44. Ko Dievs no mums pieprasa trešajā bauslī?


Ciešanu laiks luterāņu liturģijā

Vārdu salikums “ciešanu laiks” nav viennozīmīgi saprotams, ja netiek precizēts, par kādām ciešanām ir runa. Varbūt tādēļ, ciešanu laikam sākoties, baznīcu amatpersonas un teologi ar masu mediju starpniecību mēģina paskaidrot ticīgajiem, kas no viņiem šajā laikā tiek sagaidīts. Daži aicina neēst gaļu, olas un citus pārtikas produktus, gan īsti nepasakot – kādēļ Dievam labāk patīk tie, kas ēd tomātus, un netīk gaļas, olu un piena lietotāji. Citi aicina ciešanu laikā atmest vai samazināt kādus netikumus, piemēram, izsmēķēt mazāk cigarešu, izdzert mazāk alkohola utt.


Daži “īpaši garīgi” ļaudis paziņo, ka viņi šajā laikā atturēsies no dzimumattiecībām vai ēdīs tikai maizi un dzers ūdeni.

Īsāk sakot, ticīgo uzmanība tiek pievērsta viņiem pašiem, proti, tam, ko viņi dara vai nedara. Tādējādi ciešanu laiks tiek saprasts kā kristiešu ciešanu laiks, iepretī pārējam baznīcas gada laikam, kad viņi acīmredzot cieš mazāk vai, iespējams, pat necieš nemaz. Lai cik “garīgi” šķistu šādi gudri padomdevēji, šajā rakstā es nerunāšu par viņu ieteikumiem un izteikumiem, bet pievērsīšos luterāņu liturģijai, apskatot 1928. gadā izdoto agendu, kas vēl pavisam nesen ne tikai formāli, bet pavisam reāli noteica dievkalpojumu kārtību un saturu luterāņu draudzēs.

Mūsu apskatāmie teksti ietvers astoņus introitus[1], trīs antifonas[2] un trīs kolektes lūgšanas.

Ciešanu laika antifona mūsu uzmanību virza uz Jēzu Kristu: “Redzi, tas ir Dieva Jērs! Kas nes pasaules grēkus! Tiešām, Viņš nesa mūsu sērgas! Un uzņēmās mūsu sāpes! Kristus mūsu pārkāpumu dēļ ir ievainots! Un mūsu grēku dēļ sagrauzts!” Zaļās ceturtdienas antifona uz brīdi pievēršas mums – cilvēkiem: “Svētīgi tie, kas aicināti uz Tā Jēra kāzu mielastu!” Tomēr tūdaļ mūsu uzmanība tiek vērsta uz pašu Jēru: “Jo Viņa asinis mūs šķīsta no visiem grēkiem!” Lielās piektdienas antifona ir it kā divdaļīga. Vispirms tā vēsta par Kristu un tad par to, kāds labums mums no Viņa nāk: “Tā sodība guļ uz Viņa, caur ko mums miers nāk! Un caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” Tātad antifona mūsu uzmanību virza uz Kristus ciešanām un svētību, kura mums no tām nāk. Ne ar vārdu netiek minētas mūsu ciešanas vai upuri. Tiek slavētas Kristus ciešanas, Viņa pilnīgais upuris un svētība, ko saņemam.

Kā pirmo ciešanu laika introitu apskatīsim 6. svētdienu pirms Lieldienām, lai gan varētu arī pakavēties pie Lielās lūdzamās dienas introita. Introits 6. svētdienai pirms Lieldienām, tāpat kā citi baznīcas gada introiti, ievirza mūs dievkalpojuma tematikā. Šī ir svētdiena, kad tiek sprediķots par Kristus kārdināšanu un Viņa uzvaru pār velnu. Introita pirmā daļa virza mūsu uzmanību uz Dieva piesaukšanu bēdās un Viņa palīdzību, bet otrā – svinīgi paziņo, ka mūsu augstais priesteris Jēzus Kristus ir kārdināts tāpat kā mēs, tomēr ir palicis grēka neskarts. Tāpēc, ka Viņš ir kārdināts un cietis, Viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti. “Sodība guļ uz Viņa, caur ko mums miers nāk, un caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” Ar šiem vārdiem beidzas visi ciešanu laika introiti, himniskā veidā dziedot slavu Jēzu Kristus ciešanām un svētībai, kas tām seko – Dieva dusmu remdēšanai un mūsu dziedināšanai no grēka.

