma šeit joprojām ir tā, ka ticības dzimšana, dievišķa apgaismošana no neticības garīgās tumsas ir tas pats varenais vārds un Dieva griba, kas lika gaismai tapt no tumsas, kārtībai no haosa un cilvēkam no tā, ko Viņš jau bija radījis. Pat Pētera vārdi, kas bieži šķiet kā nevajadzīga piebilde blakus diženajam tekstam par vispārējo priesterību, pārceļ to atpakaļ pagātnē, saistot ar radīšanas vārda pilnīgo spēku: “Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai paustu Tā varenos darbus, kas jūs aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā.”(1. Pēt. 2:9) Svētais Gars labprāt atkārto pats sevi tāpat kā iepriekš minētajos vārdos: Jo Dievs, kas ir sacījis, lai gaisma aust no tumsības, ir atspīdējis mūsu sirdīs, lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā.” (2. Kor. 4:6). Šis temats nav jauns un neatklājas tikai apustuļu rakstos, jo tas ir skaidri ieraugāms jau praviešu rakstos: “Tauta, kas staigā tumsībā, ieraudzīs spožu gaismu.” (Jes. 9:2, skat. arī Jes. 60)

Mēs dzirdējām, ka Jēzus apustuļi viennozīmīgi māca, ka vārds, ar kuru Dievs radīja pasauli, Viņa Dēla vārds, kurš pats ir mūžīgais Vārds, ir tas pats varenais vārds, kas sludina dzīvību un pestīšanu. Tas ir dzīvību dāvājošais, radošais vārds, ar kuru Dievs vēlas darboties pie saviem ļaudīm cauri visam laika gājumam. Tas nozīmē arī to, ka tad, kad mēs sludinām Evaņģēliju citiem, mēs izrunājam varenu vārdu. Jēzus apsolījums, kuru tas deva saviem septiņdesmit mācekļiem, attiecas ne tikai uz viņiem, bet uz visiem, kas sludina Viņa apustulisko vārdu: “Kas jūs klausa, tas klausa Mani.” (Lk. 10:16)

Roberts Proiss savā 17. gs. luteriskās ortodoksijas pētījumā norāda, ka stingrais uzsvars uz Dieva vārda spēku ir raksturīgs tikai luterismam.[2] Teoloģiskās sitēmas, kas cēlušās no kalvinisma un anabaptistu kustības, nevēlējās saistīt Svēto Garu ar vārdu, piešķirot tam iedarbīgu spēku. Džonatans Edvards (1703 – 1758) savā sprediķī “Dievišķā un pārdabiskā gaisma” ir aprakstījis kalvinistu uzskatus šajā jautājumā, kas ir raksturīgi arī Cvinglija sekotājiem un anabaptistiem:

“Kad tiek sacīts, ka Dievs dod šo gaismu nepastarpināti, tiešā veidā nelietojot dabiskos līdzekļus, tad ar to tiek domāts, ka Dievs to dod, nelietodams nekādus līdzekļus, kas darbotos paši ar savu spēku vai Dieva lietotu dabas spēku; šo iedarbību nerada kāds starpnieks. Tam nav nekāda cita cēloņa kā vien tas, ka Dievs to rada nepastarpināti un tieši. Dieva vārds nav patiesais šīs iedarbības cēlonis: tas nelieto nekādu sev piemītošu dabisku spēku. Dieva vārds tiek lietots vienīgi kā līdzeklis, kas sniedz prātam šīs glābjošās instrukcijas saturu: un to patiešām tas sniedz mums ar dabisku spēku vai iespaidu. Tas paziņo mūsu prātam vienu vai otru doktrīnu; tas ir cēlonis tam, lai mēs gūtu priekštatu par šīm mācībām mūsu galvās, bet ne dievišķas ekselences nozīmē mūsu sirdīs. Patiesi, cilvēks nevar iegūt garīgu gaismu bez vārda, bet tas nenozīmē, ka vārds patiesi ir šīs gaismas cēlonis. Prāts nevar ieraudzīt kādas doktrīnas ekselenci, ja šī doktrīna jau pirms tam nav prātā; bet doktrīnas ekselenci īsti var ieraudzīt tikai tiešā veidā no Dieva Gara, kaut arī doktrīnas paziņošana vai pati atziņa var tikt sniegta caur vārdu. Tātad atziņa, kas ir šīs gaismas temats, tiek prātam sniegta ar Dieva vārdu, bet īstā sirds izpratne, no kā šī gaisma formāli sastāv, tiek sniegta tiešā veidā ar Dieva Garu. Tā, piemēram, atziņu, ka ir Kristus, ka Viņš ir svēts un žēlsirdīgs, prātam sniedz Dieva vārds, bet izpratne par Kristus ekselenci šā svētuma un žēlastības dēļ tomēr ir nepastarpināts Svētā Gara darbs.”[3]

