301. Kādēļ arī mazi bērni ir jākrista?


Dieva nama svētība

“Vienu es izlūdzos no Tā Kunga, pēc kā es kāroju: ka es varu palikt Tā Kunga namā visu savu mūžu, skatīt Tā Kunga jaukumu un pielūgt Viņu Viņa svētajā vietā.” [Ps.27:4]

Dieva nama svētība


Mēs priecājamies par jauko, gaišo dievnamu un pateicamies Dievam, ka Viņš mūs pulcina uz dievkalpojumiem, Bībeles stundām un sadraudzību. Mēs gan zinām, ka ne jau baznīcas mūri rada draudzi un baznīcu, bet Dieva vārds un sakramenti, ko tajā var saņemt, tomēr mūsu garīgā dzīve ir izveidojusies ciešā saistībā arī ar šiem svētajiem mūriem.

Tas nav nekas jauns un neparasts, ka ticīgajiem ļaudīm viņu dievnams ir mīļš un dārgs. Daudzviet Bībele aprakstīts, ka ticīgie priecājas par savu dievnamu, tur to dārgu un svētu, arī bēdājas un skumst, ja tas ir apgānīts vai izpostīts. No tā mēs redzam, ka Tā Kunga nams bieži kalpo par zīmi, kas norāda uz Dieva žēlastību vai dusmām, svētību vai sodu. Dievs pats ar šo zīmi pamāca un pārmāca Savu tautu, un Viņa pamācība un pārmācība ir redzama arī Viņa nama likteņos.

Jau Vecaja Derībā mūs lasām, ka laikos, kad Israēla tauta un tās garīgie vadoņi novērsās no Dieva vārda un Tā Kunga namā Dieva patiesība vairs nebija cieņā, pats Kungs vērsās pret Savu tautu un īpaši pret Savu namu, to sagraudams un izpostīdams,-tas kalpoja pārdrošu zīmi, ka visa tauta ir grēkojusi:

“Viņš noplēsis Savu mājokli kā dārza, izpostījis Savu sanāksmju vietu. Tas Kungs licis Ciānai aizmirst svētkus un svētās dienas, un Savās bargajās dusmās Viņš ir atmetis kā ķēniņu, tā priesteri. Tas Kungs ir atmetis Savu altāri, atstājis Savu svēto vietu; tās stalto namu mūrus Viņš nodevis ienaidnieku rokās, tie pacēluši savu balsi Tā Kunga namā kā svētku dienā” (Raudu. 2:6-7)

Šo zīmi pareizi spēj saprast tikai ticīgie, bezdievīgie vienalga to izskaidro sagrozīti – kā apstiprinājumu savām bezdievīgajām iedomām un maldu mācībām. Šeit būtu jāpiemin notikumi, kas risinājās VII gadsimtā pirms Kristus dzimšanas, kad Dievs pēc daudzkārtējas brīdināšanas caur praviešiem bija nodevis Jeruzālemi Bābeles ķēniņa rokā. Tie, kas palika dzīvi pēc drausmīgās asins izliešanas un svētās pilsētas un tempļa izpostīšanas, pārkāpa Dieva pavēli un aizbēga uz Ēģipti (Jer.42:15-16). Kad pravietis Jeremija pārmeta tiem nepaklausību Dievam un elku kalpošanu, tad viņus nepārliecināja nedz Jeremijas vārdi, nedz viņu zemes un Dieva nama posts; nelaimes cēloņus viņi skaidroja pavisam greizi:

“Tiem vārdiem, ko tu mums runāji Tā Kunga Vārdā, mēs negribam klausīt! Mēs izpildīsim savu solījumu, ko esam devuši, nest kvēpināmos un dzeramos upurus debesu ķēniņienei, kā mēs un mūsu lēvi, mūsu ķēniņi un virsnieki to darījuši Jūdas pilsētās un Jeruzalemes ielās! Toreiz mums bija maizes papilnam, mums klājās labi, mēs neredzējām nekā ļauna. Bet no tā laika, kopš mēs pārtraucām dedzināmos un dzeramos upurus debesu ķēniņienei, mums trūkst visa kā, un mēs ejam bojā no zobena un bada.” (3er.44:16-18)

