209. Kāpēc mums ir vajadzīga svētošana?


Ceturtā adventes svētdienā

Šī ir Jāņa liecība, kad jūdi no Jeruzalemes sūtīja pie viņa priesterus un levītus, lai viņam jautātu: “Kas tu esi?” Viņš atzinās un neliedzās, bet apliecināja: “Es neesmu Kristus.” Tad tie viņam jautāja: “Kas tad? Vai tu esi Ēlija?” Bet viņš saka: “Es tas neesmu.” – “Vai tu esi gaidāmais pravietis?” Viņš atbildēja: “Nē.” Tad tie viņam sacīja: “Kas tu esi? Mums atbilde jādod tiem, kas mūs sūtījuši. Ko tu pats saki par sevi?” Viņš teica: “Es esmu vēstneša balss, kas tuksnesī sauc: sataisait Tā Kunga ceļu, kā pravietis Jesaja ir sacījis.” Tos bija sūtījuši farizeji, un tie viņam jautāja: “Ko tad tu kristī, ja tu neesi ne Kristus, ne Ēlija, ne gaidāmais pravietis?” Jānis viņiem atbildēja: “Es kristīju ar ūdeni. Jūsu vidū stāv viens, ko jūs nepazīstat, kas pēc manis nāk, kuram es neesmu cienīgs atraisīt kurpes siksnu.” Tas notika Betānijā, viņpus Jordānas, kur Jānis kristīja. [Jņ.1:19-28]

Mīļie draugi, Israēla bērni grūti strādājot Eģiptes verdzībā arvien cerēja uz Pestītāju. (2.Moz.5). Dievs viņu paklausīja, un deva viņiem pestītāju vārdā Mozus. Bet to dabūjuši, viņi nevarēja viņu ieredzēt, un gribēja pat nomētāt akmeņiem. (2.Moz.17:4) Tādēļ Dievs šiem ļaudīm lika mirt tuksnesī (4.Moz.14), kā to lasām Dieva Vārdā.

Kā rīkojās jūdi tajos laikos, tāpat viņi rīkojās Kunga Jēzus Kristus laikā. Tie arvien staigāja nopūzdamies un lūgdami Dievu, lai Viņš sūtītu pasaules Pestītāju: „Lieciet mirgot, jūs debesis, no augšas svētībai, un mākoņi lai izlej taisnību pār zemi! Lai zeme atver savu klēpi, lai uzplaukst pestīšana, un lai tai līdzi izaug taisnība!” (Jes.45:8) “Ak, kaut Tu (Pestītāj) pāršķeltu debesis un nonāktu zemē, ka kalni sakustētos Tava vaiga priekšā!” (Jes.64:1) To jūdi lūdza.

Dievs viņus paklausīja un sūtīja tiem pasaules Pestītāju Jēzu Kristu, kuru bija jāuzņem ar prieku un līksmību. Bet, diemžēl, Jēzus “nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma.” (Jņ.1:11)

To redzam arī šajā svētajā evaņģēlijā. Jūdi nespēja apjēgt, ka Jēzus no Nācaretes, kā viņi To sauca, ir pasaules Pestītājs, nedz vārdus no Debesīm: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.” (Mt.3:17)

Viņi redzēja un dzirdēja, kā liecina šodienas evaņģēlijs, ka svētais Jānis rādīju uz Jēzu sacīdams: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” (Jņ.1:29)

Jūdi redzēja un dzirdēja par Jēzus lielajiem brīnumiem, un tomēr nevarēja to ciest, nedz ieredzēt. Pieņemamāk laikam viņiem bija doties pie Jāņa, kas Jordānas upē bija kristījis Jēzus, lai Jāni uzņemtu par pasaules Pestītāju, nevis Jēzu no Nacaretes.

