159. Kādi ir ļaunie eņģeli?


Debesbraukšanas dienā

Bet pēc tam Viņš parādījās tiem vienpadsmit pie galda sēžot un norāja viņu neticību un cietsirdību, ka tie nebija ticējuši tiem, kas pēc Viņa augšāmcelšanās Viņu jau bija redzējuši. Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” Un Tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm. [Mk.16:14-20]

Jezus debesbraukšanas dienā

Kopš seniem laikiem tieši šis evaņģēlijs ir bijis Debesbraukšanas dienas vēstījums. Savādi un neparasti, ka mūsu tēvi jau kopš seniem laikiem, kopš neatminami seniem laikiem, ir tieši šo evaņģēliju izvēlējušies Debesbraukšanas dienai. Ne Lūkas vai Mateja evaņģēliju vai apustuļu darbu sākumu, kur Debesbraukšanas notikums ir īpašā veidā aprakstīts – tādā veidā, kā šeit aprakstītu mēs nemaz neredzam.

Droši vien Svētais Gars būs viņus vadījis tā, ka tieši šo evaņģēliju viņi ir izvēlējušies. Droši vien viņi ir gribējuši mums kaut ko svarīgu iemācīt. Ka Kristus Debesbraukšanas notikums nav notikums starp citiem notikumiem, bet cieši saistīts ar visu Viņa pestīšanas darbu, ar mūsu ticību, ar evaņģēlija pasludināšanu, jo, ja mēs lūkojamies uz mūsu ticības apliecinājumu, uz tiem vārdiem, ar kuriem mēs apliecinām ticību uz mūsu Kungu Jēzu Kristu, tad tieši līdz vārdiem – Uzkāpis Debesīs, sēdies pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva labās rokas – mēs varētu sacīt, ka līdz šiem vārdiem ir aprakstīti notikumi, kas ir pagātnē, bet tieši šie vārdi, kas apliecina mūsu Kungu Jēzu Kristu Debesīs uzkāpušu un sēdošu pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva labās rokas, iezīmē kristīgās draudzes tagadni. Arī mūsu tagadni, kas turpināsies kā pestīšanas un žēlastības diena, līdz brīdim, kad mūsu Kungs, eņģeļu vārdiem runājot, tāpat no Debesīm nāks, kā mācekļi Viņu ir redzējuši Debesīs uzkāpjam.

Tieši šis Marka evaņģēlijs, kas iesākas ar augšāmcelšanās dienas vakaru, kur Pestītājs nāk pie saviem mācekļiem, stājas viņu vidū, kad viņi ir pulcējušies ap vakariņu laiku, un norāj viņus par viņu neticību. Ka viņi nav ticējuši tiem, kuriem Jēzus jau ir atklājies, kas Viņu jau savos ceļos ir sastapuši, un norāj viņus par viņu sirds cietību. Būtībā mēs varam sacīt, ka šis atgādinājums par mācekļu sirds cietību un neticību, ka viņi neticēja Kristus augšāmcelšanās lieciniekiem, ir ļoti nepieciešams mums šodien un tagad, jo mūsu šaubas un neticība bieži vien ir tāda pati, kā mācekļu neticību tolaik.

Tālāk mēs redzam, ka šis evaņģēlijs runā par ticību un ticības avotu, kur Jēzus sākumā norāj neticību, tur tālāk arī Debesbraukšanas dienā Viņš saka vārdus: “Kas tic un tiek kristīts, tas tiks izglābts,” un atkal runā par neticību: “Kas netic, tas tiks pazudināts,” bet tālāk runā par ticību, “bet tiem kas tic, ies līdzi šādas zīmes.”

Tā mēs redzam, ka Debesbraukšanas dienas evaņģēlijs visvairāk runā par ticību, un visvairāk norāj neticību – neticību, kas netic tai liecībai, kas par Jēzu ir nodota. Mūsu Kunga uzkāpšana Debesīs, sēdēšana pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva, labās rokas.

Mūsu Pestītājs ir pamazām savus mācekļus sagatavojis tai apziņai, ka Viņš, Viņu Kungs un Pestītājs, sēdēdams pie Tēva labās rokas, ir tomēr viņiem klātesošs ikdienas, ik brīdi, pats darbojas ar savu spēku viņu vidū, un, ja mēs tā varam sacīt, Viņš ar savu atnākšanu uz šo pasauli ir Debesu valstību tuvu darījis cilvēkiem. Ne velti evaņģēlijs iesākas ar aicinājumu atgriezties no grēkiem, jo Dieva jeb Debesu valstība ir tuvu klāt nākusi.