Nākamajā 5. svētdienā pirms Lieldienām mēs tiekam aicināti atcerēties un pieminēt Dieva mūžīgo žēlastību. Visas bēdas ir īslaicīgas, bet Tā Kunga žēlastība ir nebeidzama. Šajā svētdienā tiek sprediķots par Kristus varu pār ļaunajiem gariem. Tā izpaužas kanaānietes, ļauna gara apsēstās meitas, atbrīvošanā no tumsas varas.

4. svētdiena pirms Lieldienām mūs brīdina no ļauno garu atgriešanās. Pirmajā introita daļā tiek lūgta Dieva palīdzība, bet otrajā uzvērts, ka velna vara ir salauzta, ka viņa gūstekņi tiks atbrīvoti, jo ir atnācis kāds varenāks par visiem tumsas spēkiem: Jēzus Kristus – Kungs, Pestītājs un Glābējs.

3. svētdienā pirms Lieldienām tiek sprediķots par Jēzus brīnumdarbu – daudzu tūkstošu paēdināšanu. Dieva ļaudis tiek aicināti priecāties, jo Kristus dēļ Dievs grib atspirdzināt un ielīksmot ikvienu dvēseli.

2. svētdienā pirms Lieldienām evaņģēlija teksts mūs virza pretī pareizai Tās Personas izpratnei, kura par mums cieš. Viņš ir pats mūžīgais Dieva Dēls. Introita pirmā daļa sasaucas ar jūdu apsūdzībām, proti – viņu apgalvojumiem, ka Jēzus esot velna apsēsts. Psalma vārdiem introits aicina Dievu iztiesāt šo lietu. Otrā introita daļa atkal himniskā veidā apliecina mūsu Augstā Priestera Jēzus dievišķumu. Viņš ir svēts, nenoziedzīgs, neapgānīts, atšķirts no grēciniekiem, augstāks par debesīm un var darīt svētus tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva.

Svētdiena pirms Lieldienām jeb Pūpolu svētdiena iesāk Kluso nedēļu. Evaņģēlija tekstā mēs lasām par Jēzus pazemīgo iejāšanu Jeruzālemē, sēžot ēzeļa kumeļa mugurā. Pūpolu svētdienas introits sākas ar mesiāniska psalma vārdiem, kas slavina Kristus nākšanu. Otrajā introita daļā tiek apliecināts, ka saskaņā ar Rakstiem Kristus ir atnācis, lai piepildītu Dieva prātu, glābjot cilvēci no grēka varas.

Klusajai nedēļai virzoties pretī Lieldienām, mēs apstājamies Zaļajā ceturtdienā, kad tiek svinēta Svētā Vakarēdiena iedibināšana. Pirmā introita daļa runā par ticīgā slāpēm pēc dzīvā Dieva. Otrā daļa pavēsta, ka tās tiek veldzētas Altāra Sakramentā, ēdot Kristus miesu un dzerot Viņa asinis.

Tā nu mēs esam pienākuši pie Klusās nedēļas un visa ciešanu laika kulminācijas – Lielās piektdienas. Introita pirmā daļa vēsta par mūsu grēkiem pret Dievu un lūdz pēc Viņa žēlastības. Otrā daļa apraksta briesmīgās sāpes un Dieva dusmas, kas šo grēku dēļ vēršas pret Kristu. Pats Dievs cieš mūsu vietā, izciezdams elles sodu!

Visos šajos introitos mēs dzirdam par savu grēcīgumu un lielo Dieva žēlsirdību, kas atklājas Viņa Dēla ciešanās. Viņš cieš mūsu vietā! Tātad te ir runa par Kristus, nevis mūsu ciešanām. Mūsu ciešanas nevar palīdzēt glābt no velna, elles un nāves. Tāda vara ir vienīgi Jēzus ciešanām. Tādēļ visai uzmanībai jātiek pievērstai tam, ko Jēzus veic mūsu labā.

