118. Ko Dievs piekodina mums ar vārdiem: "Es esmu taisnīgs Dievs"?


Cik daudz ciešanu vajag dvēseles glābšanai?

“Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo biķeri no Manis, tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!” [Lk.22:42]

Cik daudz ciešanu vajag dvēseles glābšanai

Kaut manas acis atvērtos un es ieraudzītu, ka Dieva pašas lielākās rūpes ir par cilvēka dvēseles glābšanu! Šī mērķa dēļ Viņš kļuva par cilvēku un upurjēru, svīda asins sviedrus, tapa nicināts, krustā sists un nogalināts. Tāpēc patiesi neizteicama un varena ir lūgšana: “Ne Mans prāts, bet Tavs prāts lai notiek.” Galvenais – mums jāzina, jātic un jāgūst sirds pārliecība, ka Dievs grib mūs glābt un dot mums mūžīgu svētlaimi un ne vakar, ne šodien, ne rīt un nekad Viņam nebūs citas lielākas vēlmes.

Tavas glābšanas dēļ, kas ir Dieva sirds visdedzīgākā vēlme, Viņš var sūtīt tev visrūgtākās ciešanas, lai tavs ārējais cilvēks piedzīvo laicīgus pārbaudījumus un rūgtus brīžus – pazaudē mīļas lietas, kas pieķērušās tavai sirdij un tev dārgākas par dzīvību; nāve var aizraut visdārgāko draugu, tavu vīru vai mīļo bērnu; pavisam īsā laikā tu vari zaudēt visu savu mantu; ļauni cilvēki var laupīt tavu labo vārdu; un tu vari saslimt ar kādu nedziedināmu kaiti utt. Tā ir nebeidzami skaudra asaru ieleja visiem ceļiniekiem, kas devušies šai ceļā! Ja skatās tikai uz lietām, kas ir acu priekšā, sirds var kļūt pavisam izmisusi. Bet, ja līdz ar Asafu tu “iedziļinies Dieva noslēpumos” [Ps.73:17] un saproti dzīves patieso jēgu, mūžības nopietnību un uzticīgā Dieva žēlastības pilno nodomu ar Viņa sūtītiem pārbaudījumiem, tev jāsaprot, ka tādā veidā Viņš rūpējas par tavu dvēseli, un tu ar pielūgsmi spēsi “savu sirdi klusināt Viņa priekšā” un arī pašus rūgtākos brīžus pieņemsi kā lielu žēlastību.

Vai tu apjaut, cik daudz ciešanu vajag tavas dvēseles glābšanai? Jautāsim to vēlreiz: vai tu apjaut, cik daudz ciešanu vajag, lai glābtu tavu dvēseli? Apstājies un domā! Ja uzticīgais Dievs pret tevi ir noskaņots tik ļoti labvēlīgi, ka grib tevi darīt mūžam svētīgu debesīs – vai tu būsi neapmierināts, ka tevis sagatavošanai Viņš izmanto skarbus līdzekļus?

Un, kad sajūti, cik kūtrs un vājš tu esi savas miesas mērdēšanā un svētdarīšanā, tu no dziļumiem sauc: “Dievs, es nespēju būt nomodā un mērdēt savu miesu, kā tas pienāktos. Kungs, dari to pats. Nodod manu miesu nāvē. Vairo manu svēttapšanu!” – tad Tas Kungs tev dod žēlastību, uzklausa tavu lūgšanu un sāk mērdēt tavu miesu, un Viņam nav labāku līdzekļu tavas grēcīgās miesas mērdēšanai kā ciešanas.

Vai tu esi ar to neapmierināts? Lūdz Dievam padevīgu un rimtu garu, lai smagajās un nāvīgajās vecā Ādama cīņās tu varētu lūgt: “Tēvs, ne kā es, bet kā Tu gribi!” Viss atkarīgs vienīgi no tā, vai cilvēks var nodot sevi nāvei, atvadīties no dzīves un domām par šīszemes laimi un pievērst savu dvēseli mūžībai.

Šī lūgšana ir jāmācās Ģetzemanē. Moku un nāves šausmas liek Jēzus svētajai sirdij lūgt: “Ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām” [Mt. 26:39]. Bet tad Viņš piebilst: “Tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.” Tā bija uzvara. Un pēc tam Viņš padevīgi sacīja: “Vai tad Man nedzert to biķeri, ko Mans Tēvs Man ir nolicis?” [Jņ.18:11]. Kad cilvēks ir nodevis sevi nāvei, ciešanas ir remdinātas.

Bet tu saki: “Ja vien manas ciešanas būtu Debesu Tēva sūtītas! Tomēr es redzu, ka manas ciešanas ir izraisījis viens vai otrs cilvēks.” Atbilde ir: “Tu tā domā, jo netici vienīga5 jam Dievam. Pagāns tavā sirdī padodas vairākiem dieviem: pirmkārt – Radītājam, otrkārt – velnam, treškārt – kādam ļaunam cilvēkam utt. Ja tu patiešām ticētu Svēto Rakstu mācībai par vienu Dievu, kas valda pār visiem spēkiem debesīs, virs zemes un ellē, un ja tu ticētu, ka bez Dieva atļaujas velns nedrīkst pieskarties Ījabam un pasaule nevar pieskarties ne matam uz mūsu galvas bez mūsu Tēva ziņas, tu arī saprastu, ka visas lietas – arī bezdievīgu cilvēku paveiktā ļaunuma veids un mērs – ir gudrā Tēva iepriekš noteiktas. Neskaties uz savu miesu, bet pāri visam skaties vienīgi uz Dievu. Svētie Raksti māca, ka ciešanas ir paša Dieva sūtītas arī tad, kad tās nodara ļauni cilvēki.”

To ļoti labi saprata Dāvids, piedzīvojot nekrietnā Šimeja lāstus. Dāvids sacīja: “Ļaujiet taču viņam lādēties! Laikam jau gan viņš lād tādēļ, ka Tas Kungs būs viņam sacījis: lādi Dāvidu. – Kā gan drīkst jautāt: kādēļ tu tā dari?” [2.Sam.16:10]. Arī Kristu taču spīdzināja ļauni cilvēki, tomēr Viņš šīs ciešanas nosauca par “biķeri, ko Mans Tēvs Man ir nolicis” [Jņ.18:11].

Padomā par Kunga Kristus vārdiem – ne mats nekritīs no jūsu galvas bez jūsu Tēva ziņas. Kas gan var notikt ārpus Dieva gribas? Kas gan var būt sīkāks par matu? Tā ir baismīga neticība, kad neņemam nopietni Kristus vārdus, kad Viņš saka, ka mūsu Debesu Tēvam rūp pat mūsu niecīgākās raizes un sīkākā lieta mums nenotiek bez Viņa ziņas! Vai mums nav viss jānodod Dieva ziņā un priecīgā padevībā jāsaka: ”Ne kā es, bet kā Tu gribi.”

Birkas: , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.