Tagad Viņš liek šīs valstības evaņģēliju sludināt visai radībai.

Viņš ir uzkāpis Debesīs, bet šī ārējā zīme, kad mācekļi redzēja Viņu Debesīs uzkāpjam, deva mācekļiem vēlāk neizsakāmi lielu drošību. Ka Debesu valstība ir ne vien nākusi šeit uz zemi, bet ka tie, kas pieder šai Debesu valstībai ir celti uz Debesīm. Un šai zemei un šai pasaulei tā īsti vairs nepieder. Lai gan ir vēl šajā pasaulē, tomēr nav vairs visā pilnībā pakļauti šīs pasaules nāves un iznīcības likumam. To Pestītājs ir sācis mācīt vēl būdams kopā ar saviem mācekļiem.

Viņa uzkāpšana Debesīs ir saukta Svētajos Rakstos arī par aiziešanu pie Tēva – par aiziešanu pie Dieva, no kura Pestītājs ir izgājis.

Mēs lasām, ka tanī naktī, kad Viņš tika nodots, kad Viņš iedibināja Svēto Vakarēdienu, Viņš saka saviem mācekļiem – Es noeju jums vietu sataisīt. Es eju pie sava Tēva. Es eju pie sava Dieva un jūsu Dieva. Viņš iet sataisīt vietu saviem mācekļiem Debesīs. Tāpēc apustulis Pāvils, šīs lietas apdomādams un mūsu Kungu un Pestītāju pats redzēdams, ka Viņš atklājies Pāvilam, viņu atgriezdams un pamācīdams, šo Debesu piederību ir tik augstu sludinājis un cildinājis, ka sacījis visiem ticīgajiem: “Mūsu piederība ir debesīs.” [Fil.3:20] Vēstulē kolosiešiem šie brīnišķīgie vārdi, kurus varētu atkārtot vēl un vēl atkal no jauna, cik tie ir brīnišķīgi un cēli, viņš saka: “Ja nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas. Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām. Jo jūs esat miruši, un jūsu dzīve līdz ar Kristu apslēpta Dievā. Kad nu atspīdēs Kristus, jūsu dzīvība, tad arī jūs atspīdēsit līdz ar Viņu.” [Kol. 3:1-4]

Tā apustulis ir atgādinājis, ka mums atkal un atkal savas domas ir jāvērš uz augšu, uz Kristu, kas sēž pie Tēva labās rokas, un Viņš ar savu Debesbraukšanu ir mūs līdzi cēlis Debesīs.

Šeit apustulis runā par kādu brīnumainu noslēpumu. Kā tas var būt? Mēs staigājam šeit pa zemi, un nemaz nejūtam, ka esam Debesīs celti. Un tomēr tas tā ir. Šis noslēpums mums nav ar prātu izprotams. Tomēr tas ir mums ticībā saņemams, ka mūsu ticība ir paaugstināta pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva, labās rokas.

Tas nozīmē, ka ne šīs pasaules bēdas, ne likstas, ne nāve, ne grēks, ne velns, nevar mums šo dzīvību laupīt. Ka mēs, staigādami vēl šajā pasaulē, kā Pestītājs to ir sacījis lūgšanā uz Tēvu, tiekam pasargāti no ļauna, un šai pasaulei nepiederam, lai gan vēl aizvien šajā pasaulē esam. [Jņ.17:15-16]

Apustulis Pāvils atkal un atkal runā par mūsu Debesu piederību. Viņš ticīgos sauc par Debesu aicinājuma līdzdalībniekiem, ka viņi ir aicināti uz Debesīm, un saka, ka tāpat kā esam nesuši zemes cilvēka tēlu jeb līdzību, tā arī nesīsim Kristus tēlu, kas no debesīm. [1.Kor.15:49]