Tā pati aina atklājas arī kolektes lūgšanās. Vispārīgajā ciešanu laika kolektes lūgšanā tiek apliecināta lielā Dieva žēlsirdība. Dievs nav taupījis savu vienīgo Dēlu, bet upurējis to mūsu labā, lai Viņš izciestu sodu par mūsu grēkiem. Tālāk tiek lūgts, lai šāds upuris nebūtu veltīgs, bet nestu augļus ticīgo ļaužu dzīvē. Lūgšanā pēc Vakarēdiena savukārt tiek cildināta lielā Dieva dāvana – Kristus miesa un asinis – un lūgts, lai tā nes svētību kristiešu dzīvēs. Zaļās ceturtdienas kolektes lūgšanās tiek uzsvērts Svētā Vakarēdiena patiesums. Vakarēdiens vieno kristiešus ar Dievu. Līdz ar pateicību tiek izlūgta paliekoša svētība. Lielajā Piektdienā kolektes lūgšanas cildina Dieva Dēla upura nāvi un izlūdzas Dieva palīdzību, lai Jēzus krusta nopelns mūs aizvestu uz mūžīgo dzīvošanu debesīs.

Kā redzam luterāņu liturģiskie teksti, kādi tie atrodami 1928. gada agendā, virza mūsu uzmanību projām no sevis uz Dieva Dēla ciešanām, kas vainagojas ar Viņa upura nāvi pie krusta un Altāra Sakramentu, kur Viņa nopelni saņemami. Kas attiecas uz mums, tad tiek runāts vienīgi par cilvēka grēcīgumu, un mēs tiekam mudināti pateikties Dievam par piedošanu, kas saņemama Viņa Dēla nopelna dēļ. Šis nopelns ir Viņa, nevis mūsu ciešanas. Protams, arī kristiešiem savās dzīvēs nākas ciest, bet ciešanu laika liturģiskie teksti tam nepievērš uzmanību. Tā visā pilnībā ir fokusēta uz pestījošajām Dieva Dēla ciešanām. Tās vienīgās mūs glābj no grēka, elles un nāves.

Kristus ciešanu gaismā visi mudinājumi uz pārtikas šķirošanu, badošanos, seksuālo atturību un netikumu ierobežošanu šķiet sekli, virspusēji un pat dziļi banāli. Iemesli šādai sludināšanai ir divējādi. Pirmkārt, kad Kristus darbs – Viņa ciešanas mūsu labā ir aizmirstas un vairs netiek saprastas, tad neatliek nekas cits, kā mēģināt Dievu pielabināt ar ēšanu vai neēšanu un citiem darbiem, kas beigu beigās nav nekas cits kā pagānisms, kas ietērpts kristīgā terminoloģijā. Otrkārt, Kristus ciešanu jeb Evaņģēlija sludināšana ir pasaulei arvien neizprotama. Pasaule šo vēsti uztver ar nelabvēlību un pat atklātu naidu. Sludinot Kristus ciešanas, var iedzīvoties īstās ciešanās Kristus Evaņģēlija dēļ. Tādēļ piesardzīgi un tālredzīgi ļaudis novēršas no Kristus ciešanām un pievēršas pasaulei saprotamām un pieņemamām lietām. Vieglāk taču ir paciest gaļas trūkumu ēdienkartē, nekā piedzīvot īstas vajāšanas. Tādējādi patiesi kristīgu un liturģisku baznīcu atklāj nevis ceremoniju un apģērbu krāšņums un daudzveidība, nevis mudinājumi uz cilvēku darbiem un nelielām ciešanām, bet gan Kristus ciešanu un krusta nāves cildināšana un pateicība, cerot, ka šis diženais Dieva darbs paliks Viņa baznīcas vidū caur Vārdu un Sakramentu un nesīs daudz augļu uz mūžīgo dzīvošanu.


[1] – introits – lasījums pēc draudzes pirmās dziesmas dievkalpojumā.

[2] – antifona – baznīcas liturģijā dziedams fragments, mācītājam dziedot un draudzei atbildot.



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

3 atsauces par “Ciešanu laiks luterāņu liturģijā”

  1. Janis Karklins:


    Paldies.

