119. Kas draud katram, kurš ienīst Dievu un pārdroši pārkāpj Viņa baušļus?


Deviņpadsmitais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Astoņpadsmitais vakara priekšlasījums »

Viena no vissvarīgākajām doktrinālajām atšķirībām, kādas 18.gs. pirmajā pusē pastāvēja starp tā sauktajiem piētistiem un ortodoksistiem, bija šāda: piētisti, pazīstami kā Špēnera, Augusta Hermaņa Frankes un Johana Jākoba Rambaha skolnieki, lai arī ne pilnīgi uzticīgi skolnieki, mācīja, ka tie cilvēki, kas nevar precīzi nosaukt dienu un stundu, kad viņi ir tikuši atgriezti un apžēloti, nav īsti un patiesi kristieši, viņi nedrīkst sevi par tādiem uzskatīt, un arī citi viņus nedrīkst uzskatīt par kristiešiem. Turpretī ortodoksisti šādu mācību noliedza.


Tas ir tiesa, atgriešanās nenotiek dienas vai stundas laikā, tā notiek vienā acumirklī. Jo pēc Svētajiem Rakstiem atgriešanās nav nekas cits kā atmodināšana no garīgās nāves garīgai dzīvei, nekas cits kā nogriešanās no platā ceļa, kas ved lejup, uz šauro ceļu, kas ved augšup, tā nav nekas cits kā pārcelšana no velna valstības Jēzus Kristus, Dieva Dēla, valstībā. Bet, tāpat kā nav starpstāvokļa starp nāvi un dzīvību, tāpat nav arī vidusceļa starp šauro ceļu, kas ved augšup, un plato ceļu, kas ved lejup, un tāpat arī nav nekādas starpvalsts starp sātana valstību un Kristus valsti. Cilvēks ir vai nu garīgi miris, vai garīgi dzīvs, viņš iet vai nu pa šauro ceļu, vai plato; viņš ir vai nu Jēzus Kristus, vai velna valstībā. Tātad cilvēks vai nu ir, vai nav atgriezts. Starpstāvokļa šeit nav.

Svētie Raksti gan min dažus gadījumus, kad cilvēki patiešām ir varējuši nosaukt laiku, dienu un stundu, kad viņi tapuši atgriezti pie Dieva un saņēmuši žēlastību. Atgādināšu jums tikai dažus piemērus. Pirmie cilvēki, kas bija krituši grēkā jau savas dzīves pirmajā dienā, tūlīt tika atkal atgriezti, tajā pašā dienā. Dzirdot pasludinājumu un apsolījumu sievas dzimumam, kam jāsamin čūskas galva, viņi saņēma žēlastību, taisnošanu, dzīvību un pestīšanu. Mēs zinām arī par Dāvidu, ka pie viņa, kad viņš pēc savas dziļās krišanas gadu bija nodzīvojis miesīgā drošībā, atnāca pravietis Nātans. Tas viņam atklāja viņa briesmīgo grēku un Dāvids ļoti izbijās un atzina savu grēku, bet pravietis Nātans viņam tūdaļ sacīja: “Tad nu tas Kungs arī tavus grēkus piedod: tev nebūs mirt!” (2. Sam.12:13) Šinī acumirklī viņš tika atgriezts, un 32. psalmā viņš slavē un cildina Dievu par to, ka viņam grēki ir piedoti.

Sauls, kristiešu vajātājs, tika pagodināts ar tik lielu žēlastību, ka viņam parādījās pats Kungs. Vispirms Viņš runāja briesmīgos vārdus: “Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?” Tad Sauls krita zemē un sauca: “Kungs, kas tu esi?” Un Kungs teica: “Es esmu Jēzus, ko tu vajā.” Sauls gulēja tā Kunga priekšā satriekts. Tad viņš kļuva par Dieva bērnu, par Kunga “izredzēto ieroci”. Jo pēc trīs dienām viņš piecēlās un Gara un spēka pilns sludināja par Krustā Sisto. Mēs lasām arī par trim tūkstošiem pirmā kristiešu Vasarsvētku sprediķa klausītāju, kad apustuļa pārmetums, ka viņi ir nonāvējuši Kristu, bija sāpīgi ķēris viņu sirdis. Bet tiklīdz viņi dzirdēja vārdus: “Ticiet uz Jēzu Kristu,” viņi saņēma Svētā Gara spēku un ticēja.

Mēs lasām arī par cietuma uzraugu Filipos, kas tajā pašā naktī, kad viņš bija nežēlīgi apgājies ar mūsu Kunga mācekļiem Pāvilu un Sīlu, bija viņus iemetis cietuma visdziļākajā vietā, viņu kājas ielikdams siekstā, un kad pēc zemestrīces, domādams, ka viņi ir aizbēguši, gatavojās ar zobenu nonāvēt sevi, tajā pašā naktī viņš tika atgriezts pie Dieva. Uz viņa jautājumu: “Kungi, kas man jādara, lai es tiktu pestīts?” apustulis atbildēja: “Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti,” un viņš patiešām kļuva ticīgs.

Visi šie pieminētie cilvēki var teikt: “Jā, tajā un tajā dienā un tajā un tajā stundā esmu ticis atgriezts, esmu no nāves nonācis pie dzīvības, no tumsas pie gaismas, no Dieva dusmām pie Viņa žēlastības.” Bet cik gan daudz ir to, par kuriem Svētajos Rakstos mēs nevaram izlasīt neko tādu! Baznīcas vēsture māca, ka 1800 gados, kamēr pastāv kristīgā baznīca, miljonu miljoniem, kas tajā tapa uzaudzināti, nevarēja nosaukt dienu un stundu, kurā viņi bija atgriezti, bet viņi labi zināja un varēja apliecināt, ka ir kļuvuši par citiem cilvēkiem, ka viņi caur Svēto Garu ir nokļuvuši pie dzīvas ticības Kristum un mantojuši žēlastību, taisnošanu un cerību uz mūžīgo dzīvību.

