321. Kuri ir neatgrieztie grēcinieki?


Ceturtā svētdienā pēc Zvaigznes dienas

Un Viņš iekāpa laivā, un Viņa mācekļi Tam sekoja. Un redzi, liela vētra sacēlās jūrā, tā ka viļņi laivai gāzās pāri, bet Viņš gulēja. Un tie piegāja pie Viņa un modināja Viņu, sacīdami: “Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam!” Un Viņš uz tiem saka: “Kam esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?” Un Viņš cēlās, apsauca vēju un jūru, un iestājās pilnīgs klusums. Bet cilvēki brīnīdamies sacīja: “Kas Tas tāds, ka vēji un jūra Tam paklausa?” [Mt.8:23-27]

Jēzus laivā vētrā jūrā

Mīļie draugi, pagājušajā svētdienā esam dzirdējuši, ka Kungs Jēzus, nokāpdams no kalna, darīja divus brīnums. Vienu, dziedinādams spitālīgu vīru, sacīdams šo vārdu: Es gribu to darīt (tev palīdzēt, un glābt no tavs niknās sērgas), topi šķīsts. Un tūdaļ viņš tapa šķīsts no savs spitālības.

Otro brīnunu Jēzus paveica neveselajam kalpam, kas cieta sāpēs visos kaulos un dzīslās. Kungs Jēzus viņu darīja veselu, nebūdams klāt, bet vienīgi sakot slimā kalpa kungam šo vārdu: “Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis. Un viņa kalps tapa vesels tajā pašā stundā.”

Šos un citus varenus brīnumu darbus Viņš paveica, būdams uz sauszemes. Bet šis svētais evaņģēlijs stāsta, kā Kungs Jēzus lika redzēt savu visspēcību arī jūrā. Kad sacēlās vētra, un jūra meta tādus viļņus, kas apklāja laivu, kurā gulēja Jēzus Kristus, mācekļi domāja, ka nu viņiem jānogrims un jānoslīkst. Savas izbailes viņi parādīja, kad pamodināja Kungu Jēzu, un sacīja: Kungs, palīdzi mums, mēs grimsatam. Tad Viņš tūdaļ apsauca vēju un jūru, un iestājas pilnīgs klusums. Jūra nedz kauca, nedz meta viļņus, bet vējs norima. Iestājās mierīgi laika apstākļi.

Ar šo brīnumu Kungs Jēzus parāda, ka Viņa rokā ir spēks pār ūdeni un jūru, pār vēju un laika apstākļiem. Visas lietas ir paklausīgas šim Kungam.

Apdomāsim šoreiz no svētā evaņģēlija: Kunga Jēzus brīnumu, ko Viņš paveica laivā virs jūras.

Nu tad, mans mīļais Jēzus, vadi,
Ak, vadi man no šejienes,
Laid beidzas mani bēdu gadi,
Izved man no šās pasaules:

Man pasaule vairs nelipīs,
Ak, kaut es būtu Debesīs! Āmen.

Mīļīe draugi, tā kā Kungs Jēzus cilvēku vidū darbojās ar mācību un brīnumu dariem, tad Viņš nevarēja rast brīdi atpūtai. Redzēdams un manīdams pie sevis ik dienas pieplūstam arvien vairāk un vairāk ļaužu, Viņš vēlējās pārcelties pāri ezeeram, kas bija kā jūra. Tādēļ [Taba dēļ] Viņš aizsūtīja kādus mācekļus, kas bija tuvāk pie ūdens, lai sagatavotu visu, kas nepieciešams, lai pārceltos uz otru krastu, kā to stāsta evaņģēlists Marks.

Kad Jēzus devās pie mācekļiem, Viņau pavadīja daudz ļaudis. [Mk.4:35] Kad Viņš bija nonācis kratā, mācekļi ņema Viņu laivā. Viņš atstāja ļaudis krastā un devās uz otru ezera malu. Kādi no tiem noraudzījās Viņam pakaļ, gribēdami dzirdēt Dieva vārdu, bet citi Viņam sekoja, kā stāsta evaņģēlists Marks: “Tur vēl bija citas laivas.”

Kad Kungs Jēzus iekāpā laivā, Viņš (iegāja pakaļ iekš laivas), apgūlās uz spilvena un aizmiga. Tikko Viņš aizmiga, tā sacēlās liela vētra.

Tā nebija maza vētra, bet liela vētra, kā kāda zemes trīce. Vējš tik ļoti pūta uz laivu, kurā bija Jēzus, tik ļoti grūda, ka gribēja (gribētu) tūdaļ apgāst no nogremdēt. Tādēļ evaņģēlists šeit saka, ka viļņi pārņēma laivu. Tādēļ arī mācekļi, redzot savu nāvi acu priekšā, pārbijušies un ar lielu brēkšanu brēca: “Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam.”

