64. Kad mēs kalpojam saviem vecākiem?


Ciešā saistība starp bauslību un Evaņģēliju

Lai arī pēc sava satura bauslība un Evaņģēlijs ir radikāli atšķirīgi, praktiskajā pielietojumā tiem tomēr ir jābūt cieši saistītiem. Luters šajā sakarā raksta:

“Lai arī šīs divas [mācības] sava satura ziņā ir visai tālas viena no otras, tomēr, tajā pašā laikā, tās ir cieši savijušās vienā un tajā pašā sirdī. Nekas nav ciešāk saistīts par bailēm un ticību, bauslību un Evaņģēliju, grēku un žēlastību. Tie tiešām ir tik ļoti saistīti, ka saplūst viens ar otru [aprij viens otru]. Tādēļ tam nevar līdzināties neviens matemātisks savienojums.”

ciešā saistība starp bauslību un Evaņģēliju


Šī ciešā saistība starp bauslību un Evaņģēliju kļūst acīmredzama, ja mēs pārdomājam grēcinieka atgriešanos. Kā mēs to jau noskaidrojām iepriekšējā nodaļā, atgriešanās notiek tajā pašā brīdī, kad grēku nožēlas pilns grēcinieks personīgi uzticas Evaņģēlija žēlīgajiem apsolījumiem, jeb, mēs varētu sacīt, ka viņa atgriešanos izraisa Evaņģēlijs. Tomēr, lai Evaņģēlijs varētu veikt savas mierināšanas un pestīšanas funkcijas, bauslībai vispirms ir jāmodina grēciniekā grēka un vainas apziņa, jāizraisa viņā baiļu un pazemības izjūta, un izmisums par savu nespēju sasniegt pestīšanu ar darbiem (Rom.3:19-20, 23-24). Tādēļ grēcinieka atgriešanas nepieciešamais priekšnosacījums ir gan bauslības, gan Evaņģēlija sludināšana. Bauslībai ir vispirms jāatklāj grēciniekam viņa garīgā nāve, lai viņš varētu izjust prieku par Evaņģēlija sniegto garīgo dzīvi. Bauslībai ir jāpārliecina grēcinieks par Dieva prasību pamatotību, lai viņš izjustu vēlēšanos ticībā pieņemt Evaņģēlija dāvanas. Lai Evaņģēlijs varētu pasludināt žēlastību, bauslībai ir jāpasludina grēks.

Runājot par bauslības otro pielietojumu, mūsu dogmatiķi pamatoti izšķir atmaskojošo pielietojumu (grēka uzrādīšana un apsūdzēšana, Rom.3:20) un audzinošo [vedošo] pielietojumu (“līdz Kristum ir bijusi mūsu audzinātāja,” Gal.3:24). Tomēr šeit ir jāatceras, ka pati par sevi bauslība neved pie Kristus, bet gan vienīgi izmisumā. Taču tā palīdz nonākt pie Kristus (netieša piespiešana), atklājot grēciniekam viņa bezcerīgo stāvokli. Kad bauslība ir izraisījusi grēciniekā bailes, pienāk Kristus kārta, kurš pasludina viņam Evaņģēlija mierinājumu. To, ka bauslība, sagatavojot grēcinieku Evaņģēlija uzņemšanai, neizraisa viņa sirdī nekādas morālas izmaiņas un uzlabojumus, apliecina tādas Rakstu vietas, kā 2.Kor.3:6b; Rom.7:5, 8. Tādēļ, lai atgrieztu un pestītu grēcinieku, Evaņģēlijam ir jāiet roku rokā ar bauslību.

Antinomiāņi noliedza šo ciešo bauslības un Evaņģēlija saistību, mēģinot izskaust bauslību no Baznīcas. Taču viņu pretošanās bauslībai, galu galā, kļuva par pretošanos Evaņģēlijam. Jo, kā Luters pamatoti saka:

“Ja bauslība tiek atmesta, tad neviens nevar zināt, kas ir Kristus, vai ko Viņš paveica, mūsu vietā piepildot bauslību.”

Dižais reformators skaidri saprata, ka

“ar šo jūsmotāju [antinomiāņu] palīdzību velns vēlas izskaust nevis bauslību, bet gan Kristu, bauslības piepildītāju.”

