191. Ko Bībele māca par Jēzus apbedīšanu?


Čūska – dzīvnieks vai Sātans?

Gan jūdu, gan kristiešu tradīcija atbild viennozīmīgi – tā nav tikai čūska, bet dzīvnieka aizsegā darbojas kritušais Dieva eņģelis Lucifers.

čūska - dzīvnieks vai Sātans

Atzīstot šo faktu, Luters gan piebilst, ka kārdinot Ievu, velns izmantojis Dieva radīto dabu, no kuras čūska bijusi visviltīgākā un tādēļ piemērots darbarīks velnam.

Šādu viedokli šķiet vismaz daļēji apstiprina tas, ka pēc cilvēka krišanas čūska tiek nolādēta [1.Moz.3:14], kā arī tas, ka Mozus apraksta čūsku kā “visviltīgāko no visiem lauku zvēriem” [1.Moz.3:1]. Tomēr sekojošais teksts par ienaida radīšanu starp čūskas un cilvēka dzimumu mudina būt piesardzīgiem, liekot saprast, ka čūskas dzimums varētu būt kaut kas cits, nekā no dabas pasaules nācis dzīvnieks [1.Moz.3:15]. Šajā jautājumā tomēr jābūt uzmanīgiem, jo labajā radībā nevarēja būt nekā tāda, kas varētu kaitēt cilvēkam, bet tieši otrādi – viss bija radīts cilvēka dēļ un priekš cilvēka. Tādēļ iespējams, ka čūska patiesībā nemaz nav bijusi čūska, bet personificēts dēmonisks spēks.

Rodas iespaids, aka Dievs vienkārši vispār vairs nevēlas minēt Lucifera vārdu, bet pielīdzina viņu vienam no viszemākās kārtas dzīvniekiem. Izteiksmīgas šajā sakarībā ir Rakstu vietas, kur runājot par Bābeles un Tīras ķēniņiem, pastarpinātā veidā tiek norādīts uz kritušo eņģeli: “Aptraipītu es tevi padzinu no Dieva kalna, patrencu no sargiem ķerubiem, no uguns akmeņiem. Tava sirds lepojās par tavu lieliskumu – dižošanās samaitāja tavu gudrību.” [Ec.28:17]

“Tu domāji savā sirdī: es debesīs uzkāpšu.. šķitīšos kā pats Visuaugstākais! – taču šeolā nobrauci! Pašā bedrē” [Jes.14:13-15)]. Brīdī, kad kādreizējais žilbinošais ķerubs Lucifers – augtākā radītā būtne visumā – tuvojas Ievai, Dieva acīs tas jau ir kļuvis par pašu zemāko radījumu.

Pretējie viedokļi

Modernā vēsturiski kritiskā tradīcija savukārt uzskata, ka čūskas kā viltīgākā dzīvnieka tēls ir ņemts no antīkās folkloras. Šāds viedoklis ir galēji naivs, jo teksts neattēlo čūsku kā ļaunu elfu vai dumpīgu satīru. Ja hipotētiski vai pieņemti apzīmējumi vienmēr būtu mītiski, tad liela daļa no zinātniskām un matemātiskām darbībām arī būtu jāuzskata par mitoloģiskām.

Arī sekojošais teksts par ienaida radīšanu starp čūskas un cilvēka dzimumu mudina uz domām, ka čūskas dzimums ir kaut kas cits, nekā no dabas pasaules nācis dzīvnieks [1.Moz.3:15].

Jā kārdināšanas teksts ir teiksmains stāsts par kādu ļoti viltīgu un gudru dzīvnieku*, kas spējis runāt, tad šāds skatījums tūdaļ rada nopietnas teoloģiskas problēmas. Cilvēka rīcība ir brīva tiktāl, cik tā ir motivēta. Jebkura darbība, kurai trūktu motivācijas būtu nejauša. Kā saprātīgu garīgu un vienlaicīgi arī fizisku būtni cilvēku motivē tas, kas tiek uztverts un secinājumi, kādi no tā tiek izdarīti, iesaistoties šīs pasaules norisēs. Ja čūska būtu bijusi parasts dzīvnieks, tad Ievas motivācijas pamatā bija jābūt kaut kam, ko tā nomanījusi dārzā. Iespējams tā bija pati neparastā runājošā čūska; iespējams tas bija kārdinoši jaukais laba un ļauna atzīšanas koka auglis; Ievas vājā atmiņa, ka viņa neatcerējās, ko Ādams tai no rīta bija sacījis par šo augli vai vienkārši viņas izklaidība. Savukārt Ādamu vadīja viņa dabiskā pieķeršanās Ievai. Tomēr svarīgs nav konkrētais motīvs, bet gan tas, ka šāds skatījums ļautu uzskatīt čūsku par vienu no dzīvniekiem. Šādam uzskatam tomēr būtu nopietnas konsekvences.

Tā kā cilvēka brīvība bija nevis tikai pilnīgi garīga un radoša, bet iemiesota un tātad tāda, kas reaģē uz apkārtējo pasauli un atsaucas uz to, tad gadījumā, ja čūska būtu bijusi tikai viena no fiziskām šīs pasaules būtnēm, tad kārdinājums izrietētu no Dieva radīšanas darba. Proti, Dievs būtu Ādamu un Ievu radījis brīvus, bet apkārējā radītā pasaule saturētu ko tādu, kas varētu kārdināt uz nepareizu, pret Dieva gribu vērstu rīcību. Īsi sakot, ja čūska ir tikai viens no dzīvniekiem, tad grēks rodas no cilvēka saskares ar Dieva radīto dabisko lietu kārtību. No tā izrietētu, ka Dievs dāvājot cilvēkam brīvību, vismaz potenciāli būtu radījis arī ļaunumu. Konsekvencēs šādi uzskati var novest pat pie galējas bez domu teoloģijas, ka “čūska” ir radības daba cilvēkā, “kas atrodas nemitīgā konfliktējošā spriedzē” ar Dieva līdzību.

