334. Vai mēs saņemam grēku piedošanu, ja draudzes gans ir neticīgs?


Darbi un žēlastība vai žēlastība un darbi?

“Bet kam ir darbi, tam alga netiek piešķirta pēc žēlastības, bet pēc nopelna. Bet kam nav darbu, bet kas tic Tam, kas bezdievīgo dara taisnu, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību.” (Rom.4:4-5)

Darbi un žēlastība vai žēlastība un darbi?


Šeit, šajā Rakstu vietā šķietami tiek runāts par diviem ceļiem – viens varētu būt mūsu izcīnītais ceļš uz pestīšanu – algu, kas saņemta pēc darbiem; otrs – žēlastības un Kristus nopelna ceļš, ticības ceļš; tādas ticības, kas paļaujas uz Kristus veikto grēku izpirkšanu, jo: “Viņu Dievs tiem, kas tic, nolicis par grēku izpircēju viņa asinīs, tā parādīdams savu taisnību…pats taisns būdams un taisnodams to, kas tic Jēzum.” (Rom.3:25-26)

Mēs varētu jautāt – kāda gan alga nākas no darbiem?

Farizeji pildīja baušļus ar lielu cītību – tā bija farizeju taisnība, cilvēka darbu taisnība. Vai Jēzus par to viņiem solīja debesu valstību? Nē, Jēzus sauca tos par nobalsinātiem kapiem, kas pilni miroņu (Mt.23:27) un teica: “Vai jums rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs šķīstāt kausa un bļodas ārpusi, bet no iekšpuses tie pilni laupījuma un negausības.” (Mt.23:25)

Farizeji lepojās ar savu ārējo taisnību, ar saviem darbiem un tiešām – no malas vērojot varēja likties, ka nevienam nav bagātīgāku augļu kā šiem, šķietami tik dievbijīgajiem vīriem. Taču izrādās, ka labo darbu šķīstītā ārpuse, šī cilvēcīgo darbu taisnība ir tikai kapenes, kas pilnas nešķīstības. Kāpēc tā?

Stāv rakstīts: “Nav neviena taisna, it neviena…Visi ir novirzījušies, visi kopā kļuvuši nelietīgi. Nav neviena, kas dara labu, it neviena.” (Rom.3:10, 13)

Nav grēcīgāku un mazāk grēcīgu, svētāku un mazāk svētu cilvēku. Dieva vārds mums saka, ka visiem cilvēkiem ir viens un tas pats grēku komplekts (Rom.5:12) – nav neviena, kas dara labu. Pat apustulis Pāvils, uz ko, kā mums varētu likties, nevarētu attiekties šādi vārdi, ar izmisumu atzīst: “..es zinu, ka manī, tas ir manā dabīgajā miesā nemīt nekas labs” (Rom.7:18) un “..es esmu miesīgs, pārdots grēka varā.” (Rom.7:14) Lasot vēl mazliet tālāk, mēs redzam pavisam pārsteidzošu atzīšanos: “Tad nu šādu likumu es atrodu, ka gribot darīt labu, man iznāk ļaunais.” (Rom.7:21) Kā Pāvils, apustulis un visādi citādi svēts vīrs varēja tā teikt?

Pāvils pavisam skaidri apzinājās, ka viņa miesā mītošais grēks gluži kā inde, kas ielieta vīnā, piepilda viņa labos darbus, un pat labās domas nav viņa paša, bet no Dieva. (2.Kor.3:5)

Kāda gan alga varētu pienākties par šādiem darbiem?

Stāv rakstīts: “grēka alga ir nāve…” (Rom.6:23), jo: “nolādēts ir ikkatrs, kas netur un nedara visu to, kas ir rakstīts bauslības grāmatā.” (Gal.3:10) Nedara visu domās, vārdos un darbos…Ja grēks mīt mūsu dabiskajā miesā, tad kā gan varētu būt iespējams kaut viens darbs, kas būtu šī grēka nesamaitāts, kas būtu pilnīgs, kas būtu debesu valstības cienīgs? “Kur nu paliek mūsu dižošanās? Tā ir izslēgta.” (Rom.3:27)

Te varam labi redzēt, ka nav nekādu divu ceļu uz pestīšanu, un neviens mūsu darbs nav pelnījis tikt nosaukts par labu. Ikviens no tiem līdzinās lejupejošām kāpnēm un ved nevis uz debesīm, bet uz elli.

Bet atcerēsimies žēlastības un Kristus nopelna ceļu; ticības un paļaušanās ceļu. Atcerēsimies Kristu, kas ir tiem, kas tic, nolikts par grēku izpircēju (Rom.3:25), jo Viņa dēļ Dievs taisno grēcinieku, neskatoties uz tā darbiem (Rom.3:24). Un patiesi – “tiem, kas ir Kristū Jēzu, vairs nav nekādas pazudināšanas.” (Rom.8:1)

Mēs varētu vaicāt – ja reiz neviens mūsu darbs nav atzīstams par labu, tad varbūt nedarīsim neko, paliksim grēkā, lai vairojas žēlastība? (Rom.6:1)

Nekādā ziņā ne! Zinot, ka Dievs mūs nav aicinājis nešķīstībai, bet svētdzīvei (1.Tes.4:7), Dieva griba, pavēle un mūsu pienākums ir dzīvot labajos darbos. Bet ikreiz, kad bauslības nomāktā, satriektā sirdsapziņa mūs apsūdz par to, ka neesam pat tik daudz, kā necienīgi kalpi, kas darījuši tikai to, kas bija viņu pienākums” (Lk.17:10), atcerēsimies, ka Dievs Kristū mūs ir darījis dzīvus, uzmodinājis un paaugstinājis, lai nākamajos laikmetos parādītu savas laipnības un žēlastības pāri plūstošās bagātības (Ef.2:5-7), jo Dieva spēks jo varens mūsu nespēkā, vājībās, pārestībās un bailēs parādās. (2.Kor.12:9-10)

Birkas: , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.