Kāds gan varētu būt cēlonis tam, ka piētisti, kas bija ļaudis ar labiem nodomiem, nokļuva pie mācības, ka cilvēks nevar būt kristietis, ja nevar apliecināt, kurā dienā un stundā viņš atgriezts? Iemesls tam ir viņu pārliecība: “Tev piepeši jāsajūt debešķīgs prieks, iekšēji jājūt, ka tu esi mantojis Dieva žēlastību un esi Viņa bērns! Un, ja tāds ir veids, kādā cilvēks tiek atgriezts pie Dieva, tad var arī pateikt: tajā un tajā dienā, tajā un tajā stundā es esmu atgriezts un kļuvis cits cilvēks, tieši tad mani grēki tika piedoti un man tika uzvilktas Kristus taisnības drānas.”

Bet tie ir lieli un bīstami maldi, kā mēs to jau pa daļai esam noskaidrojuši. Šodien mēs esam nonākuši tai vietā, kurā īpaši runāts par IX tēzes daļu, kur teikts, ka Dieva vārds netiek sludināts pareizi tad, ja bauslības satriektajiem un izbiedētajiem grēciniekiem tiek dots norādījums, ka apžēlošana ir jāizcīna lūdzot un cīnoties, ka jālūdz un jācīnās tik ilgi, līdz sajūt, ka Dievs ir apžēlojies.

Tāda ir arī metodistu pieeja. Taču, pirms mēs pārrunājam šo uzskatu, mums jānorāda uz kādu pārpratumu, proti, ka cilvēka pestīšanai un žēlastības stāvoklim nav jābalstās viņa jūtās. Jo tā šo mācību izkropļo daudzi.

Ir cilvēki, kas uzskata sevi par labiem kristiešiem, un tomēr ir garīgi miruši. Viņi nekad nav pārdzīvojuši patiesas raizes un izbailes par saviem grēkiem. Viņus nekad nav šausminājusi elle, ko viņi ir godam pelnījuši, viņi nekad nav bijuši uz ceļiem Dieva priekšā, rūgti apraudot savu briesmīgo grēcinieka stāvokli. Un vēl jo mazāk viņi ir raudājuši prieka asaras, lai slavētu Dievu par to, ka Viņš ir apžēlojies par viņiem. Viņi lasa un klausās Dieva vārdu, negūstot no tā nekādu labumu. Viņi iet uz baznīcu un saņem Absolūciju, bet tā viņus neatspirdzina, viņi bauda tā Kunga Mielastu un paliek auksti kā ledus, un nesajūt neko. Bet, kādreiz jūtot raizes par savu vienaldzību pret pestīšanu un svētlaimi, par to, ka viņi nejūt Dieva vārda pievilcību, viņi mierina sevi ar domu, ka tāds jau ir luteriskās baznīcas uzskats – jūtas nav svarīgas.

Tātad tas nav nekas, ja cilvēks nav neko jutis. Viņi spriež, ka šis trūkums jau viņiem nekaitē un ka viņi tāpat ir labi kristieši, jo uzskata sevi par ticīgiem. Bet tas ir liels un briesmīgs pašapmāns! Kas ir tādā stāvoklī, tam nav nekā vairāk, kā tikai nedzīva prāta ticība, šķietama ticība, jeb, izsakoties skarbāk, pļāpas ticība. Viņš gan ar muti saka: “Es ticu,” bet viņa sirds par to neko nezina. Nē, patiesi, cilvēkam, kurš nevar sacīt tā, kā teikts Ps.34:8: “Baudiet un redziet, cik tas Kungs ir labs,” tādam tikai šķiet, ka viņam ir īsta ticība. Un apustulis Pāvils saka: “Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni.” (Rom.8:16) Kā gan Svētais Gars var dot liecību mūsu garam tā, ka mēs to nejūtam? Lieciniekam jārunā tik skaļi, lai to varētu sadzirdēt tiesnesis. Šeit ir tieši tāpat. Saskaņā ar Dieva vārdu pats Gars mums sniedz liecību, ka esam Dieva bērni, un kas šo liecību nekad nav sajutis, vēl ir garīgi miris. Viņam vēl nav nekādas liecības par sevi, un viņš dara aplami, iedomādamies, ka ir labs kristietis.

Citviet apustulis Pāvils saka: “Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (Rom.5:1) Objektīvais miers, ko dibinājis Kristus, izliedams savas asinis, pastāv jau pirms mūsu taisnošanas. Tātad apustulis šeit runā par mieru, kas ir sajūtams un piedzīvojams.

Tālāk apustulis Pāvils raksta: “Dieva valstība [ir] ..taisnība, miers un prieks Svētajā Garā.” (Rom.14:17) Tas, kurš ir piedzīvojis pasaulīgus un miesīgus priekus, bet ne tos, par kuriem runā apustulis, t. i., garīgus priekus, ir garīgi miris.

Sacīto apstiprina tas, kas Bībelē sacīts par svētajiem. Mēs daudzviet redzam viņus kvēli slavējam Dievu par to, ko Viņš ir paveicis pie viņiem. Redzams, ka viņi savās sirdīs zināja, ka Kungs ir viņiem žēlīgs. Ja Dāvids par to neko nebūtu zinājis, vai gan viņš būtu izsaucies: “Teici to Kungu, mana dvēsele, un viss, kas manī, Viņa svēto vārdu! Teici to Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis! Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas”? Nē, viņam runāt šos vārdus acīmredzot ir likušas kvēlas jūtas.

Visbeidzot, pajautājiet kādam cilvēkam, kurā redzat visas īsta, dzīva kristieša iezīmes, vai viņš tiešām to visu, ko viņš runā, ir piedzīvojis, un jūs saņemsiet atbildi: “Jā, protams, to visu es patiešām esmu piedzīvojis! Esmu sajutis Dieva sūtītas bailes, kas pārņem cilvēku, kuru Dievs grib izglābt. Esmu arī piedzīvojis to, cik tīkama ir Dieva žēlastība Jēzū Kristū. Ikreiz, kad pieminu sava Pestītāja mīlestību, mana sirds atmaigst! Savukārt, kaut arī es zinu, ka man ir dāvāta žēlastība, tomēr mani bieži pārņem arī izbailes – ikreiz, kad uzlūkoju bauslību.”

