254. Kāpēc trešo ticības locekli beidzu ar vārdiem: "Tas ir tiešām tiesa"?


Burts nokauj, gars dara dzīvu

Šie apustuļa Pāvila vārdi, kas atrodami 2. vēstulē korintiešiem 3:6, pēdējā laikā vairākkārt ir citēti luterāņu mācītāju radio raidījumu sprediķos ar nolūku pierādīt, ka rakstītais Bībeles vārds, esot burts, kas nokauj. Šā iemesla dēļ, neesot svarīgi, kas tieši Bībelē par vienu vai otru jautājumu rakstīts, turpretī patiesā kristietības būtība esot sirds attiecības ar Dievu. Tā kā daudzi ir vaicājuši par šiem izteikumiem, kas pirmajā brīdī izklausās loģiski un pat šķietamā saskaņā ar Pāvila citātu, tad mēģināšu nedaudz plašāk apskatīt šo jautājumu.

Burts nokauj, gars dara dzīvu

Vispirms šaubas par šā apgalvojuma patiesumu rada kāds pavisam vienkāršs fakts. Ja jau rakstītais vārds nav tik būtisks un to vajag saprast nevis burtiski, bet simboliski, kādēļ tad tomēr šos Pāvila vārdus, bet nevis, piemēram, par sieviešu ordināciju teiktos, ir jāņem vērā un jāsaprot burtiski? Varētu vaicāt arī tālāk: kādēļ tad Pāvils pats vispār rakstīja šo vēstuli korintiešiem, ja jau rakstītais burts nokauj? Varētu vaicāt vēl tālāk: vai rakstītajam burtam vispār ir kāda nozīme? Varbūt, ka pareizi dara tie, kas vienkārši dedzina grāmatas, kuras ir pilnas ar nāvējošajiem burtiem? Tam vajadzētu attiekties vismaz uz reliģisko literatūru. Šāds fakts jau ir zināms no vēstures. Mārtiņš Luters šo jautājumu uzdeva Šveices reformatoram Ulriham Cvinglijam, kuram arī patika manipulēt ar Pāvila vārdiem Burts nokauj, gars dara dzīvu. Luters viņam jautāja kādēļ tad tu pats un tavi piekritēji esat visu pasauli piepildījuši ar saviem rakstiem?

Bet tagad pievērsīsimies pašam Pāvila tekstam, tā teikt ad fontes atpakaļ pie avotiem, cerībā ka šis renesanses laika aicinājums tomēr ir patiess.

Iepriekšminētie apustuļa Pāvila vārdi ir atrodami 2.vēstulē korintiešiem 3. nodaļā. Izlasot šo nodaļu, mēs atklājam pirmajā brīdī pārsteidzošu un mulsinošu faktu šajā nodaļā nekas nav teikts par Svēto Rakstu izpratni, skaidrošanu, nozīmi. Īstenībā vispār nekas šeit nav teikts par rakstītu vai nerakstītu Dieva vārdu! Izrādās, ka Pāvils šajā nodaļā runā par garīgo kalpošanas amatu. Proti, par divējādu kalpošanu vienu ar burtu jeb bauslību, kas tiek saukts par nāves amatu, jo Dieva likums nogalina grēcinieku, un par kalpošanu ar garu jeb Evaņģēliju, kas tiek saukts par dzīvības amatu, jo Evaņģēlijs dara dzīvu.

Burts tātad ir bauslība, nevis rakstītais Bībeles vārds, bet gars ir Evaņģēlijs, kas taču arī var būt un ir rakstīts ar burtiem.

Grieķu valodā vārds νόμος, kuru arī Pāvils šeit lieto, nozīmē gan ”vārds”, gan arī ”likumi, bauslība”.

Pie šādas Pāvila vārdu interpretācijas turējās gan baznīctēvs Augustīns, gan Mārtiņš Luters, gan daudzi citi augsti mācīti teologi, kas bija pārliecināti, ka Dieva Gars nedarbojas bez Dieva Vārda. Turpretī jau pieminētais reformācijas radikālā spārna pārstāvis Ulrihs Cvinglijs, būdams Platona filozofijas ietekmē, bija pārliecināts, ka materiālām lietām, tātad arī rakstītam vārdam un sakramentiem nav lielas nozīmes, jo gars darbojas neatkarīgi no tiem. Arī Cvinglijs, lai pierādītu savus uzskatus, lietoja jau minētos Pāvila vārdus. Vienu Lutera atbildi mēs jau zinām.

Turklāt Luters vēl daudzos savos darbos, arī Šmalkaldes artikulos, kas ir iekļauti Luteriskajās ticības apliecībās vērsās pret šādu domāšanu, pamatoti saukdams Cvingliju par reliģisko entuziastu, t.i., tādu cilvēku, kas reliģiskas jūsmas vadīts savas domas stāda augstāk par Rakstu mācību. Cita starpā būtu vietā atgādināt, ka tieši saskaņā ar Šmalkaldes artikulos pausto Lutera, nevis Cvinglija, izpratni savā ordinācijas solījumā svinīgi solās sludināt ikviens luterāņu mācītājs.

Arī no paša Pāvila vārdiem ir skaidrs, ka viņš augsti vērtē rakstīto burtu. Tā jauno bīskapu Titu Pāvils viņam adresētā vēstulē pamāca, uzsvērdams, ka tieši Rakstu zināšana ir tā, kas padara gudru “pestīšanai caur ticību Kristū Jēzū” (2.Tim.3:15). Šie Pāvila vārdi mums māca augstu vērtēt Svētos Rakstus, tos nenicināt un nepakļaut patvaļīgai interpretācijai. To, kādēļ rodas šādi kļūdaini centieni, paskaidro apustulis Pēteris. Runājot par Pāvila vēstulēm, viņš saka, ka tajās “ir dažs, kas grūti saprotams, ko nemācītie un nenostiprinātie ļaudis sagroza, tāpat kā arī citus rakstus, sev par pazušanu” (2.Pēt.3:6). Mūs savukārt Pēteris nākamajā pantā brīdina: “Jūs mīļie, to jau zinādami, sargaities, ka nezaudējat, maldu līdz aizrauti, savu stipro pamatu.”

Arī apustulis Pāvils tajā pašā 2. vēstulē korintiešiem aicina ikvienu, kas kalpo ar Evaņģēliju, nedzīvot viltībā, nedz viltot Dieva vārdu, bet atraisīties no slepenām kauna lietām, sludināt patiesību un nostāties “nevainojami katra cilvēka sirdsapziņai Dieva priekšā” (2.Kor.4:2). Ievērot šos Pētera un Pāvila pamudinājumus nav viegli. Tie prasa daudz un uzcītīgi mācīties, studēt Svētos Rakstus, Luteriskās ticības apliecības un arī dažādus teologu darbus, kā arī rūpēties nopietni domāt par savu attieksmi pret mācītāja darbu, un varbūt kādreiz pārlasīt arī savu ordinācijas solījumu. Tas nav viegli, bet tas ir jādara, īpaši tiem, kas vēlas nest Evaņģēlija un augsti cienījamā Mārtiņa Lutera vārdu jeb, vienkāršāk izsakoties, saukties par luterāņiem.

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.