52. Kad mēs Dieva Vārdu klausāmies labprātīgi?


Četrpadsmitais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Trīspadsmitais vakara priekšlasījums »

Mani draugi, kas attiecas uz atšķirībām starp luterisko un reformātu baznīcu, tad vismaz agrāk Lutera ļaudis domāja, ka galvenā atšķirība ir tā, ka luterāņi lūgšanu sāk ar vārdu “Tēvs”, bet reformātu lūgšana sākas ar vārdiem “Mūsu Tēvs”; ka luteriskajā baznīcā lieto nelauztas hostijas, bet reformātu baznīcā lauž parastu maizi. Šajā briesmīgajā nezināšanā bija vainojami mūsu baznīcas nolaidīgie un neuzticamie kalpi. Viņi kaunpilnā veidā bija atstājuši novārtā ļaužu aprūpi. Nav nekāds brīnums, ka, esot šādā neziņā, nabaga luterāņi beidzot izšķīrās par vienību ar reformātiem.

Nesen tomēr ir notikušas izmaiņas, un tieši Prūsijā ar varu dibinātā Apvienotā baznīca ir kļuvusi par iemeslu tam, ka mūsu mīļie luteriskie ļaudis sākuši atkal apzināties atšķirību starp luterisko un reformātu baznīcu. Klauss Harms, Ķīles mācītājs un profesors, 1817.gadā, kad tika dibināta šī Ūnija, sakarā ar Reformācijas svētku svinībām publicēja jaunas 95 tēzes. 75.tēzē viņš raksta: “Tagad ir jauna apvienība, kas radīta, lai luterisko baznīcu, šo nabaga kalponi, darītu bagātu.” Taču viņš brīdina: “Bet nedariet to pār Lutera kapu! Viņa kauli atdzīvosies un tad sargieties!” Un tā ir noticis. Tagad gandrīz katrs daudzmaz skolots luterāņu bērns zina, ka starpība starp luterisko un reformātu baznīcu tomēr ir liela. Šī atšķirība ir pašos kristīgās mācības pamatos.

Tagad luterāņi zina pavisam skaidri: luterānis stingri turas pie mūžīgi patiesajiem Jēzus Kristus vārdiem: “Tā ir Mana miesa, un tās ir Manas asinis.” Viņi tāpēc arī tic, ka Jēzus miesa un asinis reāli un patiesi ir klātesošas, pasniegtas un dievgaldnieku baudītas Svētajā Vakarēdienā. Turpretī reformāti šos vārdus, kas ir skaidri kā diena, iztulko citādi un saka: “Maize simbolizē Kristus miesu, vīns simbolizē Kristus asinis.” Tāpēc viņi apgalvo, ka Kristus miesa un asinis no Svētā Vakarēdiena ir tik tālu, kā debesis no zemes, jo Kristus tagad esot ieslēgts Debesu mājoklī un gaidāms uz zemes vienīgi Pastarajā dienā.

Tagad visi luterāņi zina, ka saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, tātad saskaņā ar Mūžīgās Patiesības Grāmatu, Svētā Kristība ir mazgāšana atdzimšanai, līdzeklis, ar kuru šo atdzimšanu no augstumiem veic Svētais Gars. Turpretī reformāti apgalvo, ka Kristība ir vienīgi zīme, simbols vai attēlojums tam, kas jau iepriekš ir noticis cilvēkā.

Tagad visiem luterāņiem ir zināms, ka Kristus cilvēciskā daba, vienībā ar Viņa dievišķīgo dabu, ir ieguvusi arī dievišķīgas īpašības, proti, tai piemīt viszināšana, visvarenība, visuresamība un pielūgsmes gods. Bet reformāti apgalvo, ka atšķirība starp Kristu kā cilvēku un pārējiem cilvēkiem pastāvot tikai īpašību pakāpēs; Viņam gan esot augstākas dāvanas, tomēr pat pašas augstākās, kas piemīt Viņam kā cilvēkam, esot līdzīgas jebkuras citas radības dāvanām.

Tagad visi luterāņi zina, ka saskaņā ar Svētajiem Rakstiem Tēva žēlastība ir vispārēja un universāla (t.i., tā attiecas uz visiem cilvēkiem), ka Dēla pestīšana ir vispārēja, ka iedarbīgais Svētā Gara aicinājums ar Vārdu tāpat ir vispārējs. Bet reformātu baznīcas mācība šajos trīs punktos ir daļēja (proti, tā neattiecas uz visiem), tā ļoti uzsvērti māca, ka Dievs cilvēku lielāko daļu ir radījis mūžīgai pazušanai un ir no mūžības tai lēmis mūžīgo nāvi. Svētā, dārgā Evaņģēlija spožajā gaismā tā ir šausmīga, briesmīga mācība!

Īsi sakot, katrs luterānis tagad zina, ka atšķirība starp luterisko un reformātu baznīcu ir būtiska un tā neatrodas kaut kur perifērijā, bet gan pašā centrā. Bet kā tas nākas, ka tik daudzi, kas uzskata sevi par luterāņiem, tomēr ļaujas sapīties šīs Ūnijas tīklos un, vēlēdamies būt luterāņi, mierīgi paliek tās posta stāvoklī? Viņi paliek baznīcā, ko nav vis dibinājis Kristus, bet gan kāds pasaulīgs ķēniņš; baznīcā, kur nesludina vienu un to pašu mācību un neturas pie vieniem uzskatiem, kā to vēlas apustulis (1.Kor.1); baznīcā, kur nav vienota uzskata, vienotas pārliecības, – vienas ticības, vienas Kristības, vienas cerības, kā to saka apustulis par Jēzus Kristus baznīcu (Ef.4). Kāds tam ir iemesls? Tas notiek tāpēc, ka pastāv viedoklis, ka reformātu baznīca, neraugoties uz tās lielajiem maldiem, tomēr savā būtībā esot svarīgākajās mācībās vienota ar luterisko baznīcu.

