300. Kurus tad īsti ir jākrista?


Dieva iestādīta valsts

Kad runā par valsti un valdīšanu, tad vispirms lielākoties laikam gan prātā ir valsts vara.

Dieva iestādīta valsts

Kā zināms, ir dažādas valsts varas formas: demokrātija, kas burtiskā tulkojumā. nozīmē “tautvaldība”, monarhija, kas nozīmē “vienvaldība, patvaldība”, republika, iekārtas nosaukums, kas izveidots no vārdiem res publica, tas ir, “atklāta, sabiedriska lieta”, un tas bija Romas valsts apzīmējums.

Vēl ir diktatūra, ko īsteno viena persona, kāda personu grupa vai viena partija, kas “diktē” , tas ir, nosaka kam jā notiek. Diktatūra parasti rodas tad, kad valsts ir vāja. Visbeidzot – dažkārt pastāv anarhija, situācija, kad vispār nav valdības. Tad visi cīnās pret visiem un virsroku ņem stiprākais. Valsts varas formas var mainīties; valstis uzplaukst un iznīkst.

Īsāk sakot, jēdziena “valsts” vispārinājums nepastāv realitātē. Pastāv gan vajadzība sakārtot cilvēku sadzīvi. Tas notiek dažādos līmeņos: ģimenē — vecāku un bērnu paaudžu kopībā un secībā savstarpējā aprūpē; dzimtā, kas ir ģimenes apvienība plašākā tvērumā; kāda apdzīvota vieta, teritorija, piemēram, ciems, pilsēta, apgabals, zeme jeb valsts un tagad arī Eiropa.

Grieķu vārds πόλις nozīmē “pilsēta, kurā. dzīvo, pie kuras ir piederīgs kā pilsonis”. Pilsētai ir ne tikai kāda noteikta kārtība, tai pirmām kārtām ir nocietinājumi ar mūri. Latviešu valodas vārds “pils” ir ar to etimoloģiski saistīts, un tas parāda divkāršo pilsētas un pils nozīmi. Krievu vārds город attiecas uz apžogojumu vai nostiprinājumu. Jau šie piemēri rāda, ka tematā “valsts” runa ir par cilvēku sadzīves iekšējo kārtību un ārējo aizsardzību pret ienaidniekiem.

Īsi izsakoties, valstij neatkarīgi no tās formas vienmēr ir darīšana ar to, ka šajā pasaulē ir ļaunums un netaisnība. To bieži izlaiž no redzesloka, it īpaši tad, ja tādā veidā tic labajam un progresam, kā tas ir arī Eiropas Konstitūcijā.

Vēstules romiešiem 13. nodaļa, kur ir runa par valsti un valsts varu, pamatojas tieši šajā lietu sakarībā. 12. nodaļa beidzas ar atgādinājumu, ka pašam nav jāatriebjas, un 13. nodaļa (1-7) tad rāda, kā Dievs ir iecēlis valsts varu, lai tā sargātu labos un sodītu ļaunos: “Ikviens lai ir paklausīgs varām, kas valda. Jo nav valsts varas, kā vien no Dieva, un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas. Tātad tas, kas pretojas valsts varai, saceļas pret Dieva iestādījumu. Bet tie, kas saceļas pret to, paši sev sagādā sodu. Jo valdītāji nav bīstami labam darbam, bet ļaunam. Tu negribi bīties valsts varas, labi, dari to, kas labs, tad tu saņemsi viņas uzslavu, jo tā ir Dieva kalpone tevis labā. Bet, ja tu dari ļaunu, tad bīsties; ne velti tā nes zobenu, jo tā ir Dieva kalpone, atriebēja un soda nesēja tam, kas dara ļaunu. Tādēļ nepieciešami tai paklausīt ne vien soda dēļ, bet arī sirdsapziņas dēļ. Tāpēc maksājiet arī savas nodevas: kas uz to raugās, ir Dieva kalpi. Dodiet katram, kas viņam pienākas; nodevas, kam nākas nodevas, muitu, kam nākas muita, bijību, kam nākas bijība, cieņu, kam nākas cieņa.”

No šā teksta es izcelšu šādus punktus: 1) katra valsts vara ir Dieva iecelta, pilnīgi vienalga, vai tā. ir laba vai slikta. Vēstule romiešiem tika rakstīta ķeizara Nerona* laikā, kas ir bijis ļauns kristiešu vajātājs, 2) valsts varai Dievs devis uzdevumu valdīt ar zobenu, t. i., ar ieroču varu uzturēt pilsoņiem kārtību un aizsardzību; 3) kristietim jāciena valsts vara un tai jāpaklausa “sirdsapziņas dēļ“, ne vien aiz bailēm no soda. Bet sirdsapziņai ir sakars ar attiecībām ar Dievu un Viņa baušļiem. Arī kristiešu vidū ir izplatījusies ilūzija, ka vajag un var novērst karu, likvidēt netaisnību, nabadzību utt. un pēc iespējas arī valsti, kas par to atbildīga, un tad būtu radīta zemes virsū Dieva valstība. Vecās un Jaunās Derības Svētie Raksti turpretī šeit ir ļoti saprātīgi un reālistiski. Tie pazīst ļaunuma realitāti cilvēku vidū un cilvēkā. Tādēļ tie arī pa-visam skaidri parāda — valstisko kārtību un varu Dievs nolicis tādēļ, lai cilvēki situācijā pēc grēkā krišanas sevi savstarpēji neiznīcinātu.

Izsakoties citiem vārdiem, tas nozīmē — valstij vienmēr ir tikai prohibitīva funkcija, lai iegrožotu ļaunuma realitāti; valsts funkcija nekad nav produktīva, tāda, lai ar to ļaunuma realitāte galīgā veidā tiktu novērsta. Taču mēs piedzīvojam atkal un atkal — tas redzams gan vēsturē, gan šodien kā ar ideoloģijām, politiskām programmām un militārām akcijām mēģina apkarot un pilnībā. iznīdēt “ļaunuma asi”, terorismu un līdzīgus fenomenus.


* – Nerons (37-68) bija Romas imperators no 54. gada, dzīvi beidzis pašnāvībā.

Birkas: , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.