Kā nu tas Kungs Jēzus šeit ar saviem mācekļiem dzīvojis, tā Dievs dara vēl ar mums, un visiem ļaudīm, kurus Viņš mīl un ciena, gribēdams izzināt kāda tiem sirds. Viņš tiem uzpūš vienu vētru pēc otras, tas ir, Dievs dievbijīgajiem (Dieva bijātājiem) piesūta nelaimi pēc nelaimes, lai redzētu, vai viņi stipri un ar ticīgu sirdi pie Viņa paliek, vai no Viņa atkāpjas.

Mums visiem, diemžēl, ir tāds prāts, ka mēs labā laikā, saulītei spīdot, un labkājībā, liekamies ticīgi cilvēki esam, kurus nekāda nelaime, vai būtu tā tik liela cik būdama, nevarētu atšķirt no Dieva. Bet līdz ko sāk mākuļāt (apmākties), sacelties kāda vētra un gadās kāda nelaime, tad kļūst redzams, kāda ir mūsu ticība uz Dievu. Mācekļi zina, ka viņu laivā ir Kungs Jēzus, bet tomēr viņi bīstas, kliedz un brēc: Mēs grimstam, mēs grimstam.

Kad ķēniņam Dāvidam klājās labi un visas lietas izdevās pa prātam, viņš lielījās un sacīja: “Es gan sacīju, kad man labi klājās: “Es nešaubīšos nemūžam!” (Es nemūžam negrimšu) Ak, Kungs, Tu Savā labvēlībā man piešķīri godu un spēku, Tu spēcīgi nostiprināji manu kalna cietoksni, bet,”kad Dievs uz mazu brīdi aizdarīja acis, kā šeit Kungs Jēzus, un, “kad Tu apslēpi Savu vaigu, tad es iztrūkos.” [Ps.30:7-8]

Citam Dievs liek tapt neveselam, citu aplaupīt, citu apzagt, citam piesūta ugunsgrēku, cits redz citu nelaimi. Visu to Dievs ikkatram piesūta, gribot zināt, kāda kuram cilvēkam ir sirds.

Es zinu savu nelaimi, tu savu, un cits atkal savu, kur viņam spiež tā kurpe. Bet žēlīgais Dievs mums par labu liek pieredzēt šādu vētru. Žēlīgais Dievs grib izklausīt mūsu ticību un cerību. “Kā ūdenī zelts, tā cilvēki, kas patīk Dievam, tiek izraudzīti bēdu ceplī.” [Sīr.2:5] Tomēr tev būs sacīt līdz ar ķēniņu Dāvidu: “Tas man bija par labu, ka mani pārbaudīja un pazemoja, lai es mācos Tavus likumus.” [Ps.119:71]
Īsiem vārdiem sakot, ja tu, mans draugs, gribi ar to Kungu valdīt, tad tev visupirms būs ar Viņu kāp laivā, pārciest dažu nelaimju viļņus, redzēt un ciest dažu nelaimi, kā māca svētais apustulis Pāvils. [2.Tim.2:13]

Ņemiet nu vēl vērā, ko mācekļi šādā nelaimē darīja. Svētais evaņģēlijs mums stāsta, ka mācekļi gāja pie Jēzus, kas gulēja laivas galā, kā cilvēks, kas no lielas Dieva vārda sludināšanas piekusis un apgūlies uz spilvena, Viņu pamodināja un ar izbailēm sacīja par laika apstākļiem: “Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam.” [Lk.8:24] Mēs nogrimsim dzelmē un noslīksim, ja tu nepalīdzēsi. Mācieties šeit kur jāmeklē palīdzība, ja mūs skar nelaimes vētra. Ne pie burvja vai sālspūšļotāja. Kas tā dara, tas smagi apgrēkojas pret pirmo un otro bausli, un Dievs to nepametīs nesodītu. Bet mums būs steigties pie Kunga Jēzus Kristus, jo “Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, tiešām spēcīgs palīgs bēdu laikā. Tāpēc mēs nebīstamies, kaut arī zeme zustu un kalni pašā jūras vidū nogrimtu.” [Ps.46:2-3] Kā saka ķēniņš Dāvids.

Tāpēc Dievs sūta mums nelaimju vētru, kā šeit mācekļiem, gribot mums mācīt piesaukt patieso Dievu. Kad tev piestājas kāda nelaime un kā vētra jaucas viena ar otru, tad steidz ar savu lūgšanu pie Kung Jēzus, un pamodini Viņu.

Otrkārt, mēs to Kungu Kristu, kad Viņš šķiet aizmidzis, varam uzmodināt ar saviem pātariem un lūgšanām. Kungs Jēzus mostas, kad mēs Viņu kādā nelaimē pielūdzam no sirds un pastāvīgi. To darīja mācekļi, redzēdami savu acu piekšā nāvi. Viņi sauca un lūdzās: “Kungs, Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam.”

Evaņģēlists raksta, ka Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Kam esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?” Vai jūs tik vien esat no manas mācības mācījušies? Un Viņš cēlās, apsauca vēju un jūru, kā evaņģēlists Marks saka: “Ciet klusu un paliec mēms. Tad tas tapa kluss.” [Mk.4:39] Vējš vairs nepūta un jūra nekauca.

