31. Ko Bībele saka par Dieva zaimošanu?


Dieva apslēptība

Mana dvēsele gaida uz To Kungu vairāk nekā naktssargi uz rīta ausmu. Jā, tiešām, vairāk nekā naktssargi uz rīta ausmu (Ps.130:6).

Dieva bērniem ir atšķirības zīme. Pirmkārt, viņi ir saņēmuši dievbērnības garu, kas sauc: Aba, mīļais Tēvs! Otrkārt, ja tie nevar šādā paļāvībā runāt ar Viņu – un šī vājība un nespēks mēdz gadīties bieži –, tad viņu sirdis ir nopūtu un gaidu pilnas. Glābējs, Viņa žēlastība un klātbūtne ir dvēseles dzīves nepieciešamība, un gaidīt uz To Kungu ir jaunā cilvēka dzīvības elpa.

Tas Kungs neļauj Saviem draugiem gaidīt un lūgt Viņu veltīgi. Viņš pats saka: “Kas Mani mīl, to Mans Tēvs mīlēs.. un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājasvietu” (Jņ.14:21, 23). Bet nedomā, ka tu vienmēr redzēsi un jutīsi, ka Viņš ir tuvumā. Gluži otrādi – galvenā iezīme, kas raksturo Viņa rīcību pret mums, ir tā, ka Viņš apslēpj Sevi un ļauj mums redzēt un just lielākoties visu ļauno – grēku, nespēju un briesmīgos velna uzbrukumus. Šādos brīžos mēs domājam, ka Pestītājs ir tūkstoš jūdžu attālumā un pār mums valda vienīgi ļaunie gari, mūsu pašu un pasaules ļaunums.

Tad Ciānas meita nopūšas: “Tas Kungs mani ir atstājis, Tas Kungs mani ir aizmirsis!” (Jes.49:14). Tad līgava iziet nakts tumsā un meklē to, ko viņas dvēsele mīl. Tad Marija stāv pie tukšā kapa un raud, jo viņas Kungs ir pazudis. Tas ir tas “mazais brīdis”, par ko Tas Kungs saka: “Mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit.. jūs raudāsit un sērosit” (Jņ.16:17, 20).

Lūdzu, ievēro to un nekad neaizmirsti, ka tā ir daļa no Dieva izturēšanās pret mums, ka Viņš Sevi apslēpj. Katrā ziņā tev nemaz nešķitīs, ka šī apslēptība ilgst tikai īsu brīdi. Tev arvien liksies, ka Dieva pamestība ir neticības sekas un sods par izdarīto grēku. Ja pārbaudījums būtu īss un viegls, tad tas nebūtu nekāds pārbaudījums. Taču Viņš vēlas nopietni pārbaudīt tavu ticību, lūgšanu un gaidīšanu uz To Kungu.

Gluži kā Dievs pasludina Ciānai: ““Dusmu uzplūdumā Es tev mazu brīdi apslēpu Savu vaigu, bet ar mūžīgu žēlastību Es par tevi atkal apžēlošos,” saka Tas Kungs, tavs Pestītājs” (Jes.54:8). Un tikpat neiespējami, kā Kristus nevarēja neiet pie raudošās Marijas, kas stāvēja pie kapa, vai pie mācekļiem, kuri gāja uz Emausu un domāja, ka Viņš ir zudis uz mūžiem, tikpat neiespējami ir palikt kaunā ikvienai dvēselei, kas gaida uz To Kungu un piesauc Viņu dienu un nakti.

Nē, tas būtu pilnīgā pretrunā ar Dieva paša būtību. Tas tiesa, ka Dievs ved Savus ticīgos pa neizdibināmiem ceļiem, taču Viņš vienmēr paliek tiem mūžīgi uzticīgs. Viņš tev ir uzticīgs, lai kādi būtu tavi grēki un tavs stāvoklis, – ja vien tava dvēsele gaida uz To Kungu un tava bēdīgā sirds savā nespējā un bezvārdu nopūtās gaida uz To Kungu, kad Viņš iznāks no apslēptības.

Ņem pie sirds Kunga Kristus iedrošinājumu, kad Viņš runā par atraitni un netaisno tiesnesi Lūkas evaņģēlija 18.nodaļā vai arī 11.nodaļā par cilvēku, kura tuvākais nāca pie viņa pusnaktī, kad durvis bija aizvērtas, un lūdza aizdot tam trīs maizes. Ar šīm līdzībām Kristus mums māca saprast, ka Viņa sirds nespēj atteikt palīdzību nabaga dvēselei. Taču, lai noticētu šiem vārdiem, ir vajadzīgs laiks, jo tas pieder pie pārbaudījuma, kad dažkārt jāpieredz un jāizjūt, it kā viss būtu velti. Un tieši tāds ir pārbaudījuma nolūks – vingrināt ticību.

Tomēr vēl biežāk ticības vingrināšana notiek tā, ka mēs vispār nejūtam neko garīgu – ne bēdas, ne prieku, ne grēku, ne žēlastību, kā vien klusu tukšumu un tuksnesi dvēselē, baidīdamies, ka mūsu garīgā dzīve ir mirusi un atrodas nāves norimtībā. Krietnām un modrām dvēselēm šis tuksnesis, tukšums un nespēja var izrādīties vissmagākais pārbaudījums. Taču šīs bailes no slepenas nāves vienlaikus ir arī visstiprākās zāles pret iespējamām briesmām. Tiem, kas nekad nebīstas par sevi, īstenībā ir visvairāk iemeslu bīties.

Tomēr, lai cik noslēpumaini Tas Kungs mūs vadītu, Viņš nepaliks apslēpts mūžīgi. “Bet, kas paļaujas uz To Kungu, tie dabū jaunu spēku” (Jes.40:31), un brīžam tie pat pieredzēs Viņa godību un tiks pildīti ar neizsakāmu, svētu apbrīnu par dzīvo un klātesošo Dievu, kas ir tik noslēpumains un tomēr tik uzticams.

Ilgā pārbaudījuma laikā viņi sāks domāt, ka Tas Kungs viņus pilnīgi aizmirsis, taču tad Dievs viņiem gluži negaidot dos tādus brīnišķīgus Savas žēlastības pierādījumus, ka viņi līdzīgi Daniēlam, kas lauvu bedrē saņēma viņam sūtīto ēdienu, brīnīsies: “Kungs, mans Dievs, Tu joprojām par mani domā! Man likās, ka Tu biji mani aizmirsis!” Tad nomocītā dvēsele baudīs Dieva labestību kā nākamās pasaules spēkus un līdz ar Daniēlu pateiksies par savas dvēseles pārbaudījumiem.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.