36. Kas ir melošana un krāpšana caur Dieva vārdu?


Cīņa uz dzīvību un nāvi

Lai nāk Tava valstība (Mt.6:10).


Šai lūgšanā mēs lūdzam, lai Kristus pie mums kļūtu arvien spēcīgāks un uzveiktu visus mūsu garīgos ienaidniekus. Mēs lūdzam, lai Viņa valstība būtu pie mums Svētā Gara darbā, īstā dievbijībā, ticībā, mīlestībā un svētdarīšanā un arvien vairāk pieaugtu mūsu sirdīs. Bet te mums nereti jāpiedzīvo nebeidzama, milzīga cīņa pret izjūtu, ka viss šķietami virzās pretējā virzienā, viss ļaunais gūst virsroku un labais panīkst.

Kā sevi mierināt? Šai ziņā nepalīdzēs nekas cits virs zemes un debesīs kā tikai viena lieta – ka tu ļauj Tam Kungam valdīt Savā tronī, jo Viņš ir patiess, uzticams un visvarens Dievs, kas spēj pārvarēt pat tādus spēcīgus un ļaunus spēkus, kas mīt tavā samaitātajā sirdī!

Apstājies un padomā! Tagad mums Dievs jālūdz pretēji savai sirdij! Viņš nekad nav sacījis, ka mums pašiem no sevis būs laba sirds vai ka paši to spēsim padarīt labu. Tieši otrādi. Viņš ir sacījis, ka vienīgi Viņš var radīt mūsos jaunu sirdi.

Vēl vairāk, visvarenais un uzticīgais Dievs ir solījis, ka Viņa valstība, kas nākusi mūsos, tiks sargāta ar Viņa visvareno roku – ja vien meklējam Viņa palīdzību –, ka elles vārtiem to nebūs uzvarēt (Mt.16:18). Turklāt Viņš nav solījis, ka šie bezdibeņa spēki mums neuzbruks, bet gan – ka tie mūs neuzveiks, un tas sola īstu cīņu uz dzīvību un nāvi.

Viss Dieva vārds apliecina, ka Kristus valstība mūsos tiks apdraudēta no iekšpuses un ārpuses ar visiem šiem bezdibeņa spēkiem, tiklīdz kā būsim izmukuši no viņu pārraudzības. Mūsu miesa ir visu iespējamo grēku pilna, mūsu sirds arvien ir ļauna un viltīga, bet velns no visām pusēm karstasinīgi un viltīgi mums uzbrūk, lai iedvestu mūsu sirdīs visādas muļķīgas un grēcīgas iekāres un izkropļotu mūsu domas par Dievu.

Visas šīs lietas, kas cīnās pret Viņa valstību, Dievs ir atstājis šeit, virs zemes. Piedzīvojot šīs cīņas spēku un uzstājību, mēs bieži tiksim novesti dziļumos, ka nespēsim saskatīt vairs glābiņu. Tad zudīs visas mūsu cerības un mierinājums, izņemot cerību uz Viņu, uz mūsu Dievu un vienīgo Glābēju. Bet ko Viņš ir mācījis darīt bēdu brīdī? Neko citu kā piesaukt Viņu, palikt pie Dieva vārda un apzināties, ka vienīgi Viņš var dot mums Garu. Un Viņš ir solījis, ka mūsu lūgšanas nebūs veltīgas.

Tie, kuri lūgs Svēto Garu un meklēs Dieva valstību pretēji savas sirds samaitātībai, nepaliks kaunā. Tas Kungs to spēcīgi apliecina līdzībā Lūkas evaņģēlijā 11:11–13, kas atklāj mums Pestītāja laipnību. Viņš saka: “Kur būtu kāds tēvs jūsu starpā, kas dotu savam dēlam čūsku, kad tas lūdz tam zivi? Jeb skarpiju, kad tas lūdz olu? Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz?” Šī līdzība spēj aizstumt projām visus mūsu neticības kalnus un iegrūst tos jūras dibenā.

Tāpat domājiet par šo lūgšanu. Jūs lūdzat palīdzību pret velna un grēka varu, jūs lūdzat pēc Svētā Gara, par ko Jēzus īpaši saka, ka Tēvs to dos tiem, kas Viņam lūgs. Pats Dievs mums ir mācījis visās savās bēdās bēgt un meklēt patvērumu pie Viņa un sacījis, ka bez Viņa mēs nenieka nespējam darīt (Jņ.15:5). Vēl Viņš aicina piesaukt Viņu bēdu laikā (Ps.50:15), kā arī lūgt, lai saņemtu (Jņ. 16:24) utt.

Kad tava nomāktā dvēsele nāk un dara to, ko Tas Kungs ir sacījis, izsūdz savu nespēku un lūdz pēc glābšanas, – vai tu domā, ka Tas Kungs nepildīs tavu lūgumu, bet ļaus, lai velns un tava ļaunā sirds gūst virsroku un dzen tevi mūžīgā postā? Vai tēvs dos akmeni, kad bērns lūdz maizi? Vai Viņš mūs pametīs mūžīgā postā, kad mēs Viņam lūdzam jaunu un pazemīgu sirdi un Svētā Gara radītu ticību, glābšanu un mūžīgu svētlaimi? Tas patiešām nozīmētu maizes vietā dot akmeni, jā, pat čūsku un skarpiju!

Vai labais Dievs tā varētu rīkoties? Kad tumsības spēki mūs ielenc, tad mūsu sirds jūt vienīgi čūskas un skarpijus, kas kopš grēkākrišanas ir vecās čūskas dzimums. Sātanam pat tika ļauts “sijāt” Pēteri un Pāvilam sist vaigā. Tomēr, ja uzskatīsi, ka tavas nelaimes ir sūtītas tavai pazudināšanai, tā tu padarīsi Dievu par velnu.

Tā būtu drausmīga ņirgāšanās par ticību un Viņa vārdu, ja, vaimanādams par savām problēmām Debesu Tēva priekšā, tu domātu un uzskatītu, ka Viņš ļauj ļaunumam valdīt pār tevi uz mūžīgu pazudināšanu. Taču tas ir pretēji Viņa solījumiem, jo ievēro – Viņš pats aicina un mudina tevi lūgt. Un vai tiešām lūgdams tu saņemsi no Viņa mūžīgās pazušanas skarpijus, nevis to, ko Viņš solījis?

Reiz par visām reizēm iemācies saprast, ka Dievs nekad nepametīs pazušanā dvēseli, kas glābjas sava Pestītāja vārdā. Bet saproti arī to, ka Dievs vada Savus bērnus ļoti neparasti (Rom.11:33). Ja tumsas valstība nebūtu mūs ielenkusi, sagādājot mums daudz raižu, un Dieva valstību mēs baudītu netraucētā mierā, tad lūgšana pēc Dieva valstības nebūtu nepieciešama.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.