291. Ko mēs apliecinām ar Svētās Lūgšanas galavārdiem?


Desmitajā svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.” Pēc tam Viņš iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus, sacīdams uz tiem: “Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, – bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri.” Viņš katru dienu mācīja Templī. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, arī tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā Viņu nomaitāt, bet nezināja, kā to darīt, jo visa tauta Viņam bija pieķērusies un klausīja Viņu. [Lk.19:41-48]

Savu mācekļu pavadīts un svētceļnieku pulka ielenks, Jēzus tuvojās Jeruzalemei. Vērodami plaukstošo austrumu pilsētu ar zeltīto tempļa kupolu tās vidū, svētceļnieki nevarēja novaldīt sajūsmas saucienus, un kopā ar pārējiem priecājās arī Jēzus mācekļi. Tomēr tas, ko redzēja viņu acis, bija tikai šķietamība. Patiesībā pilsētā valdīja garīgs pagrimums un tas arī noteica tās likteni. Tādēļ atšķirībā no visiem pārējiem Jēzus nepriecājās. Tieši otrādi, “pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm.” Tātad tautas liktenis nav atkarīgs no tās politiskās izveicības, ekonomiskajiem vai tirdzniecības panākumiem, bet no Dieva labvēlības. Un te arī atklājas tā šķietamība, kas cilvēkus padara aklus, proti, ļaudīm šķiet, ja viņiem ārēji klājas labi, tad arī Dievs viņiem ir labvēlīgs un otrādi, ārējas problēmas tiek uzskatītas par Dieva nelabvēlības zīmi. Jēzum nepiemīt šāda cilvēciskās loģikas nepilnība, Viņš nepakļaujas šķietamībai, bet redz lietu būtību – ārēji plaukstošā Jeruzaleme garīgi mirst un sekas tam būs briesmīgas.

Savulaik kā jauns mūks ordeņa vadības uzdevumā. Mārtiņš Luters devās uz Romu. Pirmoreiz ieraudzījis pilsētu, viņš nokrita pie zemes, sajūsmā saukdams: “Esi sveicināta, Svētā Roma!” Svētajā pilsētā brālis Mārtiņš cerēja ne tikai iegūt mieru savai sirdij, bet arī izpestīt no šķīstītavas savu vectēvu un pat nožēloja, ka viņa tēvs un māte vēl ir dzīvi, jo citādi viņš varētu ar savām svētdarbībām Romā izpirkt arī viņu dvēseles no šķīstītavas ugunīm. Roma piedāvāja daudz šādu iespēju, piemēram, pie ieejas Svētā Pētera katedrālē atradās viens no sudraba grašiem, kurus Jūdas saņēma par savu nodevību. Ikviens, kurš uzlūkoja šo relikviju saņēma 14 000 gadu atlaidi no šķīstītavas ciešanām. Turpat atradās arī kapela, kurā Pēteris noturējis savu pirmo Misi Romā. Uzlūkojot to, varēja iegūt 7000 gadu atlaidi. Netālu atradās arī akmens, kas bija ticis pievelts priekšā Jēzus kapam. Katedrālē bija arī virve, ar kuru esot pakāries Jūda. Pie sienas bija arī divi sudraba krusti, kas apzīmēja Pāvila un Pētera relikvijas. Noskūpstot šos krustus, varēja iegūt 17 000 gadu atlaidi no šķīstītavas ugunīm. Tā nu brālim Mārtiņam bija darba pilnas rokas, un pavadījis mēnesi Romā, viņš centās nepalaist garām nevienu iespēju. Roma, mērojot ar mūsdienu mērauklu, toreiz nebija liela pilsēta. Tajā dzīvoja vien kādi 40 000 iedzīvotāju, tātad tā bija apmēram kā mūsdienu Valmiera. Pilsētā juku jukām atradās senās drupas, starp kurām ganījās govis un kazas, un ikvienam, kas meklēja ceļu uz kādu baznīcu nācās tās šķērsot. Luters darīja to cītīgi un starp daudzajām citām relikvijām un svēto kapavietām apskatīja arī akmeni ar Jēzus pēdas nospiedumu, virvi, ai kuru Jēzus tika sists ceļā uz Golgātu, vienpadsmit ērkšķus no Jēzus ērkšķu kroņa, sūkli ar kuru Jēzum pie krusta pasniedza etiķi, naglu no Jēzus krusta un lielākus un mazākus krusta koka gabaliņus, kā arī nedaudz Jaunavas Marijas piena un matus. Dodamies prom no Romas, Luters tomēr sirdi nejuta mieru. Viņš bija redzējis un dzirdējis arī daudz šokējošu un bezdievīgu lietu, tomēr kā pārliecinātam katolim un vēl jaunam studentam, tās nelika viņam raudāt, kā Jēzum raugoties uz Jeruzalemi, bet pilsētu viņš atstāja domīgs kas zina, vai tas viss tiešām tā ir!

To, ko Viņa jaunais kalps Mārtiņš vēl tikai nojauta par Romu, Jēzus pavisam skaidri zināja par Jeruzalemi: “Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.” Kā gan kāds kaut ko tādu var sacīt par svēto pilsētu! Vai tad Dievs to nepasargās no visām briesmām? Vai tad tā nav paša Dieva pilsēta?

