263. Kādēļ kristietim var likties, ka Dievs nav dzirdējis viņa lūgšanu?


Christi Natalis sprediķis

Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus. Un šī pirmā uzrakstīšana notika tajā brīdī, kad Kirenijs valdīja Sīrijā. Tad visi nogāja pierakstīties, katrs savā cilts pilsētā. Arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts, ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta. Un, tiem turpat esot, viņai laiks pienāca dzemdēt. Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī. Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus, un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.” Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.” [Lk.2:1-14]

I

Hagaja grāmatā 2:6-8 Dievs saka: “.. Es satricināšu debesis un zemi, jūru un sauszemi,” kad nāks Tas, pēc kā ilgojas visi ļaudis. Tas šodien ir piepildījies: debesis ir sakustējušās, tas ir, visi eņģeļu pulki, kas mīt debesīs, ar savām dziesmām slavē Dievu, un zeme, tas ir, visi cilvēki, kuri mīt uz zemes, dodas ceļā, un ļaudis pārceļo visu zemi, no pilsētas uz pilsētu, kā Evaņģēlijs saka. Taču tā nebija asiņaina, postoša sacelšanās, bet miera pilna ceļošana, ko bija radījis un iesācis pats miera Dievs. Šis apraksts arī nav jāsaprot tā, ka visas zemes un valstis būtu šādi sakustējušās; tāda ceļošana notika tikai valstīs, kuras atradās romiešu varā – lielajā Romas valstī, kas tomēr neaizņēma ne pusi visas zemes. Turklāt nevienā citā valstī šī sakustēšanās nebija tik izteikta kā jūdu zemē, kas bija sadalīta Israēla cilšu starpā. Bet šajā laikā lielāko daļu šīs zemes apdzīvoja Jūdas cilts, kamēr pārējās desmit Israēla ciltis bija aizvestas uz Asīriju un atradās ārpus šīs zemes robežām.

Šī ķeizara pavēle par tautas skaitīšanu bija pati pirmā, kā Sv. Lūka saka; Mateja evaņģēlijā 17:24 un cituviet norādīts, ka turpmāk ķeizara pavēles tikušas izdotas atkal un atkal; arī no paša Kristus ir ticis prasīts nodoklis, un ciešanu stundā Viņš ticis apsūdzēts, it kā būtu aizliedzis šādas nodevas dot. Jo jūdi savas nodevas deva nelabprāt un negribēja paciest un izpildīt ķeizara pavēles un noteikumus; tie apgalvoja, ka viņi esot Dieva tauta, brīvi no ķeizara, tādēļ strīdējās par to, vai viņu pienākums ir dot nodevas ķeizaram. Taču paši saviem spēkiem tie nespēja aizstāvēties, tādēļ gribēja iesaistīt Kristu diskusijā, lai Viņš būtu tas, kurš apstrīd romiešu varu un tiesības. Tā nu šī skaitīšana nav notikusi citādi kā, visās zemēs izsludinot prasību katram iedzīvotājam ik gadu dot savu nodevu; ierēdņi, kas šīs nodevas iekasēja, tika saukti vārdā publicani, kas vācu valodā tiek tulkots kā “atklāti grēcinieki”, lai gan tas nav pareizi.

Ievēro, cik skaidri un noteikti ir evaņģēlista vārdi – viņš saka, ka Kristus dzimšana notikusi ķeizara Augusta laikā, kad Kirenijs valdīja Romas valstij piederošajā Sīrijā; savukārt jūdu zeme bija šīs Sīrijas daļa, gluži kā Austrija ir vācu zemes daļa. Un, tā kā šī bija pati pirmā tāda veida pavēle, ir skaidrs, ka arī nodeva nekad agrāk nebija dota – pirmoreiz tas notika tieši tad, kad Kristum bija jāpiedzimst. Tā Viņš parāda, ka Viņa valstība nebūs laicīga un arī nevaldīs pār laicīgajām varām; Kristus pats pakļaujas šai pavēlei un pakļauj tai arī savus vecākus. Tas, ka šī pavēle tiek izdota tieši Kristus dzimšanas laikā, izkliedē visas šaubas. Ja Viņš būtu gribējis atstāt šo jautājumu neskaidru, tad varētu piedzimt vēlāk, otrās skaitīšanas laikā, tā ka varētu sacīt: tā ir tikai nejaušība, sagadīšanās, kas notikusi bez īpaša [Dieva] nodoma.

Tāpat arī – ja Kristus nebūtu gribējis pakļauties ķeizara pavēlei, Viņš būtu varējis piedzimt agrāk, pirms vēl tā bija izdota. Bet nu visi Viņa darbi ir brīnišķīgas mācības; viss šeit sacītais nav pavēršams un izskaidrojams citādi kā vien, ka Kristus ar savu dievišķo padomu un nodomu nav gribējis valdīt laicīgā veidā, bet pakļāvies ķeizara pavēlei. Tas ir pirmais belziens pāvesta varai un visiem viņa sekotājiem; viņu uzskati atšķiras no Kristus valstības būtības kā nakts no dienas.

Pats evaņģēlija teksts ir tik skaidrs, ka daudz paskaidrojumu te nevajag; šie vārdi tikai uzmanīgi jāaplūko, labi jāpārdomā un jāņem pie sirds. Nevienam citam tie arī nesniegs nekādu labumu – tikai tiem, kas klusina savas sirdis, atvaira visas citas lietas un uzcītīgi pārdomā evaņģēlija vārdus. Tas ir tāpat, kā saule, spoguļodamās rāmā ūdenī, sasilda to, turpretī strauji, čalojoši ūdeņi neļauj saulei sevī ielūkoties, tādēļ arī nesasilst. Tādēļ, ja gribi tikt apgaismots un sasilt, redzēt Dieva žēlastību un brīnumus, lai tava sirds iedegtos, tiktu apgaismota, kļūtu dievbijīgas uzmanības un prieka pilna, esi kluss un uzņem dziļi sirdī šo ainu – tad pieredzēsi brīnumus vienu pēc otra. Tomēr, lai vienkāršie ļaudis prastu iesākt, mēs sniegsim piemēru; tad katrs varēs turpināt un doties tālāk.

Pirmkārt, redzi, cik vienkārši uz zemes izskatās lietas, kas debesīs ir lielas un nozīmīgas! Uz zemes Marija, nabadzīga, jauna sieviete no Nacaretes, nav iemantojusi nekādu īpašu cieņu pilsētas iedzīvotāju vidū. Nevienam nav zināms lielais brīnums, ko viņa sevī nes. Arī pati Marija klusē, uzskatīdama sevi par visneievērojamāko šajā pilsētā; viņa dodas ceļā kopā ar sava nama kungu Jāzepu. Tiem droši vien nav neviena kalpa, nedz kalpones – viņi paši savā namā ir kungs un kalps, kundze un kalpone. Tātad viņi atstāj savas mājas vai nodod tās citu cilvēku pārziņā.

Lai nu būtu tā, ka viņiem piederējis ēzelis un Marija sēdējusi tam mugurā; evaņģēlijs gan par to nerunā, un ticamāk šķiet, ka viņa, tāpat kā Jāzeps, gājusi kājām. Iedomājies, ar kādu nicinājumu Marijai nācās sastapties ceļā, ikvienā pajumtē; bet viņa taču būtu bijusi cienīga sēdēt zelta ratos un veikt savu ceļu, vislielākā greznuma apņemta! Cik daudz tajā laikā bija lielo kungu sievu un meitu, kas dzīvoja greznās istabās un ļaužu vidū tika ļoti cienītas, kamēr šī Dieva māte, būdama grūta, ziemas vidū kājām devās pār laukiem uz citu zemi! Redzi, cik liela ir šī nevienlīdzība! Un no Nacaretes Galilejā līdz Bētlemei jūdu zemē ir bijis lielāks attālums nekā vienas dienas gājums. Jāzepam un Marijai ir bijis jāiet apkārt vai cauri Jeruzalemei, jo Bētleme atrodas uz dienvidiem no Jeruzalemes, savukārt Nacarete – uz ziemeļiem.

Evaņģēlists rāda, ka, nonākot Bētlemē, Jāzeps un Marija ir tikuši uzņemti kā visneievērojamākie cilvēki; viņiem ir nācies piekāpties un dot vietu ikvienam citam atnācējam, tā ka galu galā tiem bija jāapmetas kūtī, kopā ar lopiem. Lopu kūtī bija viņu galds, istaba un guļvieta. Tajā pašā laikā viens otrs ļauns cilvēks būs sēdējis augšā, viesnīcā, un ticis godāts kā liels kungs. Neviens neredz un neatzīst, ka kūtī pats Dievs dara savu darbu, atstādams neievērotus lielos, skaistos namus un greznās istabas un ļaudams, lai ļaudis tajos ēd, dzer un dzīvo ar drošu prātu; bet viņiem šis mierinājums un dārgums paliek apslēpts. Ak, cik tumša nakts toreiz ir klājusies pār Bētlemi – tā nav spējusi pamanīt šādu gaismu! Tā Dievs parāda, ka Viņš neievēro neko no tā, ko pasaule spēj un iemanto; savukārt pasaule pierāda, ka tā nepazīst un neatzīst ne pašu Dievu, ne Viņa darbus.

