284. Kādi mēdz būt pārbaudījumi?


Cilvēks kā valdnieks pār dzīvo radību

Gluži kā Dievs ir Kungs pār neskaitāmām galaktikām un kustīgiem debesu ķermeņiem, tāpat Dievs ir licis cilvēku kā valdnieku pār dzīvo radību pulkiem virs zemes. Šis pasaules nams tapa būvēts, gatavots un izgreznots cilvēkam, Viņa tēlam un līdzībai.

cilvēks kā valdnieks pār dzīvo radību

Dieva doma bija radoša — tā bija doma par dzīvību, kur pasaule būtu pilna ar neskaitāmām dzīvām un kustīgām radībām. Viņš Savā pārsteidzošajā gudrības varenībā paredzēja šo neskaitāmo radību milzīgo dažādību, kur katrai radībai būtu sava īpaša forma, iekšējas un ārējas īpašības. Un šo domu Tas Kungs izteica ar Savu visvareno un radošo vārdu: “”Lai ūdeņos mudžēt mudž dzīvu radījumu pulki, un putni lai lido pār zemi, pār debess velvi.” Un Dievs radīja lielus jūras zvērus un visus dzīvus radījumus, kas rāpo un pulkiem mudž ūdeņos, pēc to kārtas un ikvienu spārnainu putnu pēc savas kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam. Un Dievs svētīja tos, sacīdams: “Vaislojieties un vairojieties un piepildiet ūdeņus jūrā, un putni lai vairojas virs zemes.” Un tapa vakars un tapa rīts — piektā diena. Tad Dievs sacīja: “Lai zeme izdod dzīvus radījumus pēc viņu kārtas, lopus, rāpuļus un zemes zvērus pēc viņu kārtas.” Un tā tapa. Un Dievs radīja zemes zvērus pēc viņu kārtas un lopus pēc viņu kārtas, un visus rāpuļus pēc viņu kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam” (1.Moz.1:20-25).

Tā jaunradītā zeme tapa pilna ar dzīvām radībām. Okeāni, jūras un ūdens krātuves mudžēt mudžēja ar zivīm, gaisā lidoja putni un dažnedažādi insekti. Tagad zeme bija pabeigta un izrotāta, lai saņemtu sev lemto kungu un pārvaldnieku — cilvēku. Saule, mēness un zvaigznes pār to sūtīja savu mīlīgo gaismu, zeme un tās augu valsts bija sākusi savus dienišķos un sezonālos ciklus, kalnus un ielejas apklāja koku daudzveidība, augi un puķes izraisījās no zemes klēpja un apsedza to ar zaļumu un daiļumu. Meži un augļu dārzi uzplauka visā krāšņumā tā, ka lapas, ziedi un augļi bija gatavi sveikt sava topošā zemes pārvaldnieka ierašanos, sniegtu tam prieku un labsajūtu. Visi putni un dzīvnieki bija rimti, jauneklīgi un mundri, un visā radībā. valdīja skaistums un labpatika, dzīvība un rosīgums, prieks un līksmība.

Kad viss bija sagatavots, skaists un brīnišķīgs, tad “visas rīta zvaigznes kopā dziedāja un visi Dieva dēli (eņģeli) gavilēja” (Īj.38:7) tad Dieva domas pievērsās cilvēkam.

Un radīšanas stāstā ir šādi vārdi: “..Dievs sacīja: Darīsim cilvēku..” (1.Moz.1:26).

Lai cik brīnišķīgi būtu bijuši šīs jaunradītās pasaules augi. un dzīvnieki, tomēr tur nebija nevienas radības, kas pazītu un mīlētu savu Radītāju, nevienas radības, kas paceltos pāri šai spožajai un brīnišķīgajai izrādei, lai ieraudzītu visu lietu izcelsmi, Radītāju, nevienas radības ar saprātīgu un nemirstīgu dvēseli.

Kāda svarīga vieta radītā vēl bija palikusi tukša — šim namam pietrūka mantinieka. Bija sagatavots krāšņs un godības pilns templis, kas mirdzēja skaistumā un greznumā, taču nebija priestera, kas noturētu dievkalpojumu un liktu pacelties vīraka smaržai lielā debesu Kunga un Dieva priekšā.

Birkas: , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.