Tu redzi arhīvu par 2011.februāris.g
Svētie Raksti mums atklāj, ka mācītājam tiešām ir tiesības un pat pienākums sargāt Dieva svētumu. Tā nav kāda patvaļīga iedoma, bet gan paša Svētā Gara dots uzdevums, kā par to pamāca apustulis Pāvils: “Tāpēc sargiet paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi..” [Ap.d.20:28]
Visu, ko cilvēks zina par Dievu, viņš zina, pateicoties paša Dieva sniegtajai atklāsmei par sevīm vai nu dabas, vai žēlastības sfērā, proti, vai no Dieva radīšanas un providences darba, vai no Viņa svētās grāmatas, Bībeles. Tādējādi, mēs pamatoti runājam par dabiskajām un pārdabiskajām jeb atklāsmēs sniegtajām (kristīgajām) zināšanām par Dievu. Ja Dievs nebūtu sevi atklājis, cilvēks Viņu nekad neiepazītu, jo Dievs ir absolūtā, pilnīgā Personība, kura mīt “nepieejamā gaismā, kuru neviens cilvēks nav redzējis” (1.Tim.6:16).
Tuvojoties 10 gadu jubilejai, kopš e-pāvests pauž kristīgo vēsti e-vidē, Viņa e-minence izsludina īpašu aptauju, proti, viņš vēlas noskaidrot e-baznīcēnu domas par sākotnējās Virtuālās Baznīcas darba patieso turpinātāju. Kādai gan jābūt baznīcai internetā? Kāds ir tās mērķis? Kuram to izdodas realizēt?
“Jūs, prātīgie, taču labprāt panesat neprātīgos. Jo jūs panesat, ja kāds jūs kalpina, ja kāds jūs izsūc, ja kāds aplaupa, ja kāds nicina, ja kāds jums sit vaigā. Par apkaunošanu sev es to saku, mēs uz to nebijām spējīgi. Bet, ja kas lepojas ar kaut ko – es runāju neprātā –, tad es arī. Tie ir ebreji? Es arī. Tie ir israēlieši? Es arī. Tie ir Ābrahāma dzimums? Es arī. Tie ir Kristus kalpi? Es runāju neprātā – es vēl vairāk: daudz vairāk darbā, daudz vairāk cietumos, bez mēra sitienus ciezdams, bieži nāves briesmās. No jūdiem es esmu dabūjis piecas reizes četrdesmit sitienu bez viena. Trīs reizes dabūju rīkstes, vienreiz mani mētāja akmeņiem, trīs reizes biju ūdens briesmās, visu dienu un nakti biju jūras viļņu varā. Bieži biju ceļojumos, ūdens briesmās upēs, laupītāju briesmās, briesmās savu ļaužu vidū, briesmās pagānu vidū, briesmās pilsētā, briesmās tuksnesī, briesmās uz jūras, briesmās viltus brāļu starpā, darbā un pūlēs, daudzās bezmiega naktīs, izsalkumā un slāpēs, daudzreiz badā, salā un kailumā. Bez tam vēl viss pārējais, ļaužu pieplūdums ik dienas, rūpes par visām draudzēm. Kur ir kāds nespēcīgs, un es nebūtu nespēcīgs? Kur kāds krīt grēkā, un mana sirds nedegtu? Ja jau jālielās, tad lielīšos ar savu nespēku. Mūsu Kunga Jēzus Dievs un Tēvs, kas ir augsti teicams mūžīgi, zina, ka es nemeloju. Damaskā ķēniņa Aretas zemes pārvaldnieks lika Damaskas pilsētu apsargāt, lai mani sagūstītu, pa logu kurvī mani nolaida pār mūri, tā es izglābos no viņa rokas. Ir jau jālielās, kaut gan tas neder, es tagad runāšu par Tā Kunga parādībām un atklāsmēm. Es pazīstu cilvēku iekš Kristus, priekš četrpadsmit gadiem – vai miesā vai ārpus miesas, nezinu, Dievs to zina – tas tika aizrauts trešajās debesīs. Par to pašu cilvēku es zinu, ka tas – vai miesā vai ārpus miesas, nezinu, to Dievs zina – tika aizrauts paradīzē un dzirdēja neizsakāmus vārdus, ko cilvēkam nav ļauts izrunāt. Ar to es gribu lielīties, bet ar sevi pašu es nelielīšos, kā vien ar savu nespēku. Ja es gribētu lielīties, es nebūtu neprātīgs, jo es runātu patiesību; bet es atturos, lai neviens par mani nedomā vairāk kā to, ko tas manī redz vai ko no manis dzird. Lai es nepaaugstinātos īpašo atklāsmju dēļ, man ir dots dzelonis miesā, sātana eņģelis, lai tas sistu mani, ka netopu iedomīgs. Tādēļ es To Kungu trīs reizes esmu lūdzis, lai tas no manis atkāptos. Un Viņš ir sacījis: “Tev pietiek ar manu žēlastību; jo mans spēks nespēkā varens parādās.” Tad nu daudz labāk lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani.” [2.Kor.11:19–12:9]
Raug, Dieviņ, cik man naid’nieku, Ar kuriem man jacīkstās.
Tie nāk ar spēk’ un viltību, Ka sirds gandrīz izbīstās.
Ja tu man, Dievs, neuzturēs’, Vels, pasaul’, miesa gan paspēs
Man grēku kaunā iegāzt.
Pārpublicējot obligāti jānorāda atsauce. Visas tiesības patur :: e-BAZNICA :: © 2007-2019
Atsauces (0)