Tiek apgalvots, ka attiecības šo baznīcu starpā esot pavisam citādas nekā starp luterisko un pāvesta baznīcu. Tā tas tiešām varētu būt. Taču, ja Dievs tā vēlētu un reformātu baznīca patiešām būtu vienota ar mums galvenajos jautājumos, tad tā drīz vien varētu ar mums vienoties arī mazāk svarīgajos punktos.

Bet tieši tā reformātu baznīcai trūkst, – tā nav spējīga pareizi atbildēt uz jautājumu: “Kas man jādara, lai es kļūtu pestīts?” Tieši taisnošanas mācībā, šajā svarīgākajā luteriskās baznīcas mācībā, tai trūkst vienprātības ar mums. Tā nerāda pareizo ceļu, kas ejams, lai saņemtu žēlastību un pestīšanu. To šodien atzīst tikai nedaudzi. Visi reformāti un visas sektas, kas izveidojušās no reformātu baznīcas, saka: “Jā, cilvēks top pestīts vienīgi no žēlastības.” Bet prakse rāda, ka viņiem šī teorija gan ir, taču tā netiek īstenota; tiek rādīts tieši pretējais ceļš. Sacīto apcerēt mūs aicina nākamā tēze.

IX TĒZE
Piektkārt, Dieva vārds netiek sludināts pareizi, kad grēciniekus, kas ar bauslību jau ir satriekti un izbiedēti, virza nevis uz Vārdu un sakramentiem, bet gan uz viņu pašu lūgšanām un cīkstēšanos ar Dievu, lai tā sasniegtu savu žēlastības stāvokli, citiem vārdiem sakot, kad tiem liek turpināt lūgšanas un cīnīšanos, kamēr viņi sajūt, ka Dievs tos ir uzņēmis savā žēlastībā.

Tā ir visu reformātu un no reformātiem izveidojušos sektu mācība, pie kuriem pieder arī baptisti, metodisti, evaņģēlistu apvienība, episkopāļi, prezbiteriāņi. Tie ir lielās reformātu baznīcas atzarojumi, un tie visi māca to, kas nosodīts šajā tēzē. Tīra, evaņģēliska mācība par pestīšanas ceļu, kā nabaga izbiedēts grēcinieks var gūt pārliecību par Dieva žēlastību, viņu mācībās nav atrodama; šo ceļu mums nemāca neviena no šīm sektām.

Lai iegūtu dievišķu apstiprinājumu un pārliecību par to, ko nozīmē patiesa Dieva vārda sludināšana, aplūkosim dažus piemērus no Rakstiem. Pavērosim svētos apustuļus, kurus virzīja un piepildīja Svētais Gars, kuri, bez šaubām, Dieva vārdu mācīja pareizi un izbiedētajiem grēciniekiem rādīja pareizo ceļu, kā sasniegt mieru un drošu pārliecību par viņu pestīšanu. Un, lai nebūtu nekādu šaubu, izvēlēsimies tieši lielākos, redzamākos grēciniekus un raudzīsim, kā pret viņiem attiecās apustuļi.

Apustuļu darbu 2. nodaļā mums tiek stāstīts par to, kā Pēteris attiecās pret cilvēkiem, kuri pirms dažām dienām bija saukuši: “Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā!” Šos nožēlojamos ļaudis, kas Pilāta tiesas nama priekšā sauca “Nost ar Jēzu! Pie karātavām šo neģēli! Mums daudz labāks ir Baraba!”, ziņkārība bija aizvedusi tur, kur toreiz notika Svētā Gara izliešanas brīnums. Jo viņi dzirdēja it kā stipra vēja rūkoņu un gribēja redzēt, kas tas ir. Tur mēs redzam, ka Pēteris vispirms apklusina zobgaļus, kas saka, ka apustuļi ir salda vīna pilni. Viņš tiem parāda, ka Svētā Gara nākšana nav nekas cits kā pravieša Joēla pravietojuma piepildīšanās. Tad viņš tiem stāsta par to, kā Kungs Kristus ir cietis, nomiris, uzmodināts un beidzot uzkāpis Debesīs. Apustulis pabeidz savu stāstu ar vārdiem: “Tad lai viss Israēla nams zina un nešaubās, ka Dievs Viņu ir darījis par Kungu un Kristu, šo pašu Jēzu, ko jūs esat situši krustā.” Tas bija īss, bet briesmīgs bauslības sprediķis. Tāpēc arī tālāk 37. pantā teikts: “Šie vārdi sāpīgi ķēra viņu sirdis.” Šie apustuļa vārdi kā duncis skāra viņu sirdis. Viņi nodrebēja un bija pārbijušies. Svētais Gars lika tiem apjaust, kādu briesmīgu grēku tie bija izdarījuši, ¬ tie bija piesituši krustā savu Mesiju. “Un viņi sacīja Pēterim un pārējiem apustuļiem: “Jūs, vīri, mīļie brāļi, ko lai mēs darām?”"