Tātad ņemsim vērā, kad mēs sakām: “Neviens nedrīkst savu pestīšanu un apžēlošanu balstīt uz savām jūtām,” tad ar to nav domāts: “Cilvēkam ticības lietās nav vajadzīgas jūtas; viņš var būt labs kristietis arī bez tām.” Nē, tā mēs nemācām! Paklausieties, ko par to saka Luters. Turklāt Luters nebija nekāds jūtu cilvēks, kāds daudz lielākā mērā bija, piemēram, Melanhtons. Pēdējais savās jūtās guva prieku, kamēr Luters jūtas valdīja ar savu gribu, viņš turējās pie [Dieva] Vārda.

Baznīcas postillā jeb sprediķu grāmatā (Kirchenpostille.W.XII,323) (St.L.Ed.XII,239 utt.) mēs lasām Lutera komentāru par vārdiem: “Bet, ka jūs esat bērni, to Dievs apliecinājis, sūtīdams Sava Dēla garu jūsu sirdīs, kas sauc: “Aba, Tēvs!”" (Gal.4:6) Luters, kas vienmēr centās nepaļauties uz jūtām, kuras esot mainīgas un mānīgas, tomēr ir rakstījis šādi:

“Šeit nu katram ir jāsajūt un jāpārbauda, vai viņš Svēto Garu arī sajūt un vai jūt sevī Viņa balsi.”

Ir taču teikts, ka Gars sauc: “Aba, mīļais Tēvs.”

“Jo Sv. Pāvils šeit saka: Kur Viņš ir sirdī, Viņš sauc: “Aba, mīļais Tēvs!”, kā viņš to teicis arī Vēstulē romiešiem: “Jūs esat saņēmuši dievbērnības garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs!” (Rom.8:15) Bet šo saucienu sajūt tad, ja cilvēka apziņa ir droša un nejūt svārstīšanos un šaubīšanos, ja tā ir droša par to, ka viņam ir ne vien piedoti viņa grēki, bet arī par to, ka viņš ir Dieva bērns, kas pārliecināts par savu pestīšanu un ar prieku un drošu apziņu sirdī visā paļāvībā var saukt Dievu par savu mīļo Tēvu un piesaukt Viņu.”

Mūsu laika nelaime ir tā, ka šāda ticība ir sastopama ļoti reti. Ļaudis ir vai nu garīgi miruši, tādēļ ne par ko neraizējas un cer, ka gan jau kaut kā nokļūs Debesīs, vai arī ir bailīgi un nedroši. Cik daudzi šķiras no šīs dzīves šaubīdamies: “Kā gan būs ar mani, es nokļūšu Debesīs, vai ne?” Tā ir briesmīga “ticība”, šķietama ticība. Ticībai ir jābūt drošai.

“Par to cilvēkam jābūt droši pārliecinātam, drošāk nekā par paša dzīvi, tik drošam, ka viņam nebūtu grūti doties jebkura veida nāvē un ellē piedevām, nekā zaudēt savu drošo pārliecību vai sākt par to šaubīties.”

Jūs jau zināt, ka Romas baznīca to noliedz. Tā ne vien saka, ka cilvēks pie šādas pārliecības nevar nonākt, bet tā arī māca, ka viņam nav vajadzīgs pie tās nokļūt. Tā uzskata, ka tas būtu pārkāpums un nosodāmas pārdrošības izpausme, ja kāds, nesaņemot par to īpašu, ārkārtēju Dieva atklāsmi, sacītu: “Es zinu un esmu pārliecināts, ka Dievs mani ir apžēlojis un ka tikšu pestīts.” Tas ir apgriezts Evaņģēlijs, un vispār visa pāvestības mācība nav nekas cits, kā gauži nožēlojama Evaņģēlija pārvēršana bauslībā, proti, viņu baznīcas likumos.

“Jo tas būtu Kristus cildenā darba un Viņa ciešanu noniecinājums, ja mēs neticētu tam, ka Viņš mums to visu ieguvis atliku likām, un ja mēs neļautu Viņa diženajam darbam un ciešanām viest un stiprināt mūsos tādu paļāvību, ka grēks un likstas mūs no tā nevarētu atbaidīt vai padarīt mūs grūtsirdīgus.”

Ļaudis saka: “Jā, es zinu gan, ka Kristus ir atpestījis visu pasauli, bet tas nedod atbildi uz jautājumu, vai arī es esmu pestīts?” Tā runā tāds, kas nepazīst ne bauslību, ne Evaņģēliju. Jo tas, kurš ir iepazinis Evaņģēliju, apliecina: “Tā kā Dieva Dēls ir atpestījis visu pasauli, arī es esmu atpestīts. Bet, ja Viņš mani ir atpestījis, tad Viņš arī grib, lai es tam ticu. Viņš nekavēs mani, sakot kā piētisti: “Nesāc ticēt par agru!” Nekad nav par agru ticēt. Kad mums sludina Evaņģēliju, mums tam jātic; jātic tā, kā mēs mīlam savu dvēseli. Mums jātic, lai mēs neiemantojam Dieva nelabvēlību un dusmas. Taču, ja cilvēks neturas pie Vārda, viņš nevar justies drošs; viņš svārstās, šaubās ik dienu, ik stundu.

Te viņš tic, ka ir kristietis, te atkal domā, ka sevi tikai māna un ka viņš nav kristietis. Sacīdams, ka “var gan cilvēkā rasties iekšēja nesaskaņa, kad viņš sāk baiļoties un raizēties par to, ka viņš nav Dieva bērns”, Luters neapgalvo, ka Svētā Gara liecība būtu Dieva bērna sirdī vienīgā; tajā vienlaikus var izraisīties disharmonija, konflikts, ka “viņā var rasties priekšstats un sajūtas par Dievu kā par dusmīgu, stingru tiesnesi, kas bargi valda pār viņu; kā tas bija ar Ījabu un daudziem citiem. Bet šajā cīņā bērna paļāvībai beidzot tomēr jāņem virsroka, kaut arī tā trīcētu un drebētu; citādi viss zaudēts”.