Redzi, šī ir pati pirmā lieta, kuras dēļ Kristus liek visai pasaulei kaunēties, parādīdams, ka visa tās dzīve, darbi un zināšanas ir atmetamas. Jo vislielākā pasaules gudrība ir ģeķība, tās labākie darbi ir netaisnība, bet lielākais labums – tikai nelaime. Kas gan cits piederētu Bētlemei, ja tai nebūtu Kristus? Ko tagad ir iemantojuši tie, kuriem tolaik visa bija papilnam? Kā tagad pietrūkst Marijai un Jāzepam, kam tolaik neatradās pajumte, kur varētu ērti pārnakšņot?

Daži vārdu diversorium ir tulkojuši kā “atklāta ielas velve”, kurai katrs iet cauri un kurā parasti stāv ēzeļi; tie domā, ka Marija nav atradusi nekādu pajumti. Tas nav pareizi. Evaņģēlists grib parādīt, ka Jāzeps un Marija ir bijuši spiesti doties uz kūti tādēļ, ka istabās, kurās mēdz apmesties viesi, viņiem nav bijis vietas. Visi viesi viesnīcā tika nodrošināti ar istabām, ēdienu un guļvietu, tikai šiem nabaga ļaudīm vajadzēja doties uz kūti, kur parasti uzturējās lopi. Jo vārds diversorium apzīmē to, ko Lūka nosauc vārdā katalyma; tā ir istaba viesiem, – kā redzam arī Kristus vārdos Lk. 22:11. Kristus sūta mācekļus sagatavot Vakarēdienu, un saka: “.. sakait nama kungam: Mācītājs tev liek jautāt: kur ir tā telpa (katalyma), kur Es ar saviem mācekļiem varu ēst Pashā jēru?” Tāpat arī šeit – Jāzepam un Marijai nav atradusies vieta viesnīcā, katalyma; viņi drīkstējuši apmesties tikai kūtī, šī nama saimnieka pagalmā. Redzi, viņš nav bijis cienīgs dot īstu pajumti un parādīt godu tādam viesim. Jāzepam un Marijai nebija ne naudas, ne varas, tādēļ tiem nācās palikt kūtī. Ak, cik neprātīga ir pasaule! Ak, cilvēk, cik akls tu esi!

Bet pati Kristus dzimšana notiek vēl nožēlojamākos apstākļos. Neviens neiežēlojās par jauno sievieti, kam pirmo reizi bija jādzemdē, neviens neievēroja to, ka viņa ir grūta un šai svešajā vietā viņai nav pat visnepieciešamāko lietu, kuras vajadzīgas dzemdētājai. Marija nonāk Bētlemē pavisam nesagatavota, bez gaismas, bez uguns, nakts vidū, viena pati tumsā; nav neviena, kas viņai palīdzētu un pakalpotu, kā parasti mēdz palīdzēt grūtām sievām. Viesi, kas atceļojuši no dažādām vietām un apmetušies viesnīcā, ir bezrūpīgi un ieskurbuši, tā ka šo sievu neviens pat nepamana. Es domāju, arī pati Marija nav gaidījusi, ka dzemdības notiks tik drīz, – citādi viņa būtu palikusi Nacaretē.

Padomā, kādos autiņos varēja tikt ietīts jaundzimušais bērniņš! Droši vien tas bija Marijas plīvurs vai kāds cits no viņas apģērba gabaliem, bez kura tā varēja iztikt. Bet tas, ka māte būtu ietinusi mazuli Jāzepa biksēs – kā tiek rādīts Āhenē -, šķiet pārāk melīgs un vieglprātīgs apgalvojums. Tās ir pasakas, kas piepildījušas visu pasauli. Vai tad jau tas vien nav pietiekami nelāgi, ka Kristum jāpiedzimst aukstā ziemā, svešā zemē, laukā, tik nabadzīgos un nožēlojamos apstākļos?

Daži diskutē par to, kā notikusi šī piedzimšana, un saka, ka Marija dzemdējusi ar prieka pilnu lūgšanu, pilnīgi bez sāpēm. Es nenoliedzu, ka dievbijīgi cilvēki to izdomājuši vienkāršo ļaužu labā. Taču mums jāpaliek pie Evaņģēlija, kas saka tikai to, ka Marija dzemdējusi Dēlu, un pie ticības artikula, kurā sakām: Viņš piedzimis no Jaunavas Marijas. Te nav nekādas krāpšanas – šie vārdi runā par patiesu dzimšanu.

Ir labi zināms, kā notiek dzemdības. Marijai tās notika tāpat kā citām sievietēm – viņa skaidri apzinājās notiekošo un visi viņas locekļi darbojās līdzi – tā, kā tas notiek, bērnam dzimstot; tātad Marija ir īsta, dabīga māte, un viņai piedzimst īsts, dabīgs Dēls. Viņas miesa nav atteikusies no sava dabīgā darba, kas nepieciešams, lai bērns piedzimtu; tikai Marija dzemdēja bez grēka, kauna, sāpēm un ievainojumiem – tāpat kā bija bez grēka ieņēmusi. Pār viņu nenāca Ievai uzliktais lāsts, kas lasāms 1. Moz. 3:16: “.. sāpēs tev būs bērnus dzemdēt.” Citādi šīs dzemdības ir notikušas tieši tāpat kā ikvienai sievai, kam jādzemdē.

Jo Dieva žēlastība netraucē dabai un tās darbiem, bet tikai uzlabo un veicina tos. Tāpat Marija dabīgā veidā baroja bērnu ar pienu no savām krūtīm; bez šaubām, viņa tam nedeva kādu svešu pienu, nedz izmantoja barošanai kādus citus locekļus, bet deva viņam savu krūti, ko tomēr Dievs pārdabiskā veidā, bez kādas nešķīstības bija pildījis ar pienu, – kā mēs par Mariju dziedam: Ubere de coelo pleno (ar savām no debesīm piepildītajām krūtīm). To saku tādēļ, lai mēs saglabātu savas ticības pamatus un ļautu Kristum būt dabīgam Cilvēkam – tādam pašam kā mēs, tā ka Viņa cilvēciskā daba no mūsējās atšķiras vienīgi lietās, kas saistītas ar grēku un žēlastību. Kristū un Viņa mātē cilvēciskā daba bijusi šķīsta, tāpat arī visi locekļi un to darbi. Nevienas citas sievietes miesa un locekļi nav varējuši paveikt savu dabīgo darbu bez grēka – tas noticis vienīgi ar šo jaunavu. Te nu reiz Dievs ir cēlis godā cilvēka dabu un tās darbus. Mēs skatām Kristu mūsu pašu dabā un miesā – tas sniedz mums vēl jo lielāku mierinājumu. Tādēļ tas, kas nav pret žēlastību, nevar tikt atņemts Viņa un Viņa mātes dabai; Evaņģēlijs skaidri saka, ka viņa Viņu dzemdējusi; Viņš ir dzimis – to apliecina arī eņģeļi.

Vai gan Dievs varētu parādīt vēl lielāku laipnību kā, iegremdēdamies tik dziļi cilvēka miesā un asinīs, ka nenoniecina arī pašas apslēptākās lietas un īpaši pagodina cilvēka dabu tieši tajās lietās, kurās Ādams un Ieva tai likuši pieredzēt vislielāko kaunu, – lai turpmāk arī tas, kas visos cilvēkos ir pats bezdievīgākais, apkaunojošākais un nešķīstākais, būtu dievišķs, godājams un šķīsts. Tie ir īsti Dieva brīnumdarbi! Vai gan Viņš varētu sniegt mums vēl spēcīgāku un skaidrāku šķīstības piemēru kā Kristus piedzimšana? Te atkāpjas visas ļaunās kārības un ļaunās domas, lai cik spēcīgas tās būtu, ja vien mēs nedarām neko vairāk, bet tikai uzlūkojam šo piedzimšanu – kā augstā, dievišķā Majestāte ar vislielāko nopietnību, ar pāriplūstošu mīlestību un laipnību darbojas šīs jaunavas miesā un asinīs!

Neviena sieviete nerada vīrietī tik šķīstas domas kā šī jaunava; tāpat neviens vīrietis sievietē neizraisa tik šķīstas domas kā šis bērns. No šīs dzimšanas strāvo tikai šķīstība un tikumība, kas redzama ikvienam, kurš šo notikumu uzlūko, redzēdams tajā paša Dieva darbus.