Savukārt ticīgie, saprazdami Dieva dusmas, apraudāja izpostīto Dieva namu un lūdza pēc Dieva žēlastības, tie nožēloja savus un visas tautas grēkus un ilgojās, lai Dieva nams tiktu uzcelts par jaunu un Tā Kunga klātbūtne tautā atjaunotos:

“Kādēļ Tu, ak. Dievs, mūs esi atstūmis uz mūžīgiem laikiem, un kāpēc ‘Tavas dusmas kūp pār Tavas ganības avīm? Piemini Savus ļaudis, ko Tu esi mantojis jau sensenos laikos., kā tieši Tev piederīgu tautu līdz ar Ciānas kalnu, kur Tu mājo! Virzi Savus soļus uz mūžīgajām drupām! Ienaidnieks visu ir sadragājis svētnīcā.” (Ps.74:1-3)

Kad Visuvarenais Savā žēlastībā uzklausa viņu saukšanas balsi, kad Tā Kunga nams atkal par jaunu tiek uzcelts un dievkalpošanai saposts un kad vārda mācība tiek atkal godā celta, tad ticīgie gavilē, slavē un sveic savu Pestītāju, kas atgriežas pie Savas tautas:

“Es pateicos Tev, ka Tu mani paklausīji un esi mans glābējs. Akmens, ko namdari nometuši pie malas, ir kļuvis par stūra akmeni. Tas ir Tā Kunga darbs, un tas ir brīnums mūsu acīs. Šī ir tā diena, ko Tas Kungs devis: priecāsimies un līksmosimies šinī dienā! Ak, Kungs, palīdzi! Ak, Kungs, lai labi izdodas! Slavēts lai ir, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Mēs raidām jums pretī savu svētību no Tā Kunga nama.” (Ps.118:21-26)

Tāpat kā senajos laikos Jeruzālemes templis bija par zīmi jūdu tautas likteņiem, arī kristīgās baznīcas dievnami cauri laikiem ir liecinājuši līdzi par baznīcas un tautas likteņiem un ceļiem.

Mūsu dievnama vēsture par to liecina. Cauri dažādiem laikiem mūsu baznīcai ir nācies pieredzēt Dieva svētību un brīdinājumus, pasaulīgo varu labvēlību un pretniecību, dievbijības uzplaukumu un bezdievības posta dienas, pat to, ka dievnams tika pamests tukšs, izpostīts un bez Dieva vārda.

Tagad ir žēlastības laiks, kad Dievs ir no jauna apžēlojies par Savu tautu un pats ir tās vidū – reiz izpostītajā un pamestajā Tā Kunga namā Dieva vārda mācība ir atkal celta godā, un jaunā spēkā un krāšņumā līdzi ir cēlušies ari svētie mūri.

Mēs pieredzam, ka mūsu dievnams ir daudziem tapis par vietu, kur var patverties Tā Kunga spārnu pavēnī, mieloties no Viņa nama labumiem un atspirdzināties pie Viņa priekā strauta (Ps.36:8-9). Šīs svētības ir mūžīgas, jo tās dāvā grēku piedošanu un dzīvību, un tās mums ir vajadzīgas, kamēr vien šajā pasaulē dzīvojam. Tāpēc mūsu dievnams mums ir mīļš un dārgs, un senajā Dāvida dziesmā ietvertā lūgšana ir ari mūsējā:

“Vienu es izlūdzos no Tā Kunga, pēc kā es kāroju: ka es varu palikt Tā Kunga namā visu savu mūžu, skatīt Tā Kunga jaukumu un pielūgt Viņu Viņa svētajā vietā.” (Ps.27:4)

Āmen.

[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.7 (23)]

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.