Kalvina izpratne par patiesās Kristus miesas un asiņu klātbūtni Altāra sakramentā varētu palīdzēt mums labāk saprast to, ko saka Edvards. Ir ierasts runāt par reformātu Kristus klātbūtnes izpratni kā par ticību tam, ka Vakarēdiena maize ir vienīgi Kristus miesas simbols. Šāds vērtējums būtu pareizs attiecībā uz Cvinglija mācību, bet ne uz kalvinismu. Kalvins centās Kristus vārdus – „Tā ir mana miesa” – uztvert nopietni, bet viņš nevēlējās pieņemt Lutera izpratni – maize IR Kristus miesa. Pēc Kalvina domām Tas Kungs pēc debesbraukšanas atrodas debesīs noteiktā telpiskā vietā pie Dieva labās rokas. Kalvins uzskatīja, ka tad, kad Vakarēdiens tiek saņemts ar muti, paralēli vai blakus šai ēšanai, ar šo maizes ēšanu dvēsele garīgi paceļas debesīs un tur bauda Kristus miesu. Tieši tas pats notiekot starp Garu un Dieva vārdu. Doma te ir tāda, ka Svētais Gars, pēc Kalvina uzskatiem, nevar būt vārdā, tam piemītošs vai raksturīgs, bet tikai blakus tam vai darbojoties paralēli, tas ir, darbojoties nevis tiešā veidā caur vārdu kā ārēju līdzekli, bet nepastarpināti vai tieši uz pašu cilvēku. Šāda izpratne pamatojas filozofiskā atziņā, ka ierobežotais nevar ietvert sevī neierobežoto, proti, ierobežotais vārds nespēj sevī ietvert neierobežoto Dieva Garu (finitum non capax infiniti).

Izņemot stingrā kalvinisma piekritējus, protestantisms kopumā pauž arminiāņu uzskatu, ka atgriešanās no grēkiem notiek, cilvēka gribai sadarbojoties ar Svēto Garu. Izšķiršanās teoloģija Rakstus uztver kā informācijas sniedzēju, bet cilvēka griba ir tā, kas šo informāciju pieņem vai noraida. Šādā gadījumā ar iekšēji sev piemītošu spēku apveltīti žēlastības līdzekļi nav vajadzīgi. Dažiem tas varētu būt pārsteigums, ka, balstoties uz šāda pamata, arī Romas katoļi (tāpat kā arminiāniskie protestanti, kuriem tagad jau pieder arī lielākā daļa luterāņu) māca, ka cilvēkā ir palikusi labās gribas dzirkstele, kas palīdz tam atgriezties no grēkiem. Savādi, bet Romas katoļu mācība par ex opere operato (par sakramentu iedarbīgumu bez ticības) iesākumā varētu būt bijis mēģinājums turēties pie mācības par Evaņģēlijam un sakramentiem piemītošo iekšējo spēku.[4]