Paļāvībai jābūt, bet tajā pašā laikā cilvēks var arī baiļoties un drebēt. Es varu vienlaikus trīcēt un drebēt, un tomēr būt drošs. Es varu doties pāri kādam biedinošam bezdibenim, drebēdams no domas: “Kas būtu tad, ja gadītos iekrist dziļumā!” Bet man abās pusēs ir barjeras, pie kurām es cieši turos, un tāpēc es droši un mierīgi tieku pāri. Tāda ir šī brīnumainā pretruna kristietī – viņš trīc un dreb, un tomēr ir drošs.

“Ja to dzirdētu Kains, viņš mestu krustus ar rokām un kājām un teiktu lielā pazemībā: “Dievs, pasargi mani no šīs briesmīgās ķecerības un šī neprāta! Lai es, nabaga grēcinieks, būtu tik augstprātīgs un iedomātos sacīt, ka esmu Dieva bērns? Nu nē, es visā pazemībā atzīstu, ka esmu nabaga grēcinieks” utt. No šāda veida cilvēkiem tev jāvairās kā no lielākajiem kristīgās ticības un tavas pestīšanas ienaidniekiem. Mēs labi zinām, ka esam nabaga grēcinieki; bet te nav no svara, kas esam un ko mēs darām, bet gan – kas mums ir Kristus un ko Viņš ir mums darījis un vēl dara. Mēs nerunājam par savu cilvēcisko dabu, bet gan par Dieva žēlastību, kas, kā tas sacīts Ps.103:11 utt., ir daudz lielāka par mums: “Cik

ir debesis pār zemi, tik liela ir Viņa žēlastība pret tiem, kas Viņu bīstas. Cik tālu ir rīti no vakariem, tik tālu Viņš atliek mūsu pārkāpumus nost no mums.” Ja tev šķiet, ka tas būtu pārāk daudz, iedomāties, ka tu esi Dieva bērns, tad neiedomājies arī, ka tas ir pārāk maz, ka pie mums ir ieradies Dieva Dēls, piedzimis no sievietes un pakļāvies bauslībai, lai tu varētu kļūt par Dieva bērnu. Viss, ko dara Dievs, ir ļoti liels un neaptverams. Tāpēc tas viss arī rada lielu prieku un drosmi, bezbailīgus garus, kas ne no kā nebīstas un spēj visu. Kaina attieksme ir šaura, tā rada vienīgi izmisušas, bailīgas sirdis, kas neder ne tam, lai ciestu, ne tam, lai darbotos, kuras bīstas pat no lapu čaukstēšanas, kā to saka Mozus (3.Moz.26:36). Tādēļ turies cieši pie šiem vārdiem: Gara apliecinājums un sauciens tev jāsajūt sirdī. Jo tas taču ir tevis paša sirds sauciens. Kā lai tu to nesajustu? Šeit apustulis Pāvils lieto vārdu “sauc”; viņš būtu varējis teikt arī: Gars “čukst”, “runā” vai “dzied”. Viņš vēlējās lietot kādu stiprāku vārdu.”

Nav teikts: “Gars sniedz liecību vispār,” bet gan – “mūsu garam”. Tātad mūsu garam ir jādzird garīgi, kad Viņš liecina. Un “izdzirdēt šo liecību ” – tā ir tā “sajūta”, ko mēs gūstam.

“Viņš sauc ar pilnu spēku, tas ir, no visas, pilnas sirds, tā, lai viss tādā paļāvībā plauktu un dzīvotu. Par to pašu apustulis saka: “Pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām [ko neviens nevar izteikt vārdos].” (Rom.8:26) Tāpat: “Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni.” (Rom.8:16) Kā lai mūsu sirds nesajustu šādu saukšanu, nopūtas un liecināšanu?”

Tas patiešām ir brīnumaini. Kad kristietis sāk šaubīties, tad viņš izdzird sevī kādu balsi sakām: “Nešaubies, Kristus taču ir miris par tevi! Tev nav jābaiļojas, nav jākrīt izmisumā! Arī tu piederi pie tā Kunga pestītajiem, un arī tev lemtas Debesis. Tu vari būt mierīgs par to!” Šī balss, kas nāk pati no sevis, spontāni, jo mēs paši to nevaram radīt, ir Svētā Gara liecība. Tā rodas īpaši tad, kad kristietim ir garīgas bēdas un likstas. Jo liecinieku taču neklausās katru dienu, tikai tad, kad esat apsūdzēts, jūs meklējat sev kādu liecinieku. Tāpat tas ir arī garīgajā jomā. Tieši tad, kad kristietis ir lielākajā postā, Svētais Gars viņam sauc: “Nekrīti izmisumā, nebaiļojies!”

“Šeit īpaši palīdz pārbaudījumi un ciešanas, kas rosina kristieša sirdī šādus saucienus un modina viņā Garu. Tomēr mēs baidāmies no krusta un bēgam no tā, tāpēc tā arī nesajūtam Garu un paliekam pie Kaina. Ja tu nesajūti sevī Gara saucienus, tad labāk nepārtrauc savas lūgšanas, līdz kamēr Dievs uzklausīs tavu lūgšanu; jo tad tu esi Kains, un tavs garīgais stāvoklis nav tāds, kādam tam jābūt.”

Kains klaiņoja, bēguļoja un nezināja, kādas ir viņa attiecības ar Dievu.

“Bet tev nav jāgaida sevī vienīgi Gara saucieni un nekādi citi. Blakus tiem tavā sirdī jābūt arī šausmu kliedzieniem, kas liks tev klausīties un sadzirdēt šos Gara saucienus. Tā tas ir noticis ar visiem kristiešiem.”

