100. Kas dod laicīgo mantu un kam uz šo mantu ir tiesības?


Cilvēku tiesāšana pakļauta Dieva tiesai

“Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti. Jo, ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tapsit tiesāti; un, ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums taps atmērots. Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neieraugi? Jeb kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid, es izvilkšu skabargu no tavas acs, — un redzi, baļķis tavā paša acī? Liekuli, izvelc papriekš balķi no savas acs un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs.” [Mt.7:1-5]

Cilvēku tiesāšana pakļauta Dieva tiesai


Kunga aizliegums “netiesājiet” ir tikpat skaidrs, cik obligāts. Arī vārda “tiesāt” nozīmi nedrīkst vājināt; jo tiesāt nenozīmē vienīgi “novērtēt”, šis jēdziens ietver sevī arī tādas nozīmes kā nodarījumam atbilstošu sodu un atmaksu. Šajā ziņā šie vārdi ir pilnīgā saskaņā ar aizliegumu ļaunu atdarīt ar ļaunu Mt.5:38-42. Šeit ir runa — kā to uzsver tēlainie vārdi par balķi un skabargu acī — par “brāli” Debesu Tēva sadraudzē, to nevar nepamanīt, it īpaši turpmākajos vārdos, kur ar aizliegumu — nedot suņiem svētumu un nemest savas pērles cūkām priekšā (7,6) — tiek vilktas asas robežas, kas jāievēro draudzei.

Izšķirošs nav vienīgi aizliegums tiesāt, bet gan norādījums uz Dieva tiesu: “..lai jūs netopat tiesāti”, tātad, lai jūs netiesātu Dievs. Tādējādi mēs šeit saredzam — tāpat kā agrāk — cēloņsakarību starp to, kas mums jādara resp. nav jādara, un to, ko atbilstoši darīs Dievs. Paralēlajā tekstā Lk.6:36-42 tas izklāstīts vairākkārt.

Kristus mācekļiem aizliegtā atmaksa tiek saglabāta Dieva tiesai, un tai pakļauti bez izņēmuma visi cilvēki (2.Kor.5:10; Rom.14:10; Ap.d.10:42; 17:31; Mt.25:31-46; Jņ.1:9 u.c.). Uz šo sagaidāmo Dieva tiesu attiecas Evaņģēlija kā priecīgās vēsts sludināšana, kas aicina uz atgriešanos un izglābšanu no šīs tiesas (Mk.1:14). Tādēļ arī Dieva valstība vienmēr nozīmē Dieva tiesu un izglābšanos no šīs tiesas ticībā uz Jēzu Kristu, Dieva Jēru, kas nes pasaules grēku (Jņ.1:29 u.t.).

Tā ir skaidrs, ka ar šiem bieži pārprastajiem vārdiem nekādā ziņā nav atcelta taisnības un netaisnības, patiesības un maldu atšķiršana vai ka tā būtu nosaukta par kaut ko nesvarīgu. Tieši otrādi, ir sacīts, ka Dievs pats kā soģis šo taisnību ieviesīs un īstenos kā algu un sodu, kad nāks Viņa valstība un notiks Viņa griba debesīs un virs zemes. No tā — un tas ir svarīgi — nav izslēgts neviens no mums. Un vēl: no neapstrīdamā Dieva vārda pazīstot nemainīgi spēkā esošo Dieva tiesas mērauklu, ko satur Viņa baušļi, mums jāzina, ka tā tāpat attiecas uz mums un tiks mums piemērota.