Un ko dara apustulis? Vai viņš tiem saka: “Jums tagad pašiem jālabojas, jums vēl labāk jāapzinās savi grēki, jums jākrīt ceļos un jāsauc pēc apžēlošanas! Varbūt Dievs jums palīdzēs, varbūt Viņš jūs pieņems!” Neko tādu viņš nesaka. Turpretī viņš saka: “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu.” Grieķu valodā šeit ir rakstīts Metanoeite, tas ir, “izmainiet savu prātu!” Ar to acīmredzot domāta atgriešanās otra daļa, proti, ticība. Vārds “atgriezieties” jeb “izmainiet savu prātu” šeit lietots kā sinekdoha [Jēdziena aizvietojums ar plašāku vai šaurāku jēdzienu. ¬ Tulk. piez.], jo bauslība jau bija paveikusi savu darbu šajos klausītājos. Apustulim Pēterim tur nenāca ne prātā, vadot viņus uz pestīšanu, iegrūst tos vēl lielākās bēdās, izbailēs un šausmās. Pietika jau ar to, ka bija sāpīgi ķertas viņu sirdis. Tagad viņi bija gatavi klausīties svētīgo Evaņģēliju un uzņemt to savās sirdīs. Tāpēc apustulis viņiem saka: “Ir jāmainās jūsu prātam, jums ir jātic šī Krustā Sistā Evaņģēlijam, jums jāatstāj visi jūsu maldi un jāliekas kristīties Jēzus Kristus vārdā, lai iegūtu grēku piedošanu.” Un viņi liekas kristīties. Par atbildi apustulis sniedz apliecinājumu: “Jūsu grēki jums ir piedoti. Tagad viss ir labi. Dievs vairs nepiemin jūsu briesmīgos grēkus.” Viņš vēl piemetina: “”Un tā jūs saņemsit Svētā Gara dāvanu. Jo šis solījums ir dots jums un jūsu bērniem, un visiem, kas vēl ir tālu, ko Dievs, mūsu Kungs, pieaicinās.” Un viņš vēl liecināja citiem vārdiem un tos pamācīja, sacīdams: “Izglābieties no šīs samaitātās cilts!” Kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja, un tanī dienā tiem pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu.”

Tātad tas bija viss, neko vairāk apustulis no viņiem neprasīja. Tiem vajadzēja vienīgi pieņemt viņa vārdus, tapt mierinātiem ar šiem maigajiem mierinājuma vārdiem, ar grēku piedošanas, dzīvības un pestīšanas apsolījumu. Nav pat pieminēti nekādi norādījumi vai pasākumi, ko mūsdienās lieto sektas. Par to mēs vēl runāsim turpmāk.

Tas ir pirmais sprediķis, ko sacīja Pēteris pēc tam, kad viņš bija, tā sakot, vēl gluži svaigs atstājis Svētā Gara darbnīcu. Viņš darbojās ar vislielāko dedzību, tādējādi iegūstot trīs tūkstošus dvēseļu ar vienu vienīgu sprediķi, radot tajās mieru un pārliecību par pestīšanu. 42.p. teikts: “Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās.” Tātad tā nebija pārejoša dedzība, ko tagad bieži izsauc apkārtceļojošie maldu sludinātāji savos atdzimušajos. Nē, tas aizsniedza viņu sirds dziļumus un pilnīgi izmainīja viņu sirdis. Viņi priecīgi un paļāvīgi uzņēmās visu negodu un vajāšanas, visas ciešanas, kas toreiz bija jāpanes īstiem kristiešiem.

Tas ir pirmais piemērs no apustuļu darbības. Kādu citu atrodam stāstā par Filipu cietuma uzrauga atgriešanu (Ap.d.16). Pirmie piemēri bija par jūdiem, bet šeit stāstīts par kādu pagānu, proti, par kādu īsti bezdievīgu pagānu. “Viņas kungi (tās meitas kungi, no kuras Pāvils bija izdzinis zīlētājas garu), redzēdami, ka zudusi viņu peļņas cerība, satvēra Pāvilu un Sīlu un vilka tos sev līdz uz tirgus laukumu pie pilsētas valdes. Noveduši tos pilsētas pārvaldnieku priekšā, viņi sacīja: “Šie cilvēki rada nemieru mūsu pilsētā un ir jūdi.”" (Ap.d.16:19-20) Tā bija viņu politika. Jūdi visur tika ienīsti un nicināti. “Un [viņi] sludina ieražas, ko mums, romiešiem, neklājas ne pieņemt, ne piekopt.” (21.p.) Šie dižciltīgie ļaudis uzskatīja, ka viņi veidoti no labāka materiāla nekā citi. “Ļaužu pulks sacēlās pret tiem, un pilsētas pārvaldnieki tiem noplēsa drēbes un pavēlēja tos šaust rīkstēm.” (22.p.) Tas notika bez jebkāda tiesas sprieduma. “Pēc daudz sitieniem viņi tos iemeta cietumā un pavēlēja cietuma sargam tos stingri apsargāt. Šis, dabūjis tādu pavēli, iemeta tos cietuma dziļākajā vietā un viņu kājas ielika siekstā.” (23.-24. p.) Cietuma sargam gan nebija pavēlēts – tos iemest visdziļākajā vietā un to kājas iekalt dzelžos. Bet viņš to labprāt darīja. Tas, vai apustuļi ir apcietināti likumīgi vai nelikumīgi, viņam bija vienaldzīgi. Viņš bija necilvēcīgs, brutāls cilvēks.