Ja kāds arī ir guvis pārliecību par savu pestīšanu un atrašanos žēlastības stāvoklī, tomēr viņš aizvien vēl dzirdēs arī velna šausmīgos saucienus. Tajā pašā laikā, kad tu esi pārliecināts par savu apžēlošanu, nāks kāda slepena balss un tev čukstēs: “Ko gan tu iedomājies, tu nepavisam vēl neesi brīvs no saviem grēkiem! Kādas ļaunas domas tev šodien atkal nāca prātā! Kādas grēcīgas iekāres tevi atkal bija pārņēmušas! Kādi ļauni vārdi atkal nāca no tavas mutes! Vai tad viss, ko esi darījis labu, nav tikai izlikšanās un mānīšanās?” Tādas ir slepkavnieciskās velna bultas. Bet tad, ja esam kristieši, pie mums nāk Svētais Gars, lai sniegtu savu liecību.

“Tavi grēki arī kliegs, radot izmisumu tavā sirdī. Bet Kristus Garam ir jāapspiež šie saucieni, tas ir, jārada paļāvība, kas ir lielāka nekā šī bezcerība, kā to ir teicis apustulis Jānis: “No tā mēs nopratīsim, ka piederam patiesībai, un varēsim savu sirdi Viņa priekšā klusināt, ka, ja mūsu sirds mūs pazudina, Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds un zina visas lietas. Mīļie, kad mūsu sirds mūs neapsūdz, tad mums ir paļāvība uz Dievu, un visu, ko mēs lūdzam, to saņemam no Viņa.” (1. Jņ. 3:19¬22) Un tā šie Gara saucieni mūsos nav nekas cits, kā spēcīga, neatlaidīga saukšana, ar ko mūsu ticības pilnā sirds sauc Dievu; tā savu mīļo Tēvu sauc viņa mīļie bērni.”

Bet tagad pievērsīsimies kādam īpašam jautājumam mūsu tēzēs, proti, ka bauslību un Evaņģēliju briesmīgi sajauc tie, kuri saka: “Ja gribi būt pārliecināts, ka tavi grēki tev piedoti, tad tev tik ilgi jālūdz un jācīnās, līdz tevi beidzot pārņem priekpilna sajūta, kas noslēpumainā veidā tev saka: “Tu vari būt mierīgs, tev ir grēku piedošana.”" “Tad,” viņi saka, “žēlastība ir tavā sirdī.” Kaut gan, patiesību sakot, žēlastība nemaz nevar būt cilvēka sirdī, jo tā ir Dieva sirdī. Nē, cilvēkam vispirms jātic un tikai tad jājūt. Jūtas nāk no ticības, nevis ticība no jūtām. Un tam, kura ticība nāk no jūtām, nav īstas ticības. Jo ticībai nepieciešams Dieva apsolījums. Tātad tu vari būt drošs, ka ar tādu cilvēku ticību viss ir kārtībā, kuri var sacīt: “Es visā pasaulē neņemu vērā neko citu, kā vienīgi Evaņģēliju; uz to es balstu it visu.” Pie šādiem cilvēkiem velns gan var nākt, lai tos biedētu un mocītu, līdz tiem zustu viņu jaukās žēlastības radītās sajūtas, bet viņi tomēr varēs teikt:

“Kaut arī “Nē!” sirds sauktu mums,
Tavs Vārds ir mūsu patvērums.”

vai:

“Nav jājūt man, es ticēšu,
Līdz Tevi vaigā skatīšu.”

Šajā mācības jautājumā galvenā pierādījuma vieta ir: “No tā mēs nopratīsim, ka piederam patiesībai, un varēsim savu sirdi Viņa priekšā klusināt, ka, ja mūsu sirds mūs apsūdz, Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds un zina visas lietas.” (1.Jņ.3:19-20) Kristietis to sajūt, kad viņa sirdsapziņa viņu nosoda. Viņš grib to apklusināt, bet dzird kādu balsi sakām: “Nē, tu esi nolādēts! Tev nav grēku piedošanas! Tu neesi Dieva bērns! Tu nedrīksti cerēt uz mūžīgo dzīvību!” Šādam cilvēkam mīļotais apustulis Jānis saka: “Ja mūsu sirds mūs pazudina, Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds.” Mums būtu jādomā tā: “Jā, mūsu sirdsapziņa arī ir tiesnesis, taču tā ir zemāks tiesnesis. Virs tās ir kāds augstāks tiesnesis, un tas ir Dievs.” Man jāsaka savai sirdij: “Paliec klusa, sirds! Paliec klusa, mana sirdsapziņa! Par to, vai esmu atbrīvots no saviem grēkiem, esmu jautājis kādam citam tiesnesim, un tas ir pats lielais Dievs, kurš ir daudz lielāks nekā tu.

Viņš ir pati augstākā instance.” Jo augstāka tiesa vienmēr var atcelt zemākas tiesas spriedumu. Ja mēs turamies pie Dieva vārda, tad augstākais tiesnesis mums saka: “Tavi grēki tev ir piedoti.” Un kurš, pateicoties Dieva žēlastībai, tam no sirds var ticēt, tas ir svētīts cilvēks. Tādam elle ir aizslēgta un Debesu vārti plaši atdarīti. Kaut arī visi velni aurotu: “Tu esi pazudis!”, viņš var tiem sacīt: “Nē, es neesmu pazudis, bet gan izglābts mūžībai, jo tā tas šeit rakstīts!” Un savā noteiktajā laikā atgriezīsies arī apžēlošanas sajūtas. Tieši tad, kad Jēzus ir tik tālu, kad cilvēks domā, ka viņš ir kļuvis nejūtīgs, auksts un nedzīvs, kad viņš sev šķiet nožēlojams un pazudis radījums, kuram Dieva vārds neliekas pievilcīgs, kad viņu nevilina Absolūcija, kad viņš sevī nejūt Svētā Gara liecību, kad viņš tic, ka ar viņu viss ir cauri, tieši tādā brīdī viņa sirdī var ienākt liels prieks. Dievs negrib viņu atstāt grūtsirdībā.