Jēzus ar to, ka Viņš četrdesmit dienas pēc savas augšāmcelšanās atklājies mācekļiem un tad atkal pazudis viņu skatam, un tad atkal atklājies un mācījis par Debesu valstības lietām, gatavojis viņus tam uzdevumam, kurā Viņš viņus sūta, parāda ļoti zīmīgā veidā, ka arī tad, kad Viņš nav redzams, arī tad, kad Viņš ir Debesīs, un šī Viņa Debesīs uzkāpšana četrdesmit dienas pēc Viņa augšāmcelšanās, ir tikai redzama zīme tam, kas notiek jau uzreiz pēc augšāmcelšanās. Viņš ir sacījis – Es uzkāpju pie sava Tēva un jūsu Tēva. Viņš ir sacījis Marijai Magdalēnai: “Ej pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es aizeimu pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva.” [Jņ.20:17] Tātad Viņa klātbūtne pie Tēva labās rokas ir jau no augšāmcelšanās dienas.

Tomēr Viņš atkal un atkal atklājas kā klātesošs savu mācekļu vidū, tā pamazām viņus pieradinādams pie tā, ko Viņš viņiem ir uzticējis, un atkal pazuzdams, atkal aiziedams no viņiem prom, un būdams vien Debesīs un ne vairs klāt pie viņiem redzamā veidā, Viņš pieradina viņus pie tā, ka viņiem būs reiz vienīgi ticībā, tikai paļāvībā uz Viņa apsolījumu, jāiet pa visu pasauli, jāsludina evaņģēlijs un jāzina, ka Kristus ir klāt pie katra no viņiem.

Marka evaņģēlija noslēgums mums to īpašā veidā māca.

Mūsu Kungs un Pestītājs, kā mums māca Marka evaņģēlijs, Debesbraukšanas dienā, tajā pēdējā dienā, kad mācekļi Viņu redzēja ar savām acīm, sacīja šos vārdus: Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Cik neparasti vārdi.

Iedomājieties, ja kāds šīs pasaules ķēniņš, vislielākais, visvarenākais, sūtītu savus kalpus sludināt to, ko šis ķēniņš grib sacīt, šie kalpi to nemaz nevarētu izpildīt. Un nav neviena šāda pasaules ķēniņa, kas varētu šo lietu likt, un kura kalpi varētu aiziet pie visiem citiem pasaules ķēniņiem un sacīt viņiem tieši sejā, ko šis varenais ķēniņš grib sacīt. Jo šajā pasaulē nav viena tik varena ķēniņa, kuram visi citi pakļautos, un visi citi būtu ar mieru klausīties, ko viņš saka. Nebūt nē.

Bet Jēzus saka saviem mācekļiem, saviem vienpadsmit mācekļiem: Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.

Dīvaini. Arī Jēzum šķietami šī pasaule nepakļāvās, kad Viņš bija šīs pasaules vidū. Šīs pasaules varenie pret Viņu nostājās, Viņu atmeta, noraidīja, krustā sita.

Protams, šie krustā sitēji pamatā bija jūdu tautas vecaji un Romas pārvaldnieks, kas tajā vietā valdīja. Tomēr viņu personā, kā mēs to lasām pie apustuļa Pāvila, šīs pasaules varenie visi ir Kristu krustā situši. Šo dzīvības Ķēniņu noraidījuši. [1.Kor.2:8]

Tad nu Jēzus, kas bijis visas pasaules vareno noraidīts, sūta savus mācekļus pa visu pasauli, sludināt evaņģēliju visai radībai.

Mēs redzam, ka šī pavēle šodien ir piepildījusies. Dīvaini. Neizprotami. Kā tas tā ir varējis būt? Ka šajā pretestīgajā pasaulē, kas ir Jēzu noraidījusi, situsi krustā, negrib ticēt un Dievam savā bezdievībā pretojas, šis evaņģēlijs ir gājis uzvaras gaitu. Nav tautas, kur šis evaņģēlijs nebūtu bijis sludināts. Nav tautas, kurā šis evaņģēlijs arī šodien netiktu sludināts. Ir tautas, kuras grib šo evaņģēliju pieņemt, ir tautas, kuras ir vienaldzīgas pret šo evaņģēliju, ir tautas, kas ir naidīgas pret šo evaņģēliju, un tomēr visās tautās un visās mēlēs šis evaņģēlijs ir dzirdams. Visur pasludināts.

Te mēs redzam, ka mūsu Kungs, paaugstināts pie Tēva labās rokas, darbojas.

