351. Kāda nozīme ir Vakarēdiena sakramentam?


Dāvana tev

“Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas?” [Rom.8:32]

Dāvana tev


Tas ir loģisks secinājums no iepriekš sacītā. Ja Dievs mums ir devis pašu lielāko dāvanu, Viņš neliegs mums arī mazākās. Dieva Dēls, bez šaubām, ir pati lielākā dāvana, kāda vien iespējama. Tāpēc nekas labs un noderīgs netiks liegts tiem, kam Dievs ir devis šādu dārgu dāvanu. Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas?

Vārdi “līdz ar To” nozīmē, ka mēs visu saņemam Kristus dēļ. Tas ir līdzīgi, kā līgava saņem visu, kas pieder līgavainim. Līdz ar Dēlu Tēvs mums ir devis lielas dāvanas: mūžīgu žēlastību un piedošanu par visiem mūsu grēkiem, brīvību no bauslības derības un visa lāsta, mūžīgu taisnību Dieva priekšā, Svēto Garu mūsos, svēto eņģeļu kalpošanu un aizstāvību, lūgšanu uzklausīšanu un palīdzību visās raizēs, un visbeidzot – galīgu uzvaru pār nāvi un debesu godības mantojumu.

Vai tās ir pārāk lielas cerības? Tieši otrādi, saka apustulis: “Viņš jau Savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas?” Vārdi “kā tad Viņš nedāvinās” izsaka to, ka šis secinājums ir pavisam drošs, jā, pat nepieciešams – ka Dievs mums līdz ar Viņu grib dot visas lietas.

Šis godības pilnais un nesatricināmais mierinājuma pamats ir jāapjauš un jāliek lietā visās vajadzībās, kad vajadzīga Dieva žēlastība un palīdzība. Piemēram, kad tevi apgrūtina grēki, tu krīti, aizmirsties un domā, ka esi nogurdinājis Dievu un Viņš no tevis ir novērsies, tomēr tu joprojām meklē piedošanu un palīdzību pie Viņa žēlastības troņa. Vai Viņš tev to nedos – Viņš, kas nav saudzējis Savu paša Dēlu, lai sniegtu mums mūžīgu žēlastību?

Vai Viņš tev nedos pastāvīgu grēku piedošanu? Bet ir skaidrs, ka visu šo laiku Viņš Savās mūžīgās žēlastības rokās nesīs tevi tādu, kāds tu esi. Ja Viņš nav saudzējis Savu paša Dēlu, vai tiešām Viņš liegs tev Savu žēlastību? Viņš taču nodeva To par mums visiem laikā, kad vēl bijām grimuši savos grēkos kā Viņa ienaidnieki un nicinātāji. Vai nu Viņš sāks raudzīties uz taviem grēkiem?

Varbūt tu esi izbijies un noraizējies par savu neticību un sirds cietību, ka nespēj ticēt un priecāties par šādu Dieva mīlestību un Dēla dāvanu. Un tu nopūties: “Ja vien manā dvēselē būtu vairāk ticības un dzīvības!” Bet vai tiešām Dievs tev to nedos, ja Viņš ir devis Savu Dēlu? “Cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz?” [Lk.11:13]

Varbūt tu sūdzies, ka nespēj sirsnīgi un nopietni lūgt. Tu sūdzies, ka esi auksts un nevērīgs savā lūgšanā, un vēlies, kaut Dievs tev palīdzētu. Vai tiešām Viņš tev nedos šo žēlastību? Viņš nav saudzējis Savu paša Dēlu, bet par tevi nodevis nāvē. Un turklāt tu lūdz par pieaugšanu gara nabadzībā, paša nespēkā un savas samaitātības atziņā. Vai tiešām Viņš tev nedos jūtamu bagātību garīgās dāvanās?

Viņš dos. Viņš uzklausīs šo tavu lūgšanu un ļaus tev arvien dziļāk sajust tavu gara nabadzību un lielo samaitātību. Bet Viņš arī dos tev tik daudz žēlastības ticībai un lūgšanai, un visam vajadzīgajam, lai tu nepazustu, bet iegūtu mūžīgo dzīvību.

Varbūt tu šaubies par savu stāvokli un baidies, ka pēc visa garīgās lietās pieredzētā, dzirdētā un iepazītā tu beigās tiksi slēpti un nemanot pievilts un nokļūsi pazušanā. Tādēļ sauc līdz ar Dāvidu: “Pārbaudi mani, ak, Dievs, un izzini manu sirdi” [Ps.139:23].

Vai Viņš tiešām neuzklausīs šādu lūgšanu un negādās, lai tu nepaliec aplamā stāvoklī? Viņš, kas nesaudzēja Savu paša Dēlu, bet To nodeva par tevi nāvē! Un turklāt tas notika laikā, kad tu Viņu nicināji. Vai Viņš neuzklausīs tavu lūgšanu pēc žēlastības kļūt godīgam un uzticīgam pret Viņu?

Varbūt tu piedzīvo briesmīgus kārdinājumus un nesaproti, kā tajos pastāvēt bez krišanas. Un tu lūdz, lai Dievs tev palīdz. Varbūt tu ciet no miesīgām raizēm, nabadzības vai slimības, vai no cilvēku aizdomām un zākāšanas, un tev nav palīga virs zemes. Tad tu pievērsies savam Tēvam debesīs. Vai Viņš tevi neuzklausīs un nedos tev žēlastību un palīdzību, kas tev vajadzīga? Viņš nav saudzējis Savu paša Dēlu, bet To par mums visiem nodevis.

Īsi sakot: kad iekšēji un ārēji pārbaudījumi ierauj manu prātu nedrošu domu viesulī un es vairs nezinu, kur pats atrodos un ko Dievs par mani domā; kad mana sirdsapziņa mani pazudina par manu grēku un neuzticību – tad neizteicams iepriecinājums un mierinājums ir uzlūkot Viņu, kurš mūsu dēļ nav saudzējis Savu paša Dēlu! No pasaules iesākuma Sava Dēla dēļ Viņš ir uzklausījis lūgšanas un palīdzējis visiem, kas Viņu piesauca.

Visbeidzot, pienāks arī mana stunda un es miršu, un mūžības tumsa mani apņems. Varbūt mana dvēsele būs pilna ar biedējošām domām, domām par pagātni un domām par nākotni. Taču es būšu mierināts, ja kāds man ausī sludinās: Viņš nav saudzējis Savu paša Dēlu, bet nodevis par mums visiem nāvē – vai Viņš tev tagad nepalīdzēs? Vai Viņš nav tikpat uzticīgs Draugs un Palīgs nāvē, kāds Viņš bijis dzīvē? Kad mūsu pārbaudījumu laiks beigsies, vai Viņš mums neatklās visu Savas žēlastības bagātību un visaugstākajā mērā nedos visas lietas līdz ar Savu Dēlu?

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.