152. Ko mēs apliecinām katrā no trijiem ticības locekļiem, sacīdami "es ticu"?


Deviņpdsmitā svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Viņš kāpa laivā, pārcēlās un nāca Savā pilsētā. Un redzi, pie Viņa atnesa triekas ķertu cilvēku, tas gulēja gultā. Kad Jēzus viņu ticību redzēja, Viņš sacīja uz triekas ķerto: “Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti.” Un redzi, daži no rakstu mācītājiem sacīja pie sevis: “Šis zaimo Dievu.” Un Jēzus, viņu domas redzēdams, sacīja: “Kāpēc jūs domājat ļaunu savās sirdīs? Kas ir vieglāk – vai sacīt: tev tavi grēki piedoti, – vai sacīt: celies un staigā? Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot.” Viņš saka uz triekas ķerto: “Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām.” Un tas cēlās un gāja uz mājām. Bet, kad ļaudis to redzēja, tie brīnījās un slavēja Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem. [Mt.9:1-8]

dziedināt paralizēto piedot grēkus


Šīsdienas evaņģēlijā dzirdētie notikumi risinās kādā Galilejas pilsētā. Precīzāk sakot tas viss notek Kaprenaumā. Pilsētā, uz kurieni Jēzus kopā ar ģimeni – Savu māti, brāļiem un māsām [Jņ.2:12; Mk.3:32], bija pārcēlušies un tur apmetošies uz dzīvi. Tā bija kļuvusi par viņa mājvietu. Interesanti, ka par šo faktu aptuveni 700 gadus iepriekš pravieto Jesaja, sacīdams: “Zebulona zeme un Naftaļa zeme, piejūras ceļš, Aizjordāna, citu tautu Galileja, ļaudis, kas sēdēja tumsībā, redz lielu gaišumu, un tiem, kas sēdēja nāves zemē un ēnā, gaisma uzlēkusi.” [Mt.4:12-16; Jes.9:1-2; Mk.9:33]

Kopš Jēzus 30 gadu vecumā uzsāka Savu kalpošanu, Viņš itin bieži atgriezās atpakaļ un garāmejot iegriezās savā pilsētā, darīdams tur daudz brīnumu. [Mt.11:23] Kristus tur dziedināja neveselos un atbrīvoja ļaunu garu apsēstos, kā arī veltīja īpašu uzmanību, daudz sludinādams un mācīdams par Debesu valstību. Tādējādi dāvājot visu to labāko šai pilsētai un tās iedzīvotājus. To pats Kungs apliecina sacīdams: “tu, Kapernauma, kas līdz debesīm esi paaugstināta”. [Lk.10:15] Tādu neizmērojamu labvēlību Pestītājs izrāda savai pilsētai.

Tajā pat laikā visā apkārtnē par Jēzu jau klīda dažādās valodas. Viņa darbi un vārdi reti kuru atstāja vienaldzīgu… Daudz dažādu cilvēku no dažādām vietām pulcējās ap Israēla Svaidīto. To vidū bija gan vienkāršie ļaudis, gan ievērojamie un cienījamie farizeji un bauslības mācītāji. Ļaudis nāca no tuvākām un tālākām pilsētām un ciemiem. Kādi bija no Galilejas un Jūdejas apkārtnes, bet bija arī tādi, kuri nāca pat no tālās Jeruzalemes. [Lk.5:17] Salīdzinājumam, tas būtu adekvāts attālums no Rīgas līdz Kuldīgai vai Jēkabpilij. Vai spējas iedomāties kādā neapskaužama mērķtiecība? Mērķtiecība, kas liek ļaudīm vairākas dienas doties ceļā, veicot 150 km uz Kaprenaumu, lai redzētu un klausītos mūsu Kungā. Jo tajā laikā, taču nebija nedz sabiedriskā transporta, nedz automobiļu. Pārvietošanās galvenokārt notika ar kājām, vai labākajā gadījumā – turīgākie ļaudis – pārvietojās uz lopiņiem: ēzelīšiem, zirgiem vai kamieļiem.

Līdzīgi kā uzlādēts magnēts pievelk dažādas metāla lietas, vai kā upes saplūst un ietek jūrā tā cilvēki pulcējās pie Jēzus. Šoreiz to bija sanācis tik daudz, ka mājā pat durvju priekšā nebija brīvas vietas. [Mk.2:1-2] Bet vai šis pūlis maz saprata, ko Jēzus dara un ko sludina? Vai pravietis tiek īsti cienīts savā tēvu zemē un savās mājās? [Mt.13:57]

Tā nu mēs pamazām esam pietuvojušies pie šīsdienas sprediķa galvenā jautājuma. Proti: Kas ir vieglāk – vai sacīt: tev tavi grēki piedoti, – vai sacīt: celies un staigā? Paturiet šo jautājumu atmiņā!

