77. Kad mums ir tiesības un pienākums ziedot savu dzīvību?


Ceļotāja jaunības atmiņas

Mīļie draugi, savās tālajās jaunības dienās es viesojos kādā neparastā zemē, kur pieredzēju daudz savādu lietu. Par vienu no tām es vēlos pastāstīt arī jums. Tā ir kāda dīvaina tradīcija, kuru stingri ievēro šīs brīnumainās zemes ļaudis. Šī tradīcija ir tik savāda, ka, iekams par to runāju, man jāzvēr, ka stāstīšu jums tikai patiesību, jo citādi jūs domāsit, ka esmu to vienkārši izdomājis.

Ceļotāja jaunības atmiņas

Un tā, pašā ziemas vidū, kad diena ir kļuvusi pavisam īsa, bet nakts gara jo gara, šīs zemes iedzīvotāji svin svētkus. Šķiet, par godu ziemai viņi tos sauc par Ziemassvētkiem. Šie svētki tiek uztverti ar ārkārtīgi lielu nopietnību, un gatavošanās tiem sākas jau kādu mēnesi pirms pašu svētku sākuma. Jau pati pirmā lieta, kas jāveic ikvienam šīs zemes iedzīvotājam, gatavojoties svētkiem, ir neparasta, proti, katram pilsonim ir jānosūta saviem radiem un draugiem mazs, četrstūrains kartona gabaliņš, uz kura ir uzspiests kāds krāsains attēls. Šo kartona gabaliņu viņi sauc par Ziemassvētku kartīti, un uz šīm kartītēm parasti ir attēlotas eglītes, brieži, stirnas un putniņi, kā arī mazas, glītas mājiņas ar apsnigušiem jumtiem. Šīs savādās zemes iedzīvotāji kategoriski atsakās atklāt, kāds šīm Ziemassvētku kartītēm ir sakars ar pašiem šiem svētkiem. Acīmredzot tas ir īpašs nacionāls noslēpums, kuru nevienam svešzemniekam tā arī nav izdevies atklāt. Tā kā kartītes ir jāsūta visiem, tad šīs zemes iedzīvotāji tērē ļoti daudz naudas un laika, lai kartītes pagatavotu, nopirktu un nosūtītu.

Izpildījuši šo svarīgo pienākumu, viņi dodas uz savām mājām, kur tos jau sagaida tieši tādas pašas kartītes, kuras atsūtījuši viņu draugi un radi. Kad tie atrod kādu atklātni, kuru atsūtījis kāds, kam arī viņi nosūtījuši tādu pašu, tad tie atviegloti nopūšas un nomet kartona gabaliņu pie malas, pateicoties dieviem, ka viņu pūles vismaz uz gadu ir laimīgi beigušās. Taču, ja viņi atrod kādu Ziemassvētku kartīti, kas nāk no sūtītāja, kam viņi savu kartona gabaliņu nav aizsūtījuši, tad tie lād gan sūtītāju, gan likteni, kļūst pavisam nemierīgi un beigu beigās velk kājās kurpes un dodas uz pastu, lai nosūtītu tādu pašu izkrāsotu papīra gabaliņu uz adresi, no kuras pienācis negaidītais sūtījums. Tikai tad tie nomierinās un atgriežas mājās.

Šo svētku laikā viņi pērk un dāvina viens otram arī dāvanas. Tās parasti ir tādas lietas, kuras tie neviens nekad nepirktu paši sev. Tādēļ šis laiks ir īpaši labvēlīgs visiem tirgotājiem, jo tad tiem izdodas izpārdot visu, ko nav izdevies pārdot pārējā gada laikā. Lai gan šīs pašas zemes iedzīvotāji sūdzas, ka viņiem ikdienā trūkst papīra, metāla, stikla un citu izejvielu, tomēr šajā laikā viņi no šiem materiāliem, pagatavo kaudžu kaudzēm šīs dažādās, nevienam nevajadzīgās lietas un dāvā tās viens otram. Šajā laikā gan ražotāji, gan pircēji, gan pārdevēji kļūst ārkārtīgi steidzīgi un gluži vai slimi, nopūloties šīs lietas saražot, pirkt un pārdot. Zinādami, ka cilvēkus šajā laikā pārņems neparasta vēlme tērēt naudu, tirgotāji, veikalu un restorānu īpašnieki steidzas post un greznot savus iestādījumus, lai pievilinātu iespējami daudz pircēju.

