32. Kas ir ļauna vēlēšana?


Cīņa par Svēto Rakstu izpratni, spēkā esamību un izskaidrošanu

“Es negribu būt gudrāks par visiem citiem, bet es gribu, lai valdītu tikai Raksti: es arī negribu tos ar savu vai kāda cita garu skaidrot, bet gan tos saprast ar pašu šo Rakstu garu.”

cīņa par Svēto Rakstu izpratni, spēkā esamību un izskaidrošanu

Izpratnes jautājums jeb t. s. hermeneitiskā problēma šodien tiek uzlūkota kā Svēto Rakstu izšķirošais uzdevums vai pat kā pamatnosacījums to saprašanai un derīgumam. Tas izsecināts no pieņēmuma, ka Vecās un Jaunās Derības Svētie Raksti ir sava laika nosacīti un tāpēc tie no agrāko laiku perspektīvas jāpārceļ mūsu laikos. Pieņem, ka notiek cilvēka gara vēsturiska attīstība pārmaiņas. Ar šādu pieņēmumu tēze – kuru nekādā ziņā nepārstāv vienīgi Luters, ka Svētie Raksti ir baznīcas augstākā autoritāte, kas atšķirama no visiem cilvēku uzskatiem un atziņām, tātad sola scriptura vai “vienīgi Raksti”, – tiek atcelta, ar pamatojumu, ka, salīdzinot ar reformācijas laiku, cilvēku atziņas un pieredze ir mainījušās. Līdz ar to šodien kāda zināma skaidrojumu metode, ko parasti apzīmē par “vēsturiski kritisku”, tiek paaugstināta par neapgāžamu dogmu. Šāda kādas atsevišķas metodes dogmatizēšana, kas ir viena no daudzajām Rakstu skaidrojumu metodēm, kādas ir bijušas un ir vēsturē un tagadnē, ir pretrunā jebkuram zinātniskumam, lai gan tieši tai tiek piedēvēts zinātniskums. Zinātniskums nozīmē adekvātumu, t. i., aplūkojuma metodei jāatbilst konkrētajam priekšmetam. Piemēram, ķirurga darbā ar dzīviem cilvēkiem nevar izmantot miesnieka metodes.

Šeit parādās nenovēršama pretruna starp reformatoru un teoloģiju, kas atsaucas uz viņu. Šīs pretrunas pamatu veido tas, ka Luteram, tāpat kā visiem patiesi ticīgajiem kristīgās draudzes skolotājiem un kalpotājiem, Svētie Raksti ir Dieva vārds. Tie nesatur Dieva vārdu, un tas tajos nav jāmeklē; tas ir Dieva vārds, un tas jāuzklausa, tam jātic un tam jāpaklausa. Trīsvienīgais Dievs, kas atklājas kā Vecajā, tā Jaunajā Derībā, nav vienīgi objekts, bet ir to subjekts: Dievs runā un ar šo Svēto Rakstu vārdu darbojas. Tas notiek bauslības apsūdzībā, kura atklāj grēku un tam sekojošo Dieva tiesu, un pasludinot Jēzus Kristus evaņģēliju, kurš aicina atgriezties, lai saņemtu piedošanu un izglābšanu no pastarās tiesas, un aicina saņemt Kristību.

Tādējādi atšķirība Rakstu izpratnē nav kādā vienā noteiktā – no daudzajām – skaidrojumu metodē, bet gan vienīgi jautājumā, vai Dievs savā vārdā ir objekts vai subjekts. Zināms: Svētais Gars, kas mīt Rakstos un ar tiem darbojas, nekad nav cilvēku pūliņu rezultāts, bet gan Dieva atklāsme, kas ved pie atziņas: “Jo Dievs, kas sacījis: no tumsas atspīdēs gaisma, – ir iespīdējis mūsu sirdīs, lai apgaismotu Dieva godības atzīšanu Jēzus Kristus vaigā”. (2.Kor.4:6) Vārds, ko runā Dievs, ir, tāpat kā gaismas radīšana sākumā, radīšana no nekā. Tā ticība Jēzum Kristum rodas no Dieva vārda. Tas, ka Raksti ir gaiši un tā tiek saprasti, tāpat ir Gara darbība kā tā, kad tie paliek tumši un nesaprasti, un šis process atspoguļojas kāda cilvēka sirdī2.

Tas ir kaut kas pavisam cits, nekā izmisīgie centieni senu laiku tekstus pārcelt jaunajos laikos. šķietamo vai faktisko vēsturisko atšķirību gadījumos runa ir par cilvēku gara un domāšanas vēsturi. Bet, ja Raksti tiek atzīti par Dieva vārdu, tad runa ir par Trīsvienīgā Dieva dzīvo Garu.

Šeit parādās pretruna, kura šodien gandrīz vairs netiek izprasta, taču to izjūt daudzi. Šīs pretrunas būtība ir tāda, ka daudz runā par Dievu saistībā ar Dieva pieredzi un jūtām un pirmām kārtām par izpratnes grūtībām, taču pats Dievs nekad netiek pie vārda, tāpēc ka netiek saskatīta un atzīta Svētā Gara darbošanās vārdā un sakramentos. Svētā Gara vietā tad neizbēgami stājas cilvēka gars ar savām pretenzijām un metodēm, tai izraisītu ļaudīs piekrišanu un sajūsmu. Luters šo stāvokli apzīmējis par entuziasmu, par jūsmošanu, kas valda pār cilvēkiem kopš Ādama un Ievas laikiem, kad tiem pēc pašu ieskata šķiet, ka tie spēj saprast Dieva vārdu. Šeit Luters atkal un atkal parāda nopietnu izlēmību:

“.. jūsmošana piemīt Ādamam un viņa bērniem no pasaules sākuma līdz tās beigām; to viņos ielicis vecais pūķis un iepotējis viņos kā indi, un tā ir visu ķecerību – arī pāvestības un Muhameda – iesākums, spēks un vara. Tāpēc mums jāpastāv uz to, ka Dievs ar mums cilvēkiem, negrib citādi darboties kā vienīgi caur savu ārējo vārdu un sakramentu. Bet viss, kas. bez šī vārda un sakramenta tiek daudzināt: par Garu, ir velns..”

