329. Kam ir tiesības būt aicinātam?


Ciešanas – ceļš uz godību

Jo tiešām, ja līdz ar Viņu ciešam, mēs līdz ar Viņu tiksim arī apskaidroti. [Rom.8:17]

Ciešanas - ceļš uz godību


“Ja līdz ar Viņu ciešam” – tas ir ceļš uz godību. Kristus ciešanu nopelnītās mantinieku un Dieva bērnu tiesības mums jau ir piešķirtas, bet šī mantojuma saņemšana notiek tad, kad kopā ar Viņu ciešam. Un tas ir ļoti būtiski. Tā ir patieso mantinieku, īsto Dieva bērnu atšķirības zīme – daļēji, lai no Dieva bērnu skaita atšķirtu tos, kas neseko Kristum un tomēr sevi aplam iedomājas par mantojuma līdzdalībniekiem; un daļēji, lai sniegtu mierinājumu tiem, kas līdz ar Kristu cieš tik smagi, ka bieži ir tuvu izmisumam.

Tādēļ iedziļināsimies vārdos: “Ja līdz ar Viņu ciešam.” Te apustulis saka, ka ciešanās mums būs sadraudzība ar Kristu. Caur ciešanām Viņš devās uz godību. Tā ir skaidra un nepārprotama Dieva kārtība, ka ciešanas nāk pa priekšu godībai, un pat Kristus, kas visās lietās bija mūsu priekšgājējs un paraugs, ir gājis pa to pašu ceļu un skaidri pasludinājis, ka mums Viņam jāseko.

Kristus ciešanas virs zemes ir jāaplūko divos dažādos veidos. Pirmkārt, Viņš cieta kā mūsu grēku izpircējs. Otrkārt, Viņa ciešanas bija ceļš uz godību. Kas attiecas uz izpirkšanas ciešanām, šai ziņā Viņš bija pilnīgi viens. Viens pats Viņš mina vīna spiedi, kurā neviens nebija kopā ar Viņu. [Jes.63:3] Viens pats Viņš apmierināja dievišķās taisnības prasības. Viens pats Viņš pelnīja taisnības algu, mūsu mūžīgo mantojumu.

Taču, no otras puses, Viņš bija arī mūsu paraugs un vadītājs. Un šai ziņā mums jāstaigā Viņa pēdās [1.Pēt.2:21] un jālīdzinās Viņam. Svētie Raksti mums skaidri māca, ka Viņam bija jācīnās un jāgūst uzvara, lai Viņš tiktu pagodināts un būtu mūsu piemērs un paraugs.

Kristus saka: “Tam, kas uzvar, Es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla, tā kā Es esmu uzvarējis un sēdu pie Mana Tēva uz Viņa goda krēsla.” Līdz ar to ciešanas ir visu Kristus līdzmantinieku daļa, kas tiem kopīga ar “pirmdzimušo” virs zemes. Visiem mantiniekiem pie mantojuma jānāk caur ciešanām, un dažiem – caur daudz ciešanām. [Ap.d.14:22]

Apustulis nesaka tikai: “Ja mēs ciešam,” bet gan – “ja līdz ar Viņu ciešam”. Jo ne katras ciešanas ir zīme, ka cilvēks ir Kristus līdzmantinieks. Arī “bezdievīgajiem ir daudz sāpju”. [Ps.32:10] Un ciest nākas visam, kam vien virs zemes ir dzīvība. Taču šeit ir runa vienīgi par tādām ciešanām, kas izriet no mūsu vienības ar Kristu un sekošanas Viņam. No mūsu vienības ar Kristu izriet ne tikai pasaules naids un zaimošana, bet arī visi grēka, miesas un velna radītie pārbaudījumi.

Un beigu beigās ciešanas ir arī Tēva rīkstes, kas allaž ir Viņa patieso bērnu atšķirības zīme. Dieva vārds saka, ka ciešanas ir neizbēgamas, jo “visi, kas grib svētbijīgi dzīvot Kristū Jēzū, arī tiks vajāti”. [2.Tim.3:12] Kristus saka skaidri: “Kalps nav lielāks par savu kungu. Ja viņi Mani vajājuši, viņi vajās arī jūs”. [Jņ.15:20]

Tādēļ, ja cilvēks vēlas būt kristietis, lepojas ar ticību un cer uz mūžīgo dzīvību, tomēr viņa ticība tam netraucē palikt draudzībā ar pasauli, saglabāt lielā pūļa cieņu un atzinību, tad tā ir nepārprotama bezdievības zīme, ka viņš nav patiess un uzticīgs Kristus sekotājs. Tie ir Tā Kunga vārdi.

Visas Kristus ticībā panestās, grēka un velna radītās ciešanas tiek ciestas līdz ar Kristu. Kristus nesa pasaules grēkus mokās un agonijā. Kristus cīnījās, lūdza un dārzā svīda asins sviedrus. Līdzīgi arī visi, kam ir Kristus Gars, jutīs agoniju, cīnīsies un lūgs pret sevī mītošo grēku. Kā velns kārdināja un mocīja Kristu, tāpat ar sāpīgiem kārdinājumiem un ugunīgām bultām ļaunais ienaidnieks vajās visus ticīgos.

Ja kristietim ir tāda ticība un dievbijība, ka grēks tam nesagādā mokas un raizes, velns to nekārdina un tam neuzbrūk un tas allaž ir spēcīgs, drosmīgs un nesatricināms, tad tā ir bīstama zīme, ka viņa ticība un dievbijība ir aplama. To apstiprina visu svēto dzīves stāsti.

Tomēr tikai tās ir īstas ciešanas līdz ar Kristu, ja cilvēks ir Dieva bērns, kas nedzīvo un nestaigā pēc miesas, bet pēc Gara, un tas ir cilvēks, ko vada Dieva Gars un pavada Gara lūgšana: “Aba, mīļais Tēvs.” Šis cilvēks piedzīvo, ka viņam ir liels pulks jaunu ciešanu gan no sava iekšējā ļaunuma, gan arī no velna un pasaules. Tās ir ciešanas, kuras tas iepriekš nepazina. Visas šīs ciešanas tam ir vienīgi tāpēc, ka Kristus ir viņā, un tā ir droša zīme, ka viņš ir Kristus līdzmantinieks, kas tiek audzināts apsolītajam mantojumam.

Birkas: , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.