134. Kādās divas daļās varam iedalīt grēku?


Cilvēka samaitātais prāts un griba

Svētie Raksti ļoti sīki apraksta iedzimtās samaitātības sekas cilvēka prāta spējās un viņa gribā. Attiecībā uz intelektu, iedzimtais grēks nozīmē pilnīgu garīgās gaismas trūkumu, kā rezultātā cilvēks pēc savas dabas nav spējīgs izzināt un saprast Dieva vārda patiesības, kuras attiecas uz viņa atgriešanos un pestīšanu.

Cilvēka samaitātais prāts un griba

Patiešām, viņš ir tik apmāts, ka uzskata Evaņģēliju par ģeķību (1.Kor.2:14), turpretī bauslību, kura viņu nolād (Gal.3:10-12), viņš uzskata par patieso pestīšanas ceļu (Gal.3:1-3; Ef.4:17-18). Šo biezo garīgo tumsu nevar kliedēt izglītība vai kultūra (1. Kor.2:6-9; Kol.2:8), bet vienīgi Svētais Gars, kas darbojas caur Evaņģēliju (Ap.d.16:14; 2.Kor.4:6). Ja samaitātā cilvēka intelekts nespēj atzīt Evaņģēliju un tādēļ ir vainīgs negatīvā ziņā, tas ir pozitīvi tendēts uz to, lai izteiktu pārsteidzīgus un maldīgus spriedumus par garīgām lietām (Ap.d.2:13; 17:18-32) un nocietinātos pret dievišķajām patiesībām (Ap.d.7:51).

Konkordijas formula (II:5) apraksta dabiskā cilvēka nožēlojamo stāvokli šādi:

“Līdz ar mūsu pirmo vecāku grēkā krišanu cilvēks tika tā samaitāts, ka dievišķās lietās, kuras attiecas uz mūsu atgriešanos un dvēseļu pestīšanu, viņš pēc savas dabas ir akls, tā kā tad, kad tiek sludināts Dieva vārds, viņš nedz saprot to, nedz ir spējīgs to saprast, bet uzskata to par ģeķību; arī, ka pats no sevīm viņš netuvinās Dievam, bet paliek Viņa ienaidnieks, līdz tiek atgriezts, kļūst ticīgs [tiek apveltīts ar ticību], tiek atdzemdināts un atjaunots Svētā Gara spēkā, caur Dieva vārda sludināšanu un uzklausīšanu, vienīgi no žēlastības, bez jebkādas savas līdzdalības”.

Un vēl (II:9-10):

“Lai arī cilvēka saprāts jeb dabiskajā domāšanā patiešām ir vāja nojausma par to, ka ir Dievs, kā arī par bauslības mācību (Rom.1:19 un tālāk), tomēr tā ir tik neskaidra, akla un sagrozīta, ka pat visgudrākajie un visizglītotākie pasaules vīri, uzklausot Evaņģēliju par Dieva Dēlu un mūžīgās pestīšanas apsolījumu, paši no sevis nav spējīgi uzņemt, aptvert, izprast, vai ticēt tam un uzskatīt to par patiesu, bet, jo cītīgāk un nopietnāk tie mēģina izprast šīs garīgās lietas ar savu saprātu, jo mazāk viņi saprot vai tic un, pirms viņi tiek apgaismoti un saņem Svētā Gara mācību, viņi visu to uzskata vienīgi par ģeķību jeb pasakām (1.Kor.2:14; 1:21; Ef.4:17 un tālāk; Mt.13:11 un tālāk; Lk.8:18; Rom.3:11-12). Svētie Raksti, attiecīgi, dabisko cilvēku garīgās un dievišķās lietās nepārprotami dēvē par tumsu (Ef.5:8; Ap.d.26:18; Jņ.1:5). Raksti arī līdzīgi māca, ka cilvēks grēkos ir ne tikai vājš un slims, bet arī nedzīvs un pilnīgi miris (Ef.2:1, 5; Kol.2:13) .