  2. Juris:


    Cienījamais Ilār!
    Kā Tev šķiet, vai lasot Tavu tekstu ir iespējams saprast, kā pēc par mani vispār kādam būtu jācieš?
    Lai gan man ir slikta pieredze ar KLB vadoņu humora izjūtu un iztēles spēju, es tomēr gribētu ar līdzības palīdzību dot Tev skaidri saprast mana jautājuma būtību.
    Iztēlojies Ilār, ka Tev nekad nav nācies lietot āmuru un naglu… Un tad, vienu reizi, ir tāda situācija, ka Tev jāsalabo sētu…Tu esi kaut ko pa ausu galam dzirdējis, ka dēli varot pienaglot ar āmuru un naglu…Tu dodies uz veikalu, prasi pēc āmura un naglas…Tev tos iedod un izsniedz arī lietošanas pamācību…Tu atnāc mājās un sāc lasīt…Sasodīts! Lietošanas pamācība ir ļoti gara – uz astoņām lappusēm! Kamēr Tu izlasi sesto, pirmo jau esi aizmirsis!
    Vai Tu, Ilār, vari iztēloties savas sajūtas, lasot āmura un naglas lietošanas instrukciju?
    Nu lūk, tā pat jūtas tūkstoši un tūkstoši dvēseļu, kas ir kaut ko pa ausu galam dzirdējuši par Kristu, par ciešanām un par pašu Dievu tad, kad tiem rokās nonāk tādi teksti, kā Tavējais, vai kāds cits, līdzīgs. ( Pirmais, kas ienāca prātā – Bonhēfers. Nezinu kāpēc, bet nojaušu).

  3. Ilārs:


    Juri,

    Vispirms ļaujiet izteikt Jums līdzjūtību par Jūsu bēdīgo pieredzi. Ko lai dara? Mums katram ir kaut kāda nepatīkama pieredze vienam ar tēvu otram ar māti, citiem ar baznīcas vadību, vai, kā Jūs sakāt, KLB vadoņiem. Dažreiz gadās patiešām bēdīgas lietas un mūsu dziļdomīgos jokus nesaprot. Ja tas atkārtojas vairākārtīgi, tad labāk laikam nejokot,jo var gadīties, ka paša humora izjūta ir tik dīvaina, ka neviens cits to nesaprot.

    Diemžēl man šāds iespaids rodas, lasot Jūsu žēlabas par garajiem rakstiem, āmuriem, naglām, instrukcijām utt. Mīļais draugs, mans rakstiņš taču nav ne sešas, nedz astoņas lappuses garš un tas arī nav par tik sarežģītu tēmu, kā āmura un naglu lietošana. Jūsu salīdzinājums patiešām ir ļoti dziļdomīgs.

    Redziet, kad Reformācijas laikā luterāņu baznīcas vadība rīkoja Vizitācijas dažādās draudzēs, vizitatoriem nācās sastapties ar līdzīgiem iebildumiem, proti, netrūka cilvēku, kuri atteicās mācīties Mūsu Tēvs lūgšanu, jo uzskatīja, ka tā ir pārāk gara. Diemžēl Bugenhāgenam arī laikam trūka humora izjūtas, un viņš atteicās šos ļaudis laist pie Sakramenta. Gadās.

    Ko darīt?

    Es domāju, ka Jums nevajadzētu nodarboties ar tik grūtu un nepateicīgu nodarbi, kā lasīšana. Ejiet labāk uz tādām baznīcām, kur ir daudz dažādu bilžu. Tās ir viegli saprotamas, uztveramas un neprasa nedz daudz laika, nedz īpašu iedziļināšanos. Ticiet man, es sastopos ar līdzīgām problēmām. Dažreiz man uznāk vēlēšanās pagatvot pusdienas un tad ņemu rokās pavārgrāmatu. Taču tur ir tik gari teksti un tik daudz dažādu sīkumu un nianšu, ka es vienkārši paskatos uz bildi, tad lūkoju ko līdzīgu atrast savā virtuves plauktā, sajaucu kopā un katlā iekšā. Parasti gan man par lielu izbrīnu citi atsakās šo ēdienu ēst un dažs labs pat ir bijis tik nekrietns, ka nosaucis par “cūkēdienu”. Neko darīt, kā redzat, problēmas ir visiem.



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.