“Tas, ka cilvēku kārdina “čūska”, paša Dieva radīta būtne, norāda uz cilvēkā nemitīgi klātesošo kārdinājumu: vairāk rēķināties ar savu radības dabu, nevis ar savu Dieva līdzību. Cilvēks “čūskā” sastopas pats ar sevi, savu dabu, kas kārdina un iznīcina… (Mozus grāmatas) tekstā ir uzsvērts radītās dabas “viltīgums”…”

Tradicionālā teoloģiskā tradīcija bez šaubām apzinājās, kādas konsekvences izrietētu no uzskata, ka čūska bijusi tikai parasts dzīvnieks un tādēļ viennozīmīgi apgalvoja, ka čūska bijusi vai nu pats Sātans vai Sātana darbarīks.

Lai labāk izprastu šo jautājumu, īsumā apskatīsim citus Bībeles tekstus, kur aprakstīta cilvēka kārdināšana.

Ījabā grāmatas 1.nodaļa apraksta Dieva sarunu starp Dievu un Sātanu, kurā Dievs atļauj Sātanam kārdināt Ījabu, cenšoties panākt, lai Ījabs nolādētu Dievu [Īj.1:6-12]. Sālamana gudrības grāmata, kas gan ir apokrifs teksts, līdzīgā veidā stāsta, ka Dievs pēc savas dabas radījis cilvēku nemirstībai, bet velna skaudības dēļ pasaulē ienākusi nāve [Gudr.2:23-24]. Jaunā Derība šo skatījumu pastiprina – kārdinājumu un grēku pasaulē ienesa velns. Atklāsmes grāmata stāsta par senseno čūsku, “ko sauc par velnu un sātanu, kas maldina visus pasaules iedzīvotājus, – viņš tika nomests un līdz ar viņu nomesti viņa eņģeļi.” [Atkl.12:9] Stāstā par Jēzus kārdināšanu tuksnesī, kur jaunais Ādams Jēzus stājas vecā Ādama vietā, kārdinātājs ir velns [Mt.4:1-11; Lk.4:1-13].

Ja pieturamies pie principa, ka Raksti skaidro Rakstus, svaru kausi nosveras par labu uzskatam, ka kārdinātājs ir kritušais Dieva eņģelis – velns. Kad Pāvils 2. Vēstulē korintiešiem raksta – “čūska, kas pievīla Ievu ar savu viltību” [2.Kor.11:3] – lasītājam ir skaidrs, ka pievīlējs ir pats velns. Tomēr ir pamācoši iedziļināties jautājumā – kādēļ Raksti un vēlākā baznīcas tradīcija tik noteikti iestājas par to, ka aiz sākotnējās cilvēka krišanas atrodas dēmoniski spēki.

Luters gan pavisam noteikti uzskata, ka čūska ir bijusi īsta čūska, kuras dabas īpatnības izmantojis velns.

Tomēr viņš piebilst, ka īstais kārdināšanas ierosinātājs bijis velns un tā nav bijusies parasta čūska, bet tajā iemājojis ļaunais gars.

Līdzīgās domās ir bijusi arī tradicionālā luterāņu teoloģija un Francis Pīpers uzskata, ka šajā sakarībā nevajadzētu ielaisties diskusijās, bet palikt pie tā, ka čūska ir bijusi īsta un izmantota kā Sātana instruments.

Jebkurā gadījumā pilnīgi loģiski saskaņot tekstu šķiet nebūs iespējams. Tādēļ pareizāk būs nespekulēt par to, kādā veidā un vai vispār Dieva radītā daba ir izmantota cilvēka kārdināšanā, bet palikt pie tā, ka dabā nav bijis nekā tāda, kas varētu mudināt cilvēku uz grēku. Es palieku pie domām, ka tā kā Dievs vēl nebija nolādējis Sātanu, bet tas jau bija atkritis no Dieva, tad Svētais Gars nav vēlējies, lai Mozus šeit Dieva lielo eņģeli sauktu par Sātanu, tas ir, Dieva ienaidnieku, bet nav arī vēlējies vairs minēt skaisto Lucifera vārdu un tādēļ licis Mozum saukt iepriekš diženo eņģeli par vienu no zemākajiem dzīvniekiem – čūsku. Pati čūska nav bijusi ļauna, bet dažas iezīmes tās dabā izmantotas kā velna viltības simbols.

Arī Luters, atsaucoties uz baznīcas tēvu domām, izsakās diezgan līdzīgi:

“Dievs uzlūkoja visu, ko viņš bija darījis, un redzi tas bija ļoti labs. Bet čūsku Mozus šeit rāda kā tādu garu, kas ir Dieva ienaidnieks, vilto un sagroza Dieva vārdu, lai iegrūstu grēkā un nāvē nevainīgo cilvēku. Tādēļ ir skaidrs, ka šajā čūskā bijis apslēpts kas ļaunāks – kas tāds, ko tiešām var saukt par Dieva ienaidnieku, pazušanas garu un slepkavu…”


* – Pastāv viedoklis, ka tas varētu būt bijis dinozaurs.

Birkas: , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.