Tam visam pa vidu rosās kādi bārdām greznoti, sarkanās drēbēs ietērpti vīri. Rokās tiem ir maisi, kas piekrauti ar saldumiem un dažādām mantām, un tie klejo no vienas vietas uz otru. Pārējie, īpaši bērni, šos sarkani tērptos vīrus sagaida ar dziesmām un lielu prieku. Daži mazākie, gan šķiet nobijušies, taču saņemtie saldumi tos nomierina, līdz brīdim, kad no tiem sāk sāpēt vēders. Ar to šie svētki vēl nebūt nebeidzas, bet turpinās katrā mājā. Visiem šīs zemes iedzīvotājiem ir svēts pienākums doties uz mežu, nocirst vismaz vienu egli, pārnest to mājās un izgreznot. Tie arī paši ietērpjas svētku drēbēs, uzliek galvās papīra cepures vai ķēniņa kroņus, dejo apkārt eglītei, dzied un skaita dažādus pantiņus. Tad, kad tie ir tikuši galā ar visiem šiem smagajiem pienākumiem, tie apsēžas pie galdiem un ēd un dzer varbūt pat piecas reizes vairāk, nekā to dara citās dienās. Nākamajā dienā gandrīz visi šīs zemes iedzīvotāji ir kļuvuši slimīgi pelēki, cieš no smagiem gremošanas trakta traucējumiem, jūtas pārguruši un daudzi ir arī iekūlušies lielās naudas grūtībās.

Šajā zemē ir vēl kāda, gan jāsaka, pavisam maza cilvēku grupiņa, kas šajā pašā dienā svin gluži citus svētkus. Šīs dienas vakarā tie visi iet uz saviem tempļiem, kas parasti ir izgreznoti ar gaismiņām un lellēm. Tur ir redzama kāda sieviete, kas klēpī tur mazu bērniņu, kāds bārdains vīrs, ēzelīši stallī un daži ganiņi, kas pielūdz Bērniņu. Tad viņi visi kopā piedalās kādā pasākumā, no kura gan daudzi šķiet maz ko saprot, bet visi dzied dziesmas un izskatās gluži laimīgi. Arī es iegriezos kādā no šiem tempļiem un apvaicājos vienam no priesteriem – kādēļ abi svētki notiek vienā laikā, jo tas taču acīmredzot sagādā viņiem lielas neērtības? Priesteris atbildēja, ka mainīt šo svētku laiku viņi nedrīkstot. Viņš gan piekrita, ka lielais Ziemassvētku svinētāju pūlis ar savu rosību uztraucot mazo tempļa apmeklētāju pulciņu un daudzus pat atraujot no svēto tempļa svētku svinēšanas, bet mainīt neko šeit nedrīkstot. Kad apvaicājos, kādēļ viņi pacieš šo svētku steigu, kas sev līdzi aizrauj arī tempļa apmeklētājus, viņš atbildēja – kaut ko man pilnīgi nesaprotamu, kas neļāva pat nojaust to, kāds tam sakars ar abiem šiem svētkiem.

