281. Cik bieži mums ir vajadzīga lūgšana pēc grēku piedošanas?


Cīņa ar bezdievību un pasaulīgām iekārēm

Ja jūs Gara spēkā darāt galu miesas darbībai, tad jūs dzīvosit (Rom.8:13).

Cīņa ar bezdievību un pasaulīgām iekārēm


Apustulis mums te rāda īsto spēku miesas uzveikšanai. Viņš sniedz mierinājumu un vadību tiem, kas šai cīņā jūt savu vājību un nespēku. Lai gūtu uzvaru un nodotu nāvē spēcīgās miesaskārības, ir vajadzīgs kas vairāk kā cilvēcisks spēks. Runādams par miesas nodošanu nāvē Gara spēkā, Luters saka, ka “kārdinājuma brīdī mums jāatceras Dieva vārds un jāstiprina sevi ticībā grēku piedošanai”.

Mums visiem tas jāatceras tad, kad mums klājas īpaši ļauni, kad mums pietrūkst spēka cīnīties un mēs jūtam vienīgi miesas spēku, kad krītam un aizmirstamies, un mums šķiet, it kā Dievs būtu miris vai izgaisis. Ja vien mēs atcerētos, ka tieši tad ir īstais laiks atteikties no pašrocīgas cīņas un pievērsties tam, ko par lielo žēlastību Kristū saka Dievs!

Ja vien šādā brīdī mēs atcerētos tverties pie Evaņģēlija un visiem žēlastības līdzekļiem, lai atjaunotu zaudēto ticības mieru! Ja vien mēs atmestu visas domas par paša spēku vai vājību un uzdotu tikai vienu jautājumu: “Dievs, vai man pieder Tava žēlastība? Vai man ir visu grēku piedošana?” Mums nepieciešama skaidra atbilde uz šo jautājumu, jo tikai tad mēs varam atgūt spēku.

Atbilde mums nav jāmeklē savās sajūtās, bet vienīgi Dieva paša vārdā. Ja esi saņēmis mierinājumu, ka Dievs ir tavs Draugs un Tēvs, tad to, kā pārvarēt savu kārdinājumu, uztici Viņam. Te ir uzvarošā spēka noslēpums. Kamēr tu domā, ka pats esi spējīgs ko paveikt, tev arvien būs jākrīt, jo Dievam ir tik liela degsme pagodināt ar Savu žēlastību, ka Viņš drīzāk ļaus sabrukt mūsu brīnišķīgai dzīvei, nekā Savu godu ļaus piesavināties radībai.

No savas miesas mērdēšanas mums visbeidzot jāmācās, ka to paveikt spēj vienīgi Tas Kungs. Viņš mūs iztrūcina, padara garā nabagus un rada mūsos ticību, labprātību un lūgšanu un mudina meklēt to visu pie Viņa. Un, kad mēs esam nonākuši tik tālu, ka no sirds ticībā ilgojamies pēc Viņa žēlastības un spēka, tad Viņš arvien mūsos veic Savu darbu, nododams mūsu miesu nāvē un vadīdams mūs pēc Sava prāta. Kad Viņš uzklausa mūsu lūgšanas un dāvā mums žēlastības spēku atteikties no bezdievības un pasaulīgām iekārēm, tad mūsu miesa top nodota nāvē. Bet, kad Viņš mums atņem Savu spēku un atstāj mūs sātana sijāšanai, tad arī šādi top mērdēta un nodota nāvē mūsu miesa – mūsu vecā cilvēka dziļākais miesīgums un iedomas par savu paša spēku.

Mērdējamie miesas darbi ir visa veida iekšējās samaitātības augļi, kas sapinas ar mūsu domām, jūtām, vārdiem un darbiem. Tālab mums nekad netrūks iespēju nodot nāvē savu miesu un miesas darbus, kas lielā skaitā ir pieminēti Vēstules galatiešiem 5.nodaļā. Bet, pat ja tu neesi kārdināts uz rupjiem grēkiem, tevī joprojām ir dziļā un nebeidzamā savtība, pašgudrība un sava goda meklēšana, no kā tev arvien ir jāsargās.

Smalko iekšējo samaitātību ir vieglāk aizmirst nekā ārējos un rupjos grēkus, taču tieši tur ir pats ļaunuma avots. Tādēļ tas prasa īpašu, nopietnu uzmanību – bieži pārdomāt, ka tas, ko tu pats domā un vēlies, ir pirmais, kas jāuzlūko ar aizdomām, kas noteikti jāpārbauda ar Dieva vārdu un nereti Dieva Gara spēkā jānodod nāvē.

Piemēram, kad tu esi kārdināts dusmoties un kļūt nepacietīgs, tev jāatceras, cik ļoti daudz tev Dievs ir piedevis, un tādēļ arī tev ir jāpiedod savam tuvākajam. Varbūt tu esi kārdināts lepoties ar savu prātu, izglītību, prasmēm un talantu. Tad atceries, ka Dievs lepniem turas pretī, bet pazemīgiem dod žēlastību.

Varbūt tu esi kārdināts uz jutekliskām baudām un nešķīstām iekārēm. Tad tev jāatceras, ka tu esi svēts Dieva templis, ko nedrīkst apgānīt. Pāri visam tev ir Viņa mūžīgā žēlastība un sadraudzība, tāpēc tev ir jādzīvo Viņa cienīgi. Varbūt savā darbā un biznesā tu esi kārdināts uz alkatību un savtību. Tad atceries, ka tu esi debesu mantinieks un tev ir jāmeklē debesu lietas.

Tas nozīmē, ka mums būs neizsīkstoša vajadzība nodot nāvē savu miesu un šī grēcīgās miesas mērdēšana nereti kļūs mums par rūgtu pārdzīvojumu un prasīs bezgalīgu pacietību. Bet svētīgi ir tie, kas iztur līdz galam! Tie ir Dieva bērni un debesu mantinieki. Bieži tas būs gaužām rūgti, bet tas ir tīkams skats Dievam, eņģeļiem un visiem svētajiem, kad, piemēram, jauns cilvēks, kas iepriekš ļoti mīlēja pasauli un baudas, tagad Tā Kunga dēļ no tā visa ir atteicies; vai kad bērns, kas pēc savas dabas ir egoists, nu ir sācis pret to cīnīties un pakļaut savu gribu Dieva un vecāku gribai; vai kad cilvēks, kas bija spēcīgi kārdināts uz lepnu un tukšu dzīvi, ar Svētā Gara disciplīnu ir kļuvis pieticīgs un vienkāršs.

Jā, tas ir brīnišķīgs skats, kad augstprātīgs un ļauns cilvēks sāk skatīties uz sevi kritiski, nožēlo grēkus un top laipns, pazemīgs un pieticīgs. Kad cilvēks Dieva žēlastības dēļ sāk rīkoties pretēji savai dabai un cīnās pret to, tad tā patiesi ir savas miesas nodošana nāvē, kas notiek Gara spēkā. Apustulis saka, ka šādi cilvēki dzīvos un nokļūs debesīs. Pēc īsa laika, kas paies, mērdējot viņu miesu, tie iemantos mūžīgo dzīvi ar Dievu, Viņa eņģeļiem un svētajiem nebeidzamā svētlaimē.

Birkas: , , , , , , , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.