346. Kāds spēks ir maizē un vīnā - Kristus patiesā miesā un patiesās asinīs?


Debesu valstība virs zemes

Jo Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā. [Rom.14:17]

Debesu valstība virs zemes

Apustulis te saka, ka nevis ēdiens un dzēriens vai mūsu pašu pūles padara mūs par kristiešiem, Viņa valstības pilsoņiem un taisniem Dieva priekšā. Nē, to dara tikai Dieva darbs, ko Viņš mūsu dēļ darījis, to dara tikai “Viņa taisnība”, kas saņemta ticībā. “Kam Dēls ir, tam ir dzīvība” [1.Jņ.5:12]. Tā ir taisnība, kas veido Dieva valstību.

Luters šo tekstu izskaidro šādi:

“Dieva valstībā Kristus valda pār visiem ticīgajiem. Viņš kā uzticīgs valdnieks tos aizstāv, soda, atalgo, vada un valda pār tiem. Bet ticīgie no savas puses Viņam uzticas, seko paklausībā un labprāt saņem Viņa tēvišķo sodu un pārmācību. Šī valstība nav laicīga un pasaulīga, bet garīga valstība. Tā nav ēdiens un dzēriens, nedz arī kāda ārēja lieta. Nē, tā ir dievišķa taisnība, kas mierina un piepilda cilvēku sirdis un sirdsapziņas. Tādēļ tā nav nekas cits kā visu grēku piedošana un izdeldēšana. Grēks piesārņo, sarūgtina un nomāc cilvēka sirdsapziņu. Ja laicīgās valstības būtība ir dzīvot mierā un savstarpējā saskaņā, tad Dieva valstība šīs lietas dāvā garīgi un sagrauj grēka valstību, un tā nav nekas cits kā bezgalīga grēku piedošana un izdeldēšana. Tā Dievs jau šai dzīvē atklāj Savu godību un žēlastību, kad atņem un piedod cilvēkiem grēkus. Tāda ir šī žēlastības valstība virs zemes. Bet, kad grēks ar saviem galma pavadoņiem velnu, nāvi un elli vairs nespēs uzbrukt cilvēkiem, tā kļūs par godības valstību un pilnīgu svētlaimi.”

Kad mēs šādi esam atsvabināti no grēka un ietērpušies Kristus taisnībā, tad no Viņa taisnības izriet arī tā saucamā “dzīves taisnība”. Tas nozīmē, ka ar ticību un Garu mēs esam saņēmuši jaunu sirdi. Mīlestībā un priecīgā paklausībā mēs tagad visu savu dzīvi, lai arī nepilnīgi, tomēr vadām pēc Dieva vārda. Kā Kristus ir mīlējis un kalpojis mums, tā arī mēs sākam mīlēt un kalpot savam tuvākajam. Pret savu tuvāko mēs gribam izturēties taisnīgi, dāsni un labvēlīgi un gribam kļūt par kalpu visiem cilvēkiem – īpaši vājiem un nesaprātīgiem, lai kalpotu un palīdzētu visiem.

Un, kad mūs vada mīlestība un mēs raugāmies vienīgi uz sava tuvākā labumu, tad – kā Luters saka: “Kristiešu darbus vairs nevar nosaukt,” t. i., kristietis nedara labus darbus, lai citi viņu slavētu. Nē, viņš dara labu, jo viņu vairs nevada likumi un bauslība, bet vienīgi mīlestība un tas, ko mīlestība ikvienā situācijā prasa.

Otrā lieta, ko apustulis piemin, ir miers. Šis miers pēc savas būtības ir labas attiecības ar Dievu. Mēs vairs neesam zem Viņa dusmām, bet Viņa draudzībā un žēlastībā. Mēs esam Viņa bērni un draugi. Ticībā izglābtā cilvēka stāvokli pavada svētīga atziņa par mieru sirdī un sirdsapziņā, kas ir dievbērnības Gars, kurā saucam: “Aba, Tēvs” [Rom.8:15]. Grēkā kritušie un pazudušie bērni no jauna ir vienībā ar Dievu. Tie atkal var mīļi runāt ar Dievu, kā bērni runā ar savu tēvu. To patiesi var saukt par “Dieva valstību”, jā, “debesu valstību virs zemes”.

Trešā tēma ir “prieks Svētajā Garā”. Kristietim ir ne tikai miers, bet arī prieks Svētajā Garā. Jā, dažkārt, “neraugoties uz visām mūsu bēdām, mans prieks ir ļoti liels” [2.Kor.7:4]. Šis prieks Svētajā Garā dabiski izriet no dzīvas ticības Evaņģēlijam. “Es jums pasludinu lielu prieku” [Lk.2:10], sacīja eņģelis Jēzus dzimšanas dienā.

Bet vienlaikus, līdzīgi kā ticība, arī Svētā Gara prieks ir Dieva dāvana un darbs, ko pazīst vienīgi tas, kas to pieredzējis. Svētajos Rakstos ir daudz piemēru šādam žēlastības priekam, kas cēlies no Evaņģēlija, piemēram, trīs tūkstoši dvēseļu pievienošanās Vasarassvētku dienā, etiopiešu einuhs, Filipu cietumsargs utt. Cilvēks, kas bijis zem Dieva dusmām, nu ir salīdzināts ar Dievu. Svētā Gara apgaismots, tas apzinās, kādā debesu žēlastības valstībā viņš ienācis. Un, ja vien šis cilvēks ir pie pilna prāta, viņš būs ļoti priecīgs un līksms.

Šis prieks bieži pavada pirmo ticības paļāvību un t. s. saldās kāzu dienas, kad Līgavainis ir tuvu jūtams un Viņa apslēptība un citi pārbaudījumi vēl nav uzgūluši pārāk smagi. Prieks tiek dots dažādos veidos saskaņā ar Tā Kunga atšķirīgo audzināšanu pie dažādiem cilvēkiem. Un parasti tie, kam ir mazāk pārbaudījumu, arī mazāk bauda šo pārdabisko prieku. Taču pēc lielākiem pārbaudījumiem parasti nāk arī lielāks prieks. To apliecina svēto vēsture.

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.