240. Vai katrs ticīgais var būt pilnīgi drošs par savu grēku piedošanu?


Dieva baušļi un evaņģēlijs mūsu svētdarīšanai

Mūsu debesu Tēva mīlestība nav sasaistoša. Viņa mīlestība nav atkarīga no tā, cik daudz mēs mīlam citus. Attiecības ar Dievu tika nodibinātas jau sen, viņa dēla miesā un asinīs [Kol.1:19]. Jēzus Kristus ir izdzēsis mūsu grēkus un uzņēmies mūsu rūpes. Mūsu un mūsu debesu Tēva starpā jau ir spēcīgas saites, tādēļ nav iemesla satraukumam. Šīs attiecības nav atkarīgas no tā, ka mēs mīlam Viņu, bet gan, ka Viņš mīl mūs. To izsaka nevis Dieva bauslība, bet Dieva evaņģēlijs. Bauslība norāda mums uz to, kas jādara. Evaņģēlijs stāsta par to, ko Dievs ir darījis, lai mūs pestītu Kristū [Jņ.1:17]. Evaņģēlijs dod aicinājuma spēku, bet bauslība – virzienu [Gal.3:11].

Dieva baušļi un evaņģēlijs mūsu svētdarīšanai


Vecais Ādams mūs nodod [Rom.7:11]. Mūsu grēcīgā daba labprātāk klausītos bauslībā nevis evaņģēlijā. Grēcīgā daba domā, ka pati var visu sasniegt, arī Dieva labvēlību. Mūsu vecais Ādams labāk nodrošina savas attiecības ar Dievu Tēvu ar bauslības, nevis evaņģēlija palīdzību.

Tomēr bauslībā nekas nav minēts par mūsu drošību pie Dieva debesīs. Tā nosaka kristīgā aicinājuma virzienus šajā pasaulē. “Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu”, saka Jēzus [Mt.22:39]. Šis “zelta likumu” skaidri norāda, ka aicinājuma mērķis nav svētums, bet gan mīlestība. Svētums Dieva priekšā ir evaņģēlija dāvana, ko iestādījis Kristus. Mīlēt savu tuvāko ir bauslības prasība. Svētums Dieva priekšā ir Viņa dāvana caur savu dēlu, ko saņemam ticībā. Tādējādi kristieša dzīve vienmēr ir reizē brīva un saistīta – pilnīga brīvība kā jaunajam cilvēkam un važas, kas palikušas no vecā Ādama.

Apustulis Pāvils raksta: “Jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti. Tik ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai, turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā! Jo visa bauslība ir vienā vārdā izpildīta, proti, tanī: “Tev būs savu tuvāku mīlēt ka sevi pašu”" [Gal.5:13-14].

Jaunajam cilvēkam bauslība nav vajadzīga, bet vecajam Ādamam gan. Jaunais cilvēks vienmēr dzīvo Kristū, tātad, dzīvo, lai mīlētu citus. Vecais Ādams dzīvo tikai sev un ir patmīlas meistars. Jēzus Kristus mūsu iedzimto patmīlu pavērš citā virzienā: “Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu” [Mt.22:39].

Tomēr mūsu Kungs nav diktators, viņš ir mūsu Pestītājs. Viņš nav dvēseles vagars, bet gan tās ārsts. Ja Viņš ko mums pavēl, tad dod arī iespēju to paveikt [Rom.7:25]. Ja Viņš ko pieprasa no mums, tad arī palīdz to izpildīt. Līdzīgi kā labais samarietis, kas piekautā vīra vātīs lēja eļļu un vīnu [Lk.10:29-37], arī mūsu Kungs Jēzus sniedz mums debesu zāles. Mēs esam šai pasaulē sisti, pievārēti un iznīcināti, bez kādas cerības un dzīves. Tomēr mūsu brīnišķīgais Kungs mūs ir izglābis. Ne tikai Kalvarijā, bet arvien no jauna savā baznīcā Viņš turpina bagātīgi dalīt savas mīlestības dziedinošo spēku. Izlejot sava vārda un sakramentu eļļu un vīnu, Viņš atjauno mūsu dzīvību un veselību un saka: “Ej un dari tu tāpat.” Viņš ir kas daudz vairāk nekā piemērs, kam līdzināties. Jēzus sniedz mums ne tikai norādījumus, jo viņš mūs ir mīlējis līdz pat krusta nāvei; Viņa klātbūtnē ir Viņa mīlestības realitāte [Mt.28:20].

Arī šodien mūsu Kungs ir ar mums Viņa baznīcā vēl. Tas, ko Jēzus apsolīja tonakt, kad tika nodots, piepildās arī pie mums, mūsu mīlestība vienam pret otru ir Viņa mīlestība darbībā: “Kas uzņem, ko es sūtu, tas uzņem to, kas mani sūtījis…Jaunu bausli es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu” [Jņ.13:20, 34].

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.