118. Ko Dievs piekodina mums ar vārdiem: "Es esmu taisnīgs Dievs"?


Dieva draugi

“Tad nu, atmetuši visu ļaunprātību un visu viltu, liekulību un skaudību, kā arī visas mēlnesības.” [1.Pēt.2:1]

Dieva draugi


Tā patiesi ir biedējoša mūsu samaitātības pazīme, ka mēs bieži, nemaz neapzinādamies īsto iemeslu, par sava tuvākā īpašībām klausāmies un runājam drīzāk ļaunu, nevis labu. Mēs esam tik jūtīgi attiecībā uz savu labo vārdu, ka nepaciešam, ja kāds par mums saka kaut mazāko ļauno lietu. Nē, mēs vēlamies, lai visa pasaule par mums runātu labu, un tomēr nepaciešam, ja kāds runā labu par citiem. No vecās čūskas sēklas cilvēkā ir cēlusies un plaši izplatīta šāda grēcīga attieksme, ka divi vai trīs cilvēki tik tikko spēj būt kopā, nepakļaujot citus nežēlīgai un netaktiskai aprunāšanai.

Vai nav tā, ka bieži t. s. draugi, paziņas un pat radinieki apmeklē viens otru vienīgi tādēļ, lai gūtu vielu baumām un ļaunām domām par citiem? Ja viņi atrod ko īpaši ļaunu, tas ļoti izsmeļošā un vispusīgā veidā tiks iztirzāts, pārrunāts, izvērsts un atspoguļots. To sauc par sava tuvākā aprunāšanu un zākāšanu, kas ir acīmredzams grēks pret svēto mīlestības bausli: “Kā jūs gribat, lai ļaudis jums darītu, tāpat dariet viņiem” [Lk.6:31].

Bet parasti nepietiek tikai ar ļaunu baumu stāstīšanu, iztirzāšanu un izplatīšanu, bet tiek veikti arī savi sīki papildinājumi un paskaidrojumi par iekšējiem motīviem un nolūkiem, kas padara ļaunumu vēl lielāku. Ik reizi, kad šis stāsts tiek atkal stāstīts, pateicoties tieksmei papildināt un pārspīlēt tuvākā vainas, tās kļūst arvien lielākas un vairojas stāsta izplatīšanās laikā. Beigu beigās cilvēks nemaz vairs nespēj ieraudzīt sākotnējo stāsta patiesības graudu, kas ir pārvērties līdz nepazīšanai.

Šādas lietas var pieredzēt gandrīz ik dienas! Lai ikviens, kam arvien ir kādas bailes no Dieva un grēka, paliek modrs pret līdzdalību šādos darbos. Citādi tas viegli var atkārtot un izplatīt to, kas sākotnēji nav bijis nekas cits kā meli, ko sagudrojusi atriebība un naids. Vai tu domā, ka Dievs pievērs acis uz tavu grēku, kad aiz labsirdīgas nevērības vai slēptas nepatikas tu tūlīt pieņemsi un nesīsi tālāk visas cilvēku runas? Šādā veidā daudzi kļūst par riebīgiem tenkotājiem, nemaz nevēlēdamies tādi būt.

Kas notiek pasaules un liekuļu vidū, tas kļūst par kārdinājumu arī Dieva bērniem. Tas attiecas arī uz tieksmi domāt un runāt ļaunu par citiem. Pat tur, kur mājo labvēlīgs gars un mīlestība, cilvēkam arvien ir palikusi samaitātā miesa un vecās sirds ļaunums. Tas viss rada situāciju, ko ar skumjām bieži jūt un atzīst dievbijīgie, bet bezdievīgie ignorē un neievēro, – ka viņu domas, spriedumi vai skatījums uz cilvēku nereti kļūst atkarīgs no tā, kāda ir šā cilvēka attieksme pret viņu pašu.

Ja šis cilvēks pret mani izturas laipni, domā un runā par mani labu, tad es visu varu viegli izskaidrot šim cilvēkam par labu, pat ja viņš nav krietns cilvēks. Turpretī, ja daudz krietnākam cilvēkam ir gadījies mani aizvainot, piemēram, ja tas izteicis par mani nelāgu piezīmi vai izrādījis man necieņu, vai aizēnojis manu godu ar savu pārākumu utt., tad mana ļaunā sirds tūlīt taisās meklēt viņā vainas un, ja iespējams, tās pārspīlēt un pavairot.

Kāds atbaidošs nezvērs ir kritusī cilvēka sirds! Tikai tāpēc, ka ar nelāgu piezīmi ir ticis ievainots tavs lepnums, tu esi gatavs par savu tuvāko izgudrot un sacīt visu to ļaunāko! Vai viņš nevar būt godājams un krietns cilvēks, kaut arī tevi kritizējis? Un, ja Dievam ir labpaticis svētīt viņu ar lielākām dāvanām vai izcilību nekā tevi – vai tad viņš nevar būt cienījams cilvēks? Kāpēc tu centies uzsākt ķildu ar savu tuvāko tikai tāpēc, ka viņa lauks vai darījumi, šķiet, tikuši vairāk svētīti par tavējiem?

Vai daudzi šo privāto un slepeno iemeslu dēļ savā sirdī nav sākuši domāt un runāt ļaunu par cilvēku, ko gadiem ilgi cienījuši un saskatījuši viņā visu to labāko? Kristietim jau laikus jābūt modram pret savas sirds netaisnību un smalko viltību. Mēs esam redzējuši ļoti daudz piemēru, kad labs vai ļauns spriedums ir atkarīgs no cilvēka gribas un skaidrojuma. Tas, kas negatīvi noskaņotam cilvēkam var likties pavisam ļauni, kādam citam, kam ir pozitīva attieksme, var likties nesvarīgi vai nevainīgi, jā, varbūt pat slavējami. Tādējādi spriedums lielā mērā ir atkarīgs no interpretācijas.

To paturēsim prātā un paliksim allaž modri pret savu sirdi. Uzmanīsimies no domām un jūtām, kas mums ir pret tiem, kas mūs jelkādi ir aizvainojuši. Jā, patiesi! Ja tavā sirdī nāk skaudība un naids pret tuvāko un tu jūti vēlmi viņam uzbrukt, un ja viens vai otrs stāsts par viņu degtin deg tavā sirdī – tad uzmanies! Tumsas spēks ir klātesošs.

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.