Stāsts turpinās 25. pantā: “Ap pusnakti Pāvils un Sīla, lūgdami Dievu, dziedāja slavas dziesmas, un ieslodzītie viņos klausījās.” To, bez šaubām, dzirdēja arī cietuma uzraugs, un tas visādā ziņā atstāja uz viņu īpašu iespaidu. Viņš, bez šaubām, bija gaidījis, ka tie tagad sēdēs cietumā, zobus griezdami, un nolādēs viņu, taču tagad viņš dzird tos dziedam un slavējam Dievu. Viņš droši vien nodomāja: “Tie nudien ir savādi ļaudis! Tādi manā cietumā vēl nav bijuši!” “Piepeši notika liela zemestrīce, tā, ka cietuma pamati sakustējās; tūdaļ atvērās durvis un visiem nokrita važas. Bet cietuma sargs, redzēdams cietuma durvis atvērtas, izrāva zobenu un gribēja nonāvēties, domādams, ka cietumnieki izbēguši.” (26.-27. p.) Ar romiešu valdīšanu nebija joki. Ja izbēga cietumnieks, atbildīgs, protams, bija cietuma uzraugs. Ja izbēgušie bija sevišķi bīstami ļaudis, varēja draudēt arī nāvessods. Dievam, kas varētu viņu tiesāt, viņš neticēja, un viņš domāja: “Ko gan vērta mana dzīvība, ja mani drīz tik un tā notiesās? Tad jau labāk tiesāt sevi pašam.”

“Bet Pāvils skaļā balsī sauca, sacīdams: “Nedari sev nekā ļauna, jo mēs visi esam šeit.”" (28.p.) Kādu gan iespaidu tam vajadzēja atstāt uz cietuma sargu! Viņš apustuļus bija iemetis visdziļākajā vietā, bet tā vietā, lai dusmotos uz viņu, lai viņam atriebtos, viņi dodas tā rokās un sauc: “Nedari sev nekā ļauna, mēs visi esam šeit!”

No apustuļu dziesmām viņš acīmredzot bija tik daudz aptvēris, ka tie bija cilvēki, kas ļaudīm gribēja pastāstīt, ka viņpus mirušo valstības var atrast patiesu laimi, un savās lielajās izbailēs viņš vienīgi lūdz: “Mīļie kungi, kas man jādara, lai es tiktu pestīts?” (30.p.) Ja nu apustuļi būtu bijuši kādi jūsmotāji sektanti, viņi būtu teikuši: “Jā, mans mīļais draugs, nesteidzies! Mums tev jāiesaka liels un garš dziedināšanas kurss, pirms varētu tikt pestīts tāds bezdievīgs un nekrietns cilvēks, kāds esi tu.” Taču nekas tamlīdzīgs šeit netiek teikts! Viņi redzēja, ka šis nabaga cilvēks ir gatavs Evaņģēlijam. Viņš gan ir vēl tikpat bezdievīgs kā iepriekš. Viņš gan vēl neienīst savus grēkus un par tiem nerunā. Viņš tikai nevēlas tikt sodīts par grēkiem un vēlētos piedzīvot svētīgu un laimīgu likteni pēc nāves.

Bet, neskatoties uz to, mēs lasām: “Viņi atbildēja: “Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti.” Un viņi sludināja Dieva vārdu viņam un visiem, kas bija tanī namā. Viņš tos uzņēma tanī pašā nakts stundā, nomazgāja tiem brūces un tūdaļ tika kristīts, pats un visi viņa piederīgie.” (31.-33.p.) Jau tajā pašā naktī viņš top atgriezts, nāk pie ticības un gūst pārliecību par apžēlošanu un salīdzināšanos ar Dievu. Viņš top par Dieva bērnu, kuru Dievs patiesi mīl.

Un kādus līdzekļus lietoja apustuļi? Viņi nedarīja neko citu, kā vien bez jebkādiem nosacījumiem pasludināja Evaņģēliju. Bez jebkādiem nosacījumiem viņi teica: “Tici uz Kungu Jēzu Kristu.” Te mēs redzam, kāda bija apustuļu prakse. Un vienmēr, tiklīdz ar Vārdu bija rosināta ticība, notika kristīšana. Apustuļi neteica: “Tagad mums vispirms ar tevi jāveic garš sagatavošanas kurss, lai tu precīzi un pamatīgi iepazītos ar visiem kristīgās mācības artikuliem, un tad mums tev jānosaka pārbaudes laiks, kurā tu varēsi sevi apliecināt.” Nekā tamlīdzīga! Cietuma uzraugs lūdz Kristību, jo viņš zina, ka ar to viņš tiks uzņemts Kristus valstībā, un apustuļi viņam to arī neliedz.