Ciešā saistība starp bauslību un Evaņģēliju kļūst acīmredzama, arī pārdomājot ticīgā svētdarīšanu. Ticīgajam, saskaņā ar iekšējo jeb jauno cilvēku, bauslība nav nepieciešama (1.Tim.1:9), jo viņam kā jaunai radībai Kristū bauslība ir ierakstīta sirdī (Jer.31:33; Ec.36:26), un viņš tai pakļaujas tikpat labprātīgi un ar tādu pašu prieku, kā Ādams pirms grēkā krišanas (Ps.110:3). Konkordijas formula pamatoti apgalvo:

“Bet, kad cilvēks ir atdzimis Dieva Garā un atbrīvots no bauslības, tas ir, atbrīvots no šī dzinuļa un pakļauts Kristus Gara vadībai, Viņš dzīvo saskaņā ar bauslībā izteikto nemainīgo Dieva gribu un, tik tālu, cik viņš ir no jauna atdzimis, visu dara brīvprātīgi un ar prieku.”

Tomēr stāvoklis kļūst krietni citāds, ja mēs aplūkojam ticīgo saskaņā ar viņa miesu, kura viņam tomēr joprojām piemīt (Rom.7:14-24). Saskaņā ar veco cilvēku, ticīgais nedz īsti zina bauslību, nedz arī labprātīgi to pilda (Rom. 7:15), bet pastāvīgi pretojas tai un pārkāpj to (Rom.7:18).

Luters saka:

“Pēc sava gara ticīgais ir taisns, pilnīgi bez grēka un viņam nav nepieciešama bauslība; taču pēc miesas viņā joprojām ir grēks. [..] Tātad, tā kā grēks joprojām pastāv [mūsos], tad Raksti mūs pielīdzina netaisnajiem un grēciniekiem, tādēļ pēc miesas mums bauslība ir nepieciešama tieši tikpat daudz, kā viņiem.”

To atzīst arī Konkordijas formula:

“Tā kā ticīgie šajā pasaulē netiek atjaunoti pilnībā, bet vecais Ādams viņos paliek līdz pat kapam, viņos saglabājas arī cīņa starp miesu un garu. Tādēļ, saskaņā ar savu iekšējo cilvēku, viņi patiesi priecājas par dievišķo bauslību, taču viņu miesas likums cīnās pret prāta likumu [bauslību], tādēļ viņi nekad nav bez bauslības un tomēr nav arī zem tās, bet gan atrodas tajā, un dzīvo un darbojas Tā Kunga bauslībā un tomēr neko nedara, bauslības piespiesti.”

Tādēļ ticīgajam kopā ar Evaņģēliju ir jālieto arī dievišķā bauslība, proti, a) kā grožus, ar kuru palīdzību sist krustā savu ļauno miesu (Rom.8:7; 1.Kor.9:27); b) kā spoguli, kurš pastāvīgi atklāj viņa grēkus (Rom.7:7, 13; Gal.5:19-21) un c) kā likums, kuram ir jāpakļauj visas sava dzīve (Gal.5:22-25). Tādēļ pat neatdzimušajiem bauslība ir jālieto ciešā saistībā ar Evaņģēliju: bauslība, lai iegrožotu miesu ārēji, Evaņģēlijs – lai sagrautu to iekšēji; bauslība, lai atklātu labos darbus, Evaņģēlijs – lai dotu viņiem spēku tos pildīt; bauslību, lai atklātu viņam tā grēkus, Evaņģēliju – lai atklātu viņam, kā no tiem šķīstīties.

Tādēļ, protams, nav nekā pretrunīga tādās Rakstu vietās, kā 2.Tim.1:9: “Bauslība nav dota taisnam,” un, piemēram, Rom.7:23-24; 1.Kor.9:27 utt., kur visi bauslības veidi tiek attiecināti uz kristiešiem. Pirmajā citātā kristietis tiek aprakstīts, saskaņā ar jauno cilvēku, nākamajos – saskaņā ar savu veco, samaitāto miesu. Luters pamatoti saka:

“Kristietis ir sadalīts starp divām pusēm. Ciktāl viņš ir miesa, viņš ir zem bauslības; ciktāl viņš ir gars, viņš ir zem žēlastības.”

Tādēļ atgriešana un svētdarīšana ir bauslības un Evaņģēlija sadarbības rezultāts. Sludinot vienīgi bauslību, tiek izraisīta liekulība un izmisums; sludinot vienīgi Evaņģēliju, tiek izraisīta vienaldzība un pašpārliecinātība.

Pilnīgākai informācijai vēl varētu piebilst, ka mūsu dogmatiķi runā par bauslības četru veidu pielietojumu, kuri visi attiecas arī uz ticīgo. Bauslība iegrožo kristieša miesu un pakļauj to ārējai disciplīnai (sabiedriskais pielietoju); tā viņam atklāj grēku un rada grēka apziņu (atmaskojošais pielietojums); tā ir viņa audzinātāja, kura palīdz nākt pie Kristus (audzinošais [vedošais] pielietojums); tā nodrošina viņam drošu [pastāvīgu] dzīves likumu (Mt.5:17).

Birkas: , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.