Bet kā šī piedzimšana tiek uzņemta debesīs? Uz zemes tā tiek nicināta; bet debesīs saņemtais gods tūkstoškārt pārsniedz šeit pieredzēto nicinājumu. Ja kāds debesu eņģelis slavētu tevi un tavus darbus, vai nav tiesa, ka tu šo slavu vērtētu augstāk par visas pasaules slavu un godu? Nekādi pazemojumi un nicinājums tev nešķitīs nepanesams, ja vien varēsi iemantot šādu godu. Un cik gan liels ir šis gods, ja visi eņģeļi debesīs priecājas ar tādu prieku, ka nespēj klusēt, bet parādās un pauž savu vēsti nabaga ganiem laukā; tie sludina, slavē, dzied un izpauž savu pāriplūstošo prieku. Kas gan būtu bijis visu Bētlemes iedzīvotāju, jā, visu pasaules ķēniņu un kungu prieks salīdzinājumā ar šo prieku un godu? Tikai nešķīstība un negantība, par kuru nevienam negribas pat domāt, redzot šo debesu prieku un godu!

Redzi, cik bagātīgi Dievs pagodina tos, kurus cilvēki nicina. Tu redzi, kurp vērsts Dieva skatiens – tikai dziļumos, kur mīt pazemotie, – kā ir rakstīts: Viņš sēž augstāk par ķerubiem un raugās dziļumos jeb bezdibenī. Arī eņģeļi nevarēja atrast valdniekus, nedz pasaules varenos, bet tikai neizglītotus lajus, visneievērojamākos cilvēkus uz zemes. Vai tad viņi nebūtu varējuši uzrunāt Jeruzalemes augstos priesterus, mācītos vīrus, kas daudz zina par Dievu un eņģeļiem? Nē, nabaga gani, kas šajā pasaulē nav gluži nekas, ir cienīgi saņemt šo žēlastību un godu no debesīm.

Dievs pilnīgi noraida visu, kas ir augsts un ievērojams pasaulē. Bet mēs trakojam un cīnāmies tikai pēc šāda augstuma, lai netiktu godāti debesīs; atkal un atkal mēs cenšamies nozust Dieva skatienam, lai Viņš, kas lūkojas dziļumos, mūs neieraudzītu.

Ar to pietiktu, lai parādītu vienkāršiem cilvēkiem, kā jāpārdomā Kristus dzimšana. Lai katrs pats domā tālāk. Visi Dieva vārdi ir uguns, kas silda sirdi, – ja vien cilvēks tos savā sirdī uzņem, kā Dievs saka Jer. 23:29: “.. Mans vārds [ir] kā uguns.” Un mēs redzam Dieva vārdu dabu: tie māca atzīt Dievu un Viņa darbus, norādot, ka šī dzīve nav nekas vērtīgs. Jo, tā kā pats Dievs nedzīvo pēc šīs dzīves likumiem, necenšas iegūt laicīgu mantu, godu un varu, nedz ko citu, kas pieder laicīgai dzīvei, Viņš arī neievēro visas šīs lietas un nerunā par tām, bet māca gluži pretēju mācību, rīkojas pavisam citādi, nekā māca cilvēku prāts; Viņš raugās uz tiem, no kuriem pasaule novēršas, māca to, no kā pasaule vairās, paceļ to, ko tā atstāj guļam zemē.

Un, lai gan mēs nelabprāt paciešam šo Dieva darbu un negribam atkāpties no savas mantas, goda un dzīvības, tomēr tam ir jānotiek. Citādi nevar būt. Dievs nekad nerīkojas un nemāca citādi. Mums jāpakļaujas Viņa gribai; Viņš mums nepakļausies. Kas neņem vērā Viņa vārdu, nedz Viņa darbus un mierinājumu, tas sevī nenes nekādu īstu pestīšanas zīmi. Vai gan Dievs varētu atrast kādu citu, vēl jaukāku veidu, lai parādītu, ka Viņš ir žēlīgs it visiem zemajiem un nicinātajiem uz zemes, kā, parādot šo nabadzības apņemto piedzimšanu, par kuru priecājas visi eņģeļi; un tie šo notikumu pasludina un dara zināmu nabaga ganiem – un nevienam citam.

Nu aplūkosim, kādus noslēpumus, mysteria, mums sniedz šis notikums. Visos šajos noslēpumos, mysteriis, tiek īpaši parādītas divas lietas – Evaņģēlijs un ticība, tas ir, kas mums jāsludina un kam jātic. Šeit aplūkosim arī to, kam jābūt sludinātājiem un kam – klausītājiem.

II

Pirmā lieta, kam visos Dieva vārdos jātiek iepazītai, ir ticība. Šī ticība nav tikai tas, ka tici šī stāsta patiesīgumam – tam, ko saka evaņģēlija vārdi; tāda ticība mums neko nespētu palīdzēt, tā ir arī visiem grēciniekiem, pat nolādētajiem. Bet īsta, žēlastības pilna ticība ir tā, kuru prasa Dieva vārds un Viņa darbi: tev nešaubīgi jātic, ka Kristus ir dzimis tieši tev un Viņa dzimšana ir notikusi tavā labā. Jo Evaņģēlijs māca, ka Kristus ir dzimis mūsu dēļ, tāpat itin visu darījis un cietis mūsu dēļ. Tā arī šeit eņģelis saka: “.. es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs.” Šajos vārdos skaidri redzi, ka Kristus ir dzimis mums.

Eņģelis saka nevis vienkārši: Kristus ir dzimis, bet: jums, jums Viņš ir dzimis! Tāpat arī nevis: es sludinu prieku, bet: es jums, jums pasludinu lielu prieku. Un šis prieks nepaliks tikai pie Kristus, bet notiks visiem ļaudīm. Nevienam nolādētam, ļaunam cilvēkam šādas ticības nav un nevar būt. Jo tieši šī ticība ir visas pestīšanas pamats – tā vieno ticīgā cilvēka sirdi ar Kristu, tā ka tiem viss kļūst kopīgs. Bet kas tad katrai no abām šīm pusēm pieder?

Kristum ir šķīsta, nevainīga, svēta piedzimšana; turpretī cilvēka dzimšana ir nešķīsta, grēcīga un nolādēta, kā Dāvids saka Ps. 51:7: “Redzi, vainas apziņā es esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ir ieņēmusi.” Tādēļ cilvēkam nav iespējams palīdzēt citādi kā vien – ar Kristus šķīsto piedzimšanu. Bet Kristus piedzimšana nav saņemama miesīgā veidā, un tādā veidā tā mums arī nevarētu palīdzēt. Tā tiek garīgi, caur Dieva vārdu sniegta ikvienam, kā eņģeļi šeit saka, tā ka visiem tiem, kuri droši tic Kristus šķīstajai piedzimšanai, viņu pašu nešķīstā dzimšana vairs nevar kaitēt. Tas ir veids, kādā varam kļūt šķīsti no mūsu nožēlojamās Ādama dzimšanas. Tādēļ jau Kristus ir gribējis piedzimt, lai mēs caur Viņu varētu piedzimt no augšienes, kā Viņš pats saka Jņ. 3:3. Un tas notiek caur šādu ticību, kā Jēkabs (Jēk. 1:18) saka: “No brīvas gribas Viņš mūs ir dzemdinājis ar patiesības vārdu, lai mēs būtu Viņa radījumu pirmaji.”

Redzi, tā Kristus ņem sev mūsu dzimšanu un nogremdē to savā dzimšanā, uzņemdams mūs tajā, – lai topam šķīsti un jauni, itin kā Viņa šķīstā dzimšana būtu mūsu. Tādēļ katrs kristietis var priecāties par šo Kristus dzimšanu un lepoties ar to, itin kā pats būtu dzimis no Marijas – tieši tāpat kā Kristus. Kas tam netic vai šaubās, tas nav kristietis.

Ak, tas tiešām ir liels prieks, kuru sludina eņģelis. Tas ir mierinājums un Dieva pāriplūstošā laipnība, ka cilvēks, ja vien viņš tic, var lepoties ar tādu dārgumu – ka Marija ir viņa īstā māte, Kristus – viņa Brālis, Dievs – viņa Tēvs. Visas šīs lietas ir patiesas un jau notikušas, ja vien mēs tām ticam. Tā ir visu evaņģēliju galvenā mācība un lielākais dārgums, kas ir nozīmīgāks nekā labo darbu mācība, ko arī šeit varam atrast. Vispirms Kristum ir jāpieder mums un mums – Viņam; tikai tad varam ķerties pie darbiem. Bet tas nenotiek citādi kā vien caur šādu ticību, kas māca pareizi saprast Evaņģēliju. Tā iespējams pareizi atzīt un iepazīt Kristu; kad tas notiek, sirdsapziņa kļūst priecīga, brīva un mierīga; no šīs atziņas izaug mīlestība pret Dievu un Dieva slavēšana, – tādēļ ka Viņš ir tas, kurš mums Kristū ir dāvājis šādas nenovērtējamas bagātības. Te rodas arī īsta labprātība darīt un panest visu, ko Dievs grib – kamēr vien dzīvojam un arī tad, kad mirstam; to es jau daudzkārt esmu sacījis. Un tieši par to sacīti Jesajas 9:5 vārdi: “Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls..” Mums, mums Viņš ir dzimis, mums Viņš ir dots!

