64. Kad mēs kalpojam saviem vecākiem?


Dažādi posmi Jēzus tiesāšanā

Zinātnieki ir diskutējuši par jautājumu, vai Jēzus tika notiesāts, balstoties uz reliģiskiem pamatiem vai arī valsts principiem, un vai tolaik sinedrijam – lielajai padomei – vispār bija tiesības pasludināt nāves spriedumu. Jāņa 18:31 mums stāsta, ka jūdi sacīja Pilātam: “Mums nav tiesību nevienu nonāvēt”. Varētu būt, ka šīs tiesības tika atceltas, kad Hēroda dēls Arhelavs, pēdējais Jūdas “ķēniņš”, tika gāzts par patvaļīgu rīkošanos ar varu, un tad sākās īstā romiešu valdīšana. Stāsta, ka rabīns Rahmons, to izdzirdējis, paziņoja:

Vai mums! Jūdas scepteris ir paņemts projām, un Mesija vēl nav nācis.”

Dažādi posmi Jēzus tiesāšanā


Varētu likties, ka lielajai padomei vairs nebija tiesību darboties neatkarīgi kā agrāk, bet reliģiskos jautājumos tai joprojām bija liela rīcības brīvība. Tiesnesis Kohens domā, ka jūdiem un romiešiem bija zināma džentlmeniska vienošanās: sinedrijs piesprieda sodu par reliģiskiem pārkāpumiem, kamēr romiešu likuma pārkāpumus izskatīja prokuratori. Sinedrijs reizēm piedalījās lielo noziegumu izskatīšanā, kaut arī oficiāli tam pilnvarots nebija. Josifs mums stāsta, kā sinedrijs nodeva nomētāt ar akmeņiem Kunga brāli Jēkabu, izmantojot situāciju, ka Fēsts bija miris un Roma vēl nebija atsūtījusi vietējo pārstāvi.

Kad pieauga noziegumu skaits, arī sinedrijs bija spiests neoficiāli sapulcēties ārpus savas īstās tikšanās telpas lishkat ha-Gazît jeb “marmora kabineta”, kur patiesībā bija jāpieņem lēmumi. Reizēm pat prokurators sinedrijam uzticēja pasludināt spriedumu Romas pilsoņiem, ja tie bija izdarījuši kādu pārkāpumu pret Templi.

Lielo padomi varēja sadalīt arī divās daļās. Tā kā farizeji izvairījās no visām politisko aktivitāšu formām, izveidojās atsevišķs politiskais sinedrijs, ko vadīja saduķeju priesteri ar augsto priesteri priekšgalā. Tam paralēls bija lielais beth din, ko pārvaldīja divi tautas atzīti reliģiskie vadoņi un kurš nodarbojās ar īpašiem reliģiskas dabas jautājumiem, kā arī ar ģimenes lietām. Šis “likuma nams” bija izveidots no farizejiem un rakstu mācītājiem. Ja tāds iedalījums pastāvēja jau Jēzus laikā, tas izskaidrotu, kāpēc farizeji nav īpaši pieminēti Jēzus tiesāšanas aprakstā.

Nezinot šos pamata faktorus, ir grūti izprast Jēzus pratināšanas dažādos posmus un detaļas. Talmuds apraksta, ka lielajā padomē bija 71 loceklis. Lai izvērtētu tās lēmumus, pietika ar 23 cilvēku kvorumu. Profesors Dāvids Flussers uzsver, ka aiz Jēzus tiesāšanas stāvēja saduķeju frakcija, kas agrā rīta stundā tika sasaukta uz slēgtu sanāksmi. Nāves sprieduma gadījumā bija vajadzīgas divas sākuma noklausīšanās. Par šīm nakts sanāksmēm liecina visi četri evaņģēliji. Īstajai tiesai bija jānotiek dienas gaismā, un atkal visi evaņģēliji norāda, ka “rīta agrumā” jeb “kad gaisma ausa” viss sinedrijs bija sapulcējies sanāksmju telpā. [Mt.27:1, Mk.15:1, Lk.22:66, Jņ.18:28]

Sinedrijs bija izveidojis diezgan efektīgus paņēmienus liecinieku nopratināšanai, lai varētu veikt visprecīzākās izmeklēšanas. Locekļu pusloka priekšā sēdēja trīs sekretāri: viens pierakstīja apsūdzību, otrs aizstāvību un trešais paziņojumus gan par, gan pret apsūdzēto; trešā sekretāra detaļām bija precīzi jāsaskan ar pirmā un otrā sekretāra pierakstīto. Tādējādi varēja izvairīties no kļūdainiem spriedumiem. Nāves sprieduma gadījumā lieciniekiem piedraudēja un lika zvērēt, ka tad, ja viņi dos viltus liecību, apsūdzētā asinis nāks pār viņu un viņu bērnu galvām. Tas, kā šķiet, ir pamatā kliedzieniem no Mateja 27:25: “Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem!” Pūlī bija daži no nakts nopratināšanas lieciniekiem.

