260. Par ko mums ir jāaizlūdz?


Dieva spēks pestīšanai

“Jo es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic, jūdam visupirms un arī grieķim. Jo tajā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos.” (Rom.1:16-17)

“Mēs pieņemam un apliecinām Vecās un Jaunās Derības praviešu un apustuļu Rakstus kā skaidru, šķīstu Israēla avotu, kas ir vienīgā, patiesā mēraukla, pēc kuras izvērtējami un iztiesājami visi skolotāji un visas mācības.” (Konkordijas formulas pamatdeklarācija)

“Mums ir jāpastāv uz to, ka Dievs ar mums cilvēkiem, negrib citādi darboties kā vienīgi caur savu ārējo vārdu un sakramentu. Bet viss, kas bez šī vārda un sakramenta tiek daudzināts par Garu, ir velns.” (Šmalkaldes artikuli III, VIII)

Svētais Pāvils Dieva vārdu sauc par “Gara zobenu” (Ef.6:17). Viens no Dieva ieročiem, kuru apustulis mudina lietot kaujā pret velna viltību, ir arī “Gara zobens, tas ir, Dieva vārds”. Šī pati doma atkārtojas Vēstulē ebrejiem: “Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķeļ dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis.” (Ebr.4:12) Vēlreiz to pašu mēs dzirdam no Svētā Jāņa, kas vīzijā redz Cilvēka Dēlu, “kuram no mutes izgāja zobens, abās pusēs ass.” (Atkl.1:16) Šī metafora (tēls vai vārdiska aina) skaidri vēsta par Dieva vārda vareno spēku un norāda arī (vismaz mums) uz atšķirību starp bauslību un Evaņģēliju.

Pagājušajā, tas ir, XX gadsomtā, kad dažādas baznīcas pārrunāja mācību par Dieva vārdu, mūsu uzmanība īpaši fokusējās uz Dieva vārda autoritāti un uzticamību, uz to, kuras grāmatas ir Dieva vārds (kanoniskums) un jo īpaši uz veidu, kādā Dieva vārds ir iedvesmots, Dieva vārda nekļūdīgumu un Svēto Rakstu nemaldīgumu. Mūsu rūpes šajā jautājumā sakrita ar konservatīvajiem protestantiem un arī ar dažiem Romas katoļiem, bet uz šo kopējo rūpju fona mācība par Dieva vārda spēku kaut kādā ziņā tika atstāta novārtā. Tomēr šī mācība ir bijusi svarīga tiem luterāņiem, kas uzticīgi turas pie luteriskajām ticības apliecībām kā patiesas Dieva vārda mācības. Mūsu baznīcā (ELS) mācība par Dieva vārda spēku bija galvenais mācības jautājums 1924.gada sinodē. Savā esejā Guds ords kraft (Dieva vārda spēks) to izklāstīja mācītājs Kristians Andersons. Savu eseju viņš iesāka šādi:

Dievs savā žēlastībā ir bijis laipnīgs pret mums – nabaga grēciniekiem. Viņš ir sagādājis pestīšanu no grēka un nāves, un, lai darītu mūs par šīs pestīšanas līdzdalībniekiem, Viņš pats nāca mūsu vidū. Tomēr Dievs savā neizdibināmajā gudrībā uzskatīja par nepieciešamu pestīšanu dāvāt ar noteiktu līdzekļu palīdzību. Tālāk Andersons izklāstīja mācību par Dieva vārda spēku sešās tēzēs.[1]

Svētā, kristīgā un apustuliskā visu ticīgo draudze pastāv tikai Dieva vārdā. Evaņģēlijs ir Dieva spēks, kas to paveic. Dievs ne tikai informē pasauli, ka vienīgais glābiņš no grēka un mūžīgas nāves ir Viņa vienpiedzimušā Dēla, kas vienīgais ir mūsu pestīšana, taisnība, bet ar to pašu Evaņģēliju Viņš savus izredzētos velk pie sevis. Reformācija – Evaņģēlija atkalatjaunošana ¬- neieviesa neko jaunu, bet tā atgrieza ticīgo draudzi pie “patiesā un skaidrā Israēla avota”, vienīgā ticības, mācības un dzīves avota. Un kopā ar savu skolotāju Mārtiņu Luteru mēs apliecinām, ka nezinām citu ceļu, kur Dieva apsolījumi tiktu mums dāvāti, kā vienīgi caur Dieva vārdu un sakramentiem. Kā šķīstais un skaidrais Israēla avots Svētie Raksti ir nekļūdīgi, skaidri, pietiekami un vienīgā autoritāte mūsu ticības lietās. Šīs ir tās robežas, kurās noritēs mūsu tālākā saruna.