Par sakāmvārdu kļuvušais salīdzinājums par skabargu, ko saskata brāļa acī, un baļķi, kuru savā acī nepamana un ar kuru taču vispār īsti nemaz nevar redzēt, savā groteskajā pārspīlējumā mums atklāj to, ko mēs sevī ieraudzīt nevaram vai negribam. Par “liekuli”, grieķiski “hipokritu”, Kungs nopeļ to, kas izsaka nosodošu spriedumu par savu brāli, neredzēdams, ka pats ir nosodāms ar šo pašu spriedumu. Tādēļ perikope par Jēzu un laulības pārkāpēju Jņ.8:3-11 ar Kunga vārdiem — “Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu”(Jņ.8:7)— ir uzskatāms piemērs. Šajā atklātajā laulības pārkāpumā netiek apstrīdēts tas, ka sestā baušļa pārkāpšanas apsūdzība ir pamatota, kā arī netiek atcelts briesmīgais Mozus bauslības likums par nomētāšanu ar akmeņiem. Jēzus šeit parāda kaut ko citu: kas pats pakļauts Dieva tiesāšanai, nevar tiesāt Dieva vārdā. Šīs pašas perikopes nobeigums norāda uz piedošanu ar izglābšanos no Dieva tiesas, kad Jēzus saka sievietei: “Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!” (Jņ.8:11).

Tāpēc ka šajā laikā notikusī grēku piedošana ir spēkā mūžībā, kristīgajai draudzei nav ne tiesību, ne pilnvaru jau tagad Dieva vietā spriest beigu tiesu. Tādējādi šis aizliegums tiesāt mūs ved atpakaļ pie Tēvreizes piektā lūguma, kurā mūsu Dieva priekšā nodarīto grēku piedošana padarīta atkarīga no grēku piedošanas savam tuvākajam, kas mums nodarījis netaisnību.

Šo skaidro vārdu viegli var pārvērst par aklu vienaldzību, ar kuru var arī izvairīties no daudziem konfliktiem vai kura beidzot ved pie tā, ka tiek attaisnots nevis grēcinieks, bet gan grēks. Taču tad parasti atstāj neievērotu Dieva baušļu skaidro mērauklu un nākošās Dieva tiesas neizbēgamo stingrību. Bet tas savukārt ved pie tā, ka tiek pazaudēta žēlastība un izglābšana no tiesas, kas mums tiek dāvāta tāpēc, ka Kristus cietis un miris par mums — it kā mums būtu tiesības un iespējas ar klusēšanu atcelt šo tiesu vai no tās izvairīties.

Paralēlajam tekstam Lk.6:36-42 par virsrakstu kalpo tēze: “Tāpēc esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs”. Dieva žēlsirdība un apžēlošanās pēc Bībeles liecības nekādā ziņā nav pretstats tiesai un sodam, tās cēlonis drīzāk ir tiesas un soda zināšana. Jēzus Kristus, kas mums saka: “Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti”, ir tas, kas par mums ir notiesāts. Kā mēs visi bez izņēmuma dzīvojam, izglābti no tiesas ikdienas grēku piedošanā, tā mums arī citi Jēzus Kristus vārdā jāaicina — un mēs drīkstam to darīt — ,raugoties uz nākošo tiesu, nožēlot grēkus, atgriezties un saņemt grēku piedošanu. To nedarīt vai nesaskatīt grēka realitāti, neievērot to vai izskaistināt nenozīmētu neko citu kā grēcinieku bez mīlestības un bez žēlastības nodot Dieva tiesai.

Dieva mīlestība Jēzū Kristū ir mīlestība uz grēcinieku, kas pakļauts Dieva dusmu tiesai. No šīs Dieva mīlestības izaugošā kristīgā mīlestība tādēļ vērsta uz šīs izglābšanas no tiesas saņemšanu un tālāk sniegšanu. Tieši tā arī izpaužas jaunā Kristus bauslība: “Nesiet cits cita nastas, tā jūs piepildīsiet Kristus likumu” (Gal.6:2; sal. Jņ.3:34-35; 1.Jņ.2:8; 3:23; 4:21).

    Kungs, Debesu Tēvs, Tu esi soģis, un ar savu vārdu Tu māci mums, kā Tu tiesā un izglāb.

    Kungs, ļauj mums atzīt un saprast, kas mūs šķir no Tevis, un piedodot atklāj mums un saviem ļaudīm atgriešanās ceļu, gaidot to dienu, kurā nāks Tava valstība, lai mēs nesam viens otra nastas un tā izpildām Kristus likumu (Gal.6:2).

    “Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs!” (Lk.18:13). Āmen.

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.