266. Kas ir vislabākā lūgšana?


Dažas Ēzopa fabulas

Šis fabulu jeb pasaciņu krājums bija ļoti pazīstama grāmata visu pasaules mācīto vīru, it īpaši to vidū, kuri bija pagāni. Lai gan, taisnību sakot, arī pašlaik runājot par ārējo, pasaules dzīvi, es nezinu daudz grāmatu, izņemot Svētos Rakstus, kas būtu pārākas par šo, ja gribam sagaidīt lietderīgumu, mākslu un gudrību, nevis pārgudru klaigāšanu; jo šajā grāmatā aiz vienkāršiem vārdiem un vientiesīgām fabulām rodamas visjaukākās pamācības, brīdinājums un mācība (tam, kas to prot izmantot), kā vajag pielāgoties mājās, priekšniecības vai padoto vidū, lai varētu gudri un draudzīgi dzīvot starp cilvēkiem viltīgajā, ļaunajā pasaulē.


Tomēr tas, ka to piedēvē Ēzopam, manuprāt, ir izdomājums, un varbūt neviens cilvēks zemes virsū nav saukts par Ēzopu; es uzskatu, ka tas ir noticis daudziem cilvēkiem līdzdarbojoties, ar laiku daļa pēc daļas apkopotas, un beigās varbūt viens mācīts vīrs visu to salika šādā kārtībā, kā šobrīd tas lasāms vācu valodā. Daži grib savākt fabulas un izteicienus tādus, kādi tie pie mums tiek lietoti, un pēc tam apkopot grāmatā; jo šīs viņa fabulas, kuras rodamas grāmatā, tagad visa pasaule nespētu izdomāt, nemaz nerunājot par vienu cilvēku. Tādēļ ir ticamāk, ka dažas no šīm fabulām ir visai senas, dažas vēl senākas, ber dažas jaunas, no tā laika, kad šī grāmatiņa ir sakārtota, jo šīs fabulas mēdz augt un vairoties no gada gadā, un tad kāds tās izdzird no saviem senčiem un sakrāj…

Tālab šie gudrie, dižie cilvēki sacerēja fabulas, kurās lika runāt dzīvniekam ar dzīvnieku. It kā tie sacītu ja neviens negrib dzirdēt patiesību un paciest to, tad nu mēs gribam to izdaiļot un ietērpt līksmās melu krāsās un jaukās fabulās, un tā kā ļaudis patiesību negrib uzklausīt no cilvēku mutes, lai taču klausās no dzīvnieku un bestiju mutēm. Tad nu noticis tā, ka fabulās dzīvnieks dzīvniekam, piemēram, viens vilks otram pasaka patiesību; protams, dažkārt grāmatā attēlotais vilks vai lācis, vai lauva īstajam divkājainajam vilkam un lauvam paslepus nolasa kārtīgu sprediķi, kādu citādi neviens mācītājs, draugs vai ienaidnieks nedrīkstētu lasīt. Tāpat arī grāmatā attēlotajai lapsai fabulā ir tā jāuzrunā lapsa pie galda, lai tai izsprāgst sviedri un viņa labprāt gribētu Ēzopu nodurt vai sadedzināt, jo patiesība ir visneciešamākā lieta virs zemes.

Tālab mēs esam apņēmušies šo grāmatu apstrādāt un piešķirt tai mazliet labāku izskatu, nekā tai bijis līdz šim, visvairāk jaunatnes labā, lai tā jo labprātāk un drošāk aptvertu grāmatas jauko mācību un brīdinājumu mīlīgā fabulas veidolā tāpat kā maskarādē vai spēlē. Jo mēs redzējām, par kādu neveiklu Ēzopa grāmatu ir padarījuši tie, kuri laiduši klajā vācu valodā tulkoti Ēzopa grāmatu (viņi būtu pelnījuši lielu sodu, jo padarījuši šo nevienam vien noderīgo grāmatu par negodu un nejēdzību, turklāt vēl pielikuši klāt daudz piedevu no sevis), jo viņi nav meklējuši lietderīgumu un mākslu, bet izveidojuši no tās laika kavēkli un uzjautrinātāju, it kā dižie, gudrie vīri būtu tai uzticējušies, veltījuši tai lielas pūles, lai šādi vieglprātīgi ļautiņi iztaisītu no viņu gudrības pļāpas un ākstību.