Man pašam, šķiet, neticami ir tas, ko par šiem svētkiem saka daži mūsu vēsturnieki, proti, ka šo ļaužu svinētie Ziemassvētki, gan tie svētki, kuri tiek svinēti tempļos, esot vieni un tie paši svētki. Acīmredzams taču ir tas, ka šiem svētkiem jābūt atšķirīgiem, jo lielākā šīs zemes iedzīvotāju daļa, kas netic mazā tempļa apmeklētāju pulciņa reliģijai, tomēr sūta viens otram izkrāsotos kartona gabaliņus un dāvanas, velk galvā papīra cepures, ļoti nopūlas ar šo svētku organizēšanu un ārkārtīgi daudz ēd un dzer, turklāt šis pēdējais ir rīcība, ko citādi viņi uzskata par ļoti neveselīgu lietu. Man šķiet visai maz ticams, ka visas šīs pūles viņi varētu uzņemties par godu dievībai, kurai tie nemaz netic.

Viss šis jautājums man šķita tik intriģējošs, ka es nolēmu palikt šajā zemē vairākus gadus un izpētīt visu, kas vien zināms par tās iedzīvotājiem, viņu ticējumiem un tradīcijām. Vispirms es noskaidroju, ka šie nabaga ļaudis dzīvo pavisam īsu laiku. Paši stiprākie no viņiem sasniedz kādus 80 – 90 gadus, bet daudzi nomirst krietni agrāk. Satriecoši man šķita arī tas, ka liela daļa no viņu bērniem vispār neierauga dienas gaismu. Mātes, kas dzīvo šajā savādajā zemē, mēdz iet pie ārstiem, kas gan parasti cenšas paildzināt zemes iedzīvotāju dzīvību, un lūgt, lai tie vēl nedzimušos bērniņus nogalina. Tas viss tiek paveikts ar lielu profesionalitāti, tā kā daudzi no šīs zemes potenciālajiem pilsoņiem pie iepriekš minēto svētku svinēšanas nemaz netiek.

Šīs zemes iedzīvotāji arī citādi ir agresīvi cits pret citu. Tie mīl kliegt viens uz otru, arī sist, šaut un spridzināt. Laiku pa laikam tie savā starpā sarīko arī lielāka mēra kautiņus, kuros asinis tek straumēm. Pēc visa spriežot, dzīvību viņi diez cik augstu nevērtē. Parasti gan iepriekš minētajos svētkos, savstarpējie kautiņi tiek pārtraukti, tomēr ir arī kāda maza šo ļaužu grupiņa, kas ļoti lepojas ar to, ka šajā laikā tomēr uzbrukusi pretiniekiem un izcīnījusi negaidītu uzvaru. Šis notikums tiek pieminēts visās viņu vēstures grāmatās un saukts par Ziemassvētku kaujām. Kā redzams, kopējā aina ir gluži bēdīga: šo cilvēku mūžs ir īss, viņi bieži slimo, bieži nogalina viens otru un pat svētki viņiem ir tādi, kas sagādā vairāk raižu nekā prieku.

Turpretī mazā ļaužu grupiņa, kas pulcējas templī, šķiet, ir saprātīgāka. Viņi cenšas pārliecināt pārējos, ka briesmīgais ļaunums, kas valda šīs zemes iedzīvotāju vidū ir izcēlies pirms vairākiem gadu tūkstošiem, kad paši pirmie šīs zemes iedzīvotāji, sacēlušies pret savu Dievu un nokļuvuši kāda briesmīga ļauna spēka varā, kuru viņi sauc par velnu. Šķiet, ka šo ļaužu domas ir pamatotas, jo citādāk nav iespējams izskaidrot ārkārtīgo ļaunumu un nežēlīgumu, kas valda šajā zemē. Šī mazā ļaužu grupiņa, kas ne tikai Ziemassvētkos, bet arī citās dienās pulcējas templī, stāsta, ka tieši šajā dienā, kad pārējie godina ziemu, ēd, dzer, grezno egles un sūta viens otram kartona gabaliņus, šo ļaužu Dievs ir piepildījis savu apsolījumu glābt šīs zemes iedzīvotājus un pats kļuvis par cilvēku.