DIEVS DARBOJAS PIE SAVAS TAUTAS AR VĀRDU

Grieķu valodā “vārds” (λόγος) sakņojas vārdā “runāt” (λαλέω). No šīs saknes ir atvasināti daudzi vārdi, kas attiecas uz runāšanu, domāšanu un spriešanu. Cilvēka prāta, gribas un saprāta darbība atklājas ar runu un vārdiem. Jau no paša iesākuma Dievs ir darbojies pie saviem ļaudīm ar savu vārdu. Bet kas ir šis “vārds”? “Dievs ir Gars,” saka Jēzus (Jņ.4:24). Tas nozīmē, ka Viņš ir neierobežots, bet Viņa radība ir ierobežota. Kā neierobežots radītājs, neierobežots laikā, telpā un visās citās materiālās eksistences īpašībās, Viņš tomēr ir persona, tas ir, būtne, kurai piemīt griba. Tas, ko Viņš grib, notiek tad un tur, un kā Viņam tas patīk. Un tomēr Viņš ir izvēlējies sevi un savu gribu atklāt savai radībai ne pēc savas dabas, kā Gars, bet gan saskaņā ar savas radības dabu, tās ierobežotajā eksitences veidā. (Ierobežotība sevī neietver grēku; Dieva radītais ierobežotais universs un viss, kas tajā atrodas, ieskaitot cilvēku, bija pilnīgs un bez grēka.) Tādēļ Viņš komunicē ar tiem jau Ēdenes dārzā ar ārēju līdzekļu palīdzību, kas paši par sevi ir ierobežoti laikā un telpā utt., – bet nav nepilnīgi. Viņš pauž savu gribu un atklāj sevi ārēji, lietojot vārdu (λόγος). Viņš ir vārdu Dievs. Viņš radīja valodu, un Viņš to lieto tā, kā uzskata par vajadzīgu. Jau ilgi pirms Dieva vārds parādījās Mozus rakstos, Dievs komunicēja ar saviem ļaudīm, runādams ar tiem. Dažreiz Viņš to darīja tiešā, nepastarpinātā veidā, bet vienmēr ar vārdiem, kas atklāja Viņa gribu un Viņa domas. Arī tad, kad vēstījums tika nodots ar eņģeļu starpniecību, tas tika darīts ar vārdiem. Vēl vairāk, Dēls, kas ir Dieva atklāsme, arī tiek saukts par Vārdu (Λόγος): “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir.” (Jņ.1:1-3) Un Vēstulē ebrejiem ir sacīts: “Dievs vecos laikos daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem uz tēviem, šinīs pēdīgajās dienās uz mums ir runājis caur Dēlu, ko Viņš ir iecēlis par visu lietu mantinieku, caur ko Viņš arī pasauli radījis. Tas, būdams Viņa godības atspulgs un būtības attēls, nesdams visas lietas ar Savu spēcīgo vārdu un izpildījis šķīstīšanu no grēkiem, ir sēdies pie Majestātes labās rokas augstībā.” (Ebr.1:1-3) Šeit mēs redzam, ka vārds “λόγος” tiek lietots divās, pat trīs nozīmēs. Viena nozīme ir – rakstītais un runātais vārds, ar kuru cilvēki komunicē savā starpā (horizontāli) un kuru Dievs Dievs lieto, lai runātu ar savu tautu ar praviešu starpniecību (vertikāli). Otra nozīme ir veids, kādā Dievs īsteno savu vareno gribu, radīdams pasauli un to uzturēdams ar savu spēkpilno vārdu. Trešā nozīme ir Dieva Dēls, kas kļūst par cilvēku un var atgādināt Filipam un citiem mācekļiem: “Kas mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu.” (Jņ.14:9)

Turpinājumā lasi: Dieva vārda radošais spēks


[1]Beretning om Det syvende aarlige Synodemøde af Den norske Synode af den Amerikanske Evangelisk Lutherske Kirke, Jerico, Iowa, June 19 – 25, 1924, p. 18 (tr. ETT).
Šīs tēzes ir šādas:

  1. Ar Dieva vārdu mēs saprotam vārdu, kuru pats Dievs ir licis pierakstīt Svētajos Rakstos jeb Bībelē. Dieva vārds ir dzīvs un spēkpilns; tas glābj nabaga grēciniekus. Tas apgaismo un atgriež cilvēkus, atjauno tos, uztur ticībā un ved uz mūžīgo dzīvošanu.
  2. Ar šo vārdu uz zemes ir celta Dieva baznīca; ar šo vārdu baznīca tiek uzturēta līdz pat laiku beigām.
  3. Dieva vārds spēj to visu paveikt tādēļ, ka to ir izrunājis pats Dievs.
  4. Caur šo vārdu pie cilvēkiem darbojas Svētais Gars un dara tos līdzdalīgus Pestītāja atnestajā svētībā. Dieva vārdam vienmēr piemīt šis spēks, kaut arī tas ir aktīvs tikai tajos, kas to lieto pareizi.
  5. Dieva vārds atklājas dzīvs un spēcīgs tajos, kas to dzird un lasa. Tiem, kuri pretojas vārda žēlastības pilnajai darbībai, tas nes nāvi, bet tiem, kas to uzņem, tas kļūst par dzīvības dvašu. (2.Kor.2:16) Šā iemesla dēļ ir ārkārtīgi svarīgi pasargāt Dieva vārdu skaidru un patiesu, uzcītīgi to sludinot, uzklausot un mācoties.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.