To viņiem pārmet arī pats Jēzus: “Jūs esat izsūtījuši pie Jāņa, un viņš patiesībai ir devis liecību. Tomēr Es nepieņemu liecību no cilvēka, bet to pieminu, lai jūs tiktu izglābti. Viņš bija svece, kas īsu brīdi deg un spīd, bet jūs gribējāt līksmoties viņa gaismā. Bet Man ir lielāka liecība nekā Jāņa.” (Jņ.5:33-36a)

Šie vārdi apliecina, ka jūdu devās pie Jāņa ar jautājumu – Kas tu esi?, lai to uzņemtu par Pestītāju, jo Jēzus viņiem nepatīk. Tādēļ uzklausīsim šajā svētajā evaņģēlijā:

Jūdu jautājumu Jānim un atbildi, ko viņi saņēma.

Nāc, ak Svētais Gariņ, nāc,
Mūsu sirdīs spīdēt sāc,
Un mums Dieva prātu māc,
Nāc, Tu, mūsu palīdziņ,
Nāc, Tu, dārgā dāvaniņ,
Nāc, Tu, siržu gaišumiņ.

Evaņģēlists Matejs stāsta, ka Jūdi, valības vīri no Jeruzalemes, sūtīja priesterus un levītus pie svētā Jāņa. Jānis, kā citur teikts, bija no garīdznieku cilts, piedzimis gados veciem cilvēkiem, saskaņā ar eņģeļa Gabriēla pasludināto Dieva gribu. Viņa tēvs bija Caharija, priesteris. Viņa mātes vārds bija Elizabete.

Jānis bija priestera dēls, levīts. Tādēļ viņš tuksnesī mācīja ļaudis, tos kristīja, un pats dzīvoja ļoti godīgi – ne tā, kā citi priesteri un Jeruzalemes ļaudis, prātā bija viena viemnīga doma – padarīt Jāni par pasaules Pestītāju. Tā nu pie viņa nosūtīja augstus baznīcas kungus, kas mācīja Rakstus un upurēja saskaņā ar Dieva pavēlēm. Šajā kalpošanā viņiem palīdzēja levīti. Tie nāca lai jautātu: Kas tu esi? Vai tu esi Kristus, kas mūsu tēvu tēviem apsolīts, kuru mēs tik ļoti gaidām, kas velnam, elles čūskai, samīs galvu un atpestīs pasauli?

Ņemiet vērā, mani draugi, un mācieties, nošķirties no tiem, kam ir netikla mācība, un kas Dievu nebīstas. Jānis, redzēdams, ka garīdznieki Jeruzalemē māca nepareizi, ka tauta pārkāpj Dieva vārdu, dzīvojot tik bezdievīgi, ka nedz Dievu bijās, nedz no ļaudīm nekaunējās, nošķīrās no tiem. Viņš devās tuksnesī mācīt pareizi Dieva vārdu tiem, kas iznāca klausīties. Jānis kalpoja Dieva ar skaidru sirdi un dzīvoja viens.

Tā arī jādara mums, kad redzam netiklu mācību un citas blēņas. Ķēniņš Dāvids māca: „Svētīgs tas cilvēks, kas neseko bezdievīgo padomam, nedz staigā grēcinieku ceļus, nedz arī sēž paļātāju pulkā.” (Ps.1:1) Un pats Dievs: „Izeita, izeita no turienes ārā, neaizskariet nekā nešķīsta! Izeita no viņu vidus, šķīstaities, kas jūs nesat Tā Kunga svētuma piederumus!” (Jes.52:11)

Līdzīgi Ābrahāms šķīrās no bezdievīgajiem kaldejiem (1.Moz.12), izgāja no savas tēva zemes, devās svešumā un kalpoja Dievam ar skaidru sirdi. Lai gan viņš no sākta gala piedzīvoja daudz nelaimju, piedzīvoja nabadzību un citas ciešanas, tomēr Dievs viņu izglāba, uzturēja un palīdzēja īstenā laikā.