Un tālāk Pestītājs saka: Bet tiem, kas tic, šīs zīmes ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.

Šīs zīmes, kā mēs redzam, ir īpašā veidā saistītas ar pavēli sludināt evaņģēliju. Te mēs varam sacīt, ka šīs zīmes ir spēkā arī šodien. Šis apsolījums ir spēkā arī šodien. Bet ne bez saistības ar pavēli sludināt evaņģēliju, kad mēs savā ikdienā varētu mežā tvarstīt čūskas vai vieglprātīgi dzert indi. Nē! Ne tā.

Bet ja tu, mīļais cilvēk, sludini evaņģēliju un tev uzbrūk čūska, tad nebaidies, ņem viņu savā rokā un met projām, kā apustulis Pāvils to darīja Melites salā. [Ap.d.28] Ja tu sludini evaņģēliju un tev dod dzert indi, tad nebaidies, esi drošs, tu būsi pasargāts, ja tu sludini evaņģēliju. Ja tu sludini evaņģēliju un apkārt ļauni gari trako, nebaidies, tu esi stiprāks par šīs pasaules valdnieka kalpiem – ļaunajiem gariem, dēmoniem.

Mēs redzam, ka ir apsolītas trīs zīmes ticīgajiem, tur, kur tiek sludināts evaņģēlijs. Šī evaņģēlija spēks stāv pāri šai pasaulei, tās valdniekiem un varām. Šis Debesu spēks, kas plūst no mūsu Kunga un Pestītāja, kas augšāmcelts sēdies pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva labās rokas, stāv pāri visas pasaules spēkiem un varām.

Un arī mēs šeit atklājamies, kā Dieva Debesu aicinājuma līdzdalībnieki, kā Viņa bērni. Kā tie, kuru piederība ir Debesīs. Kā tie, kas nepieder šai pasaulei.

Un tālāk mēs lasām evaņģēlija noslēgumā: “Un Tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.”

Kungs darbojās līdzi. Viņš nav uzkāpis Debesīs, lai tur bezdarbībā gaidītu to brīdi, kad Viņam atkal būs jānāk uz šo pasauli. Viņš darbojas līdzi.

Ir zīmīgi, ka viens no Marka evaņģēlija noslēgumiem, kas savā laikā ir ticis lietots, un kā mēs to brīnišķīgi varam ieraudzīt jaunajā Bībeles tulkojumā – Un pats Jēzus caur viņiem sludināja mūžīgās pestīšanas svēto un neiznīcīgo vēsti no austrumiem līdz rietumiem. Lai gan mācekļi bija tie, kas izgāja līdz pasaules galiem. Un atkal katrā paaudzē no jauna mācekļu pulks pilda šo evaņģēlija pasludinājuma pavēli kristīdams, darīdams par mācekļiem visus tos, kas šo evaņģēlija vēsti ir pieņēmuši. Tomēr tas nav cilvēku darbs. Tas ir paša Kunga darbs. Tie ir Viņa vārdi. Viņa evaņģēlijs, un Viņā paša darbošanās, sludinot un vārdu apstiprinot ar līdzejošām zīmēm.

Tā mēs redzam Debesbraukšanas dienā kristīgās draudzes tagadni. To tagadni, kurā tagad esam arī mēs. Un līdzi redzam arī nākotni. To vēstures piepildījumu, kad Kungs Jēzus nāks no Debesīm atkal, un, kā saka apustulis Pāvils: “pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu Savai apskaidrotai miesai, ar spēku, kurā Viņš arī spēj Sev pakļaut visas lietas.” [Fil.3:21]

Mēs – kas līdzi katrs kādā veidā esam likti šajā pavēlē, sludināt evaņģēliju vai atbalstīt evaņģēlija sludināšanu ar savām aizlūgšanām, saviem līdzekļiem, savu pamudinājumu, atgādinājumu un atbalstu – esam aicināti nebaidīties. Nebaidīties no nekā.

Lai kas ar mums šajā pasaulē notiktu, mūsu dzīvība ir līdz ar Kristu celta Debesīs un apslēpta Dievā. Neviens to nevarēs laupīt, neviens to nevarēs atņemt, jo mēs esam Debesu ļaudis līdz ar mūsu Kungu, kurš Debesīs uzkāpis, Āmen.

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.