Jēzus zināja, ka šāda domāšana nedod mieru ar Dievu, bet apstulbo un rada garīgu aklumu. Tā pamatā bija augstprātīga pārliecība, ka neatkarīgi no pašu cilvēku izturēšanās un ticības, Dievs būs pret viņiem labvēlīgs tādēļ vien, ka viņi ir Ābrahāma pēcteči, ka tiem ir Templis, kurā notiek reliģiskas ceremonijas. Par to domādamas,

Jēzus raud, jo Viņš labi zina, cik maldīga un tukša ir paļaušanās uz ārēju bagātību, politiskiem vai reliģiskiem amatiem, ceremonijām un institūcijām. Šīs lietas nespēj nevienam garantēt ne ārēju, ne iekšēju mieru un drošību. Kādā citā reizē, kad jūdi lepnuma pilni paziņoja – “Mēs esam Ābrahāma dzimums un nekad neesam bijuši neviena cilvēka vergi” – Jēzus tiem skarbi atbildēja, ka fiziska piederība pat Dieva izredzētai tautai vien negarantē brīvību: “ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs.” (Jņ.8:35) Nebija daudz tādu, kas to saprastu un tam piekristu. Augstprātība arvien padara cilvēku aklu. Tikai Jānis Kristītājs nepagurdams brīdināja savus klausītājus: “Neiedomājieties sacīt: mums ir Ābrahāms par tēvu. Jo es jums saku: Dievs no šiem akmeņiem var radīt Ābrahāmam bērnus. Bet cirvis kokiem jau pie saknes pielikts; un ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī.” (Mt.3 9-10) Patiesa brīvība nav fiziski pārmantojama, bet tā saņemama no Dieva Dēla kā dāvana un ir tiešā veidā saistīta ar Viņa vārdiem: “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jņ.8:31) Piederība kādai tautai vai cilvēku grupai, vai kāda amata ieņemšana nevienam nedod privilēģijas Dieva priekšā. Tieši otrādi! Jēkabs saka: “Netopiet, mani brāļi daudzi par mācītājiem, zinādami, ka mēs nāksim grūtākā tiesā.” (Jēk.3:1) Izredzētība nedod privilēģijas, bet uzliek pienākumus – kam daudz dots, no tā daudz arī tiks prasīts!

“Pēc tam Jēzus iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus, sacīdams uz tiem: “Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, – bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri.” Viņš katru dienu mācīja Templī. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, arī tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā Viņu nomaitāt, bet nezināja, kā to darīt, jo visa tauta Viņam bija pieķērusies un klausīja Viņu.”

Tūdaļ pēc tam, kad Jēzus bija apraudājis Jeruzalemes garīgo aklumu, Viņš devās uz templi un izdzina no tā pārdevējus. Pavirši raugoties, šie cilvēki it kā nedarīja neko sliktu – tie pārdeva upurēšanai nepieciešamos dzīvniekus un mainīja naudu, ar kuru nomaksāt tempļa nodevas. Taču beigu beigās tas tomēr noveda pie tā, ka daudzi cilvēki šādi tika pie krietnas peļņas. un dievkalpošana templī vairs nebija galvenā lieta, bet templis kļuva par kaut ko līdzīgu tirgus un peļņas laukumam. Ārkārtīgi bargi vērsdamies plet šādām lietām, Jēzus norāda, ka reliģiskie principi nedrīkst tikt pakārtoti laicīgajiem. Tas ir, Dievam arvien ir jābūt pirmajā vietā. Dieva nams nav ne tirgus placis, nedz kultūras nams, nedz reliģisku izdarību vieta! Dieva namā ir jāvalda Dieva Vārdam!

Tomēr Jēzus rīcība izraisīja nevaldāmu naidu augsto priesteru un rakstu mācītāju vidū, jo Viņš apdraudēja viņu peļņas daļu. Akla naida pārņemti, viņi plānoja kā ar Jēzu izrēķināties. Pagaidām Jēzus popularitāte atturēja viņus no varmācīgas rīcības, jo šie cilvēki bijās no tautas atriebības. Taču viņi gaidīja izdevību un tiklīdz tas radās, tie ar pašu nīsto romiešu palīdzību izrēķinājās ar Jēzu Tomēr Jēzus krusta nāve, kas citiem kļuva par glābšanu, viņus pazudināja. Evaņģēlijs vienmēr vieniem ir dzīvības, bet otriem nāves smarža. Tie, kas tam pakļaujas, top glābti, tie kas tam pretojas, pazudina paši sevi. Šī baznīcas gada svētdiena māca mūs būt pateicīgiem Dievam, sargāt Viņa svēto mācību, kas svētiem reiz uzticēta, un ar prieku un pateicību klusi dzīvot no Dieva žēlastības, gaidot uz jauno apsolīto tēviju. Pretēji pasaulīgai iedomai, tā nav šķietamība, bet jau nāk un piepildās, un tūdaļ mēs tās nākšanu svinēsim Altāra sakramentā. Āmen.

Birkas: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.