Bet par ko patiesībā notiesāja Jēzu un vai nopratināšanu nakts bija juridiski likumīga? Evaņģēliji norāda, ka naktī pēc Pashā mielasta notika divas oficiālas pratināšanas. Jānis piemin, ka vispirms Jēzu aizveda pie Annas, kurš bija oficiālā augstā priestera Kajafas sievastēvs (Jņ.18:13-23). Pa to laiku Pēteris sildījās pie ugunskura augstā priestera pagalmā. Jūdu tradīcija mums stāsta, ka Kajafas un viņa sievastēva mājas bija viena otrai pretī, savienotas ar lielu dārzu. Anna jautāja Jēzum par “Viņa mācekļiem un par Viņa mācību”. Pēc tam Jēzu veda caur dārzu uz Kajafas namu, un pa ceļam Viņš pagāja garām Pēterim, kurš tikko bija lādējies un noliedzis, ka pazīst Viņu: “Un Tas Kungs pagriezās un uzlūkoja Pēteri. …Un, ārā izgājis, Pēteris sāka gauži raudāt” (Lk.22:61-2). Tas labi saskan ar tradīcijas sniegto ainu par augstā priestera pagalmu.

Otra nopratināšana notika Kajafas namā. [Jņ.18:24-27, Mt.26:57-68, Mk.14:53-65, Lk.22:54, 63-71] Jānis šajā diskusijā neiedziļinās, jo citi evaņģēlisti to ir aprakstījuši jau pirms viņa. Marks piemin, ka “daudzi deva viltus liecības pret Viņu, un viņu liecības nebija vienādas.” Pēc tam vēl citi “cēlās un deva nepatiesu liecību pret Viņu,” piemērodami Viņa vārdus par Tempļa sagraušanu un uzcelšanu trijās dienās; “bet arī šī viņu liecība nebija vienāda”, …sekretāri savu darbu paveica rūpīgi. Jēzus vārdi par Tempļa sagraušanu un atjaunošanu trīs dienās parādās tikai Jāņa 2. nodaļas beigās, pēc tam tiesā un tad, kad Viņu izsmej pie krusta. [Jņ.2:19, Mt.26:61, Mk.15:29. Skat. arī Mk.14:58] Te mums ir pierādījums, ka Jēzus vārdi par “trešo dienu” ir autentiski. Vēlāk tāpat par runāšanu pret Tempļa diženumu tika apsūdzēti Stefans un Pāvils (Ap.d. 6 un 24). Tolaik Tempļa zaimošana bija lieta, ar ko nodarbojās, balstoties vienīgi uz jūdu likumiem, un par to varēja piespriest nāves sodu.

Kad tika pierādīts, ka liecinieku paziņojumi ir pretrunīgi, augstais priesteris izvēlējās citu pieeju – zvērēšanu. Tādējādi katrs auditorijas loceklis kļuva par tiešu liecinieku. Augstais priesteris viņam sacīja: “Pie dzīvā Dieva es Tevi zvērinu, saki mums: vai Tu esi Kristus, Dieva Dēls”, …jeb kā tas tiek stāstīts Marka 14:61: “Vai Tu esi Kristus, Augsti teicamā Dēls?” Jēzus atbildēja: “Tas Es esmu – ANI HU… Un jūs redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam ar debess padebešiem.” Jau otro reizi tajā pašā vakarā Jēzus izmantoja aizliegto ANI HU frāzi.

Tiesnesis Kohens savā grāmatā raksta, ka šajā nakts konferencē sinedrijs nodarbojās “tikai ar Jēzus reliģisko mesiānismu” un vispār neaplūkoja Viņa politisko nozīmi:

“No reliģiskā viedokļa Viņa mesiāniskajos paziņojumos nevajadzētu būt nekam ārkārtējam, kas izskaidrotu tiem sekojošās dusmas un šoku.”

Bet vai tā patiešām bija?

Talmuds paziņo, ka zaimošana pret Dievu tika uzskatīta par pārkāpumu tikai tad, ja vienlaicīgi tika izteikts Dieva “neizsakāmais vārds”. Ja kāds bija vainīgs šādā “dzīvā Dieva” zaimošanā – gidduph, lieciniekiem bija jāsaplēš savas drēbes. Augstais priesteris izdarīja pareizu secinājumu: viņš “saplēsa savas drēbes un sacīja: “Viņš ir Dievu zaimojis. Kam mums vēl liecinieku vajag?” ” (Mt.26:65) Tātad visu klātesošo pienākums bija saplēst savas virsdrēbes no kakla izgriezuma. Jēzus tika apsūdzēts ar nozvērināšanu par Dieva zaimošanu.