Tādēļ pielūko, lai būtu guvis no evaņģēlija ne tikai prieku par pašu notikumu, jo tas nespēj ilgi pastāvēt; tāpat arī – ne tikai piemēru, jo bez ticības tas neko nepalīdz. Raugies, lai tu darītu Kristus dzimšanu par savu un mainītos ar Viņu, kļūdams brīvs no savas dzimšanas un saņemdams Kristus dzimšanu. Tas notiek, ja tici; tad tu sēdi Jaunavas Marijas klēpī un esi viņas mīļais bērns. Šāda ticība tev ir jāmācās un jālūdz, jo tu pats saviem spēkiem nekad nespēsi pietiekami stiprināties šādā ticībā. Ticība ir mūsu pamats un mantojums, kurā jābalstās visiem labajiem darbiem.

Kad nu Kristus šādā veidā ir kļuvis tavs un tu caur Viņu šādā ticībā esi šķīstīts, tad esi iemantojis savu lielāko dārgumu un saņēmis mantojumu – bez taviem paša nopelniem, kā pats redzi, no tīras Dieva mīlestības, kas sniedz tev un dara par tavu īpašumu Viņa Dēla dārgumus un darbu. Tālāk seko labo darbu piemēri – tev jādara savam tuvākajam tā, kā redzi, ka Kristus ir darījis tev. Tā nu labie darbi tev māca paši sevi. Saki, kādus labos darbus ir darījis Kristus? Vai nav tiesa, ka visi šie darbi ir labi tādēļ, ka tikuši darīti tavā labā, Dieva dēļ, kas Kristum pavēlējis darīt šos darbus, kuri nāk par labu tev? Un, šādus darbus darīdams, Kristus ir paklausījis Tēvam, mīlēdams mūs un kalpodams mums.

Nu tu esi bagāts un pārticis; tev, kalpojot un paklausot Kristum, nav jādara nekas vairāk kā vien jādara visi savi darbi tā, lai tie būtu noderīgi un nāktu par labu tavam tuvākajam, – gluži kā Kristus darbi ir nākuši par labu tev. Tādēļ Viņš Vakarēdiena laikā saka: “Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis..”, Jņ. 13:34. Vai redzi, ka Viņš mūs ir mīlējis un visus savus darbus darījis mūsu labā, lai mēs savukārt darītu to pašu – nevis Viņam (jo Kristum mūsu darbi nav vajadzīgi), bet savam tuvākajam? Tāda ir Kristus pavēle, un tāda ir mūsu paklausība. Ticība panāk to, ka Kristus ir mūsu, un Viņa mīlestība panāk to, ka mēs piederam Viņam. Viņš mīl, mēs ticam – un kļūstam vienoti ar Viņu. Savukārt mūsu tuvākais tic un gaida mūsu mīlestību; tādēļ mums viņš jāmīl, nevis jāļauj veltīgi cerēt un gaidīt. Ir vajadzīga tiklab viena, kā otra no šīm lietām: Kristus palīdz mums, savukārt mēs palīdzam savam tuvākajam; tad mums visiem visa ir diezgan.

Te nu tu pats vari noprast, cik tālu no īstā ceļa ir aizmaldījušies tie, kuri saistījuši labos darbus ar akmeni, koku, apģērbu, ēšanu un dzeršanu. Vai gan tavam tuvākajam var palīdzēt tas, ka tu uzcel baznīcu no tīra zelta? Vai viņam palīdz daudzo un lielo zvanu skaņas? Ko gan viņam var palīdzēt krāšņās, ārišķīgās ceremonijas, kas notiek baznīcā, īpaši mises apģērbi, sudraba attēli un trauki? Ko viņam palīdz daudzo sveču dedzināšana un kvēpināšana? Vai tavam tuvākajam palīdz skandināšana, murmināšana, dziedāšana, kas notiek vigilijās un misēs? Vai tu domā, ka Dievs ļaus, lai tu Viņam maksātu ar zvanu skaņām, sveču dūmiem, zelta liešanu un citām līdzīgām izdarībām? Neko no tā visa Viņš nav tev pavēlējis, bet sacījis, ka tad, kad redzi savu tuvāko maldāmies, grēkojam, ciešam trūkumu lietās, kas saistītas ar viņa miesu, mantu vai dvēseli, – tieši tad tev jāsteidzas viņam palīgā, noliekot malā visas pārējās lietas. Tev jāpalīdz tuvākajam ar visu, kas tu esi un kas tev pieder. Ja arī nespēj neko vairāk, palīdzi viņam vismaz ar vārdiem un izturēšanos! Jo Kristus ir palīdzējis tev, rādīdams piemēru, kuram tev jāseko.

Redzi, tās ir divas lietas, kuras kristietim ir jāmācās: pirmkārt, tev cieši jāsatver Kristus, ticībā darot Viņu par savu īpašumu, tērpjoties Kristus dāvātajos dārgumos un droši paļaujoties uz Viņu; otrkārt, viņam jānoliecas pie sava tuvākā, nododot viņa varā visu savu īpašumu, tāpat kā Kristus viņam ir nodevis savējo. Kas nedara šīs divas lietas, tam neko nelīdzēs arī tas, ka viņš gavēs līdz nāvei, mocīs sevi un ļaus, lai viņu sadedzina vai arī darīs visādus brīnumus, – kā Sv. Pāvils māca 1. Kor. 13:1 un turpm.

III

Otra mistērija jeb apslēptā mācība ir tā, ka baznīcai ir jāsludina tikai Evaņģēlijs – un nekas vairāk. Bet Evaņģēlijs māca tikai divas iepriekš norādītās lietas, Kristu un Viņa piemēru; un divējādus labos darbus: paša Kristus darbus, ar kuriem ticībā topam pestīti, un mūsu darbus, ar kuriem palīdzam savam tuvākajam. Kurš māca ko citu, nevis Evaņģēliju, tas ved maldos; kas nemāca Evaņģēliju tā, lai atklātos šīs divas lietas, tas maldina klausītājus vēl vairāk un ir sliktāks par tiem, kuri nemaz nemāca Evaņģēliju, tādēļ ka viņš apkauno un sagroza Dieva vārdu, kā Sv. Pāvils sūdzas par šādiem sludinātājiem, 2. Kor. 2:17.

Šādu mācību cilvēka daba nebūtu varējusi atklāt; visu cilvēku atjautība, prāts un gudrība neko tādu nespētu izdomāt. Jo kurš gan pats varētu izdibināt to, ka ticība Kristum mūs vieno ar Viņu un dara par mūsu īpašumu visus Kristus dārgumus? Kurš būtu varējis izdomāt to, ka labi darbi ir tikai tie, kas darīti mūsu tuvākā labā? Mūsu daba nemāca neko vairāk kā vien darīt darbus atbilstoši baušļu vārdiem. Tādēļ cilvēki pievēršas mūsu pašu darbiem – cits ziedojumiem, cits apģērbiem, vēl citi svētceļojumiem; viens grib pildīt baušļus tā, otrs citādi, un tomēr visi šie darbi ir pašizraudzīti un nevajadzīgi – ar tiem nevienam netiek palīdzēts. Tagad diemžēl cilvēku mācības apstulbo un aizved maldu ceļos visu pasauli, tā ka ticība un mīlestība līdz ar Evaņģēliju pavisam iznīkst.

Tādēļ Evaņģēlijs un pareiza Evaņģēlija izpratne ir pārdabisks pasludinājums un gaisma, kas rāda mums tikai Kristu. Uz to norāda vairākas lietas. Pirmkārt, vēsti par Kristus dzimšanu ganiem pasludināja eņģelis no debesīm, nevis kāds cilvēks, kas gribētu to pastāstīt otram; par šo notikumu neviens cilvēks neko vēl nezināja.

Otrkārt, uz to norāda arī Kristus piedzimšana pusnaktī – Viņam atnākot, visa pasaule vēl bija tumša; neviena cilvēka prāts nespēja atzīt Kristu. Šādai atklāsmei bija jānāk no debesīm.