Vērojot pēdējā laika tendences, var konstatēt, ka vārdi ir kļuvuši par tukšu skaņu. Tiek izrunāti daudz dažādu vārdu, tiek izsacīti daudz dažādu apgalvojumu un solījumu. Tikai tiem nav nedz seguma, nedz piepildījuma. Daudz vārdu ir bez dziļakas nozīmes. Vienkārši tukši vārdi. Tāpēc mans prāts spriež šādi: “Dziedināt es nespēju, bet runāt gan. Kāda gan problēma rastos, ja pasacīšu: tev tavi grēki piedoti! Vai kāds atcerēsies to pēc trim vai pieciem gadiem, kur nu vēl desmit?” To spilgti apstiprina vēlēšanu laiks, kad tiek izsacīti daudz dažādu vārdu. Taču kad vēlētāju balsis saskaitītas – izrādās, ka izsacītajiem vārdiem nav seguma. Tie ir bijuši tikai tukši vārdi bez nekādas nozīmes. Kā mēdz sacīt: “Nu tad līdz nākamajām vēlēšanām!” un tie paši cilvēki atkal teiks daudz vārdu un ļaudis par viņiem atkal balsos…Tomēr Kristus domas ir savādākas. Viņš nav lētas un ātras popularitātes kārotājs. Jēzus, pamācot, norāda, lai mūsu izsacītie vārdi ir: “jā, jā!” un “nē, nē!” [Mt.5:37] Lai nebūtu tukšvārdības, bet vārdi tiktu teikti ar nozīmi un saturu.

Tālāk Evaņģēlija tekstā mēs dzirdējām, ka pie Jēzus atnesa triekas ķertu cilvēku. Jā, šim slimniekam bija pat četri labvēļi, kas neskatoties uz lielo ļaužu daudzumu, nemeta plinti krūmos. Bet, kā šo notikumu sīkāk apraksta Lūka: tie uzkāpa uz jumta un paralizēto nolaida caur griestiem ar visu gultu telpas pašā vidū tieši Pestītājam priekšā. [Lk.5:19] Acīmredzami, ka viņi to darīja mērķtiecīgi, kaut ko sagaidot no Jēzus.

Kā jums šķiet: vai šie cilvēki cerēja sagaidīt no Jēzus sacītos vārdus: “tavi grēki tev piedoti”? Vai tiešām tāpēc šis virs tika iecelts pa jumta aili, lai tikai saņemtu Absolūcija no Pestītāja? …Šķiet, ka nedz slimais vīrs, nedz nesēji nebija diez ko apmierināti par tādu Jēzus atbildi. Tie bija gaidījuši pilnīgi ko citu, proti – miesas fizisku dziedināšanu. Tomēr Jēzus viņiem to nesniedz, lai gan labi pārzin cilvēku sirds nodomus…

Kāpēc gan Jēzus šādi rīkojās? Un vai Viņš ar to grib ko sacīt? …Mani mīļie draugi: brāļi un māsa Kristū Jēzū, atceroties šīsdienas sprediķa galveno jautājumu, pārfrāzējot sacīšu: kā jums šķiet, kas mūsu Pestītājam bija vieglāk sacīt: “Tev tavi grēki piedoti,” – vai arī: “Celies un staigā?”

Lai gan cilvēkam tiešām nesagādātu problēmas vienkārši pasacīt: tev tavi grēki piedoti! Tomēr tas nav tas, ko cilvēki meklēja pie Jēzus. Viņus neinteresēja šāda Kunga atbilde.

Pārdomāsim sekojošo: vai tiešām Jēzum būtu krietni vieglāk sacīt: “Celies un staigā”? Ko gan Dieva Dēls savā dievišķajā autoritātē nespētu? …Viņam paklausa dabas spēki, no Viņa bīstas un dreb ļaunie gari. Viņš spēj pabarot daudzus tūkstošus ar niecīgu skaitu maizes un zivju, pārvērst ūdeni vīnā. Dziedināt slimos un augšāmcelt mirušos. Visas radības radīšanā bija, ir un līdz pasaules beigām būs līdzdalīgs mūsu Pestītājs. Nekas nav radīts bez Viņa un viss, kas ir radīts ir radies caur Viņu.