Tagad salīdziniet šo praksi ar to, kādu piekopj reformātu baznīca. Es ar to domāju visas tās sektas, kas cēlušās no reformātu baznīcas. To pārstāvji, redzot, ka šādi rīkojas luterāņu mācītājs, sauktu: “Bezdievīgais, vieglprātīgais sludinātājs, kā gan var tā rīkoties? Vispirms taču grēciniekam jāpiekodina, ka tam sirdī jāsajūt Dieva žēlastība. Tā vietā viņš to mierina un pat kristī!” Taču tas ir bibliski, un tas ir luteriski. Jo luteriska baznīca nav nekas cits kā bibliska baznīca. Tā neatkāpjas no Bībeles, tā neko no tās neatmet un neko tai nepieliek klāt, bet gan stingri balstās Dieva vārdā. Tas ir tās augstākais princips, kuru luteriskā baznīca īsteno visā, ko tā māca un dara.

Beidzot mēs lasām: “Viņš tos veda savā namā, sēdināja pie galda un priecājās ar visu savu namu, ka ticēja Dievam.” (34.p.) Viņš priecājās, un tam bija iemesls. Tagad viņš var sacīt: “Agrāk man nebija Dieva, agrāk es biju šai pasaulē bez cerības. Tagad man ir Dievs un Pestītājs, kurš mani ar savām dārgajām Dieva asinīm ir atpestījis un izpircis. Viņš man devis apsolījumu, ka reiz atgriezīsies un mani uzņems savas godības valstībā.”

Tas bija otrs piemērs no apustuļu prakses, kas rāda, kā viņi vadīja ļaudis pie pārliecības par Dieva žēlastību. Tagad aplūkosim paša apustuļa Pāvila piemēru.

Viņš ir bijis ļoti nelietīgs cilvēks un briesmīgā veidā vajājis kristiešus. Kā gan tāds cilvēks ir tapis atgriezts? Vislabāk viņš to apraksta Apustuļu darbu 22.nodaļā.

“”Brāļi un tēvi, uzklausait tagad, ko es jums, sevi aizstāvēdams, teikšu.” Kad tie dzirdēja, ka viņš tos uzrunā ebreju valodā, tie kļuva vēl klusāki.” (Ap.d.22:1-2) Gandrīz vienmēr, uzstājoties ļaužu priekšā, viņš stāstīja par savu atgriešanos, īpaši tad, kad runāja jūdiem. Viņš runāja ebreju valodā, lai labāk saistītu savu klausītāju uzmanību. Ebreju valodu tolaik pilnībā saprata tikai nedaudzi, bet Pāvils bija mācīts vīrs un to prata. Un tā nu iestājās pilnīgs klusums, lai būtu iespējams sadzirdēt katru vārdu.

“Es esmu jūds, dzimis Tarsā, Kilikijā, bet uzaudzināts šinī pilsētā, izglītojies pie Gamaliēla kājām pilnīgā saskaņā ar tēvu bauslību, dedzīgs Dieva bauslības cīnītājs, kādi jūs esat vēl šodien.” (3.p.)

Viņš grib sacīt: “Arī es esmu bijis tāds pats cilvēks, kādi jūs esat vēl šodien.”

“Šo ticību es esmu vajājis līdz nāvei, saistīdams un nododams cietumā vīriešus un sievietes.” (4.p.)

“Kā to man var apliecināt augstais priesteris un visa vecajo padome; no tiem arī dabūjis vēstules brāļiem Damaskā, devos ceļā, lai apcietinātu tos, kas tur atradās, un vestu uz Jeruzalemi sodīt.” (5.p.)

Pāvils salīdzina sevi tādu, kāds viņš bija pirms atgriešanās, ar šiem jūdiem, kādi viņi bija tobrīd. Arī viņš vajāja jauno reliģiju, ar mocībām un spīdzināšanu piespiezdams tās piekritējus noliegt un zaimot Kristu.

“Bet, kad es biju ceļā un tuvojos Damaskai, ap pusdienas laiku mani pēkšņi apspīdēja spoža gaisma no debesīm. Es nokritu pie zemes un dzirdēju balsi man sakām: “Saul, Saul, ko tu Mani vajā?” Bet es atbildēju: “Kas tu esi, Kungs?” Viņš uz mani sacīja: “Es esmu Jēzus Nācarietis, ko tu vajā.” Mani pavadoņi gan redzēja gaismu, bet balsi, kas ar mani runāja, nedzirdēja.” (6.-9. p.) Pāvils apzinājās, ka domāts bija viņš. Vienīgi viņš dzirdēja šo balsi, tāpēc arī Jēzus sauca viņu vārdā.

“Tad es jautāju: “Ko lai es daru, Kungs?” Bet tas Kungs man sacīja: “Celies augšā un ej uz Damasku, tur tev pateiks visu, kas tev jādara.”" (10.p.)

Lai viņu atgrieztu, nebija vajadzīgs nekas cits, kā vienīgi Vārds. Pestītājs viņam šeit nesludina par atgriešanos. Kas darāms pestīšanai, tas viņam bija jāuzzina no kāda cilvēka.

“Tā kā es, spožās gaismas apžilbināts, nevarēju redzēt, ceļa biedri mani veda aiz rokas, un tā es nonācu Damaskā. Ananija, kāds dievbijīgs vīrs, kas dzīvoja pēc bauslības un par ko visi jūdi, kas tur dzīvoja, labu vien liecināja, atnāca pie manis, nostājās un man sacīja: “Brāli Saul, raugies uz augšu!” Un tanī pašā brīdī es varēju viņu redzēt.” (11.-13. p.)

Ananijam bija parādījies Kungs, un šis vīrs bija saņēmis uzdevumu ar norādījumu, kas viņam jāsaka, sastopot Saulu. Viņš to jau sastopot nosauc par savu brāli.