Tādēļ,kā mūs lūdz visas dievbijīgās sirdis, kas grib izskaust kaunpilno Ēzopu, var šo darbu izmantot tās iepriekšējās grāmatas vietā jo par šīm fabulām taču var priecāties un lasīt vakarā pie galda kopā ar bērniem un saimi derīgi un līksmi; tad nu mēs pūlējāmies, lai tīrās, skaistās, skaidrās, derīgās fabulas būtu šajā jaunajā grāmatā.

To, kas fabulās ir derīgs, nevis apkaunojošs, mēs gribam ar laiku, ja Dievs dos, attīrīt un izkopt, lai taptu jautrs un jauks, tomēr krietns, tikls un noderīgs Ēzops, ko bez kauna varētu lasīt un izmantot, lai brīdinātu kalpus un bērnus un ievadītu tos turpmākajā dzīvē un attiecībās; tālab tas iesākumā tika sacerēts un izdarīts.

Un nu es dodu paraugu, kā fabulas labi lietojamas. Ja mājastēvs pie galda grib lietderīgi pakavēt laiku, viņš var pajautāt sievai, bērnam, saimei: ko nozīmē šī vai cita fabula? Un kopā līdz ar visiem tiem nodoties. Piemēram, piektā fabula par suni un gaļas gabalu nozīmē: ja kādam kalpam vai kalponei ir pārlieku labi un gribas vēl labāk, tad viņiem klājas kā sunim, ka viņi labo zaudē un labāko nedabū. Tiem, ja kāds kalps pietvers citam un ļauj sevi pavedināt, tad viņam iet kā vardei (trešajā fabulā), kas piesējās pie peles tā, ka piekūns apēda abas. Un tā joprojām vēl citās fabulās, [kur stāstīts], kā mums dzīvot starp cilvēkiem ar mīlu, ar ciešanām, ar draudiem un vilinājumiem kā nu iespējams.


1. Muļķība

Par gaili un pērli

Gailis rakāņājies mēslos un atradis vērtīgu pērli. Kad viņš redzēja to guļot netīrumos, viņš sacīja: “Raugi, tu, glītā lietiņa, tu guli te tik nožēlojama; ja tevi atrastu tirgotājs, viņš priecātos par tevi un tu nāktu lielā godā, bet tu piederi man un man neesi vajadzīga, es paceļu graudiņus vai tārpiņus un atstāju visas pērles citam; vari palikt, kur guli”.

Morāle

Fabula māca, ka šī grāmatiņa ir nevērtīga zemniekam un rupjiem ļaudīm; tie nicina visu mākslu un gudrību un saka: māksla nāk pēc maizes; taču tā brīdina, ka šo mācību nonievāt nedrīkst.

2. Naids

Par vilku un jēriņu

Vilks un jēriņš nebaiļojoties kopā gāja dzert no viena strauta; vilks dzēra augstāk pa straumi, bet jēriņš tālu lejāk. Kad vilks bija ieraudzījis jēriņu, viņš aizskrēja pie tā un sacīja: “Kāpēc tu duļķo man ūdeni, tā ka es nevaru dzert?” Jēriņš atbildēja: “Kā es varu tev saduļķot ūdeni, jo tu taču dzer augstāk nekā es un vari duļķot ūdeni man?” Vilks teica: “Kā? Vai tu turklāt vēl mani lamāsi?” Jēriņš atbildēja: “Es tevi nelamāju.” Vilks sacīja: “Jā, tavs tēvs pirms sešiem mēnešiem arī tā man darīja, tu gribi viņam līdzināties.” Uz to jēriņš atbildēja, ka viņš tai likā vēl nemaz neesot bijis piedzimis. Vilks tad teica: “Bet tu esi nograuzis un izpostījis manas pļavas un laukus.” Jēriņš atbildēja: “Kā tas ir iespējams, man taču vēl nav zobu.” “Ei,” sacīja vilks, “ja tu proti tik daudz atrunāties un pļāpāt, es negribu tevi šodien atstāt neapēstu”, un saķēra nevainīgo jēriņu, un apēda.

