38. Kā mums pienākas lietot Dieva vārdu?


Dieva skumjas

Neapbēdiniet Dieva Svēto Garu, ar ko esat apzīmogoti atpestīšanas dienai. (Ef.4:30)


Cilvēkā, kas ticībā Jēzum tapis par Dieva bērnu, mājo Svētais Gars (Gal.4:6). Gars uzturēs sirdsapziņu modru un nomodā. Gars mums atgādinās Jēzus vārdus un apskaidros Viņu mūsu sirdīs (Jņ.16:14). Nav dziļākas kopības, ko saņem ticīga sirds, kā Dieva Gara radītā vienotība.

Svētais Gars ir viens ar Dievu Tēvu un Dievu Dēlu. Ar savu prātu mēs nespējam izdibināt Dieva Trīsvienības noslēpumu, un viss, kas mums atliek, ir zemoties Viņa priekšā ticībā un pielūgsmē.

Svētais Gars nav nekāds spēks, svētība vai kāds enerģijas lādiņš, ko pievienot savām reliģiozajām pūlēm. Tā domāt par Garu ir kļūda!

Tiesa gan, Dieva Gars palīdz Saviem bērniem un dod tiem spēku dzīvot kopībā ar Dievu (Ef.3:16). Taču pāri visam domāsim par Svēto Garu kā par pašu Dievu – Garu, kas ar Tēvu un Dēlu vienāds būtībā.

Ievērosim šodien lasītos vārdus: “Neapbēdiniet Dieva Svēto Garu!”

Mēs varam nojaust, cik personiskas ir ticīga cilvēka attiecības ar Dievu. Ja Dieva Gars būtu vienīgi enerģijas lādiņš, ar ko rīkoties pēc saviem ieskatiem, Viņu nebūtu iespējams apbēdināt. Potes šļirci nevar apbēdināt, taču var apbēdināt tos, kuri mūs mīl un ir mums tuvi. Šie vārdi liek nojaust, cik ļauni un briesmīgi ir apbēdināt Dieva Svēto Garu.

Mēs zinām, cik smagas un sāpīgas ir mātes raizes par savu dēlu vai meitu, kas pamet vecākus un Dievu un aizklīst neceļos. Taču vēl daudz lielākas skumjas un bēdas ir Dieva Svētajam Garam, kad nelūdzam un ignorējam Viņa vārdus, kad vieglprātīgi izturamies pret grēku un pasauli un domājam tikai par sevi un savu labumu.

Dievs Svētais Gars ir iemājojis tavā sirdī un vadīs tevi Dieva ceļos. Lūdzu, neapbēdini Viņu!

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

Viena atsauce par “Dieva skumjas”

  1. sanktus:


    Mans ieteikums neskriet pakaļ baram kuri nezin kurp iet!!!

    Un Dāvids pavēlēja sapulcināt svešiniekus, kas bija Israēla zemē, un viņš tos nodarbināja kā akmeņkaļus, lai IZCIRSTU ČETRSTŪRU akmeņus Dieva nama celšanai.(1. Laiku 22:2) Bet, ja tu Man taisīsi akmens altāri, tad necel to no cirstiem akmeņiem, jo, ar dzelzi strādājot, tu to apgāni.(2. Moz. 20:25) Jēzus viņai saka: “Tici Man, sieva: nāk stunda, kad jūs Tēvu vairs nepielūgsit nedz šinī kalnā, nedz Jeruzālemē.(Jāņa 4:21) 5 Un, kad jūs Dievu lūdzat, nedarait tā kā liekuļi, jo tie mēdz sinagogās un ielu stūros stāvēdami Dievu lūgt, lai ļaudīm rādītos. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. 6 Bet, kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev.(Mat. 6)
    1 Tā saka Tas Kungs: “Debesis ir Mans tronis, un zeme ir Manu kāju pamesls. Kur būtu tāds nams, ko jūs Man varētu celt, un kur būtu tāda vieta, kas Man derētu par dusas vietu? 2 Visu pasaules visumu taču ir radījusi Mana roka, un tā ir cēlies viss, kas pasaulē pastāv, saka Tas Kungs, bet Es uzlūkoju nabagu un kam sagrauzts gars un kas Manu vārdu bīstas. (Jes. 66) Kad nu tie taisījās atstāt Viņu, tad Pēteris sacīja uz Jēzu: “Meistar, šeit mums ir labi, taisīsim trīs teltis, vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam,” – un viņš nezināja, ko viņš runāja.(Lūk. 9:33) 47 Salamans uzcēla Viņam namu. 48 Bet Visuaugstākais nedzīvo rokām darinātos namos, kā pravietis saka: 49 debesis ir Mans goda krēsls un zeme Manu kāju pamesls; kādu namu jūs Man uztaisīsit, saka Tas Kungs, vai kur ir Mana dusas vieta? 50 Vai Mana roka nav to visu darinājusi? – 51 Jūs, stūrgalvji, ar nešķīstām sirdīm un nedzirdīgām ausīm, jūs vienmēr pretojaties Svētajam Garam, kā jūsu tēvi, tā arī jūs. 52 Kuru no praviešiem jūsu tēvi nav vajājuši? Viņi nonāvējuši tos, kas iepriekš sludinājuši Taisnā nākšanu, kura nodevēji un slepkavas jūs tagad esat kļuvuši.(Ap. d. 7) 24 Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos. 25 Un Viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā Viņam kā vajadzētu: Viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu; (Ap. d 17)

    12 Un, kad tu būsi pabeidzis nodalīt desmito tiesu no visas savas ražas trešajā gadā, kas ir desmitās tiesas upura gads, un tu būsi devis levītam, svešiniekam, bārenim un atraitnei, ka tie tavos vārtos ēd un ir paēduši, 13 tad tev būs Tā Kunga, sava Dieva, vaiga priekšā sacīt: es to, kas ir svētīts, esmu iznesis no sava nama un esmu to devis gan levītam, gan svešiniekam, gan bārenim, gan atraitnei pēc visām Tavām pavēlēm, ko Tu man esi pavēlējis,- Tavus baušļus es neesmu ne pārkāpis, ne aizmirsis. 14 Es neesmu no tā neko ēdis savās bēdās un neesmu no tā neko atrāvis, kad biju nešķīsts, un es no tā neesmu arī neko devis mirušajiem; es esmu klausījis Tā Kunga, sava Dieva, balsij un esmu darījis, ko Viņš man ir pavēlējis.(5. Moz. 26)17 Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. 18 Jo patiesi Es jums saku: tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, iekāms viss notiek.(Mat. 5)

    Redziet, Tas Kungs jums ir devis sabatu, tādēļ Viņš jums sestajā dienā maizi piešķīris divi dienām; palieciet ikviens savā vietā, un lai neviens septītajā dienā neatstāj savu vietu.” 30 Tā ļaudis dusēja septītajā dienā.(2.Moz. 16:29) 14 Turiet sabatu, jo tas jums ir svēts; kas to nesvētī, tam mirtin jāmirst, jo ikvienam, kas tanī kādu darbu dara, tam ir jātop izdeldētam no tautas vidus. 15 Sešās dienās padari savu darbu, bet septītā diena ir sabata diena, svēta Tam Kungam; ikvienam, kas šinī dienā dara kādu darbu, tam mirtin jāmirst. 16 Tāpēc Israēla bērni lai svētī sabatu un tur sabatu par mūžīgu derību uz audžu audzēm.(2. Moz. 31)



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.