55. Kā mums jāmīl savs tuvākais?


Dažas nopietnas novirzes no patiesā mīlestības un laulības ceļa

Daudzreiz ir dzirdēts kaut kas līdzīgs jokam, ka prostitūcija ir visvecākā profesija pasaulē. Ja tā, tas ir arī ļoti vecs grēks. Tomēr dažās valstīs prostitūcija ir oficiāli atzīta profesija un kā tāda tiek organizēta un kontrolēta, kā arī nodrošināta ar reģistrāciju, veselības pārbaudēm, drošības sistēmu un, kas nav mazsvarīgi, nodokļu maksājumiem.

novirzes mīlestības un laulības ceļā


Gan oficiālajai, gan pagrīdes prostitūcijai ir tikai negatīvās puses. Tā cilvēciski degradē gan prostitūtu (sievieti vai vīrieti), gan klientus (vīriešus vai sievietes). Tā degradē arī visu sabiedrību. Tajā pašā laikā, kad valstī ir liels skaits ārkārtīgi bagātu ļaužu, ir arī daudz nabadzīgo, kam jādzīvo bez pastāvīga darba un drošiem sociālajiem apstākļiem un kas, apstākļu spiesti, iesaistās netīrajā prostitūcijas biznesā. Dažās valstīs pat desmit, divpadsmit gadus vecām meitenēm jādodas peļņā uz ielas, un dažkārt to darīt piespiež viņu nabadzīgie vecāki, kuriem pašiem nav darba. Kas atbildīgs par to visu? Protams, politiskās un sociālās varas iestādes, kuras nav pietiekoši parūpējušās par savas tautas labklājību, arī ir pie vainas. Bet ir vēl kādi cilvēki, kas ir par to atbildīgi, piemēram, neierobežotas seksualitātes sludinātāji, kas izraisa pārmērīgu seksuālu izsalkumu cilvēkos, tādējādi novedot pie ļaunprātīgas bērnu izmantošanas – meiteņu un zēnu sabojāšanas jau agrā bērnībā.

Kā ir ar kristiešiem un baznīcu? Protams, arī viņi zināmā mērā ir atbildīgi, piemēram, par to, ka nav ietekmējuši sabiedrību labākā veidā. Kristiešiem ne tikai nepārprotami un vairāk jāpalīdz apmācībā un padomdošanā seksualitātes un mīlestības jomā. Viņi var ļoti palīdzēt arī tā saucamajās “mājas misijās”, piemēram, izveidojot un vadot sociālas iestādes, naktīs dežurējot pilsētu galvenajās ielās utt. Vēl viena svarīga lieta ir lūgt sabiedrības varas iestādēm spert vajadzīgos soļus, lai pārtrauktu vai vismaz samazinātu “seksuālo satiksmi”.

Prostitūcija ir ļaunums, ko nevar pieņemt un ko nekad nedrīkst likumīgi atļaut vai jebkādā veidā atbalstīt. Var vienīgi nožēlot, ka šāds ļaunums pastāv. Kamēr prostitūcija pastāv, pret to jācīnās ar lielu noteiktību un, kad vien iespējams, no tās jādziedina.

Otrā novirze seksa un mīlestības jomā ir homoseksuālisms, kas, pirmkārt, nozīmē “seksuālu tieksmi pēc sava dzimuma pārstāvjiem” un, ja tiek sekots šai tieksmei, arī tās praktizēšanu. Agrākos laikos homoseksuālo noslieci bieži vien slēpa un, ja ar to nodarbojās, tad tikai slepus. Mūsdienās homoseksuālisms daudzās valstīs kļūst arvien atklātāks. To neslēpdamies aizstāv plašs sabiedrības loks, un jo vairāk tie, kas sauc sevi par “iecietīgiem” un “izglītotiem”. To bieži skaidro kā “dabisku iespēju līdzās heteroseksualitātei” – mīlestībai starp vīrieti un sievieti. Daudzi pat pieprasa homoseksuāliem pāriem – diviem vīriešiem vai divām sievietēm – juridiskas tiesības stāties oficiālā un reģistrētā laulībā. Šos jautājumus mūsdienās risina ātri. Arī uz daudzām baznīcām pastiprinās spiediens piešķirt formālu un svinīgu kristīgu svētību laulībām, kas noslēgtas starp homoseksuālistiem. Ieinteresēto cilvēku grupas pieprasa to kā savas “kristīgās tiesības”, vēloties arī, lai šādas laulību ceremonijas tiktu rituāli nosvinētas baznīcā.

Ļoti bieži tiek minēts arguments par homoseksuālās noslieces mantošanu, no kā nevar izvairīties. Pret to var iebilst, ka, pirmkārt, tas nekad nav pierādīts un, otrkārt, ka pastāv zemes, kurās neko nezināja par homoseksuālismu, līdz to neiemācīja pāris iebraucēju un tas caur dažiem ietekmīgiem vietējiem iedzīvotājiem nesāka izplatīties tālāk. Laikā, kad tas notika, nevarēja būt ne runas par kādu “mantotu noslieci”. Notikušie gadījumi bija mutiskas pamācības, kā arī parādītā piemēra rezultāts.

Šim aprakstam atvēlētā vieta neatļauj tālāku iedziļināšanos šajos jautājumos. Var vienīgi sniegt īsus ieteikumus, kā kristīgajai baznīcai un tās locekļiem šajā jomā vajadzētu darboties:

  • no sirds just līdzi tiem, kuriem ir homoseksuālas tieksmes vai kuri cieš no tā, ko jau izdarījuši, vai no tā, ko citi nodarījuši viņiem. Lieta, ar ko noteikti nedrīkst sākt, ir – runāt par grēku, jo mēs nezinām visus faktus un apstākļus, ne arī šo cilvēku pagātni;
  • sniegt visu iespējamo palīdzību tiem, kas vēlas izbēgt no bīstamas vides, sliktiem paradumiem un jebkurām to sekām;
  • sniegt reālu un patiesu informāciju, kad vien iespējams, vai vismaz tad, kad tā tiek prasīta. Baznīcas ietvaros, kā arī ārpus tās ir daudz dažādu organizāciju, kam vajadzīgi atbalstītāji, kuri, vadoties pēc saprātīgiem, patiesi humāniem un “dabiskiem” principiem, var veikt labu darbu gan jaunu, gan vecu vidū;
  • balstīties uz nesatricināmo Dieva vārda pamatu visā, ko mēs darām pēc šeit minētajiem ieteikumiem. Bībeles liecība par homoseksuālismu izgaisina visas šaubas par šo ļaunumu (3. Moz. 18:22-25; Rom. 1:18-32). Paļaušanās uz Dieva vārdu neizslēdz iejūtīgu un saprotošu attieksmi pret nelaimes piemeklētajiem.

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.