243. Kā tu tiksi Dieva priekšā taisnots jeb kā tu izglābsies?


Cilvēciskās cerības un Dieva pāגts

Pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un viņa brāli Jāni un veda tos savrup uz augstu kalnu un tika apskaidrots viņu priekšā, un Viņa vaigs staroja kā saule, un Viņa drānas kļuva baltas kā sniegs. Un redzi, tiem parādījās Mozus un Ēlija un sarunājās ar Viņu. Bet Pēteris, uzrunādams Jēzu, sacīja: Kungs, šeit mums ir labi. Ja tu gribi, es celšu šeit trīs teltis: vienu Tev un vienu Mozum un vienu Ēlijam. Tam vēl runājot, raugi, spoža padebess tos apēnoja un raugi, balss no debesīm sacīja: Šis ir mans mīļais Dēls, pie kā man labs prāts: To jums būs klausīt! To dzirdēdami mācekļi krita uz savu vaigu un izbijās ļoti. Bet Jēzus pie tiem piegājis aizskāra tos un sacīja: Celieties un nebīstieties! Bet kad tie savas acis pacēla, tie neredzēja neviena, kā tikai Jēzu vien. Un no kalna nokāpjot, Jēzus tiem pavēlēja un sacīja: Nevienam nesakiet par šo parādību, līdz Cilvēka Dēls nebūs no mirušajiem uzcēlies. [Mt.17:1-9]

Cilvēciskās cerības un Dieva pāגts

Apustulis Jānis sava evaņģēlija nolēgumā raksta: „Bet ir vēl daudz citu lietu, ko Jēzus ir darījis. Ja visas tās pēc kārtas aprakstītu, tad, man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas.” (Jņ.21:25) Jēzus Kristus, mūsu Kunga un Pestītāja, zemes dzīves laiks ir spraigs un notikumiem bagāts, bet viss mums nav atstāstīs.

Šeit mums jāņem vērā, ka Svētie Raksti nav tikai kāda izziņas literatūra vai tikai vēsturisks teksts – Svētie Raksti ir Dieva Vārds, kur mums no augšienes tiek atklāta patiesība par Jēzu Kristu. Un tieši šī patiesība par Kristu ir mūsu glābšanas pamats. Evaņģēliju mērķis nav rūpīgi, neko neizlaižot pēc kārtas aprakstīt visu ko Jēzu ir darījis, bet apliecināt un atklāt Dieva mīlestību, Dieva darbu mūsu glābšanai. Mūsu skats tiek fokusēts uz Jēzu Kristu, patiesu Dievu, pie krusta Golgātā. Šeit apskaidrošanas stāstā mēs centrā ieraugām Dievu Viņa godībā, kas ir tapis cilvēks un dodas pretī ciešanām un krusta nāvei, lai arī to pavada cilvēku neizpratne un apjukums.

Dieva Vārds arvien lauž mūsu dabu, un liek mums raudzīties uz Dieva gribu un nodomu, kas ir pavisam pretējs mūsu cilvēciskajam prātam. Mēs, tāpat kā jūdi Jēzus dzīves laikā, labprāt būtu godības teologi, proti, arvien sagaidītu, ka Jēzus būs tāds Mesija, kādu vēlamies un gribam mēs. Mēs vairāk priecātos Viņu redzot, kā uzvarošu ļauno garu izdzinēju, dziedinātāju, izsalkušo paēdinātāju vai apsaucot vētru jūrā, nekā karājoties pie krusta Golgātā. Ar šādiem kārdinājumiem un ļaužu neizpratni Jēzu bija jāsaskaras arvien Viņa zemes dzīves laikā, jo ļaudis gaidīja godības apņemtu un Dieva spēka pilnu Mesiju un politisko atbrīvotāju, nevis ciešanu ceļa gājēju.