Attiecībā uz kritušā cilvēka gribu, Svētie Raksti māca, ka: a) tā pastāvīgi un faktiski pretojas dievišķajam Likumam (Ef.2:3; 1.Pēt.4:3-4) un b) sakarā ar savu pilnīgo samaitātību, tā var vienīgi būt pretrunā Dieva gribai. Rom.8:7: “Tā neklausa Dieva likumam, jo tā to nespēj.” Tādēļ dabiskā cilvēka griba gan pastāvīgi pretojas Dievam, gan pastāvīgi pakļaujas sātanam un viņa ļaunajai gribai (Rom.8:7; Ef.2:1; Jņ.8:44; Rom.6:17-20; Ebr.2:15). Pat dabiskā cilvēka ārēji labie darbi (pilsoniskā taisnība) nenāk no patiesas mīlestības uz Dievu (Ef.2:12), bet, labākajā gadījumā, no dabiskas līdzjūtības vai līdzcietības un tamlīdzīgiem iemesliem, lai arī visbiežāk šādu “labo darbu” pamatā ir iedomība un labo darbu teoloģija (Mt.23:25-28).

Augsburgas ticības apliecība (2.art.) pamatoti pasludina:

“Kopš Ādama grēkā krišanas visi cilvēki, dabiskā kārtā dzimuši, ir piedzimuši ar grēku, tas ir, bez dievbijības, bez paļaušanās uz Dievu un ar ļaunu iekāri.”

Un Konkordijas formula (II:7) saka:

“Garīgās un dievišķās lietās neatdzimušā cilvēka prāts, sirds un griba pati no sevīm pilnīgi nav spējīga neko saprast, ticēt, pieņemt, domāt, vēlēties, izraisīt, darīt, veikt vai līdzdarboties; bet tie ir pilnīgi miruši tam, kas ir labs, un samaitāti, tā ka cilvēka dabā kopš grēkā krišanas, pirms atdzimšanas, nav atlikusi ne mazākā garīgā spēka dzirksts, ar kuras palīdzību viņš spētu pats sevi sagatavot Dieva žēlastībai jeb pieņemt piedāvāto žēlastību, vai pielāgoties jeb pakļauties tai, vai pats savā spēkā būtu spējīgs palīdzēt, darīt, veikt vai līdzdarboties tajā, kas pilnībā vai daļēji, kaut vai tikai nedaudz, sekmētu viņa atgriešanos, bet ka viņš ir grēka kalps (un vergs, Jņ.8:34) un velna gūsteknis, kura varā viņš atrodas (Ef.2:2; 2.Tim.2:36). Tādējādi, dabiskā brīvā griba savu samaitāto tieksmju un dabas dēļ ir spēcīga un aktīva vienīgi attiecība uz to, kas ir vērsts pret Dievu un ir Viņam nepatīkams“.

Tāpat kā dabiskā cilvēka griba, arī viņa tieksmes pretojas Dievam, pārmērīgu vēlmju mudinātas, liekot viņam ieslīgt visās iespējamās kārībās, kuras šķiet pieņemamas viņa samaitātajam saprātam, lai arī tās aizliedz dievišķais Likums (Rom.1:32; 1:26 un tālāk; 13:13). Tādēļ iedzimtais grēks ir “visu aktuālo grēku sakne un pirmavots”, kā to trāpīgi norāda Konkordijas formula (I:5).

Tieši šī pastāvīgā pretošanās dievišķajai gribai un nosliece uz ļaunumu padara iedzimto grēku par pozitīvu ļaunumu jeb grēku pilnā šī termina nozīmē, “galveno grēku” (visu grēku avots un galva). Augsburgas ticības apliecība saka (2.art.):

“Šī slimība jeb iedzimtā vaina ir patiess grēks, kas vēl tagad pazudina un ieved mūžīgajā nāvē tos, kuri neatdzimst caur Kristību un Svēto Garu. Noraida pelagiāņus un citus, kuri noliedz, ka iedzimtā vaina ir grēks, un tādējādi mazina Kristus nopelna un darba godību, apgalvodami, ka cilvēks var tapt taisnots Dieva priekšā ar saviem paša spēkiem un saprašanu.”

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.