“Bet viņš sacīja: “Mūsu tēvu Dievs tevi izredzējis, lai tu atzītu Viņa prātu, redzētu Taisno un dzirdētu balsi no Viņa mutes; lai tu kļūtu Viņa liecinieks, kas visu ļaužu priekšā liecinātu, ka to esi redzējis un dzirdējis. Un ko tu tagad vēl vilcinies? Celies augšā, liecies kristīties un nomazgā savus grēkus, piesaukdams Viņa vārdu!”" (14.-16. p.)

Ananija tātad nesaka: “Tev vispirms jālūdz un jāsajūt apžēlošana!” Nē: “Kad esi iepazinis Kungu Jēzu, vispirms liecies kristīties, lai nomazgātu savus grēkus! Un tad piesauc Kunga Kristus vārdu!” Tāda ir patiesā apžēlošanas kārtība: nevis vispirms lūgt Dieva žēlastību, bet gan tikai tad, kad cilvēks ir saņēmis Dieva žēlastību, viņš var pa īstam lūgt.

Šeit mums ir paša Kunga rīcības paraugs. Viņš jau nu gan labi zināja, kā apieties ar nabaga grēciniekiem. Tiklīdz Sauls bija izbijies, Viņš nāca pie tā ar savu mierinājumu. Viņš neprasīja, lai viņš piedzīvotu kādas īpašas izjūtas, bet gan lika tam vienkārši pasludināt apžēlošanas vārdus. Tad Viņš vēl kā zīmogu pievienoja Svēto Kristību.

Šeit mēs uzzinām, kā jārīkojas īstam Kristus kalpam, ja tas grib satriektu grēcinieku vest pie pārliecības par Dieva žēlastību.

Bet kā rīkojas sektas? Tās rīkojas tieši otrādi. Viņu mācītāji gan vispirms sludina bauslību un dara to visai asi, un tas ir pareizi. To darām arī mēs, to darīja apustuļi, to darīja arī Kristus. Bet aplami ir tas, ka elles mokas viņi attēlo tik jutekliski, ka vairāk ar to nodarbina savu iztēli, nevis pūlas nokļūt pašos sirds dziļumos. Viņi nereti ļoti teicami sludina bauslības briesmīgos draudus, taču viņi to nedara atbilstoši bauslības garīgajam saturam. Trūkums, kas piemīt vairumam sektu, ir tāds, ka tās nepadara ļaudis par nabaga pazudušiem un nolādētiem grēciniekiem, kuri apzinās: “Jā, man nolemta elle.” Viņi drīzāk rada tajos pārliecību: “Tas ir pārāk briesmīgi, ka Dievs tik šausmīgi draud šādu grēku dēļ.” Ja cilvēks ar bauslību nav novests tiktāl, ka viņš pilnīgi nomet savas paštaisnības ietērpu, ka viņš apzinās to, ka ir nožēlojams un bezdievīgs cilvēks, kura sirds dienu un nakti apgrēcinās ar ļaunām tieksmēm, ļaunām domām, ļaunām iekārēm, dažādām apkaunojošām, neģēlīgām vēlmēm, ¬ tad bauslība nav pareizi sludināta. Mācītājam cilvēks jānoved tiktāl, ka tas līdz pat savai nāvei neuzticas nevienam savam solim, bet atzīst un apliecina: “Es esmu nožēlojams radījums! Labais, ko es daru, nenāk no manis, bet no mīļā Dieva. Bet es esmu tas, kas to labo, ko Dievs grib paveikt ar manu darbošanos, vēl sabojā, padara sliktāku un saindē.” Ja sirds to nesajūt, tad cilvēks vēl nav sagatavots Evaņģēlijam.

Bet tas vēl nav sliktākais šo sektu darbībā, ka tās nesludina bauslību tā, kā to vajadzētu darīt. Ja kāds jau ir iedzīts šausmās un izbailēs, sektas viņam vēl nesludina Evaņģēliju. Tām šķiet, ka tūdaļ šādu cilvēku mierināt būtu nāves grēks. Tad sektas šim nabaga cilvēkam stāsta, kas tam viss vēl jādara, lai varbūt beigās saņemtu apžēlošanu. Cik ilgi viņam vēl ir jālūdz, jācīnās un jāvaimanā, kamēr viņš beidzot varētu teikt: “Ak, tagad es jūtu, man ir Svētais Gars un Dieva žēlastība,” kad viņš varētu piecelties un saukt “Alelūja!” Un, lai viņš pie tā nonāktu pēc iespējas ātrāk, metodistu sludinātāji kādā lielākā sanāksmē ir mācījuši: “Tagad nometīsimies ap tevi ceļos un sauksim uz Dievu, lai Viņš beidzot piedod tavus grēkus.” Dažreiz tas ir bez panākumiem, dažreiz tas ilgst nedēļām un mēnešiem ilgi. Ja kāds ir godīgs un atzīstas, ka viņš sevī jūt vienīgi nespēku un ļaunas noslieces, tad tie viņam atbild: “Jā, ar tevi tā lieta vēl ir bēdīga! Tev jālūdz un jācīnās!”, līdz tas beigās piedzīvo apžēlošanas sajūtu. Tad viņi saka: “Paldies Dievam, tu tagad esi brīvs no sava grēka! Tagad ir labi! Tu esi savu grēku nožēlas cīņu izcīnījis. Tagad tu esi Dieva žēlastības bērns.”