Morāle

Pasaules kārtība ir šāda: kas grib būt dievbijīgs, tam jācieš; būtu jāizlauž daļa no vecā žoga, jo vara iet pirms taisnības; ja sunim iegribas, viņš ādu apēd, ja vilks ko gribēs, tad jēram nekad nebūs taisnības.

3. Neuzticība

Par vardi un peli

Pele labprāt gribēja tikt pāri ūdenim, bet nevarēja un lūdza vardei padomu un palīdzību.Varde bija draiskule un teica pelei: “Piesien savu kāju pie manas kājaa, tā es varu peldēt un tevi pārvilkt pāri.” Taču, kad viņas nonāca pie ūdens, varde ienira un gribēja peli noslīcināt, bet pele aizsargājās un ķepurojās; te pielidoja piekūns un noķēra peli, izvilka tai līdzi arī vardi un apēda abas.

Morāle

Uzmanies, ar kādu sadarbojoties, pasaule ir viltīga un pilna neuzticības, ja kāds draugs to spēj, viņš iebāž otru maisā; bet neuzticība vienmēr atriebjas neuzticīgajam, kā šeit tas notika ar vardi.

4. Skaudība

Par suni un aitu

Pirms maltītes suns prasīja aitai maizi, ko esot tai aizdevis. Tā kā aita liedzās, suns pieaicināja lieciniekus. Pirmais liecinieks bija vilks, kas teica: “Es zinu, ka suns aizdevis aitai maizi.” Lija teica: “Es biju tur klāt”; piekūns sacīja aitai: “Kā tu drīksti tik nekaunīgi liegties?” Tā aita ar kaunu zaudēja lietu, un viņai vajadzēja pirms laika ar zaudējumiem nocirpt savu vilnu, lai samaksātu par maizi, par ko viņa nemaz nebija parādā.

Morāle

Uzmanies no nikniem kaimiņiem, pacietīgi samierinies, ja gribi dzīvot starp cilvēkiem. Jo neviens nenovēl otram neko labu, tāda ir pasaules kārtība.

5. Skopums

Par suni un ūdeni

Suns skrēja pa straumi un turēja mutē gaļas gabalu; kad viņš ieraudzīja ūdenī gaļas atspulgu, viņam likās, ka arī tur ir gaļa, un viņš kāri kampa pēc tās. Taču, tā kā viņš bija atvēris muti, gaļas gabals izkrita un straume to aiznesa prom; tā viņš pazaudēja abus, gaļu un atspulgu.

Morāle

Ir jāapmierinās ar to, ko Dievs dod. Kas noniecina mazumu, nedabū lielo; kas grib par daudz, tam beigās nepaliek nekas, dažs zaudē zināmo nezināmā dēļ.

6. Noziegums.

Spēks

Vērsis, kaza un aita piebiedrojās lauvam un kopā devās mežā medīt. Kad viņi bija noķēruši briedi un sadalījuši to četrās daļās, lauva teica: “Jūs zināt, ka viena daļa ir man kā jūsu biedram, otra pienākas man kā zvēru karalim, trešo es gribu tāpēc, ka esmu stiprākais un esmu skraidījis un strādājis vairāk par jums trim; bet tam, kas grib ceturto, nāksies man to atņemt ar spēku. “Tā šie trīs dabūja par savām pūlēm tikai noskatīties un kā algu zaudējumu.

Morāle

Neķer par augstu, turies pie tev līdzīgajiem. Dulcis inexpertis cultura potentis amici: ar kungiem nav labi ēst ķiršus, viņi tevi nomētās ar kauliņiem… Tāda ir sabiedrība ar lauvu, kur vienam tiek bauda, bet citiem tikai zaudējumi.

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.