314. Kāda ir „vecā” un kāda tā „jaunā” cilvēka būtība?


Definīcija terminam “vietējās baznīcas”

Svētie Raksti attiecina terminu Baznīca arī uz vietējām draudzēm [1.Kor.16:19; 1:2; 11:16; Ap.d.8:1; Rom.16:16], kuras, līdz ar to, ir pazīstamas kā vietējās baznīcas. Šādas vietējas draudzes ir ticīgo jeb kristiešu kopienas, kuras sapulcējušās kādā vienā, konkrētā vietā, lai sludinātu Evaņģēliju un pārvaldītu sakramentus, īsāk sakot, īstenotu atslēgu varu [Ap.d.20:28; 14:23-27; 1.Tim.3:5; Mt.18:17; 1.Kor.14:23].

vietējā baznīca

Runājot par vispārējās Baznīcas attiecībām ar vietējām baznīcām, Raksti skaidri māca, ka tās nav divu dažādu veidu baznīcas, bet ka vispārējā Baznīca sastāv no visiem patiesiem ticīgajiem, kuri ir atrodami vietējās baznīcās. Tā kā Dievs vēlas, lai visi ticīgie būtu kādas vietējās baznīcas locekļi, tie gadījumi, kad ticīgais kādu īpašu apstākļu dēļ kādu laiku nav nevienas vietējas baznīcas loceklis, ir jāuzskata par izņēmuma gadījumiem, tādēļ šajā kontekstā tie nav sīkāk jāapspriež. Tādēļ vietējās baznīcas ir patiesi ticīgie jeb patiesi vispārējās Baznīcas locekļi, kuri ir savienoti redzamā kopībā, lai īstenotu atslēgu varu jeb tās īpašās Baznīcas funkcijas, kuras Kristus ir piešķīris savai Baznīcai uz zemes. Šis apstāklis ir skaidri jāsaprot, jo vietējās baznīcas šī termina dziļākajā nozīmē sastāv vienīgi no patiesiem ticīgajiem.

Visi liekuļi, kuri nav vispārējās Baznīcas locekļi, nav arī vietējo baznīcu locekļi [Mt.23:32; 22:12-14; 20:10-16; 13:47-48]. Viņu saistībai ar vietējām baznīcām ir vienīgi ārējs un gadījuma raksturs. Tādēļ Sv. Pāvils, uzrunājot Korintas vietējo baznīcu (“Dieva draudzi Korintā”), uzrunāja tās locekļus kā “Jēzū Kristū svētītos, aicinātus svētos un visus, kas piesauc mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu” [1.Kor.1:2]. Šāda uzruna, bez šaubām, neattiecas uz liekuļiem, kuri bija kļuvuši par baznīcas locekļiem tikai ārēji.

Ja liekuļi nepārprotami atklāj savu patieso seju, tad Jēzus skaidri norāda, ka viņi ir jāekskomunicē [Mt.18:15-18], jo, tā kā viņi nav Baznīcas locekļi, viņi nedrīkst apkaunot vietējās draudzes ar savu klātbūtni [1.Kor.5:6-13].

Visbeidzot, visi pienākumi, kurus Dievs ir uzlicis vietējām draudzēm, paredz, ka šo pienākumu veicēji ir patiesi ticīgie, jo šos kristiešu pienākumus var adekvāti veikt vienīgi patiesi atdzimuši cilvēki. Šādi pienākumi ir, piemēram, savstarpēja pamācīšana un piekodināšana [Kol.3:16-17], baznīcas disciplīna [Mt.18:15-18; 1.Kor.5:1-13], patiesās mācības saglabāšana un mācītāju garīga uzmanīšana [Rom.16:17; Kol.4:17], Evaņģēlija sludināšana [1.Pēt.2:9], dievbijība un kristīgs dzīves veids [1.Pēt.3:8-17] utt.. Pirms liekuļi var kļūt par vietēju baznīcu locekļiem, viņiem vispirms ir “jānožēlo grēki un jāatgriežas” [Ap.d.3:19].

Tādēļ mēs pamatoti definējam vietējās baznīcas kā patiesu ticīgo kopienas, kuras ir pulcējušās konkrētās vietās, lai sludinātu Evaņģēliju un pārvaldītu sakramentus. Ja vispārinātā veidā šis termins tiek attiecināts arī uz heterodoksām draudzēm vai pat antikristīgiem kultiem, tad šādos gadījumos tas tiek lietots vai nu plašākā nozīmē, kā sinekdoha, jo arī heterodoksās vietējās baznīcās var būt vispārējās Baznīcas locekļi, vai arī tas tiek lietots nepareizi, kā to dara nekristīgo kultu pārstāvji.

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.