Treškārt, to parāda arī gaisma, kas apspīd ganus; tas ir pavisam kas cits nekā cilvēka prāta gaisma, un Sv. Lūka šeit lieto vārdus: Gloria Dei – Tā Kunga spožums jeb Dieva gods tos apspīdēja. Kādēļ tā? Lai norādītu uz noslēpumu un atklātu Evaņģēlija dabu. Jo, tā kā Evaņģēlijs ir debesu gaisma, kas māca vienīgi Kristu, kurā mums dota Dieva žēlastība un visas cilvēku lietas tiek noraidītas, – tas dod godu vienīgi Dievam, lai neviens turpmāk vairs nevarētu lepoties ar saviem paša spēkiem, bet godātu Dievu un slavētu vienīgi Viņu, atzīstot, ka vienīgi Viņa mīlestības un laipnības dēļ mēs caur Kristu topam pestīti. Redzi, gaisma evaņģēlijā ir Dieva gods, Dieva slava, kas mūs no debesīm apspīd caur apustuļu un viņu sekotāju sniegto Evaņģēlija pasludinājumu. Jo eņģelis ir bijis visu Evaņģēlija sludinātāju, savukārt gani – visu klausītāju vietā, – kā tālāk redzēsim. Tādēļ Evaņģēlijs nevar paciest sev līdzās nevienu citu mācību. Cilvēku mācības ir pasaulīga gaisma, cilvēku gloria, kas slavē un godina cilvēku, rada dvēselēs pārdrošu paļāvību uz saviem darbiem; turpretī Evaņģēlijs māca paļauties uz Kristu, uz Dieva laipnību un žēlastību.

Un, ceturtkārt, to parāda arī jūdu zemes un Bētlemes vārds – tās vietas nosaukums, kur Kristum bija jāpiedzimst. Judaea – tas vācu valodā nozīmētu “apliecība” jeb “pateicība”; tas ir, ka mēs apliecinām un slavējam Dievu, pateikdamies Viņam par visām Viņa dāvanām un dārgumiem, ko saņemam. Šāds apliecinātājs un slavētājs tiek saukts vārdā judaeus. Kristus ir šāds jūdu Ķēniņš – Jesus Nazarenus, Rex Judaeorum. Tā arī mēs par pateicīgiem un nepateicīgiem cilvēkiem mēdzam sacīt: viņš parāda atzinību, vai – viņš neatzīst. Tādējādi tiek parādīts, ka šādu atziņu un apliecību nerada neviena cita mācība, bet vienīgi Evaņģēlijs, kas māca Kristu.

Vārds “Beth” nozīmē “nams”, “Lehem” – ēdiens jeb maize; tātad “Bētleme” ir “maizes nams”. Šāds vārds pilsētai dots tādēļ, ka tā atradusies uz labas, auglīgas zemes, kas devusi bagātu graudu ražu, tā ka šī pilsēta bija kļuvusi par savas apkārtnes “maizes namu” un tika uzskatīta par bagātu vietu. Senlaikos tās vārds bija bijis Efrata, auglīgā. Abi nosaukumi radušies tādēļ, ka šajā apvidū bijusi auglīga augsne. Tas norāda, ka bez Evaņģēlija zeme ir tikai tuksnesis, kur nav ne Dieva atziņas, ne pateicības.

Bet tur, kur ir Evaņģēlijs un Kristus, tur ir bagātā, auglīgā Bētleme un pateicīgā Jūdeja. Tur Kristū ikviens saņem visu, kas viņam vajadzīgs, un pateicas par Dieva žēlastību. Turpretī cilvēku mācības pateicas pašas sev, atstādamas zemi sausu un tukšu, nāvējoša bada pārņemtu. Neviena sirds nav atveldzēta, kamēr nav dzirdējusi, kā Kristus tiek pareizi sludināts Evaņģēlijā. To dzirdēdams, cilvēks nāk uz Bētlemi un atrod Kristu; viņš nāk un paliek Jūdejā, viņš pateicas Dievam mūžīgi. Nu viņš ir atveldzēts; un arī Dievs no viņa saņem slavu un atzinību. Bet ārpus Evaņģēlija nav nekā cita kā vien nepateicība; te cilvēkam neatliek nekas cits kā mirt badā.

Bet visskaidrāk Evaņģēliju atklāj eņģeļa vārdi; tie liecina, ka kristiešu vidū nekas cits nav jāsludina. Eņģelis uzņemas tādu amatu un lieto tādus vārdus, kas atbilst Evaņģēlijam; viņš saka: euangelizo – nevis vienkārši: es jums sludinu, bet: es jums atklāju Evaņģēliju, es esmu evaņģēlists, mans vārds ir Evaņģēlijs. Bet Evaņģēlijs – kā iepriekš, Adventa laikā, sacīts – ir labā, priecīgā vēsts. Tādam ir jābūt Jaunās Derības pasludinājumam. Par ko runā Evaņģēlijs? Dzirdi, eņģelis saka: “.. es jums pasludinu lielu prieku,” – mans Evaņģēlijs vēstī par lielu prieku. Kur meklējams šis prieks? Klausies tālāk: “.. jo jums šodien Pestītājs dzimis Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs.”

Redzi, tas ir Evaņģēlijs – prieka pilns pasludinājums par Kristu, mūsu Pestītāju. Kas to pareizi sludina, tas sludina Evaņģēliju un vienu vienīgu prieku. Vai gan sirds varētu kur citur dzirdēt lielāku prieku nekā to, ka Kristus nodod pats sevi mums par īpašumu? Eņģelis saka ne vien to, ka Kristus ir dzimis, bet sniedz mums Viņa piedzimšanu un saka: “Jūsu Pestītājs.”

Tātad Evaņģēlijs ne vien māca par Kristus dzimšanas notikumu, bet sniedz un dara Kristus dzimšanu par īpašumu visiem, kuri tai tic; un, kā iepriekš sacīts, tāda ir Evaņģēlija īstā daba. Ko gan man palīdzētu Kristus dzimšana, ja tā būtu notikusi kaut tūkstoš reižu, turklāt ik dienas tiktu visbrīnišķīgākajā veidā apdziedāta, taču es nedzirdētu, ka tā notikusi manā labā un ir dāvāta tieši man? Lai cik neskanīga balss man šo vēsti sludinātu, tomēr mana sirds to uzklausa ar prieku, manai sirdij Evaņģēlijs skan jauki un tīkami. Ja vajadzētu sludināt vēl ko citu, tad jau evaņģēliskais eņģelis jeb eņģeliskais evaņģēlists to būtu pieminējis.

Tālāk viņš saka: “Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.” Autiņi nav nekas cits kā Svētie Raksti, kuros ietīta kristīgā patiesība; te ir aprakstīta ticība. Jo arī visā Vecajā Derībā nav nekā cita kā vien Kristus, kuru sludina Evaņģēlijs. Tādēļ arī mēs redzam, ka apustuļi citē Rakstu liecības, pierādīdami ar tām visu, kas jāsludina par Kristu un kā Viņam jātic. Tā Sv. Pāvils Rom. 3:21 saka, ka Kristus ticību, caur kuru tiekam taisnoti, apliecina bauslība un pravieši. Un pats Kristus pēc savas augšāmcelšanās “atdara” mācekļiem Rakstus un parāda, ka tie runā par Viņu, Lk. 24:27. Tāpat arī – kā sacīts Mt. 17:3 – Tabora kalnā, kad Kristus tika apskaidrots, Viņam līdzās stāvēja Mozus un Ēlija, tas ir, Bauslība un pravieši – divi Viņa liecinieki; tās visas ir zīmes, kas norāda uz Kristu. Tādēļ arī eņģelis saka, ka zīme, pēc kuras Kristu var pazīt, ir Viņa autiņi. Jo uz zemes nav citas kristīgās patiesības liecības kā vien Svētie Raksti.

Tāpat arī Kristus viengabalainie svārki apzīmē Jaunās Derības Rakstus; Kristus ciešanu laikā Viņa drēbes tika sadalītas un par Viņa svārkiem mesti kauliņi, Jņ. 19:23-24. Tas rāda, kā pāvests, antikrists, gan nenoliegs Evaņģēliju, bet saplosīs to un ākstīsies ar dažādiem melīgiem skaidrojumiem, tā ka Kristus tajā visā vairs nebūs atrodams. Jo karakalpi, kas sita krustā mūsu Kungu, simbolizē visus bīskapus un mācītājus visās pasaules malās. Tie ar savām cilvēku mācībām saplosa Evaņģēliju, nonāvē Kristu un Viņa ticību. To pāvests ar saviem sekotājiem jau sen ir paveicis.

Tāpat redzam, ka arī Bauslība un pravieši netiek pareizi sludināti un atzīti, ja tajos neredzam Kristu kā autiņos ietītu. Patiesi, šķiet, ka Kristus tur nav; arī jūdi Viņu tur neredz. Tie ir necili, neizskatīgi autiņi, pavisam vienkārši vārdi, kas šķiet stāstām par nenozīmīgām, ārējām lietām, tā ka paši par sevi tie nav izprotami. Bet Jaunā Derība, Evaņģēlijs tos atvērs, apgaismos un parādīs, – kā jau iepriekš sacīts.