Mozus varēja kļūt par lielu kungu Ēģiptiešu galmā, bet viņš nevēlējās pieņemt svešu netiklu ticību, nedz arī jaukties ar bezdievīgajiem burvjiem. Viņš izgāja „labāk gribēdams kopā ar Dieva tautu ciest ļaunumu nekā īsu laiku baudīt grēcīgu laimi.” (Ebr.11:25) Proti, viņš negribēja ar grēkiem iegūt godu, mantu un citas pasaulīgas lietas.

Ak, mans draugs, saki tu ar līdz ar dievbijīgajiem: „Tiešām, viena diena Tavos pagalmos ir labāka nekā tūkstoš citas! Stāvēt pie Dieva nama sliekšņa ir labāk nekā mājot bezdievības mājokļos!” (Ps.84:11)

Bet, ja tu, mans bērns, nevari atstāties no netikliem mācītājiem un bezdievīgajiem, tad šķiries no tiem tomēr ar savu sirdi un prātu, neej viņu baznīcā un neskaties uz viņu blēņām. Dari kā Jāzeps ēģiptiešu vidū. Tie bija elkdievīgi ļaudis un lieli burvji, bet Jāzeps nemaisījās viņu pesteļos. Viņš turējās pie īstenā Dieva, ticēja Viņam un kalpoja Viņam. Jo „daudz ciešanu sagaida tos, kas pielūdz elkus, svešus dievus.” (Ps.816:4)

Klausiets arī šodienas evaņģēlijā, ko priesteri un levīti, sacīja Jānim. Evaņģēlists saka: Tie jautāja – kas tu esi? Vai tu esi Kristus? Viņi grib sacīt – Jeruzalemes kungiem liekas, ka tu savādi kalpo Dievam, māci tuksnesī un esi no mums nošķīries. Tu esi iesācis kristīt, ko neviens cilvēks savu mūžu nav darījis, nedz redzējis darām. Tev mugurā ir savādas drēbes – svārki no kamieļu vilnas. Tu ēd savādu barību. Tu nebūt nemielojies ar gardumiem, bet ņem par labu, ko Dievs dod tuksnesī – siseņus un kameņu medu. (Mt.3:4) Tādu kā tevi neviens par nieku neturēs. Kungiem liekas, ka tu esi savāds un augsts kungs. Tādēļ viņi sūtīja jautāt: Vai tu esi Kristus, apsolītais sievas dēls, kam kuru katru brīdi bija jānāk? Tad nu saki mums: Vai tu esi Kristus? Jānis atbild skaidri: Es neesmu Kristus.

Ja viņš meklētu pasaulīgu godu, tad varētu atbildēt: Jā, es tas esmu, ko jūs gadu simtiem esat gaidījuši. Viņš varētu sevi paaugstināt par lielu garīdznieku, par ķēniņu, bet viņa sirds ir šķīsta un godīga, viņš zina, ka Dievs savu godu Es citam negrib dot. (Jes.42:8) Viņš saka: Es neesmu Kristus.

Vēl viņi jautāja: „Tu esi Ēlija, kas dzīvoja senos laikos un ar ugunīgiem ratiem un zirgiem tika uzņemts debesīs, un par kuru pravietis Maleahijs sacījis (Mal.3:1), ka tas nāks pirms Kristus?

Jānis atbildēja: „Nē, es neesmu tas Ēlija, ko jūs domājat. Jūs gaidāt to pašu Ēliju atnākam no Debesīm, kas dzīvs Debesīs aizrauts. Nē, es tas neesmu, jo es nāku Ēlijas garā un spēkā tā Kunga priekšā, proti, es tik spēcīgi mācu, un tik godīgi dzīvoju, ka Ēlija viņos laikos.

Tāpat kā pirmais Ēlija ķēniņu Ahabu un elku dievu mācītājus uzrunāja ar bargiem vārdiem un apliecināja īsteno Dievu (1.Ķēn.18), tāpat Jānis ķēniņu Hērodu(Mt.3), farizejus un rakstu mācītājus un ikvienu (Mk.1) mācīja pareizi Dieva vārdā un ikvienu ved pie īstā pasaules Pestītāja Jēzus Kristus, norādot uz Viņu. (Lk.3)

Pirmais Ēlija bija apģērbies spalvu drēbēs un apjozies ar ādas jostu. (2.Ķēn.1:8)
Tāpat arī otrs Ēlija ģērbās kamieļu spalvu drēbēs un ar ādas jostu apjozies.