Noteikti Kristum nesagādātu nekādas lielās rūpes ne vien sacīt: “Celies un staigā”, bet arī darīt, lai triekas ķertais varētu ņemt savu gultu un drošu prātu un prieku pilnu sirdī doties mājup. Apmierināti būtu daudzi: klātesošie būtu redzējuši Dieva zīmes un brīnumus Šie četri palīgi būtu apmierināti, ka bijuši līdzdalīgi šajā notikumā, triekas ķertais sveiks un vesels, viņa radinieki arī būtu iepriecināti par invalīda ķermeņa locekļu funkciju atjaunošanos. Ak, naivie nesaprašas! Ko tas cilvēkam līdz, ka tas iemanto visu pasauli, bet tam zūd dvēsele? [Mt.16:26] Viņi nespēja aptvert, ka saņemtai grēku piedošanai ir daudzkārt lielāka vērtība par slimības dziedināšanu.

Galu galā Jēzus dziedināja arī triekas ķerto, lai tas gan nebija galvenais, kādēļ Viņš bija nācis šajā pasaulē. Kristu darot brīnumus apstiprināja, kas Viņš ir un ka Viņā sacītajiem vārdiem ir segums. Taču pat, ja dziedināšana nebūt nenotikusi, paralizētais cilvēks būtu ieguvis ļoti daudzi. Patiesībā sakot viņš būtu ieguvis visu, ko vien var dabūt – grēku piedošanu. Mūžības perspektīvā viņa slimība un apgrūtinājums ir niecība, bet ieguvums grēku piedošana un mūžīgā dzīvība ir viss.

Paradoksālākais, ka Jēzus neizvēlējās vieglāko ceļu. Viņš nedomāja uzurpēta savu varu un spēku par cilvēkiem, bet palika pazemīgs un mīlestības pilns pret grēkā kritušo radību. Viņš nepaaugstinājās, bet tapa pazemots līdz pat krusta nāvei. Kristus izvēloties sacīt: “Tev tavi grēki ir piedot!” iezīmē savu ceļu uz krusta nāvi. Viņa sacītie vārdi ir ar noteiktu nozīmi, tiem ir segums, kuram vēlāk seko piepildījums. Tā ir grūta izvēle, jo Jēzus skaidri zina, ka Viņu sagaida spīdzināšana un moku pilna asinspirts. Kad maksimālā stresa un nervu saspringuma rezultātā izdalās asiņainas sviedru lāses, ka Viņu sagaida kauna un pazemojumu pilna nāve pie krusta. Šī atbilde mums rāda Dieva mīlestību, apzinoties, kas Viņu sagaida šīs zemes gaitu galā, tomēr caur krusta nāvi grēku piedošanu iegūts gan triekas ķertais, gan Kristus tuvākie mācekļi – apustuļi, gan turpmākās paaudzes, līdz pat mums šodien.

Varētu piekrist farizejiem, kas domāja savās sirdīs: “Kas cits var grēkus piedot kā vienīgi Dievs?” Un patiesi viņiem ir taisnība – grēkus piedot var vienīgi Dievs. Tāpēc Viņš sūtīja savu Dēlu, lai tas mirdams izpirktu mūsu pārkāpumus un vainas.

Vai jums nerodas jautājums? Tas taču notika pirms 2000 gadiem, bet ko gan mums šeit un šodien iesākt? Tiešām draugi, jautājums paliek atklāts: kā lai es, tu un viņš – kā lai visi mēs kopā saņemam šo grēku piedošanu? Kā lai šis nopelns, ko Kristus mūsu labā paveicies, tiktu attiecināts personīgi uz katru no mums?

Esiet mierīgi! Dievs ir padomājis arī par to… Viņš ir atstājis saviem mācekļiem un draudzei – visai kristīgai baznīcai tiesības un spēju pasludināt grēku piedošanu. Tie nav vienkārši tukši izsacīti vārdi. Šiem vārdiem ir segums – nevainīga Dieva Jēra, mūsu Pestītāji izlietās asinis un Viņa patiesais un nemaldīgais vārds. Tāpēc dievkalpojumos, kad tiek pasludināta grēku piedošana, balstoties Kristus sacītajos vārdos: “Kas jūs klausa, tas klausa Mani…” [Lk.10:16] un “Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti,” [Jņ.20:23] ir paša Dieva grēku piedošana. Un Viņš to arī darīja, dara un darīs līdz pastarai tiesai.

Svētīgs, kam pārkāpumi piedoti, kam grēki nolīdzināti! [Ps.32:1] Tas tiešām tiesa! Āmen!

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.