Viņš esot piedzimis no kādas jaunas sievietes pirms aptuveni divtūkstoš gadiem. Šī sieviete gan esot bijusi no ķēnišķīgas jūdu cilts, bet pavisam vienkārša un nabadzīga. Arī šis Dievs – cilvēks esot piedzimis pavisam vienkāršos apstākļos kādā ganu mītnē. Jaunajai sievietei nav bijis, kur šo bērniņu guldīt un tā to ietinusi autiņos un ielikusi silītē uz salmiem. Šīs zemes iedzīvotājiem ir diezgan precīzi zināms gan laiks, gan vieta, kur šis bērniņš piedzimis. Kad šis bērns izaudzis liels, Viņš esot labprātīgi miris briesmīgā nāvē visu šīs zemes iedzīvotāju labā, lai tie varētu kļūt atkal draugi ar savu Dievu, brīvi no ļaunuma, un tad tie iemantotu arī mūžīgu dzīvošanu. Mazā ļaužu grupiņa pilnīgi pamatoti mēģina pārliecināt pārējos par savas ticības patiesumu. Lai pierādītu to pārējai pasaulei, viņi ir sarakstījuši neskaitāmas grāmatas, uzņēmuši kinofilmas un arī citādos veidos izplatījuši vēsti par Dieva Dēlu, kas nācis glābt šīs zemes iedzīvotājus. Viņiem pat ir kāda grāmata, kurā viņu Dievs īpašā veidā tiem atklājis savu glābšanas plānu un kur visi šie notikumi sīki aprakstīti.

Pats dīvainākais tajā visā tomēr ir tas, ka lielākā šīs zemes iedzīvotāju daļa turpina katru gadu sūtīt viens otram krāsainos kartona gabaliņus, cērt egles, pērk un pārdod dāvanas, ēd un dzer, kamēr paliek bez naudas un kļūst slimi, bet kategoriski atsakās ticēt tam, kas tiek stāstīts tempļos. Lai gan viņiem nav citu cerību izglābt savas dzīvības, viņi šķiet apbrīnojamā veidā ienīst paši sevi un drīzāk ir ar mieru mirt, nekā pieņemt tiem piedāvāto glābiņu. Ar apbrīnojamu stūrgalvību tie izdomā visdažādākos iebildumus, lai tikai nevajadzētu ticēt tam, ko par šiem svētkiem stāsta mazā ļaužu grupiņa savos tempļos. Tiesa, daži šajos svētkos pat atnāk uz tempļiem, bet parasti tur dzirdēto uztver ne pārāk nopietni, drīzāk kā joku vai senu leģendu. Tomēr savu kartona gabaliņu sūtīšanu un citas izdarības tie turpina ievērot ar ārkārtīgi nopietnu apņēmību, un pat šķiet, ka dedzība šajās lietās arvien pieaug.

Šī skaidri redzami neprātīgā attieksme katru gadu arvien vairāk un vairāk sāk ietekmēt ne tikai atsevišķus mazās grupiņas ļaudis, bet pat viņu priesterus. Maz pamazām arī viņi sāk pārņemt lielākās ļaužu grupas dīvainās tradīcijas un arvien vairāk un vairāk pazaudē sava stāstāmā jēgu un saturu. Man nav zināms, kas ar šīs zemes iedzīvotājiem ir noticis pēdējos gados, taču iespaids man toreiz palika tāds, ka drīz arī tempļu ļaudis sūtīs viens otram tikai krāsainus kartona gabaliņus, ēdīs un dzers par septiņiem, pirks un dāvās viens otram nevajadzīgas lietas, un gaidīs savu nāvi. Es tomēr ceru, ka vēl joprojām kāds no mazās tempļa ļaužu grupiņas turpina stāstīt šīs zemes ļaudīm stāstu par viņu žēlsirdīgo Dievu, kas kļuvis par cilvēku, lai viņus glābtu. Es arī ceru, ka vēl joprojām ir kāds, kas šo stāstu uztver nopietni. Citādi šo nabaga ļaužu stāvoklis būs kļuvis pavisam traģisks.

Tādas, lūk, ir tās lietas, ko es pieredzēju tajā tālajā zemē, savās tālajās jaunības dienās.

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.