Vispirms ir jādzird Evaņģēlijs un jātic eņģeļa balsij. Ja gani nebūtu no eņģeļiem dzirdējuši, ka Kristus guļ kūtī, autiņos tīts, tad viņi, pat tūkstošiem reižu redzējuši šo bērnu, nezinātu, ka tas ir Kristus. Sv. Pāvils 2. Kor. 3:15-16 saka: “.. kad lasa Mozu, apsegs paliek izklāts pār viņu sirdīm. Bet, līdzko atgriežas pie Tā Kunga, tur sega tiek noņemta.” Vispirms mums Evaņģēlijā jādzird Kristus, tad arī redzam, cik lieliski visa Vecā Derība norāda tieši un tikai uz Viņu; un šī saskaņa ir tik jauka, ka cilvēkam noteikti jātic un jākļūst pārliecinātam par Jņ. 5:46 sacīto Kristus vārdu patiesīgumu: “Jo, ja jūs ticētu Mozum, jūs ticētu arī man, jo par mani viņš ir rakstījis.”

Tādēļ sargāsimies no visām mācībām, kuras nemāca Kristu. Ko gan vēl tu gribi zināt? Kas vēl tev būtu vajadzīgs, ja – kā iepriekš sacīts – jau pazīsti Kristu tik labi, ka caur Viņu vari dzīvot ticībā Dievam un mīlestībā pret savu tuvāko, darīdams tuvākajam to, ko Kristus ir darījis tev? Tas ir visu Rakstu īss kopsavilkums – vairāk vārdu un grāmatu nav vajadzīgs; ir nepieciešams tikai tā dzīvot un rīkoties.

Kristus guļ silē. Redzi, tev skaidri jāzina, ka vienīgi Kristum ir jātiek sludinātam visā pasaulē. Vai gan nākšana pie šīs siles ir kas cits kā visu kristīgo cilvēku sapulcēšanās baznīcā, kur atskan pasludinājums? Mēs esam lopi, kas nāk pie šīs siles, kurā mums tiek sniegts Kristus; te gūstam barību savām dvēselēm, tas ir, Kristus pasludinājumu. Kas nāk klausīties pasludinājumu, tas nāk pie šīs siles; taču šeit ir jāatskan tieši Kristus pasludinājumam. Jo ne visās silēs atrodams Kristus, tāpat arī – ne visi pasludinājumi māca ticību. Bētlemē bija tikai viena sile, kurā gulēja šis dārgums; turklāt tā bija pavisam necila sile, kurā citkārt nekāda barība neatradās. Tātad Evaņģēlija pasludinājums ir brīvs no visām citām lietām – tajā nav nekā cita un tas nemāca neko vairāk kā vienīgi Kristu. Bet, ja atskan kāds pasludinājums, kas māca ko citu, tā vairs nav Kristus sile, bet ērzeļu sile, kas pilna ar laicīgām mācībām par miesīgu barību.

Bet lai redzētu, ka autiņos tītais Kristus apzīmē ticību Vecajā Derībā, parādīsim dažus piemērus. Mt. 8:4 lasām, ka Kristus šķīstī spitālīgo un saka: “.. noej un rādies priesterim un upurē to dāvanu, ko Mozus pavēlējis, tiem par liecību.” Te dzirdi, ka Mozus Bauslība jūdiem tikusi dota kā liecība jeb zīme. To pašu šeit saka eņģelis – proti, ka Bauslība norāda uz ko citu, nevis tikai atklāj pati sevi. Ko tas viss nozīmē? Kristus ir Priesteris; visi cilvēki ir garīgi nešķīsti, spitālīgi savas neticības dēļ. Bet, ja ticam Kristum, Viņš aizskar mūs ar savu roku, dod mums savus darbus, ka kļūstam šķīsti un veseli – bez kādiem mūsu pašu nopelniem. Nu mums arī jāparādās Viņam, tas ir, jābūt pateicīgiem un jāapliecina, ka esam kļuvuši dievbijīgi ne savu darbu, bet Viņa žēlastības dēļ; tad mūsu attieksme pret Dievu būs pareiza. Turklāt mums ir jāupurē sava dāvana, tas ir, jāsniedz tuvākajam viss, kas mums pieder, lai darītu viņam labu, tāpat kā Kristus ir darījis mums. Tāda ir kalpošana un upurēšana Kristum, īstajam Priesterim; jo tā notiek Viņa dēļ, mīlot un slavējot Viņu. Vai redzi, cik skaisti šeit vienkāršos vārdos un tēlos parādīts Kristus un ticība? Te vari noprast, ka Mozus ar savu Bauslību ir devis tikai liecību par Kristu un norādījis uz Viņu. Šādā veidā ir jāsaprot visa Vecā Derība – lai tā ir autiņi, kas apliecina un māca mums pazīt Kristu.

Tāpat arī stingrie sabata noteikumi un tas, ka sabatā nedrīkstēja darīt nekādu darbu, norāda, ka mūsos ir jābūt atrodamiem ne mūsu pašu, bet tikai Kristus darbiem, – jo, kā jau sacīts, mūs atpestī nevis mūsu, bet Kristus darbi. Un tie ir divējādi, kā iepriekš parādīts. Pirmie ir darbi, kurus Kristus bez mūsu līdzdalības pats ir darījis mūsu labā – tie ir galvenie un svarīgākie darbi, tiem mēs ticam; otrie ir darbi, kurus Kristus paveic mūsos – mīlestībā pret mūsu tuvāko. Pirmos varētu saukt par vakara darbiem, otros – par rīta darbiem; un vakars un rīts top viena diena, – kā rakstīts 1. Moz. 1:5. Jo Raksti sauc vakaru par dienas sākumu, bet rītu – par dienas beigām, tas ir, vakars un tam sekojošā nakts ir dienas pirmā puse, bet rīts un diena – veselas diennakts otrā puse. Tā nu dienas pirmā puse ir tumša, otrā – gaiša; pirmie Kristus darbi ir sniegti mums, bet apslēpti ticībā, savukārt otrie, mīlestības darbi ir tie, kam jānāk dienasgaismā, – šie darbi mums atklāti jāparāda savam tuvākajam. Redzi, tā tiek svinēts un svētīts sabats.

Vai redzi, cik jauki Kristus izskatās šajos autiņos? Cik jauki Vecā Derība parāda ticību un mīlestību Kristū un Viņa kristiešos! Bērnu autiņiem parasti ir divas kārtas: ārpusē raupjāka vilnas drāna, iekšpusē smalkāks linu audums. Raupjā, ārējā vilnas drāna ir Bauslībā redzamie tēli un līdzības, par ko iepriekš runājām; linu drānas ir praviešu vārdi, kas runā tieši, nevis līdzībās. Tā, piemēram, kad Jesaja (Jes. 7:14) saka: “Redzi, jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa tam dos vārdu Imanuēls”, tāpat arī citi līdzīgi pravietojumi, netiktu saprasti kā pravietojumi par Kristu, ja Evaņģēlijs to neatklātu un nerādītu mums Kristu visos šajos vārdos.

Tā nu mums ir norādītas divas lietas – ticība un Evaņģēlijs; vienīgi tām – un nekam citam – ir jātiek sludinātām kristiešu vidū. Tagad aplūkosim to, kam ir jābūt sludinātājiem un mācekļiem. Sludinātājiem jābūt eņģeļiem, tas ir, Dieva vēstnešiem; viņiem jādzīvo debesu dzīve, arvien jāmācās Dieva vārds, – lai tie nesludinātu nekādas cilvēku mācības. Tas gan būtu nelāgi – būt Dieva vēstnesim, bet nesludināt Viņa vēsti. Angelus nozīmē – vēstnesis; turklāt Lūka viņu šeit sauc vārdā angelus Domini – Dieva vēstnesis. Viņa nestā vēsts ir nozīmīgāka nekā viņa dzīve. Ja vēstnesis dzīvo nekrietnu dzīvi, viņš kaitē pats sev; bet, ja viņš sludina viltus vēsti kā paša Dieva vēsti, – viņš maldina ikvienu un kaitē katram, kas klausās viņa sludināšanu; tāds vēstnesis rada elku kalpību tautas vidū, tā ka ļaudis sāk uzskatīt melus par patiesību, godāt cilvēkus Dieva vietā un pielūgt velnu, nevis Dievu.

Tādēļ uz zemes nav neviena briesmīgāka posta un nelaimes kā sludinātājs, kurš nesludina Dieva vārdu. Diemžēl tagad tādu ir pilna pasaule, tomēr tie domā, ka dara labu un ir dievbijīgi cilvēki. Visa viņu dzīve nav nekas cits kā dvēseļu slepkavošana, Dieva zaimošana un elku kalpošana. Viņiem būtu labāk un svētīgāk, ja tie būtu kļuvuši par laupītājiem, slepkavām un visbriesmīgākajiem neliešiem, – tad viņi paši zinātu, ka dara ļaunu. Bet nu tie rotājas ar priesteru, bīskapu, pāvestu, garīdznieku vārdiem un izskatu, būdami plēsīgi vilki avju drēbēs, tā ka būtu labāk, ja viņu sludināšanu neviens nedzirdētu.

