49. Kā mēs pasargājam Dieva Vardu svētu?


Atšķirība starp katoļu un luterāņu mācību par Grēksūdzi

Sestais mīts: tikai Romas katoļu baznīcā ir īsta Grēksūdze.

par Grēksūdzi


Mūsu tautas garīgās atmodas sākuma gados, kad luterāņu baznīcas draudžu locekļu vidū pārsvarā bija diezgan neskaidrs priekšstats par savas baznīcas mācību, daļai baznīcēnu bija izveidojies priekšstats, ka “mums, luterāņiem, jau nekā nav, katoļiem – tiem gan ir viss kaut kas, un arī grēksūdze pretstatā luterāņiem viņiem ir nopietna un īsta.” Tādēļ gandrīz vai par labo toni dažiem luterisko draudžu locekļiem bija izveidojies paradums uz “īsto” grēksūdzi iet pie katoļu priestera. Taču šie dievbijīgie un savā ticībā nopietnie ļaudis visdrīzāk nemaz nezināja ne par katoļu baznīcas, ne par luterāņu baznīcas mācību par bikti. Tikai salīdzinot šīs abas visai atšķirīgās izpratnes, var saprast, kurā baznīcā tad bikts ir “īstāka” un grēku piedošana drošāka.

Atceros kādu notikumu Lutera akadēmijā. Uz vienu no savām lekcijām kāds pasniedzējs bija ataicinājis katoļu priesteri, katoļu Teoloģijas institūta pasniedzēju, lai tas pastāstītu mūsu studentiem, topošajiem mācītājiem, par to, kā katoļu baznīcā notiek Bikts. Kad priesteris īsumā bija pastāstījis, kā tā notiek, kāds no mūsu studentiem apjautājās, vai visi vienkāršie ļaudis katoļu baznīcā saprot, ko priesteris tiem latīniski saka, atlaizdams grēkus. Liels bija studentu pārsteigums, kad priesteris uz to sacīja: “Viņiem tas nemaz nav jāsaprot! Turklāt viņi tos nemaz nedzird, jo es šos vārdus pasaku klusiņām pie sevis.”

No šī piemēra var labi saprast, cik ļoti atšķiras katoļu un luterāņu mācība par Grēksūdzi. Varētu pat sacīt, ka vairākos nozīmīgos jautājumos tās ir diametrāli pretējas. Pati svarīgākā atšķirība, manuprāt, ir saistīta ar jau pieminēto gadījumu – mēs zinām, ka mūsu baznīcā Absolūcija ir galvenā Grēksūdzes sakramenta daļa, jo Absolūcijā skan paša Dieva balss, tā rada un stiprina mūsu ticību un pārliecību par to, ka Dievs mūsu grēkus tiešām Kristus dēļ ir piedevis, tā uztur un vairo mūsu drošību un pārliecību, ka Kristus mūs ir atpestījis. Šīs lietas mūsu ticībā taču ir pašas svarīgākās. Savukārt Romas katoļu baznīca šīs mūsu ticībai pašas nozīmīgākās lietas neuzskata par svarīgām vai pat uzskata par ļaunām un ķecerīgām. Īsumā to varētu apkopot šādi.

Pirmkārt, Absolūcija Romas baznīcā nav absolūti nepieciešama Bikts sakramenta daļa, tās var pat nebūt vispār. Romas oficiālā mācība šajā jautājumā Tridentas koncila XIV sesijas 3. daļas IV kanons nosaka:

“Tālāk svētais koncils māca, ka Grēksūdzes sakramenta forma, kas satur tā spēku, ir ietverta priestera vārdos: ‘Es atlaižu tev [tavus grēkus]. .. Taču šie vārdi nekādā ziņā nepieder pie [sakramenta] būtiskās formas un tie nav nepieciešami, lai sniegtu šo sakramentu. Bet paša grēku sūdzētāja darbības, tas ir, grēknožēla, izsūdzēšana un gandarīšana, ir kā šī Sakramenta materiālie elementi.”

Tātad saskaņā ar Romas mācību grēki var arī netikt atlaisti, jo grēku piedošana tiek nopelnīta vai nodrošināta ar cilvēka paša grēknožēlu, izsūdzēšanu un gandarīšanas darbiem.

Otrkārt, Romas baznīca ne vien liek lielāku uzsvaru uz cilvēka paša darbiem un nopelniem – ieceļot cilvēka paša veiktās darbības sakramenta materiālo elementu statusā un noliekot tās par svarīgāko Bikts sakramentā –, bet arī noraida un nolād ticību, ko rada Dieva žēlastība, kas mums tiek sniegta Absolūcijā. Savu visbriesmīgāko izpaudumu šī Romas mācība rod jau iepriekš citētā Tridentas koncila kanona nosodījumu daļā, kurā rakstīts:

“[Ja kāds] saka, ka grēksūdzē ir tikai divi elementi – [1] šausmas, kas aptver cilvēka sirdsapziņu, kad tas apzinās savus grēkus, un [2] ticība, kas radusies no Evaņģēlija jeb attaisnošanas, saskaņā ar kuru cilvēks paļaujas, ka viņa grēki ir piedoti Kristus dēļ, – tas lai ir nolādēts.”

Treškārt, Romas baznīcas mācība pilnībā iznīcina pašu ticības būtību, jo tā deklarē, ka cilvēks nekad nevar būt drošs par to, ka viņa grēki ir piedoti un viņš ir iemantojis pestīšanu. Vēl vairāk, Tridentas koncils kā ķecerīgu pārdrošību nosoda ticīgā pārliecību par iemantoto pestīšanu. Tāpat tiek arī mācīts, ka nedrošība par savu pestīšanu ir īpašs ticīgo tikums, jo nedrošība taču pamudina dedzīgāk nožēlot grēkus, sūdzēt tos, lūgties un gandarīt. Tas, protams, ir tikai likumsakarīgs rezultāts mācībai par žēlastības iegūšanu Grēksūdzē ar cilvēka paša nopelniem – grēknožēlu, izsūdzēšanu un gandarīšanas darbiem. Bet mēs taču zinām, ka ne cilvēka nožēla, ne grēku izsūdzēšana, ne gandarīšana nevar būt pilnīga.

Turklāt nav grūti ieraudzīt, cik ļoti šis Romas slavinājums šaubām un nedrošībai par savu pestīšanu ir atšķirīgs no Bībelē paustās vēsts, jo Dieva vārds taču visur nosoda šaubas un nedrošību, bet stiprina un uzteic ticību un pārliecību par Dieva dāvāto žēlastību un izglābšanu.

Lai gan vēl daudz ko varētu sacīt par atšķirībām mācībā par Grēksūdzes sakramentu Romas katoļu un luterāņu baznīcā, tomēr šķiet, ka ar jau pieminēto būs diezgan, lai katrs lasītājs varētu pats sev atbildēt uz sākumā uzdoto jautājumu par to, kurā baznīcā tad bikts ir “īstāka” un grēku piedošana drošāka.

Pirmais mīts | Otrais mīts | Trešais mīts | Ceturtais mīts | Piektais mīts

[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.5 (12)]

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.