Bez dzīvu darošā Gara paliekam pie nedzīvā burta (2.Kor.3:6).

Rakstu jautājumā notiek sīva cīna starp Dieva Garu un cilvēku garu. Tad arī nav jābrīnās, ka par to nikni cīnās kā reformācijas laikā, tā arī šodien. Prioritāras šķiet esam ;, virzienu pretišķības, kas izveidojušās pēc politiskajām shēmām – konservatīvs un progresīvs, labējais un kreisais spārns. Taču tad, ja saskatām, kā pats Svēto Rakstu Dieva vārds izraisa šādu pretrunu, tad jāierauga, kā darbojas Dieva Gars. Viss atkarīgs no tā, vai Svēto Rakstu Dieva vārds tiek atzīts par augstāko autoritāti un lēmēju vai arī šī vārda vietā tiek likti cilvēku vārdi, akadēmiskas vai baznīcas autoritātes. Šis pretmets, ko izraisa Dieva vārda Svētie Raksti, nekad nevar tikt atcelts.

Uzlūkojot Svētos Rakstus kā dzīvā Trīsvienīgā Dieva vārdu, runa tātad nav par kādu teoloģisku virzienu, kur var būt dažādi uzskati, bet gan mēs šodien, gluži tāpat kā kādreiz Mārtiņa Lutera reformācijā, ieraugām neatceļamo pretnostatījumu – vai mēs par Dievu runājam vai arī atrodamies Dieva darbošanās ietekmē, ko Viņš veic ar savu vārdu, kurš darbojas bauslībā un evaņģēlijā, ar tiesu un žēlastību izraugot un atraidot, rosinot saprašanu un nocietināšanos*.

Kādā no savām galda runām to šādi skaidrojis Luters: “Kristietim jāvar ar drošu pārliecību sacīt: Dieva vārds ir viens un tas pats vārds, vai to sludina dievbijīgiem vai bezdievjiem, tāpat kā tas, ka. baznīca pastāv grēciniekiem. Un šis vārds vai nu nes augļus, vai ne, tas ir Dieva spēks ticīgo pestīšanai, bet bezdievjus tas nosodīs (Jņ.12:37-41). Ja tas būtu citādi, bezdievjiem būtu teicama attaisnošanās iespēja Dieva priekša. norādot uz to, ka tie nav jāatraida, jo tiem taču nav bijis vārda ko uzņemt.

Runājot par Svētajiem Rakstiem, runa ir par sastapšanos ar Trīsvienīgo Dievu, tāpēc Luters vienmēr ir uzsvēris, ka šeit būtiska ir principiāla izšķiršanās, ka nevar tikt ignorētas pretišķības; tā viņš kādā sprediķi savai draudzei saka:

“Tālab, kad ļaudis negrib ticēt, tu vari apklust; tev nav pienākuma piespiest viņus uzskatīt Rakstus par Dieva grāmatu un vārdu. Pietiek ar to, ka tu sniedz par to savu pamatojumu..”

Turpat arī šis brīdinājums:

“Tas ir cēlonis un lietas būtība visos kārdinājumos, kad prāts iedomājas, ka tas viens pats ir spējīgs spriest par vārdu un Dievu bez šī vārda.”

Zināms, tad arī notiek izšķiršanās – vai mēs atrodamies patiesā Dieva priekšā vai arī kalpojam kādiem citiem dieviem un principiem:

“Kam ir Dievs bez Viņa vārda, tam Dieva nav; jo patiesais Dievs mūsu dzīvi, būtni, stāvokli, amatu, runāšanu, darīšanu, nedarīšanu, ciešanas un visu ir aptvēris un attēlojis ar savu vārdu, tā kā mums ārpus Viņa vārda nekas nav meklējams, nedz arī mēs to drīkstam darīt, un tāpat tas ir ari ar pašu Dievu. Jo Viņš ārpus sava vārda grib palikt mūsu prātuļošanas neskarts, nemeklēts un neatrasts:”‘

“Dievs ir patiesīgs visos savos vārdos, katrā zilbē; kas netic vienam, tas netic nevienam. Jātic visam, kā to saka Kristus (Mt.5:18 u.t.).”

Tādēļ jāatceras: cīna par Svēto Rakstu izpratni, spēkā esamību un izskaidrošanu ir paša Dieva darbošanās mūsos un mūsu starpā visos laikos.


* – Šo divējādo Dieva vārda darbību Dieva vārds atklāj daudzkārt; 2.Kor.2:15 u.t.; 4:3 u,t.; Rom.9-11; Jes.6; 29:9 u.t.; 63:17; Mk.4:10-12 (3-20) u.t.; 2.Tes.2:9-12; Ps.81:13; Jņ.12:37-42; Ebr.4:12-13; Jēk.4:11, u.t.; 1.Kor.1:18 u.t.; Ap.d.17:30-31; 28:23-28 u.c.

Birkas: , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.