Protams, ne jau mums noteikt Dievam, kā Viņam rīkoties. Kristieši mēdz būt ļoti dažādi. Daži piedzīvo lielu žēlastību, un viņiem lemts viegls ceļš pie Dieva; viņos vienmēr valda patīkamas izjūtas, un viņiem nav nepieciešama cīņa. Jo cilvēkiem, kuri redz, ka viņu piedzīvotais aizvien ir harmonijā, saskaņā ar Dieva vārdu, nav jācīnās, lai sasniegtu šādu harmoniju. Turpretī citus Dievs ved caur tumsu, lielām bailēm, dziļām šaubām un dažādām nelaimēm. Šai pēdējā gadījumā ir tomēr jāizšķir, vai runa ir par [garīgi] mirušu, vai pārbaudījumu piemeklētu cilvēku. Un tas nav grūti izdarāms. Jo tas, ka es baiļojos par to, ka nemanu nekādas apžēlošanas sajūtas, ko es vēlētos sajust, – tā ir zīme, ka es esmu patiess kristietis. Jo tas, kuram ir vēlēšanās ticēt, jau arī ir ticīgs. Jo kā gan ir iespējams, ka cilvēks vēlas ticēt tam, ko viņš uzskata par neiespējamu? Jo neviens cilvēks nevēlas, lai viņu mānītu.

Tiklīdz es gribu kaut kam ticēt, es tam klusībā jau ticu. Tas dvēseļu ganiem būtu īpaši jāņem vērā. Bieži pie mums nāk labi draudzes locekļi un saka: “Ak, mīļais mācītāja kungs, es nespēju ticēt. Tā man ir liela nelaime!” Tad es šādam cilvēkam jautāju: “Bet vai jūs gribētu ticēt?” Un, ja viņš man atbild: “Jā, protams!”, tad man viņš jāmierina: “Tad jūs jau esat ticīgs! Esiet gluži mierīgs un nogaidiet, kamēr Dievs liks paiet šim jūsu pārbaudījumu brīdim! Un tad jūs manīsiet, kā jūsu ticība kļūs sajūtama – ar pilnu spēku un līksmību.”

Jņ. 20:29 lasām: “Jēzus viņam [Tomam] saka: “Tāpēc, ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!”" Toms negribēja ticēt tam, ka Jēzus ir augšāmcēlies no mirušajiem, kamēr viņš nebija aptaustījis naglu rētas Viņa rokās. Kristus iežēlodamies piešķīra viņam šo lielo žēlastību, un Toms krita Viņa priekšā zemē un sauca: “Mans Kungs un mans Dievs!”

Tad Kungs viņam teica šeit minētos vārdus. Bet vai tad redzēt nenozīmē to pašu ko sajust? Jo es taču jūtu ar savu nervu sistēmu, tāpat kā es redzu vai uztveru skaņas ar nervu starpniecību, visi šie gadījumi ir līdzīgi. Un ja mūsu Kungs šeit saka: “Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic,” tad tas nozīmē: “Vispirms ir jātic un tad jāredz.” Un man nav jāsaka: “Es vispirms gribu redzēt un tad ticēt.” Tāpat tas ir droši, ka mums nav jāvēlas vispirms sajust, bet gan ir jātic un tad jāgaida, līdz Dievs mums dos jauko sajūtu un apliecinājumu, ka esam atbrīvoti no grēkiem.

Ebr.11:1 sacīts: “Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” Šeit mums ir ticības definīcija. Bet, ja ticība ir cieša, noteikta paļaušanās, nešaubīšanās un nesvārstīšanās, tad ir pats par sevi saprotams, ka ticība nedrīkst balstīties uz redzēšanu, dzirdēšanu un sajūtām, jo tas nozīmētu ticību celt uz smiltīm, un nepaietu ilgs laiks, līdz šī uz smiltīm būvētā celtne sabruktu. Tāpēc nožēlojams ir tas cilvēks, kurš ir radis uzskatīt sevi par apžēlotu vienīgi tad, ja viņam ir patīkamas sajūtas! Tās noteikti beigsies viņa nāves stundā, tās izgaisīs agonijā. Laimīgs ir tas cilvēks, kurš šajā brīdī var sacīt:

“Ir jātic Jēzus solītam,
Vai jūtam to, vai nejūtam.”

Laimīgs ir tas, kas no dzīves var šķirties ar mieru! Bet nožēlojams ir tas, kas šajā brīdī domā: “Es tagad neko nejūtu. Un man ir jāmirst! Jēzus vairs nav manā sirdī. Ak, es nelaimīgais un nožēlojamais cilvēks!” Daudzi cilvēki jūsmotāju sektās ir droši vien gājuši bojā, tāpēc ka viņi pašās beigās ir pametuši Jēzu Kristu, jo ir bijuši pārliecināti, ka viņi nedrīkst pie Viņa tverties, ka viņiem nav ļauts to darīt! Jo visi jūsmotāji uzskata, ka tikai caur sajūtām tie saņem atļauju tuvoties Jēzum un iegūt Viņa mierinājumu.

Tādēļ viņi bieži jautā savam ticības brālim: “Kā tu jūties?” Kad tas saka: “Es neko nejūtu!”, tad seko vērtējums: “Ak, nabaga cilvēks, nāc, mēs lūgsimies un cīnīsimies, līdz tu iegūsi šīs izjūtas.” Viņš vēlāk nonāk pie šīm ilgotajām sajūtām, taču tās bieži ir tikai jutekliskas sajūtas, nevis Svētā Gara sajušana. Jo tas ir cilvēka dabā, ka, nonākot ārkārtējā spriedzē, mainās cilvēka uztvere. Tā, tas, piemēram, ir ar slīkstošu cilvēku, kurš apzinās, ka iet bojā, bet tiek izglābts. Sasprindzinājums pēkšņi pazūd, sajūta tāda, it kā pārmērīgi izstieptas stīgas trūkst, un tad rodas brīnumaina laimes sajūta, kas tomēr nav Svētā Gara sniegtā svētlaimes sajūta.