Bet tas nav īstais pamats. Katrai sajūtai var būt savs īpašs iemesls. Tā var nebūt Svētā Gara liecība, bet fizisks efekts, kam pamatā ir sludinātāja iespaidīgais un dzīvais priekšnesums. Tā var izskaidrot to, ka daži patiesi ticīgi cilvēki dažreiz jūt, ka viņi ir atraduši Kungu Jēzu, taču nākošajā brīdī viņiem šķiet, ka to atkal ir pazaudējuši. Kādu laiku viņiem liekas, ka viņi ir iemantojuši žēlastību, bet tad atkal viņiem šķiet, ka to ir zaudējuši. Kādas gan ciešanas tas rada dvēselēm, ja tām nāves stundā nav pārliecības par žēlastību un tās domā: “Kāds posts man, es esmu nolādēts un pazudis uz mūžību!” Cik gan bieži tā var notikt! Taču nešaubīsimies, ka Svētais Gars šādām nabaga dvēselēm, kas ir bijušas tik sliktās rokās, nāk pretī, lai tās visas savas cīņas un visus savus darbus mestu prom kā liekus un nevajadzīgus, lai viņas droši metas Dieva brīvas žēlastības klēpī un tādējādi piedzīvo svētīgu nāvi. Taču tā tas notiek nevis metodistu sprediķa ietekmes dēļ, bet gan Svētā Gara iedarbības rezultātā, par spīti metodistu sprediķim.

No visa tā redzams, ka ir trīs lielas, briesmīgas kļūdas, uz kurām balstās katra aplamā rīcība.

Pirmkārt, sektas netic, ka ir iespējama patiesa, pilnīga cilvēka salīdzināšana ar Dievu, un tādēļ to arī nemāca. Viņi pret mūsu Debesu Tēvu attiecas kā pret bargu vīru, kura sirdi var un vajag mīkstināt tikai ar gaužu lūgšanos, raudāšanu un saucieniem. Bet tas nav nekas cits, kā Jēzus Kristus noliegšana, kurš jau sen ir mīkstinājis mīļā Dieva sirdi, samierinādams Viņu ar visu pasauli. Jo Dievam nav nekā pa pusei. Dievs Kristū mīl visus grēciniekus bez izņēmuma; visu grēcinieku grēki ir izdzēsti; visi parādi ir samaksāti. Nu vairs nav nekā, no kā grēciniekam būtu jābaidās, kad viņš nāk pie sava Debesu Tēva, ar kuru to salīdzinājis Kristus.

Tomēr daudzi cilvēki turas pie uzskata, ka Kungs Kristus ir savu padarījis un tagad cilvēkam pašam kaut kas esot jādara. Viņi uzskata, ka tikai tad, kad apvienojas abas šīs darbības, cilvēks tiekot salīdzināts ar Dievu. Pēc sektu priekšstatiem, salīdzināšana notiek tādējādi, ka Pestītājs padara Dievu labprātīgu atpestīt cilvēkus, kuri vēlas salīdzināties ar Viņu. Tomēr šāds uzskats ir kaut kas pretējs Evaņģēlijam. Dievs jau ir salīdzināts un samierināts! Tāpēc apustulis Pāvils mūs mudina: “Ļaujieties salīdzināties ar Dievu!” Un ar to viņš vēlas sacīt: “Dievs ir salīdzināts ar jums caur Jēzu Kristu! Tālab satveriet roku, ko jums pretī sniedz Debesu Tēvs.” Tālāk apustulis saka: “Tā kā viens ir miris par visiem, tā tad visi ir miruši.” Tas nozīmē: ja Kristus ir miris par visu cilvēku grēkiem, tad var sacīt, ka visi cilvēki ir miruši, jo ir padarīts pietiekami daudz viņu glābšanas labad. Tāpēc no cilvēku puses nav vajadzīgs nekas, lai salīdzinātos ar Dievu, ¬ Viņš jau ir salīdzināts. Taisnība, kas mums nepieciešama, jau ir sagatavota un dota, cilvēkam tā nav jāizpelnās. Ja cilvēks to grib izpelnīties, tad viņš dara briesmīgu noziegumu, un tādējādi viņš nostājas pret žēlastību, pret salīdzināšanu un pilnīgo pestīšanu, ko izcīnījis Dieva Dēls.

Otrkārt, sektas nepareizi māca Evaņģēliju, uzskatīdamas to vienīgi par pamācību, kurā doti priekšraksti par to, kā cilvēkam rīkoties, lai iemantotu Dieva žēlastību. Evaņģēlijs vairāk gan ir Dieva vēstījums, kas apliecina: “Jūs, cilvēki, esat atpestīti no grēkiem un salīdzināti ar Dievu, jūsu grēki jums ir piedoti.” To skaidri pasludināt neuzdrošinās neviens sektu sludinātājs. Ja kāds to kādreiz saka, kā, piemēram, dažos sprediķos Spērdžens, tad tas ir luterisks elements sektās un tas ir izņēmums. Tas arī pie viņiem netiek pieņemts un drīz vien tiek apklusināts, sakot: “Tas nu gan ir gājis pārāk tālu.”

Treškārt, sektas nepareizi māca par ticību. Tās vērtē ticību kā īpašību, kas padara cilvēku labāku. Šī iemesla dēļ viņi uzskata ticību par tik svarīgu un svētīgu lietu.

