96. No kādām lietām ticīgajiem ir jāizvairās, lai stāvētu uz pareiza ceļa?


Cīņa starp īsto un neīsto Baznīcu kā Baznīcas iezīme

1520.gada 15.jūnija bullā “Exsurge Domine” pāvests Leons X nosodīja Lutera 41 teikumus, kuros viņš atklāja pretrunas starp Dieva Vārdu un Baznīcas praksi. Luters atteicās atsaukt kādu savu uzskatu, un 1520.gada 10.decembrī Vitenbergā pie Elsteres vārtiem šo bullu publiski sadedzināja.

Tam neizbēgami sekoja 1521.gada 3.janvāra bulla “Decet Romanum Pontificem”, Baznīcas nosodījums – Lutera ekskomunikācija, tas ir, izslēgšana no Baznīcas. Pēc tam nāca herētiķus nosodošais pasaulīgais spriedums, kas tika pasludināts Vormsas reihstāgā 1521.gada 17.-18.aprīlī pēc tam, kad Luters publiski bija paziņojis, ka viņš savā sirdsapziņā ir saistīts ar Dieva Vārdu un tādēļ neko atsaukt nedz var, nedz grib:

“Es citādi nevaru, šeit es stāvu, lai Dievs man palīdz. Āmen.”

Pēc tam Luters tika izsludināts ārpus likuma, ieguva tā saucamo putna brīvību, tas ir., katrs varēja viņu nesodīts nonāvēt.

Par šiem notikumiem jāsecina: Baznīcas nosodījums tā teoloģiskajā pamatojumā ir pilnīgi nepamatots. Tā vienīgais nolūks bija aizstāvēt Romas pāvesta un viņa bīskapu pretenzijas un ienākumus. Luters nav nedz izstājies no Baznīcas, nedz arī dibinājis jaunu Baznīcu. Luterāņi savos Apliecību rakstos, sākot ar Augsburgas apliecību, vienmēr ir uzsvēruši un pierādījuši, ka viņi balstās”uz apustuļu un praviešu pamata, tās stūrakmens ir Jēzus Kristus” (Ef 2:20) un tādējādi ir saskaņā ar veco Baznīcu. Apzīmējumu “luterisks” pats Luters atkal un atkal ir noraidījis, taču veltīgi.[1] Mums kā luterāņiem jāatceras: mēs esam katoliski, kaut arī Romas bīskapa pretenziju būt vienīgajam “Kristus vietniekam un pasaulplašas Baznīcas ganam uz šīs zemes”[2]

Taču jāzina arī tas, kas Baznīca ir. Redzama un dzirdama tā ir dievkalpojumā, kurā draudzi pulcē Vārds un sakraments. Un šeit arī ir atšķirības patiesajai/ īstajai Baznīcai no nepatiesās/ neīstās. Baznīcas ārējās organizācijas formas var būt ļoti dažādas un mainīgas. Parasti tās veidojas pēc valodas un politiskajām robežām. Taču galīgā patiesās un nepatiesās Baznīcas nošķirtība taps redzama vienīgi pastarajā tiesā, kas skars visas Baznīcas un visus cilvēkus.

Luters 1528.gada apliecinājumā to apraksta šādi:

“Tālab es ticu, ka zemes virsū ir viena svēta kristīga Baznīca, tā ir visas pasaules kristiešu draudze, kopums jeb sapulce, vienīgā Kristus līgava un Viņa garīgā miesa, kuras vienīgais galva ir Viņš. Bet bīskapi un mācītāji nav to galvas, kungi un līgavaiņi, bet gan kalpotāji, draugi un, kā to izsaka vārds “bīskaps”, sargi, kopēji vai gādnieki. Un šie kristieši nav pakļauti vienīgi Romas Baznīcai vai pāvestam, bet gan ir visā pasaulē, kā to sludinājuši pravieši, ka Kristus Evaņģēlijam jāiet pa visu pasauli Ps.2:7; Ps.19:5, tā kā kristieši, vai tie būtu pakļauti pāvestam vai arī miesīgi būtu izkaisīti starp turkiem, persiešiem, tatāriem, tomēr garīgi ir sapulcēti vienā Evaņģēlijā un ticībā zem vienas galvas, kas ir Jēzus Kristus…”

Augsburgas Tidbas apliecības 7.artikulā Baznīca definēta šādi:

“Tāpat māca, ka ir viena svēta Baznīca, caur visiem laikiem pastāvoša. Bet Baznīca ir svēto kopība, kurā skaidri māca Evaņģēliju un pareizi pārvalda sakramentus.”