Mācekļi ir gani, nabadzīgi ļaudis laukā. Te Kristus piepilda Mt. 11:5 sacītos vārdus: “.. nabagiem tiek sludināta prieka vēsts”, un Mt. 5:3: “Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder debesu valstība.” Te nav ne izglītoto, ne bagāto, ne vareno, jo tādi ļaudis Evaņģēliju neuzņem. Evaņģēlijs ir debesu dārgums, kas necieš sev līdzās kādu citu dārgumu; tas nevar cilvēka sirdī nākt un palikt kopā ar kādu pasaulīgu viesi. Tādēļ, kas vienu mīl, tam no otra jāatsakās, – kā Kristus Mt. 6:24 saka: “Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” To mums parāda gani, kas atrodas laukā, zem debess juma, nevis savās mājās; tie nepieķeras savam laicīgajam īpašumam. Turklāt viņi ir laukā nakts laikā – pasaules nepazīti un nicināti; jo pasaule naktī guļ, bet dienā labprāt ļauj sevi aplūkot. Turpretī nabaga gani savu darbu dara nakts laikā; tie ir visi zemie, necilie ļaudis, kas uz šīs zemes dzīvo nabadzīgu, nicinātu, neievērojamu dzīvi; viņi dzīvo zem debess juma, būdami Dieva varā; viņi spēj satvert Evaņģēliju.

Bet tas, ka šie cilvēki ir tikai gani, norāda, ka nevienam neklājas tikai pašam uzklausīt Evaņģēliju, bet gan – ikvienam, kas Evaņģēliju dzirdējis, tas jāsludina citiem – tiem, kuriem tas nav zināms. Jo tam, kurš tic, pašam jau visa ir diezgan; turpmāk viņam jāraugās, kā varētu vest arī citus pie šādas ticības un atziņas. Tā kļūstam viens otram par ganiem, rūpējamies cits par citu šajā pasaulē, šīs dzīves naktī. Eņģelis ganus sākumā izbiedē. Jo cilvēka daba izbīstas, kad Evaņģēlijā izdzird, ka visas mūsu lietas Dieva priekšā ir nolādētas un nav nekā vērtas; mūsu daba negrib atteikties no saviem uzskatiem un pārgalvības.

Lai ikviens raugās uz sevi Evaņģēlija gaismā un ierauga, cik tuvu Kristum vai cik tālu no Kristus viņš ir un kā ir ar viņa ticību un mīlestību. Daudz ir to, kuri sapņainā dievbijībā jūt lielu aizkustinājumu un kļūst dedzīgi, dzirdēdami par šo Kristus nabadzību; tie dusmojas uz Bētlemes iedzīvotājiem, nosoda viņu aklumu un nepateicību, domādami, ka, ja viņi paši tur būtu bijuši, tad gan būtu pienācīgi kalpojuši Kungam un Viņa mātei, neļaudami Kristum piedzimt tik nožēlojamos apstākļos. Taču viņi neredz, cik daudz tiem apkārt ir tuvāko, kam vajadzīga viņu palīdzība; tos viņi atstāj nelaimē. Vai gan uz zemes ir kāds, kura tuvumā nebūtu atrodami nabadzīgi, nožēlojami, maldos vai grēkos grimuši cilvēki? Kādēļ tiem neviens negrib parādīt mīlestību? Kādēļ cilvēki nedara šiem saviem tuvākajiem to, ko Kristus ir darījis viņiem?

Ja tu domā, ka būtu varējis darīt Kristum daudz laba, lai gan nepalīdzi tuvākajam, – tie ir meli un aplamība. Ja tu būtu bijis Bētlemē, tu Kristu nemaz nebūtu ievērojis – gluži tāpat kā visi pārējie. Jā, tagad, kad kļuvis zināms, kas Viņš ir, tu gribi Viņam kalpot. Ja Kristus nāktu un gultos silē un kāds tev pateiktu, ka Viņš ir tas, par kuru tu tagad tik daudz zini, – tad tu Viņam kalpotu; bet agrāk tu to nebūtu darījis. Ja bagātajam vīram, par kuru stāstīts Evaņģēlijā, kāds būtu pateicis, cik liels kļūs nabaga Lācars, viņš nebūtu atstājis to guļam un neļautu tam iet bojā.

Tāpat arī – ja tavs tuvākais tagad būtu tas, kas viņš kļūs nākotnē, un tāds gulētu tavā priekšā, tad gan tu rūpētos par viņu. Bet nu viņš tāds nav, un tu neko neievēro; tu nepazīsti ne savu Kungu, ne savu tuvāko un nedari tuvākajam to, ko Kungs ir darījis tev. Tādēļ arī Dievs ļauj tev kļūt aklam, pāvesta un viltus sludinātāju piekrāptam, tā ka tu pievērsies kokam un akmeņiem, papīram un vaskam, pazaudēdams to, ar ko būtu varējis palīdzēt savam tuvākajam.

IV

Visbeidzot mums jāaplūko arī eņģeliskais dziedājums, ko ik dienas dziedam misē: Gloria in excelsis Deo (gods Dievam augstībā). Šajā dziedājumā minētas trīs lietas: gods, miers un laba griba jeb labs prāts. Gods tiek dots Dievam, miers – zemei un labs prāts – cilvēkiem. Jo laba griba jeb labs prāts jāsaprot kā Dieva labais prāts, Viņa labā griba, kas nāk pār cilvēkiem caur Kristu. Tieši to izsaka vārdi, kas skan tā: Anthropis eudokia: hominibus beneplacitum: cilvēkiem labs prāts.

Pirmais ir Dieva gods. Ar to ir jāsāk – lai visās lietās Dievs tiktu godāts un slavēts – kā Tas, kas dara un dod visas lietas, un Viņam vien viss arī pieder -, lai neviens neko nepiedēvētu pats sev. Jo gods pienākas tikai Dievam un nevienam citam; Viņš savu godu ne ar vienu nevar dalīt, nedz saņemt to kopā ar kādu citu.

Ādams ar ļaunā gara palīdzību ir nozadzis un piesavinājies godu, tā ka šī nodarījuma dēļ visi cilvēki krituši nežēlastībā – līdz ar pašu Ādamu; neviens cits netikums cilvēkos nav iesakņojies tik dziļi kā godkārība. Neviens negrib būt neievērojams vai nespēcīgs, katrs patīk pats sev – tas ir cēlonis, no kura rodas viss posts, nemieri un kari, kas plosās uz zemes.

Kristus ir atdevis Dievam Viņa godu, mācīdams mums, ka visas mūsu lietas nav nekā vērtas, jo Dieva priekšā tās pelna tikai dusmas un nežēlastību, tā ka mēs nekādā ziņā nedrīkstam lepoties, nedz patikt paši sev; mums jābīstas un jākaunas kā cilvēkiem, kas nonākuši lielās briesmās un kaunā. Tā mūsu godam un pašapmierinātībai ir jāsabrūk un pilnīgi jāiznīkst; mums jāpriecājas, ka varam atbrīvoties no šīm lietām un varam būt un tikt uzturēti Kristū, – kā jau iepriekš sacīts.

Otrais ir miers virs zemes. Jo tur, kur nav Dieva goda, neizbēgami būs nemiers, kā Salamana Pamācībās 13:10 sacīts: Inter superbos: “Lepno starpā arvien ir nesaskaņas”; un otrādi: kur ir Dieva gods, tur būs arī miers. Kādēļ gan būtu jāstrīdas tiem, kuri zina, ka viņiem pašiem nekas nepieder, bet viss, kas viņi ir, kas viņiem dots un ko tie spēj, pieder Dievam? Viņi ļauj Dievam valdīt; tiem pietiek ar Viņa žēlastību. Kurš zina, ka visas viņa lietas Dieva priekšā nav gluži nekas, tas arī sevi pārāk augstu nevērtē; viņš domā par ko citu, par to, kam Dieva priekšā ir Vērtība; un tas ir Kristus.

Tātad tur, kur ir patiesi kristieši, nevar būt cīņu, ķildu un nemiera, – kā Jesaja (Jes. 11:9) pasludina un saka: “Ļauna neviens vairs nedarīs un negrēkos visā manā svētajā kalnā,” tas ir, kristietībā. Un tālāk seko pamatojums: “.. jo zeme būs Tā Kunga atziņu pilna,” tas ir, cilvēki atzīs Dievu un to, ka viss pieder Viņam, savukārt mūsu lietas nav nekā vērtas; tādēļ viņi varēs uzturēt mieru savā starpā. Arī Jes. 2:4 pravietis saka to pašu: “Viņi tad pārkals savus zobenus par lemešiem un savus šķēpus par vīnadārza dārznieku nažiem. Tauta pret tautu nepacels vairs zobena un nemācīsies vairs karot.”

Tādēļ mūsu Kungs Kristus tiek saukts par miera Ķēniņu; uz Viņu norāda ķēniņš Salamans, ko vāciski varētu saukt vārdā “Friedreich” – Viņš dod mūsu sirdsapziņām iekšēju mieru Dieva priekšā – caur ticību, kas paļaujas uz Viņu; un arī ārēji – mieru ar cilvēkiem laicīgajā dzīvē – caur mīlestību. Tā caur Kristu miers valda pār visu zemi.