Vārdi – Un pēc sešām dienām – mūsu skatu vērš uz iepriekšējiem notikumiem. Mateja evaņģēlijs mums vēsta, ka Jēzus apskaidrošana, notiek sešas dienas pēc tam, kad Pēteris, atbildot uz Jēzus jautājumu – Ko tad saka ļaudis esam Cilvēka Dēlu? – sacīja: Tu esi Kristus dzīvā Dieva Dēls (Mt.16:13 sek). Tūlīt pēc tam, kad Jēzus ar mācekļiem sāk runāt par gaidāmajām ciešanām, Pēteris saka – Lai Dievs pasargā, lai tas tev nenotiek. Uz to Pēteris saņem līdzīgu noraidījumu, kādu Jēzus izteica sātanam – Atkāpies no manis sātan, tu man esi par piedauzību, jo tu nedomā, ko Dievs grib, bet ko cilvēki.

Zīmīgi, ka arī sātans (Mt.4) piedāvāja Jēzum kļūt par tādu Mesiju, kādu ļaudis gaidīja un būtu cēluši godā. Tāpat arī pēc apskaidrošanas Jēzus sacīja saviem mācekļiem, Cilvēks Dēls tiks nodots cilvēku rokās, un tie Viņu nonāvēs, un trešajā dienā viņš celsies augšām. Un tie noskuma ļoti. (Mt.22-23)

Pētera atziņa, ka Jēzus ir Kristus, bija īpašs notikums. Tomēr pēc šīs viņa apskaidrības brīža seko neziņa un mācekļiem jāseko līdzi Jēzum ar vien pieaugošākas neziņas pārņemtiem. Neziņa, kā lai savieno Kristu, Dieva Dēlu, un gaidāmās ciešanas un krusta nāvi, jo Jēzus arvien māca, ka pirms augšāmcelšanās un godības ir jānāk ciešanām.

Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un viņa brāli Jāni un veda tos savrup uz augstu kalnu un tika apskaidrots viņu priekšā, un Viņa vaigs staroja kā saule, un Viņa drānas kļuva baltas kā sniegs. Ko tas nozīmē – tika apskaidrots? Grieķu valodā tas skan – metemorfote – proti, mainīt izskatu. Tas arī tālāk ir apraktīts – un Viņa vaigs staroja kā saule, un Viņa drānas kļuva baltas kā sniegs. Trīs mācekļi, kurus Jēzus pieaicinājis, seko Viņam uz augsto kalnu, lai tāpat pēc apskaidrošanas viņi sekotu Jēzum nokāpjot no kalna.

Mācekļi ir kopā ar Jēzu, lai būtu Viņa apskaidrošanas godības aculiecinieki. Par to Pēteris liecina (2.Pēt.1:16-19) Nevis izgudrotām pasakām sekodami, mēs jums esam sludinājuši mūsu Kunga Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, bet kā tādi, kas esam kļuvuši Viņa varenības aculiecinieki. Jo toreiz, kad Dievs Tēvs Viņu, godā celdams, apskaidroja, Viņam atskanēja šāda balss no augsti teicamās godības: šis ir mans mīļais Dēls, pie kā man labs prāts. Šo balsi mēs dzirdējām atskanām no debesīm, kad mēs līdz ar viņu bijām uz svētā kalna. Ar to mums praviešu vārds kļūst jo stiprs, un jūs darāt labi, to vērā ņemdami kā sveci, kas spīd tumšā vietā, līdz kamēr uzausīs diena un rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs.

Kā mēs zinām par Kristu, mūsu Pestītāju? Pēteris mums skaidri apliecina, ka patiesību par Kristu mums atklāj Debesu Tēvs. Un tieši to arī Pēteris sludina. Pēc Pētera apliecības– Tu esi Kristus Dieva Dēls – Jēzus sacīja Pēterim – Svētīgs tu esi, Sīmani Jonas dēls, jo miesa un asins tev to neatklāja, bet mans Tēvs, kas ir debesīs.

Tāpat arī Jāņa evaņģēlijā (8:18) Jēzus saka – Es esmu viens, kas liecina par sevi, un par mani liecina Tēvs, kas mani sūtījis. Pētris savā vēstulē atklāj, ka apskaidrošanas kalnā Debesu Tēvs vēlreiz apstiprinājis Jēzus autentiskumu mūsu sludinātā vēsts – Evaņģēlijs – nav izgudrotas pasakas, bet paša Dieva dāvana un atklāsme.