Treškārt sūtņi jautāja: Vai tu esi pravietis? Jānis atbild: Nē! Viņš nav pravietis. Pravietis runā par lietām, kas nāks, bet viņš, svētais Jānis, runāja par to, kas jau bija – Kungu Jēzu Kristu ikviens varēja redzēt. Tāpēc pats Kristus saka, ka Jānis ir vairāk nekā pravietis. (Mt.11:11)

Jāņa atbildes nepatika priesteriem un levītiem. Tie apskaitās un sāka dusmoties. Nu viņi vairs nebija tik laipni: Kas tas tu esi? Ko mums atbildēt tiem, kas mūs sūtījuši? Ko tu pats par sevi saki? Vai tu domā, ka mēs esam bērni, un, ka mūsu kādi knēveļi pie tevis atsūtījuši! Atbildi kā pienākas. Mums ir jāpārnes ziņas kungiem, kas mūs sūtījuši. Bet svētais Jānis atbildi ar pravieša Jesajas grāmatas vārdiem: „Es esmu saucēja balss, kas tuksnesī sauc: Ierīkojiet tuksnesī Tam Kungam ceļu, dariet klajumā kādas līdzenas tekas mūsu Dievam!” (Jes.40:3) Ņemiet vērā, es neesmu Kristus, bet vienīgi Viņa kalps, kam jāsagatavo Viņam ceļš. To māca pravietis Jesaja, un to var izlasīt viņa grāmatā.

Dari tu tāpat, mans draugs, kā Jānis, dodot liecību – viņš sacīja un neliedzās un apliecināja. Esi drošs, kad tev jārunā par to, kas ir patiesība. „Līdz nāvei cīnies par patiesību, tad Dievs, tas Kungs, karos tevis labā.” (Sīr.4:32)

Kungs Jēzus saka: „Kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Es apliecināšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs.” (Mt.10:32) Un apustulis Pēteris māca: „Bet turiet Kungu Kristu svētu savās sirdīs, būdami arvien gatavi aizstāvēties pret ikvienu, kas vaicā par cerības pamatu jūsos.” (1.Pēt.3:15)

Kas ar drošu sirdi runās par Kungu Jēzu Kristu, nebaidoties nedz no cilvēkiem, kauna vai nāves, tad Kristus apsola dzīvības kroni, proti, mūžīgi tāds būs godā un priekā, Dieva priekšā Debesīs. (Atkl.2:10)

Pravietis Jeremija noskuma par augstajiem kungiem, kas vēlējās, lai Dieva kalps ķēniņam nes citādas ziņas, nekā Dievs ir pavēlējis. (Jer.38) Lai gan tie centās pravietim dažādi kaitēt, tomēr viņš nepārkāpa Dieva vārdu.

Pravietis Daniēls labprāt devās bedrē pie izsalkušiem plēsīgiem zvēriem, nevis aizliedza Dievu. (Dan.6:16)

Apustuļi aizgāja no valdības vīriem, pateikdamies Dievam, kad bija mācījuši ļaudīm par Jēzu Kristu. (Ap.d.5:41)

Tā arī mums jādara, kad pienāk laiks. Apliecināt Dieva vārdu un atbildēt par mūsu ticību. Tad braši runāsim nenieka nebīdamies.

Un nevien ar muti Dieva vārds ir jāizsaka, bet arī ar darbiem. Tas notiek tad, kad mēs Dievu mīlam un savam tuvākam labu darām. Ja mēs to nedarām, tad apustulis Pāvils sūdzas, ka: „Tie apgalvo, ka pazīstot Dievu, bet darbos to noliedz.” (Tit.1:16)

Ar sirdi jāmīl Dievu, ar mēli jārunā, ar rokām labi jārīkojas, viesiem locekļiem jābūt gataviem pie Kristus pastāvēt, ar Viņu dzīvot un mirt. Ja tev ir tāda sirds, tas Dievam patīk.