Luters raksta (Kirchenpostille.W.XI,2122 utt.):

“Cita ticības īpašība ir tā, ka cilvēks atsakās no iepriekšējas zināšanas un pārliecināšanās par savu cienīgumu saņemt Dieva žēlastību vai arī tikt Viņa uzklausītam. Šādu pārliecību vēlas šaubīgie, kas tvarsta pēc Dieva un kārdina Viņu. Viņi taustās pēc Dieva līdzīgi tam, kā aklais taustās gar sienu. Tā viņi vispirms vēlas Viņu sajust un zināt, ka Viņš tos nepametīs.

“Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” (Ebr.11:1) Proti, ticība turas pie lietām, ko tā neredz un nejūt, ne ar miesu, ne dvēseli. Tā ir paļāvīga cerība uz Dievu, vēlēšanās visu balstīt uz Viņu, nešauboties par ieguvumu. Cerētais arī, zināms, piepildās, un cilvēkā tieši šādā ticībā un paļāvībā rodas arī šīs zināmās sajūtas, tās īpaši nemeklējot un pēc tām īpaši netīkojot.”

Tieši tāda ir ticības iezīme – tā nevēlas iepriekš zināt un iepriekš gūt pārliecību un tikai tad ticēt, bet gan tā tic, tiklīdz atskan Vārds. Un tikai pēc tam seko apstiprinājums; viens to saņem agrāk, cits vēlāk. Tā ir vispārēja pieredze: cilvēkam kļūstot par kristieti, viņu ātri vien pārņem patīkama sajūta. Dievs ar saviem garīgajiem bērniem apietas tāpat, kā pasaulīgajā dzīvē ģimenes tēvs apietas ar saviem mazajiem bērniem, dodot tiem vieglu barību, palutinot tos ar saldumiem.

Tā arī mīļais Debesu Tēvs saviem jaunajiem kristiešiem sniedz jauku sajūtu medus maizi. Bet, kad tie guvuši lielāku pieredzi un ir jau vingrināti ticībā, tad medus maizes laiks ir beidzies un tie saņem melnu rudzu maizi, kas dažkārt, šķiet, ir pavisam cieta un sakaltusi. Dieva nodoms ir tāds, ka barība, kas nebūtu sagremojama ticības bērnam, ir īsti piemērota ticībā pieredzējušam, viņam tā nav par smagu. Tādēļ arī daudzi kristieši domā šādi: “Ak, cik gan es kādreiz biju laimīgs! Cik jaukas sajūtas es varēju baudīt priecīgajā pārliecībā, ka man Debesīs ir žēlsirdīgs Dievs, par kuru man iepriekš, pirms atgriešanās, nebija ne jausmas! Priecīgs es likos gulēt, jo zināju, ka atpūtīšos Jēzus rokās. Priecīgs es cēlos, jo zināju, ka mans Jēzus un Viņa eņģeļi ir pie manis visās manās gaitās. Mani nevar piemeklēt nekāda nelaime; vai arī, ja tāda nāktu, tā būtu man tikai laime, kā par to dzied Pauls Gerhards:

“Man raižu smagums zūd,
Prom nakts, gaišs dvēselē.
Sirds bēdās prieku jūt
Un laimi nelaimē.”

Tagad kristietis var tikt galā arī ar cieto rudzu maizi, turpretī, ja Dievs jau kristietības ceļa aizsācējam atrautu savu mierinājumu, tas sacītu: “Paldies, es nevēlos būt šāds nožēlojams cilvēks. Mācītāji gan visu laiku sludina, ka kristieša dzīve esot brīnišķīga, bet tagad es redzu, ka kristietis ir visnelaimīgākais cilvēks. Viņam taču nav nekā vairāk kā bailes un posts.”

Cik gan Dievs ir labsirdīgs Tēvs saviem ticīgajiem! Viņš neliek tiem no paša sākuma nest smagas nastas. Vispirms Viņš tos pieradina pie sevis, tad pakāpeniski aizvien vairāk atņem tiem savu mierinājumu, lai tie arī tumsā prastu turēties pie Dieva. Taču arī tad, ja neturpinās iepriekšējo dienu svētīgā pieredze, nav jādomā, ka esam zaudējuši žēlastību, ka ir beigusies mūsu pirmā mīlestība. Vecāka un pieredzējuša kristieša mīlestībai uz savu Pestītāju nav vairs tā aizrautības tīkamā aromāta, taču tā ir daudz tīrāka, jo ir notikusi attīrīšanās no daudzajiem sārņiem, kas tai bija sākumā.

Luters tālāk raksta:

“Pasakiet man, kas tiem spitālīgajiem pasniedza apzīmogotu vēstuli ar apstiprinājumu tam, ka Kristus uzklausīs viņu lūgumu? Vai šeit var runāt par to, ka Viņa žēlastība būtu sajūtama, ka par to būtu kāda informācija vai kāda garantija Viņa labestībai? Nekā tāda šeit nav. Bet kas tad ir? Šeit ir brīva paļaušanās un priecīga uzdrīkstēšanās ticēt Viņa labestībai, kas nav ne sajusta, ne pārbaudīta, ne arī iepazīta. Viņu rīcībā nav nekādu zīmju, kas liecinātu par to, ko Viņš varētu darīt viņu labā. Vērā tiek turēts vienīgi Viņa labums, kas liek viņiem paļāvīgi ticēt, ka Viņš tos nepametīs nelaimē. Bet kas lika tiem atzīt, ka Viņš ir labs? Kaut gan viņi nevarēja spriest pēc pašu pieredzes, kāda iepriekšēja zināšana viņiem bija nepieciešama. Nav šaubu, ka viņu pārliecība balstījās uz runām un baumām, kas par Viņu bija izplatījušās. Par Viņa labestību bija dzirdēts daudz, taču viņi paši to nebija pieredzējuši un sajutuši. Tādēļ ka Dieva labestībai vispirms ir jātop pasludinātai ar Vārdu, un cilvēkiem uz to jāpaļaujas, pirms viņi to var pieredzēt vai izjust.”

Kad es lūdzu Tēvreizi un daru to ar patiesu bijību, kas, starp citu, notiek reti, tad beigās es varu priecīgi sacīt “Āmen”, kaut arī lūgšanas laikā nepavisam neesmu sajutis, ka mani patiešām virza Svētais Gars. Kaut arī es lūdzu cīnīdamies, mana lūgšana tomēr tiek sadzirdēta.