Nu Jēzum nākas izjust reliģiskās varas dusmas. Būtībā viens no mokošākajiem garīgās dzīves piedzīvojumiem ir tikt nogāztam ar “Ciānas akmeņiem”. Jeruzālemes Dziedošā Gaiļa baznīcas pagrabā apskatei ir izstādītas senās cietuma celles, kur atrodas svari, ar ko mērīja priesteru desmito tiesu. Uz sienām var redzēt zīmes no ķēdēm, kurās ieslodzījumā turēja cietumniekus. Netālu no pēršanas staba grīdā ir divi padziļinājumi, kuros atradās ūdens un etiķis. Kad Jēzus vaina bija skaidri apliecināta ar zvērestu, tika atmestas visas debates par to, kas ir likumīgi un pieņemami: cietumniekus, kas atradās ieslodzījumā, nevarēja sist, bet Dieva zaimošana prasīja tūlītēju rīcību.

Un tā Jēzus pieredzēja apspļaudīšanu un rupju izturēšanos. Viņam aizsēja acis, un Viņu sita un prasīja: “Pravieto, kas Tevi sitis?” Šo kolafix spēli, kas tika ievesta no Grieķijas, bija iemīļojuši bērni: vienam spēlētājam galvu apsedza ar kapuci, un citi lika tam uzminēt, kurš viņam ir pieskāries. Ir izteikts pieņēmums, ka Jēzu pēra arī naktī apakšzemes pagrabā, pēc tam brūces nomazgāja ar ūdeni un etiķi, un Viņu aiz padusēm nolaida dziļā bedrē, kuru izmantoja par apakšzemes cietumu. Ironiski, ka tieši saduķeji, šie augšāmcelšanās jeb garīgās pasaules ticības noliedzēji, Jēzu notiesāja ar reliģisku apsūdzību par zaimošanu. Būdami tā laika kultūras radikāļi, viņi bija speciālisti visa garīgā nozākāšanā.

Tiesnesis Kohens raksta, ka, saskaņā ar jūdu tradīciju, bija pieņemts dot 40 dienas, kurās bija atļauti iespējamie lūgumi par apsūdzēto, pirms viņu varēja notiesāt. Viņš pieņem, ka Jāņa 11:47-54 apraksts, “iespējams, varētu būt saistīts” ar šo lietu, kaut arī, pēc viņa domām, tas ir pievienots vēlāk, “mēģinot sakārtot” notikumus pareizāk pēc jūdu priekšrakstiem. Jānis šajā nodaļā patiešām saka, ka “no tās dienas tie nosprieda Viņu nokaut”. Tomēr Jānim bija cieši sakari ar priesteriem, un viņš vēl divreiz piemin intrigu kalšanu, lai apcietinātu Jēzu (5:18 un 7:32). Tādējādi Jāņa sniegtā informācija atbalsta vēsturisko uzticamību. Kad Jūda ieradās “marmora sanāksmju telpā”, lai atnestu atpakaļ naudu, ko bija saņēmis par Jēzus nodošanu, varētu likties, ka viņš pats gribēja izmantot tiesības izdarīt apelāciju par apsūdzēto. “Es esmu grēkojis,” viņš sacīja, “nododams nenoziedzīgas asinis.” “Kas mums par daļu?” atbildēja ierēdņi. “Raugi tu pats!” (Mt.27:3-4) Bija pārāk vēlu, lai kaut ko darītu, jo Jēzus bija notiesāts ar apsūdzību.

Par galīgo lēmumu, kas tika pieņemts rītausmā, evaņģēliji mums pavēsta tikai vienā pantā. Tomēr, skatoties pēc klātesošo skaita, šī sanāksme bija reprezentatīvāka – Matejs runā par “visiem” ļaužu vecajiem, un Marks par “visu augsto tiesu”. Talmuds saka, ka “svarīgos gadījumos apsūdzību izvirzīja divdesmit trīs“. Nakts sanāksmē bija pieņemts spriedums. Tagad pret to varēja izturēties kā pret parastu lietu, kā tie, kas ir pieraduši noturēt sanāksmes, dara ar grūtiem jautājumiem. Tur, protams, bija arī tādi, kas spriedumu nevērtēja atzinīgi. Lūkas 23:50 piemin Jāzepu no Arimatijas, “kas bija runas kungs” un “labs un taisns vīrs – šis nebija piebiedrojies viņu padomam un rīcībai”. Viņš Jēzus miesas ielika savā jaunajā kapā. Var būt, ka arī Nikodēms un viņa draugs Johanans Ben Zakkai piedalījās oficiālajā sinedrija rīta sanāksmē.

Birkas: , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.