196. Par kādu cenu Kristus tevi izpirka?


Cīņa starp patiesu un nepatiesu baznīcu

Cīņa starp patiesu un nepatiesu baznīcu nekādā ziņā nenorisinās tikai starp baznīcām, bet gan katrā baznīcā, un tā tādēļ ir arī baznīcas raksturīga iezīme.

cīņa starp patiesu un nepatiesu baznīcu

Augsburgas ticības apliecības otrās daļas 22.-28. artikulu saturs ir “Artikuli, kuros apskatītas atmestās aplamās paražas”. Reformācija nebija kaut kāda jauna kristīgās ticības interpretācija toreizējam vai tagadējam laikam. Pretstata vārds reformācijai ir deformācija, kas tātad nozīmē sagrozījumu un ieviesušos nebūšanu novēršanu.

Es negribu atsevišķi uzskaitīt nebūšanas XVI gadsimtā. Taču mums nekārtības un aplama rīcība ir katrā laikā un arī katrā baznīcā. Tā ir draudzes un baznīcas vadības atbildības lieta — šādas nebūšanas saskatīt un novērst, lai pastāvētu “apustuļu un praviešu pamats, kura stūra akmens ir Kristus Jēzus” (Ef.2:20).

Šis jautājums par ieviesušos nekārtību un aplamību novēršanu vienmēr vispirms vērsts uz mums pašiem mūsu tiešajā atbildībā par draudzēm. Tas nekādā ziņā nenotiek kā disciplīnas pasākumi ar stingriem līdzekļiem un piespiešanu, bet gan vispirms ar pamācīšanu, mācībām, lai ļaudis zinātu, kas ir pareizi un kas aplami, Tālāk tas notiek ar iedrošināšanu, jo diezgan bieži negatīvi apstākli ieviešas tāpēc, ka pietrūkst drosmes nostāties pret noteiktām prasībām vai paražām draudzē. Un visbeidzot — tas notiek arī ar pamudinājumiem un aizrādījumiem, lai 1audis vestu atpakaļ uz pareizā ceļa. Un tikai tad var nonākt arī: pie tā punkta, kad konstatējama atteikšanās atgriezties un kad ir vietā šķiršanās no baznīcas (Mt.18:15-20). Un mums jāzina, ka šādās norisēs nekādā ziņā runa nav tikai par konformismu tā ārējo izpausmju izpratnē, bet gan par to, kas ir izšķirošais izglābšanai Dieva tiesas priekšā. Tādēļ arī ekumeniska tikšanās un saprašanās nevar pastāvēt vienkārši ar to, ka tie, kas pārstāv dažādas puses, ir laipni viens pret otru un pieklājīgi saskarsmē, kam cilvēku starpā taču vajadzētu būt pašsaprotamai lietai.

Patiesas un nepatiesas mācības jeb baznīcas atšķiršana un lēmumu pieņemšana par tām lielākoties netiek veikta vai arī tiek noraidīta tādēļ, ka mēs vairs neesam skaidrībā par to, ka visa mūsu kalpošana vērsta uz ieiešanu Dieva valstībā un mūžīgajā dzīvībā caur beigu tiesu. Ja netiek saskatīts tas, ka baznīcā galvenais mērķis ir izglābšana mūžībai, tad tajā var iespiesties arī dažādi cilvēciski motīvi, no kuriem tad var nonākt vai nu pie vienotības, vai arī pie atdalīšanās, kā to pieredzam arī Latvijā..

Starpbaznīcu saskarsmei un ar to saistītajām teoloģiskajām pārrunām būtu ārkārtīgi svarīgi — tas varētu būt pat svarīgākais uzdevums -, lai mēs arī šeit koncentrētos uz patiesas un nepatiesas baznīcas atšķiršanu. Viss cits ir tikai acu apmānīšana. Mums jāsaskata mūsu nebūšanas un tās jācenšas pārvarēt. Bet mums sadalītas baznīcas apstākļos vajadzētu par to ne vien sarunāties, bet arī rīkoties tā, lai viens otram palīdzētu. Un pēdējā laikā jau arī ir parādījušies vairāki dažādu baznīcu paziņojumi, turklāt gan tomēr jājautā, vai tie tiek nopietni uzklausīti un tad arī pārbaudīti. Bet tas viss jāaplūko, vērtējot baznīcas pamatu, taču tad arī ar pretenzijām un pamatojumu — mēs esam katoliski.

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.