Citviet Luters raksta (W.XI,623 utt.) (St.L.Ed.XI,453 utt.):

“Es esmu sacījis, ka Dievs neļauj mums uzticēties vai ar savu sirdi pieķerties kaut kam citam, lai cik svēts vai Svētā Gara pilns tas arī šķistu, kā vienīgi Kristum – un tādam, kādu Viņu mums atklāj Svētie Raksti. Ticībai nav cita pamata, uz kā varētu balstīties. Tāpēc Kristus māte Marija un audžutēvs Jāzeps pieredz, ka viņu pašu gudrība, apsvērumi un cerības tos pieviļ, un veltīgas izrādījās viņu pūles, kad tie meklēja Viņu, dodamies no vienas vietas uz otru. Jo viņi to nemeklēja tā, kā vajag. Viņus vadīja miesa un asinis, kas aizvien tiecas pēc cita mierinājuma, ne pēc tā, ko piedāvā Dieva vārds. Jo tie allaž tīko pēc kaut kā redzama un taustāma, kas uztverams ar jutekļiem un prātu. Tāpēc jau Dievs viņiem lika maldīties un kļūdīties, lai tie mācītos, ka mierinājums, palīdzība un padoms nav rodami miesā un asinīs, pie cilvēkiem vai citām radībām, bet tas rodams vienīgi pie Vārda. Šeit ir jāpamet viss – draugi, paziņas, visa Jeruzalemes pilsēta, visa prasme un gudrība un viss, kas ir viņi paši un citi cilvēki. Visas šīs lietas nepalīdzēja viņiem rast patiesu mierinājumu – līdz tie gāja un meklēja Viņu templī, kas ir Viņa Tēva nams. Tur, protams, viņi atrada Kristu, un sirds atkal atguva prieku; taču tas nav pašu spēkiem iegūstams un to nespēj dot arī citas radības.

Tātad, ja Dievs mums kādreiz sūta tik lielus pārbaudījumus, tad mums nav jāvadās pēc sava prāta un padoma, kas mūs virza šurp un turp, nedz arī kaut kas jāmeklē pie mums pašiem, nedz citiem. Bet Kristus ir jāmeklē vietā, kur ir Viņa Tēva nams un Tēva lietas. Proti, mums vienkārši ir jāturas pie Evaņģēlija Vārda, kurš mums rāda un ļauj pareizi izprast Kristu. Mācies no šiem un citiem garīgiem pārbaudījumiem, lai pats spētu patiesi mierināt sevi un citus, sakot līdz ar Kristu: kāpēc tev jāskraida šurp un turp, jāmokās, baiļojoties un skumdinot sevi ar domām, ka Dievs tev atņēmis savu žēlastību, ka Kristus tev ir zudis? Tādējādi tu atraidi mierinājumu un domā, ka atradīsi to pats sevī un reiz sajutīsi sevi kā svētu un bezgrēcīgu.

Tā tas nekad nebūs. Pēc tā tiekties ir veltīgas pūles. Vai tu nezini, ka Kristus nevēlas tikt atrasts nekur citur, kā vien Viņa Tēva lietās, nevis pie tevis vai pie citiem cilvēkiem? Vaina nav Kristū vai Viņa žēlastībā: Viņš nekad nav bijis pazudis, un Viņu vienmēr var atrast. Vaina ir tevī, jo tu Viņu meklē tur, kur nevajadzētu, tu vadies pēc savām sajūtām un mēģini Viņu aptvert ar savām domām. Bet tev jānāk uz to vietu, kur netiek kārtotas nedz tavas, nedz kāda cita cilvēka, bet gan Dieva lietas, kur ir Viņa valdīšana. Proti, tas ir tur, kur ir Viņa vārds. Tur tu Viņu sastapsi. Tur tu dzirdēsi un redzēsi, ka Dievam pret tevi nav nedz dusmu, nedz nepatikas, kā tu baiļojies un bēdājies, bet gan uz tevi ir vērsta Viņa žēlastība un sirsnīgā mīlestība. Un ka Viņš kā laipns un sirsnīgs Starpnieks Tēvam par tevi runā tikai sirsnīgākos un labākos vārdus. Viņš nesūta tev pārbaudījumus, lai tevi atstumtu, bet gan tāpēc, lai tu mācītos Viņu labāk iepazīt un jo ciešāk turētos pie Viņa vārda, kā arī tāpēc, lai nosodītu tavu neizpratni un lai tu saskatītu, cik sirsnīgi un uzticami Viņš par tevi rūpējas.”

Šeit ir nosodīti visi jūsmotāji. Jo, lai arī ko šīs sektas mācītu, tām visām piemīt šī lielā alošanās – to sekotāji nepaļaujas vienīgi uz Kristu un Viņa vārdu, bet vispirms uz to, kas norisinās viņos pašos. Viņi lielākoties domā šādi: “Ar mani viss ir kārtībā, jo es taču esmu atgriezies [no savām iepriekšējām gaitām].” It kā tā būtu kāda garantija nokļūšanai Debesīs! Nē, mums nav jālūkojas atpakaļ uz savu atgriešanos kā uz nodrošinājumu, kas man ļauj dzīvot bezrūpīgi, bet gan jāiet pie sava Pestītāja ik dienas, tā, it kā es vēl nebūtu atgriezts. Mana iepriekšējā atgriešanās man neko nedos, ja es kļūšu pašpārliecināts un pārdrošs. Ik dienas man jādodas pie žēlastības troņa, citādi tas, ka esmu bijis atgriezts, man nelīdzēs nenieka. Citādi par savu pestītāju es varu padarīt savu iepriekšējo atgriešanos un sākt paļauties uz to. Bet tas būtu briesmīgi! Tādā gadījumā tas nozīmētu, ka par savu pestītāju es esmu padarījis pats sevi.


Turpinājumā:
Bauslība un Evaņģēlijs: Divdesmitais vakara priekšlasījums

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.