Un patiesai Baznīcas vienībai jau pietiek ar vienprātību par Evaņģēlija mācību un par sakramentu pārvaldīšanu. Nav nepieciešams, ka visur ir vienādas cilvēku tradīcijas jeb riti un ceremonijas, ko ir ieviesuši cilvēki. Kā Pāvils saka: “Viena ticība, viena kristība, viens Dievs un Tēvs visiem”. (Ef.4:5-6)

Šis Baznīcas raksturojums satur izšķirošus skatpunktus tās garīgās būtības izpratnei, kā arī tās pasaulīgajam veidolam:

  1. Viss pamatojas Kunga apsolījumā (Mt.16:18; 28:20), ka Viņš uzcels savu Baznīcu un pie tās paliks un ka pat elles vārtiem to nebūs uzvarēt. šī apsolījuma piepildījums Baznīcas vēsturē un tās izplatīšanās gaitā, sākot ar apustuliskajiem Vasarsvētkiem Ap.d.2, ir uzskatāmi redzams arī Latvijas vēsturē.
  2. Latīņu tekstā teikts “congegratio sanctorum” – “visu ticīgo sapulce”. Latīņu vārds ietver sevī vārdu “grex”, proti, ganāmpulks, kuru labais gans sapulcē un sargā (Jņ.10). Kad runa ir par Vārdu un sakramentu, tas viss attiecas uz sapulcēšanos dievkalpojumā, kas katrā gadījumā ir redzama un dzirdama. Šeit notiek tas, kas Baznīcu veido par Baznīcu; un tā pārstāj būt Baznīca tad un tur, kad un kur Vārda un sakramenta trūkst. Jo tikai caur tiem top dāvināts Gars, kas ceļ ticību, kad un kur Viņš to grib (sal. CA 5).
  3. Svarīgi ir atšķirt to, ko nolicis Dievs, no tā, kas ir cilvēku noteikts, izveidots un dažkārt arī pieprasīts. Pamatoti ir bijusi runa par lielo “Baznīcas izplatību luteriskā izpratnē” pat tad, ja tas nekādā ziņā nav skaidrs un izprotams visiem luterāņiem. Bet tajā brīdī, kad atšķirība starp Dieva iestādījumu un cilvēku nolikumiem vairs netiek saprasta un ņemta vērā, atkal un atkal notiek tā, ka tiek izvirzītas cilvēku prasības un cilvēku likumi, no kuriem tiek padarīta atkarīga Baznīcas pastāvēšana un vienotība. Kārtība un mīlestība saderas kopā, “jo Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs” (1.Kor.14:33). Taču tur, kur tiek iesaistīti piespiedu pasākumi, lai nodrošinātu kārtību un mieru, Baznīcas garīgā būtība ir zaudēta. Luters ievada Baznīcas garīgajā izziņā un nodalīšanā vēsturē un tagadnē, uzskaitot tās iezīmes.

[1] – Luters vairākkārt uzsver, ka nav jāsaka “luterisks”, bet gan “kristīgs”. Ar ”kristīgs” Apustuliskajā Ticības apliecībā tulkots arl latiņu vārds “katolisks’. Runa nav par Lutera mācību, bet gan par Dieva Vārdu.

[2] – Tā tas līdz mūsdienām lasāms Baznīcas likumu grāmatā, 1983.gadā izdotajā ”Codex Juris Ecclesiastici”, Can 339. Amata apzīmējums:vicarius Christi atque universae ecclesiae in his terris pastor.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.