Šeit jānorāda, ka gandrīz visa medernā evaņģelikāļu kustība, kas ietver konservatīvos kalvinistus, reformātu un presbiteriāņu baznīcas, metodistus, baptistus un pentakostāļus, darbojas ar vienu vai abiem šiem principiem, kas nosaka viņu mācību par Dieva vārdu. Skumji, ka arī daudzi luterāņi, pat “konservatīvie”, ir pieņemuši šos evaņģelikāļu principus. Mūsdienu liturģiskās un baznīcas izaugsmes kustības vienkārši nevar izvairīties no iepriekšminētā principa ietekmes pat tad, ja viņi saka, ka cenšoties no tā izvairīties. Kad mācība par vārdam piemītošo spēku un žēlastības līdzekļiem tiek aizstāta vai atstāta novārtā, priekšplānā izvirzoties dažādām manipulācijām ar cilvēka emocijām, apoloģētisku pārliecināšanu un socioloģisku baznīcas izpratni, tad iepriekšminētās darbības kļūst par līdzekļiem, ar kuriem cilvēki tiek pārliecināti ticēt, bet atgriešanās top par paša cilvēka, nevis Dieva darbu. Teoloģijā mēs to saucam par sinerģismu.

Roberts Proiss arī norāda, ka tad, kad luterāņu dogmatiķi apraksta Dieva vārda spēku, “viņi nerunā tikai par Svētajiem Rakstiem, bet par Dieva vārdu vispār, vienalga kādu veidu vai izpausmi tas pieņem. Viņi neatsaucas vienkārši uz grāmatu, “kas satāv no burtiem un frāzēm, kas ir dievišķā satura nesēji, bet uz Rakstu vēsti.. Rakstītais Vārds, sludinātais Vārds, Vārds, kas tiek glabāts ticīgā sirdī, ir viens Dieva Vārds, kas pēc savas dievišķās dabas sev līdzi nes paša Dieva spēku.”[5] Kā precīzu Dieva vārda spēka definējumu Proiss citē Johana Gerharda izteikumu, ka vārds mūs neatdzemdina tikai teorētiski, apgaismojot mūsu prātu, atklādams tam Dieva gribu un norādīdams, kam mums jātic un kas jādara, bet paveic to reāli mainot mūsu gribu tā, lai tā pieņemtu dievišķo liecību, un iekustinot, pārveidojot un atmodinot mūsu sirdi, lai tā ticētu tā, ka mēs pieķertos šai žēlastībai, kas tiek piedāvāta Kristū, un atrastu tajā laimi un caur šo ticību kļūtu par Dieva bērniem un mūžīgās dzīves mantiniekiem. Vārds dara mūs dzīvus ne tikai tādā nozīmē, ka tas aicina mūs baudīt Dieva labvēlību pret mums un iedrošina mūs, bet tas dara mūs par garīgas dzīves līdzdalībniekiem.[6] “Evaņģēlijs ir Dieva spēks pestīšanai.”

Turpinājumā lasi: Dieva vārda spēks bauslībā un Evaņģēlijā


[1] – Luther’s Works (American edition) Helmut Lehmann, Jaroslav Pelikan, general editors, Philadelphia: Muhlenberg Press, and St. Louis: Concordia Publishing House 1955 – 1986, 36, 341, uzsvars kursīvā pieder šā raksta autoram.

[2] – Robert D. Preus, The Theology of Post-Reformation Lutheranism: A Study of Theological Prolegomena, St. Louis: Concordia Publishing House, 1970, 362.

[3] – Jonathan Edwards, A Divine and Supernatural Light. Online text available, among others, at Christian Classics Ethereal Library (Calvin College), (last accessed June 5, 2008).

[4] -John Stephenson “The Ex Opere Operato Principle In The Lutheran Confessions,” Confessional Lutheran Research Society Newsletter. Letter No. 8, Pentecost 1987.

[5] – Preus, 363.

[6] – Preus, 365, citē no Gerharda, Commentarius super Priorem D. Petri Epistolam, p. 145. Gerhards tomēr savā Loci Theologici (Theological Commonplaces: On the Nature of Theology and Scripture) St. Louis: Concordia Publishing House, 2006, Svēto Rakstu spēkam nevelta atsevišķu sadaļu.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.