Jānis ir pazemīgs. Viņam cenšas dot godu, kas pieder Jēzum Kristum, bet viņš tādu godu nepieņem: Es neesmu Kristus. Viņam tiek dots liela pravieša gods, bet viņš to nepieņem. Viņš ir mierā ar to godu, ko Dievs viņam devis. Es esmu saucēja balss.
Mācies arī tu, cilvēk, pazemību savā sirdī, nevis lepnību savā prātā. Tāpat kā uz augstiem kalniem ceļš ir grūti atrodams, šaurs un briesmīgs, tāpat, kad tava sirds būs uzpūtusies lepnībā un grib būt augsta, Jēzus Kristus negribēs pie tevis iet. Kalniem jātiek nolīdzinātiem, kā jaunava Marija dzied: „Viņš darījis varenus darbus ar Savu elkoni un izklīdinājis tos, kas ir lieli savā sirdsprātā. Viņš varenos nogāzis no augstiem troņiem un paaugstinājis zemos.” (Lk.1:51-52) „Kas ir tāds kā Tas Kungs, mūsu Dievs, kas mājo augstībā, kas noskatās no augšas uz debesīm un uz zemi (uz pazemīgajiem)!” (Ps.113:5-6)

Ko lepojies un greznojies tu, cilvēk, kura dēļ Jēzus ir pazemojies, uzņēmies tavu miesu un asinis. Kādēļ tu gribi būt augsts, būdams zemes dubļi un pelni? „Tad nu pazemojieties apakš Dieva varenās rokas, lai Viņš jūs paaugstinātu savā laikā.” (1.Pēt.5:6)

Ierīkojiet tam Kunga ceļu arī jūs, mani draugi, lai Viņš var ieiet šajos svētkos jūsu sirdīs, un jūs apdāvina ar savu žēlastību un mīlestību. Atkāpieties no grēkiem, ali jums ir žēl, ka esat pārkāpuši Dieva vārdu, apraudiet no sirds dziļumiem savus grēkus, jo sagrauzta un salauzta sirds ir mājvieta, kas ļoti patīk Jēzum Kristum.

Nedomā, ka svētkos jāapciemo būs radi, jāaiziet uz krogu un tā joprojām, bet baznīcā lai iet tie, kam vairāk vaļas. Ak, cilvēk, nepievilies ar tādām domām (prātu). Kā tu vari teikt, ka esi Kunga Jēzus loceklis, Svētā Gara baznīca un mājoklis, ja tu negribi nākt Dieva namā, Dievu pielūgt un Viņa vārdu mācīties? Vai neesi vēl sapratis, ka vislielākie grēki augstos svētkos, diemžēl, dažkārt notiek? Kāpēc? Tāpēc, ka ļaudis negrib Dievam no sirds kalpot, bet kalpo velnam ar slinkumu, uzdzīvi, maucību, zagšanu un citiem grēkiem, kurš tiem arī nomaksā un dod tiem savu algu.

Tāpēc, mans draugs, nāc šajos svētkos baznīcā, un tu dzirdēsi, ka Dieva Dēls Jēzus ir tevis dēļ kļuvis par cilvēka bērnu, lai varētu tevi darīt par Dieva bērnu.

Lūdz no sirds:

Ak, saldais, mīļais Jēzuliņ,
Nāc taisies mīkstu spilventiņ,
Un dusi manā sirsniņā,
Ka tu man paliec prātiņā.

Tu gribies cieti apkampjams,
Ar stiprām ticības rociņāms,
Es tur tev` iekš savas sirds,
No tevim es netapšu sķirts.

Par to es ļoti priecājos,
Pat liels grūtos sirdsēstos,
Ar eņģelīšiem dziedādams,
Dievs augsti teicams, slavējams. Āmen.

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.