Tālāk mēs lasām – Un redzi, tiem parādījās Mozus un Ēlija un sarunājās ar Viņu. Bet Pēteris, uzrunādams Jēzu, sacīja: Kungs, šeit mums ir labi. Ja tu gribi, es celšu šeit trīs teltis: vienu Tev un vienu Mozum un vienu Ēlijam. Tam vēl runājot, raugi, spoža padebess tos apēnoja un raugi, balss no debesīm sacīja: Šis ir mans mīļais Dēls, pie kā man labs prāts: To jums būs klausīt! To dzirdēdami mācekļi krita uz savu vaigu un izbijās ļoti.

Pievērsīsim uzmanību tam, ka darbība norisinās kalnā. Jau Vecajā Derībā lasām, ka Dievs arī izvēlējās kalnus kā vietas, kur atklāja Sevi un Savu gribu. Piemēram, Dieva prāta atklāsme norisinājusies Sīnaja (Horeba) kalnā, kur Dievs Mozum atklāja un deva desmit baušļus uz mūžīgiem laikiem, kā savas nemainīgās gribas mērauklu (2.Moz.3:19-24).

Tāpat Dievs runāja ar Ēliju Sīnaja kalnā, kad Ēlija bēga no ķēniņa Ahaba sievas Izebeles pēc Baāla prieteru nokaušanas. Tur Tas Kungs viņam sacīja :”Izej ārā un nostājies Tā Kunga piekšā kalnā.” Un redzi, Tas Kungs gāja garām. (1.Ķēn.19:9-18). Arī Jaunajā Derībā atklājas kalnu nozīme ar Jēzus lūgšanām un sludināšanu kalnā (Piemēram, kalna sprediķis (Mt.5-7)), ar Jēzus apskaidrošanu kalnā, ar Jēzus nāvi Golgātas kalnā un Viņa debesbraukšanu Eļļas kalnā.

Paralēlajā tekstā Lūkas evaņģēlijā (9:31) mēs lasām, ka Mozus un Ēlija runāja par Jēzus galu, kas to sagaidīja Jeruzālemē. Tas mums nopietni jāņem vērā, jo pat godības izpausmē, apskaidrošanas brīdī, tiek pieminētas ciešanas, ciešanu centrālā loma Dieva pestīšanas plānā, kas reizē ir Dieva neizmērojamās mīlestības darbs.

Par to pravieto arī Jesaja Vecajā Derībā (Jes.53:4-7) par Tā Kunga Cietēju Kalpu – Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam. Kad viņš tika sodīts un spīdzināts, viņs padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā viņš apklusa un neatdarīja savu muti.

Jēzus Kristus mūsu pestīšanas dēļ nācis no Debesīm, tapis cilvēks, cietis, miris, apraksts, trešajā dienā augšāmcēlies no mirušjiem un uzkāpis Debesīs, lai caur Viņu mēs tiktu samierināti ar Dievu, saņemtu visu grēku piedošanu, žēlastību, taisnību un mūžīgo dzīvību. Mums Dievs nav jāmeklē nekur citur, kā vien Jēzū Kristū, kas ir tapis cilvēks, jo, kad tie savas acis pacēla, tie neredzēja neviena, kā tikai Jēzu vien. (Mt.17:8) Āmen!

AD. 13.03.2005

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

3 atsauces par “Cilvēciskās cerības un Dieva pāגts”

  1. gviclo:


    Mīļie e-baznīcēni, tā kā šogad Atspīdēšanas laikā bija tikai četras svētdienas, tad šodien, saskaņā ar senbaznīcā noteiktajiem tekstiem, tiek sprediķots nevis par ceturtās svētdienas tekstu, bet pēdējās, t.i. sestās svētdienas tekstu.

    Ar cieņu,
    gviclo

  2. Roberto:


    ak tā? trešdien Pelnu diena un sākas ciešanu laiks…

  3. gviclo:


    āāreče – tik ātri, jau klāt! Krusta teologiem patīk ciešanu laiks.



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.