Ņem vērā, ka Kungam Jēzum patīk arī maza un vāja ticība. Viņš paklausa un palīdz saviem mācekļiem, lai arī viņiem bija vāja ticībiņa. Šeit Viņš mazticīgajiem palīdz tāpat kā kapteinim, par ko dzirējām pagājušajā svētdienā, kam bija liela ticība. To Viņš apsolījis caur pravieša Jesajas muti: “Ielūzušu niedri Viņš nesalauzīs, un kvēlojošu dakti nenodzēsīs.” [Jes.42:3]

Ticība pie visiem cilvēkiem nav vienāda. Pie cita ticība ir liela un stipra, pie cita tā ir vāja. Citā tā deg kā liela uguns, citā atspīd kā maza dzirkstelīte. Kapteinis Kapernaumā ticēja tik stipri, ka Kungs Jēzus viņa kalpu, nebūdams viņa acu priekša un pie viņa rokas, var darīt veselu ar vienu vārdu. Bet šiem mācekļiem, savukārt, ticība ir tik vāja, ka tie, pat būdami ar Kristu vienā laivā, domā, ka noslīks. Tad redzi, tu, ka ticība, vai tā ir liela vai vāja, patīk Kungam Kristum.

Ja Dievs tavu ticību ir stiprinājis, tad netopi tādēļ lepns, nesmādē un neapsmej citu, kas netic tik stipri, kā tu. Ja nu nāks liela nelaime, tad mēs redzēsim, cik liela un stipra būs tava ticība.

Bet tu, otrais, kam ticība ir vāja, netopi tādēļ noskumis un bailīgs. Maza un vāja ticība arī ir ticība un patīk Dievam. Maza rociņa arī ir roka. Dod kādu zelta gabalu mazam bērnam, kam ir vāja rociņa, un dod kādu zelta gabalu lielam vīram, kam ir stirpa roka, šis to turēs tāpat kā turēs mazs bērns. Tāpat, attiecīgi, kam ir vāja ticība saņems un turēs to pašu, kam ir liela ticība.

Bet tomēr lūdz Dievu, ka Viņš tavu vājo ticību, jo dienas, jo lielāku darītu un vairotu. Lūdz un saki: “Es ticu, Kungs, palīdzi manai neticībai,” un kopā ar Kunga Jēzus mācekļiem: “Vairo mums ticību.”

Gars stāv ar miesu ienaidā,
Dievs palīz vājam karot,
Es būšu spēcīgs gariņā,
Tev mani stipru darot!

Būs tad man kārdinātam būt,
Laid ne notīkst pār lieku,
Ne aiztieku, kas man ir visai grūt`,
Dievs dod man Debes prieku.

Kad tu ar kādu lūgšanu pamodināsi Jēzu Kristu, tad Viņš celies un visur visas ietas darīs klusu. Viņi tavā sirdī rimsies. Kad velns tavā sirdī tavu grēku dēļ gribēs mutuļus – jā – ittin lielus viļus velt, tad Jēzus Kristus celsies un sacīs: “Velns ciet klusu un paliec mēms. Es esmu nācis grēcinieku dēļ,” [Mt.9:13] un tos no Dieva dusmām pestīt. “Kas pie manis nāk, tos es ārā neizmetīšu.” [Jņ.6:37]

Viņš apsauc un apklusina kaukšanu mirstamā stundā. Kad tava stundiņa pienākusi, un tev jāiet savu ceļu, tad pavēli savu dvēseli Kungam Jēzum Kristum. Viņš ar savu stipro roku atraisīs tevi no nāves saitēm, un pieņems savā valstībā, kur tu ar Viņu vienādā priekā dzīvosi mūžīgi.

Bet klausies, ak, cilvēk, ko tev Jēzus Kristus pavēl. Ko vējš, viļņi, krusa, sniegs, vētra un tamlīdzīgas lietas spēj? Bet tomēr tie to nepaveic, bet gan Dievs tiem to pavēl. Ak, kaunies, cilvēk! Dievs tev ir devis veselu saprātu (pilnu prātu), bet tu negribi darīt to, ko Viņš tev pavēl.

Esi pamācāms, dari, ko Dievs no tevis grib, klausi Dieva vārdu, bet tā, ka tu pēc Dieva prāta arī dzīvo.

Arī velns dara to, ko viņam pavēl Dievs. Vai tu gribi būt vēl ļaunāks, nekā pats nešķīstais gars?

Lai Dievs tev dod labu prātu un sirdi caur Jēzu Kristu! To tu pats pie augstā Dieva meklēdams saki:

Uz grēkiem, lūdzos, nelūkto,
Tos piedot mums un apžēlot,
Mums bēdās palīg` atsūtīt,
No visām mokām atpestīt.

Ka mēs tev varam pēcgalā,
Ar prieku pateikt draudzībā,
Tev visi paklausīt jebkur,
Un Tevi slavēt šeit un tur, Āmen.

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.