Trešā ir cilvēku labā griba. Te netiek runāts par labo gribu, kas paveic labus darbus, bet par labprātību un miera pilnu sirdi, kas ir mierā ar visu notiekošo – vienalga, vai nāktos pieredzēt labu vai ļaunu. Jo eņģeļi labi zināja, ka miers, par ko tie dzied, valda tikai to cilvēku vidū, kuri patiesi tic Kristum. Viņu vidū noteikti būs miers. Bet pasaulei un velnam nekad nav miera; tie neliek mieru kristiešiem, bet vajā tos līdz pat nāves stundai, kā Kristus Jņ. 16:33 saka: “To visu Es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu manī. Pasaulē jums ir bēdas..”

Tādēļ eņģeļiem nepietika dziedāt tikai par mieru uz zemes, bet vajadzēja pieminēt arī cilvēku labo prātu, tas ir, to, ka viņi labprāt pieņem it visu, slavē Dievu un pateicas Viņam. Viss, ko Dievs viņiem sūta un ļauj pieredzēt, tiem šķiet labi un pareizi. Viņi nekurn, bet labprāt pakļaujas Dieva gribai. Jā, zinādami, ka to visu dara un rada Dievs, ko viņi caur Kristu ticībā saņēmuši kā žēlīgu Tēvu, tie lepojas un priecājas pat tad, kad tiek vajāti; kā Sv. Pāvils Rom. 5:3 saka: “.. mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās..” Viss, kas notiek, šiem cilvēkiem šķiet pats labākais – sirsnīga prieka un sirdsapziņas miera pārpilnībā, ko tie iemantojuši Kristū.

Redzi, eņģeļi savā dziesmā dzied par šādu labo gribu, labprātību visās lietās, vai tās būtu labas vai ļaunas. Jo tur, kur nav labās gribas, miers ilgi nevar tikt saglabāts; tur visas lietas tiek izskaidrotas vissliktākajā veidā, ļaunums arvien tiek pārspīlēts un nelaime divkāršota. Šādiem cilvēkiem nepatīk tas, ko Dievs ar viņiem dara; viņi gribētu saņemt ko citu. Un notiek tā, kā rakstīts Psalmos 18:26-27: “Svētajiem Tu rādies svēts un taisnajiem taisns. Šķīstajiem Tu rādies šķīsts savā sirdī,” tas ir, tie, kuriem ir labs prāts visās lietās, ir labprātīgi arī pret Tevi un visiem cilvēkiem; “.. bet no tiem, kas novērsušies, arī Tu novērsies”, – kā Tu līdz ar visiem saviem darbiem viņam nepatīc, tā arī viņš nepatīk Tev un visiem tavējiem.

Par labo gribu runā arī Sv. Pāvils 1. Kor. 10:32-33: “Esiet nevainojami kā jūdu, tā grieķu starpā un Dieva draudzē. Gluži kā arī [es] .. mēģinu tīkams būt visiem..” Šis likums ir izsakāms pavisam īsi: ja negribi nevienam patikt, tad lai tev arī nepatīk neviens; ja gribi kādam patikt – raugies, lai ikviens patiktu tev. Tomēr tas iespējams tikai tik tālu, kamēr tu neatkāpies no Dieva vārda; jo te visa patika un nepatika beidzas. Kas nevar tikt pieņemts, neatkāpjoties no Dieva vārda, tas jānoraida, – lai tu būtu patīkams ikvienam un arī labprātīgs pret Dievu. Tad tev būs labs prāts un labā griba, par ko eņģeļi dzied.

No šīs eņģeļu dziesmas varam mācīties, kādas būtnes ir eņģeļi. Neklausies, ko visādi meistari par viņiem izsapņojuši; te eņģeļi attēloti tā, ka vēl labāk tos attēlot nebūtu iespējams – šeit varam iepazīt viņu sirdis un domas. Pirmkārt, ar prieku dziedādami godu Dievam, eņģeļi parāda, ka viņi ir gaismas un uguns pārpilni. Viņi atzīst, ka visas lietas pieder vienīgi Dievam, un paši sev nepiedēvē itin neko; ar vislielāko dedzību viņi nes godu vienīgi Tam, kam tas patiesi pienākas. Tādēļ, ja gribi domāt par pazemīgu, šķīstu, paklausīgu sirdi, kas slavē Dievu un rod prieku Viņā, – domā par eņģeļiem. Šī ir pirmā lieta – tā eņģeļi attiecas pret Dievu.

Otrā lieta ir eņģeļu mīlestība pret mums: viņi dara tā, kā mēs iepriekš tikām mācīti darīt. Tu redzi, ar kādu labvēlību un draudzību tie izturas pret mums – eņģeļi novēl mums to pašu, ko sev – un ne mazāk; viņi arī priecājas par mūsu pestīšanu gluži kā par savējo. Tā nu eņģeļi savā dziesmā patiesi sniedz mums mierinošu pamudinājumu gaidīt no viņiem tikai to labāko – kā no labiem draugiem. Redzi, tā varam pareizi saprast, kas ir eņģeļi – nevis tā, kā par šīm būtnēm runā mākslinieki, kuri pret šādām lietām neizjūt ne mazāko bijību; bet mēs redzam eņģeļu iekšējo būtību, sirdi un prātu. Es zinu nevis to, kas eņģeļi ir, bet – kādas ir viņu kvēlākās ilgas un nerimstošais darbs. Mēs raugāmies eņģeļu sirdīs. Ar to pietiktu, runājot par šo evaņģēlija tekstu. Par to, kas ir Marija, Jāzeps un Nacarete, jārunā, lasot Lūkas evaņģēlija pirmo nodaļu.

Šī Evaņģēlija bruņas

Šajā evaņģēlija vietā pamatots mūsu ticības artikuls, kurā sakām: “Es ticu uz Jēzu Kristu, kas piedzimis no Jaunavas Marijas.” Jo, lai gan šis artikuls pamatots arī citās Rakstu vietās, tomēr nevienā no tām šis pamatojums nav tik skaidri saprotams un bagātīgs. Sv. Marks nesaka neko vairāk kā vien to, ka Kristum ir bijusi māte; tāpat arī Jānis neko nesaka par Kristus dzimšanu. Sv. Matejs saka, ka Viņš piedzimis Marijai Bētlemē. Taču pie tā viņš arī apstājas; Sv. Matejs gan brīnišķīgi sludina Marijas jaunavību – kā tālāk, atbilstošajā laikā dzirdēsim. Bet Lūka apraksta Kristus dzimšanu skaidri un rūpīgi.

Šo piedzimšanu jau senlaikos sludinājuši arī tēvi un pravieši; tā 1. Moz. 22:18 Dievs Ābrahāmam sacījis: “.. tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas..” Tāpat arī Dāvidam Dievs saka: “Es esmu slēdzis derību ar savu izraudzīto, esmu zvērējis savam kalpam Dāvidam, un no tā Es neatkāpšos: “No tavas miesas augļiem vienu Es celšu uz tava troņa.”" Taču šie vārdi ir neskaidri salīdzinājumā ar evaņģēliju. Kristus dzimšana ir parādīta arī daudzās līdzībās, piemēram, Ārona mandeļkoka zarā, kas pārdabiskā veidā uzziedēja, lai gan tas bija tikai sausa koka zizlis, 4. Moz. 17:23. Tāpat Marija, kam bija sveši miesas un asiņu dabīgie darbi un spēki, pārdabiskā veidā dzemdēja patiesu, īstu un dabīgu Dēlu, kļūdama dabīga māte; gluži kā zars nesa īstas mandeles – kā dabīgs mandeļkoka zars. Tādu pašu līdzību redzam Soģu 6:37: Gideona aitas vilnas cirpumu pārklāja rasa, lai gan apkārt visa zeme bija sausa. Šādu līdzību ir vēl daudz, un tās visas nav nepieciešams atstāstīt. Līdzības necīnās, bet rotā ticību; jo vispirms ir vajadzīga ticība un pamatojums un tikai tad varu noticēt, ka līdzība izsaka to pašu.

Šis ticības artikuls ir nozīmīgs, un ir ļoti svarīgi, lai kārdinājumos mēs nevienam neļautu mums to atņemt. Jo ļaunais ienaidnieks visniknāk cīnās tieši pret ticību. Tādēļ mums jābūt apbruņotiem un jāzina, kur Svētajos Rakstos atrodams šī ticības artikula pamatojums; tad ienaidnieka uzbrukums jau būs cietis neveiksmi, jo cīņā pret Dieva vārdu viņš nespēj uzvarēt.

Evaņģēlijā ir arī daudz mācību par tikumiem – par pazemību, pacietību, nabadzību un citiem; bet šie tikumi jau ir pietiekami plaši aplūkoti un nav saistīti ar mūsu cīņu. Jo tikumi ir ticības augļi un labie darbi.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

  * - ievadot atsauci ar linku, tā var parādīties ne uzreiz