Luterāņu vienkāršība

Noklausies šo e-publikāciju

Šoreiz par mazajiem lauku luterāņu dievnamiem.

Daudzi no tiem ir diezgan līdzīgi: trīsdaļīgi ar vienkāršu uzbūvi: sakristeja, draudzes telpa un zvanu tornis. Dažos mēdz būt arī atsevišķs ģērbkambaris un pagrabs. Torņa smaili visbiežāk rotā krusts vai gailis. Bieži fasādē virs durvīm ciļņos attēloti dažādu dzimtu ģerboņi. Attiecīgā laikmeta, kurā būvēts dievnams, dekoratīvie elementi parādās tikai atsevišķās detaļās: torņa smailē, ārdurvju un logailu apdarē, kā arī interjera galvenajos elementos – altārī, kancelē, solos.

Ieejot luterāņu baznīcās – pat pēc skata lielākās, kāda, piemēram, ir Apekalna baznīca, ir pretējs pārsteigums kā katoļu „milžos”. Latgales lielajās baznīcās griesti slejas līdz jumta pārseguma konstrukcijai. Savukārt te tie ir salīdzinoši zemi, telpa – vienkārša un tektoniski skaidra. Varbūt tāpēc ikvienā no tām, lai cik dekoratīvi vienkārši vai krāšņi būtu atsevišķi interjera elementi kā altāris, kancele un ērģeles, tie tiek uztverti tikai kā atsevišķi akcenti. Laiki, kad cilvēki nemācēja lasīt un pētīja baznīcās ar Bībeles sižetiem rotātos kolonnu ciļņus un citas detaļas, ir sen pagājuši. Savukārt mākslas darbus varam doties aplūkot uz izstāžu zālēm. Dievkalpojuma laikā pateicīgāk, ja cilvēka uzmanība netiek novērsta no galvenā, kad galva griežas no krāšņajām dekoratīvo glezniecības un tēlniecības pārpilnajām sienu un griestu plaknēm, bet gan savu uzmanību cilvēks vērš uz galveno: uz kanceli – vietu, kur tiek pasludināts Dieva Vārds, uz altāri – kur saņemam grēku piedošanu un pulcējamies Dievgalda kopībā, un uz ērģelēm, kuru pavadībā draudze kopā izdzied lūgšanu, pateicības un slavēšanas dziesmas, kas veltītas Dievam.

Man vienmēr ir patikusi tā sajūta, kas mani ir pārņēmusi, ieejot šajos mazajos lauku dievnamos. Tām ir mazāks mērogs un lauku smarža, kas sveša lielpilsētai. Tās bieži vien ir daudz drosmīgākas krāsu pielietojumā interjerā – dzeltens, zaļš, violets, sarkans, zils. Krāsu salikumi reizēm pat līdz bezgaumībai traki, tomēr kaut kas tajā visā mani „aizķer”.

Apekalna ev.lut.baznīca (1774.-79.g.) – barokāla būve ar askētisku fasāžu apdari un ar Latvijai tik raksturīgo gaili torņa galotnē.

Annenieku ev.lut.baznīca (18.gs.2.p.) – vēl viena baznīca ar vējrādi – gaili torņa smailē.

Gaiķu ev.lut.baznīca (1658.-84.g.) Šis no ārpuses vienkāršais dievnams sevī glabā renesanses laika unikālus gleznojumus uz ērģeļu luktas un solu norobežojošās sienas pildiņiem, kuros attēloti evaņģēlisti un dažādi Bībeles sižeti. Torņa smailē uzstādīts krusts un mazliet zemāk uz tās pašas ass gailis.

Popes ev.lut.baznīca (1771.-86.g.) ar smailu barokālu torni un krustu tā smailē.

Puzes ev.lut.baznīca (atjaunota 1804.-06.g.). Virs dievnama ieejas skatāmi četri ģerboņu ciļņi (1692), piederoši četrām Puzes labdaru dzimtām.

Užavas ev.lut.baznīca (1782.g.) – viena no retajām baznīcām, kurai nav torņa. Zvani tai atrodas zem jumtiņa virs ieejas durvīm.

Rubenes ev.lut.baznīcā (1739.g.) par garīdznieku esot kalpojis Latviešu Indriķis, kurš arī uzskatāms par 1208.g. celtās baznīcas dibinātāju.

Zaubes ev.lut.baznīca (1854.g.) ar interesantu saplacinātas formas torni.

Jaunpils ev.lut.baznīca (1592.-1638.g.) ir vairākkārt pārbūvēta. Nišas pie baznīcas agrāk kalpojušas kā kauna stabi. Izciļņi sienā norāda vietas, kur tikuši dzīvi iemūrēti cilvēki.

Smiltenes ev.lut.baznīca (1859.g.) – vienīgā krusta veidā celtā baznīca Latvijā.

Citas ceļojumu piezīmes « I » « II »« III »« IV »« V »« VI »