Tas ir tiesa: kas nonāk pie īstas ticības, tiešām kļūst cits cilvēks. Ar ticību sirdī ienāk mīlestība. Ticība nevar būt bez mīlestības, kā uguns nevar būt bez siltuma. Taču tas, ka ticībai ir šāda īpašība, nevar būt iemesls, kāpēc ticība mūs taisno un sniedz mums to, ko Kristus mums ieguvis. Jo Kristus ieguvums jau ir dāvāts mums, un tas mums vienīgi jāsatver. Viņi nemāca pareizi Svēto Rakstu mācību. Bībeles atbilde uz jautājumu: “Kas man jādara, lai es tiktu pestīts?” ir šāda: “Tev ir tikai jātic, bet pašam nav jādara nekas!” Jo, kad pats apustulis uz to atbild: “Tici uz Kungu Jēzu Kristu,” tas nenozīmē neko citu kā: “Tev nav jādara nekas, kā vienīgi jāpieņem tas, ko Dievs ir tevis labā izdarījis. Tad tas viss būs tavs un tu būsi pestīts.” Tāda ir Dieva vārda dārgā mācība.

Cik gan mēs, luterāņi, esam laimīgi cilvēki, ja mums ir šāda mācība! Tā mūs vada tieši pie Kristus, bez jebkādiem aplinkiem. Šī mācība mums atver Debesis tad, kad savā sirdī sajūtam elli. Šī mācība panāk to, ka jebkurā acumirklī varam iemantot žēlastību, velti nešķiežot laiku, sekodami maldīgajam ceļam, kad pūlamies ar saviem nopelniem tiekties pēc žēlastības, kā mēs, vislabāko nodomu vadīti, to dažkārt darām. Mums nav ilgi jāprāto, mēs varam iet tieši pie Viņa un teikt: “Kungs Jēzu, es esmu nabaga grēcinieks, to es esmu aptvēris un apzinos arī šajā brīdī, kad apdomāju to, kas norisinās manas sirds dziļumos. Bet Tu savā Evaņģēlijā esi mani aicinājis pie sevis. Es nāku tāds, kāds esmu, jo citādi es nevarētu pie Tevis nākt.” Tāda ir evaņģēliski luteriskās baznīcas pestīšanas mācība, ko tā mācījusies no Kristus un apustuļiem.

Izmantosim arī mēs, draugi, šo mācību. Būtu briesmīgi, ja kādam no jums šovakar būtu jādodas pie miera ar šādām domām savā sirdī: “Es nezinu, vai Dievs ir man žēlīgs, vai Viņš mani atzīst par savu bērnu, vai mani grēki ir piedoti. Nezinu, vai es mirtu atpestīts, ja Dievs šonakt mani aizsauktu no šīs dzīves.” Lai Dievs dod, ka jūsu vidū nebūtu neviena, kas šādi dodas pie miera, jo tāds cilvēks sevi pakļauj Dieva dusmām.

Dieva attieksme pret mums ir tāda, kāda ir mūsu ticība Viņam. Kurš tic, ka Dievs ir viņam žēlīgs, pret to Viņš tāds arī ir. Ja mēs no mīļā Dieva izveidojam bubuli, kas uz mums dusmojas, tad Viņš arī būs pret mums nelabvēlīgs un Viņa dusmas gulsies uz mums. Bet bargo Dievu, kas uz mums dusmojas, Pestītājs mums ir atņēmis. Mums ir Dievs, kas grib apžēloties par mums visiem.

Otrs, ko es jums novēlu, ir tas, lai jūs savā sirdī gūtu īstu iepriecinājumu, lai jūs šo vissvētīgāko mācību savās draudzēs sludinātu ar prieku. Ja jums vajadzētu sludināt tikai sausu morāli, tad jūs varētu domāt: “Ak, tā tomēr ir viena garlaicīga lieta! Ar to es daudz neko nepanākšu.” Bet, ja jūs paši savās sirdīs esat piedzīvojuši, ko nozīmē – saņemt Evaņģēlija mierinājumu, tad tā runājiet arī uz saviem klausītājiem: “Jūs gan esat nabaga pazuduši un nolādēti grēcinieki, tomēr nāciet un ticiet, ka esat atpestīti.” Es saku, ticiet Evaņģēlijam un labi to pārdomājiet, tad jūs nevarēsiet citādi, kā ar lielu prieku gaidīt to dienu, kad pirmo reizi stāvēsiet savas draudzes priekšā un sludināsiet šo diženo vēsti. Jums būs jāsaka: “Jā, es esmu izvēlējies skaistāko un lieliskāko amatu no visiem.” Jo katrs sūtnis, kas nes labu vēsti, ir allaž gaidīts. Lai Dievs jums palīdz to piedzīvot!


Turpinājumā:
Bauslība un Evaņģēlijs: Piecpadsmitais vakara priekšlasījums

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

Viena atsauce par “Četrpadsmitais vakara priekšlasījums”

  1. talyc:


    Izmantosim arī mēs, draugi, šo mācību. Būtu briesmīgi, ja kādam no jums šovakar būtu jādodas pie miera ar šādām domām savā sirdī: “Es nezinu, vai Dievs ir man žēlīgs, vai Viņš mani atzīst par savu bērnu, vai mani grēki ir piedoti. Nezinu, vai es mirtu atpestīts, ja Dievs šonakt mani aizsauktu no šīs dzīves…



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.