344. Kas ir Vakarēdiena ārējie atribūti?


Briesmas zaudēt brīvību

Vārds “mīlestība” mūsdienās ir tik neaizskarams, ka pat konservatīvie rietumu teologi baidās ne tikai kaut ko sacīt pret mīlestību, bet pat paskaidrot saviem draudžu locekļiem vārda “mīlestība” patieso jēgu.


Neliels piemērs. Laikā, kad es vēl biju mācītājs Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā, mēs apmeklējām kādu savu māsu draudzi. Es tiku uzaicināts sacīt sprediķi un izvēlējos mīlestības tēmu. Pavisam vienkāršā veidā es paskaidroju bīblisko pašuzupurējošās kristīgās mīlestības nozīmi, vienlaikus norādot, ka kristīgā mīlestība tikai vārda pēc ir līdzīga tai egoistiskajai un miesīgajai mīlestībai, kura tiek apdziedāta populārajā mūzikā un par kuru runā homoseksuālisti un laulības pārkāpēji. Pēc dievkalpojuma vietējais mācītājs man atzinās: kaut gan viņš pilnībā piekrītot sprediķī sacītajam, tomēr nekad neatļautos ko tamlīdzīgu sludināt no kanceles. Viņš paskaidroja arī kāpēc: “Pēc pāris šādiem sprediķiem es pazaudētu savu mācītāja amatu un līdz ar to algu, māju un daudz ko no tā, kas man tagad pieder.” Tā bija pirmā reize, kad es visā nopietnībā uzdevu sev jautājumu vai iekšēji, savā sirdī cilvēki, tā saucamajā brīvajā rietumu pasaulē, patiešām ir brīvāki par tiem, kas dzīvoja Padomju Savienībā? Toreiz es sāku par to šaubīties.

Par to, ka šī rietumu pasaules problēma nav tikai mana iedoma, var pārliecināties, pārlasot slaveno Aleksandra Solžeņicina Hārvardas runu. Tajā bijušais padomju disidents saka, ka vissatriecošākā parādība, kuru neitrāls vērotājs no ārienes ierauga mūsdienu rietumu pasaulē, ir drosmes zudums. Pēc A. Solžeņicina domām, viens no galvenajiem šīs parādības iemesliem ir neapvaldīti dedzīgā tieksme iegūt arvien vairāk un vairāk materiālo labumu. “Mēs pagriezām savas muguras Garam un ar ārkārtīgu un bezgalīgu dedzību tvērām visu materiālo. Šis jaunais domāšanas veids, kas bija mūs pakļāvis sev, noliedza iekšēja ļaunuma eksistenci cilvēkā. Tas neredzēja arī nekādu citu augstāku cilvēka dzīves mērķi par laimes sasniegšanu šeit uz zemes. Šis domāšanas veids nolika moderno rietumu civilizāciju uz bīstamā cilvēka un viņa materiālo vajadzību pielūgsmes ceļa. Ārpus valsts un sociālās sistēmas uzmanības loka tika atstāts viss, kas sniedzās pāri par cilvēka fizisko labklājību un materiālo vērtību uzkrāšanu; visas augstākas vai smalkākas dabas prasības un iezīmes tika atstātas bez ievērības, itin kā cilvēka dzīvei nebūtu nekādas augstākas jēgas. Tas pavēra ceļu ļaunumam, kam mūsdienās pretī vairs nestāv nekas.”

Šie dižā krievu rakstnieka vārdi liecina, ka mūsdienu rietumu pasaule nav ņēmusi vērā apustuļa Pāvila brīdinājumu: “Kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā. Jo visa ļaunuma sakne ir mantas kārība; dažs labs, tiekdamies pēc tās, ir nomaldījies no ticības un pats sev nodarījis daudz sāpju.” (1.Tim.6:9-10)

Nav nekāds noslēpums, ka arī lielās luterāņu nacionālās baznīcas, kā daļa no rietumu sabiedrības, mūsdienās ir stipri turīgas. Lai nodrošinātu savu labklājību, tās ir radījušas arī lielas birokrātiskas struktūras. Tieši šis birokrātiskais aparāts uzcītīgi raugās, lai netiktu sacīts vai darīts nekas tāds, kas varētu apdraudēt baznīcas materiālo labklājību. Ja postmodernais baznīcas birokrāts vispār atzīst kādu patiesību, tad šī patiesība skan šādi: mums ir jābūt populāriem un labi pārtikušiem.

Patiešām, vadoties pēc sava miesas prāta, ikviens cilvēks vēlas izvairīties no ciešanām un nodoties baudām. Tomēr ir jāmācās arī ieraudzīt tās briesmas, ko sevī slēpj šīs miesas tieksmes, un uz kurām viscaur savā runā norāda A. Solžeņicins, proti, ka drosmes zudums ir beigu sākums! Krievu domātājs vērš savu klausītāju uzmanību arī uz faktu, ka nepārtrauktā vēlēšanās iegūt arvien vairāk un vairāk mantu un labāku dzīvi ir novedusi pašus rietumu cilvēkus pie nemitīgām raizēm un depresijas. Rakstnieka parakstītās zāles ir pavisam vienkāršas brīvprātīga sevis ierobežošana, kas atbrīvos cilvēkus no neierobežota materiālisma. Tomēr Solžeņicins ir reālists un labi saprot, ka: “Lielākā cilvēku daļa ir sasniegusi tādu labklājības līmeni, par kādu viņu tēvi un vectēvi nevarēja pat sapņot; tagad ir kļuvis iespējams audzināt jaunatni saskaņā ar šo ideālu, vedot tos uz gandrīz neierobežotu, brīvu fiziskas spozmes, laimes, materiālo labumu, naudas un dīkdienības baudīšanu. Un kurš gan tagad spēs atteikties no tā visa?”

Nav šaubu, ka šis vājums neapvaldītā tieksme pēc materiālajām vērtībām ir radījusi drosmes trūkumu arī baznīcā. Turklāt ilgstoša saistība ar maldīgo uzskatu paudējiem un aizstāvjiem arvien vairāk ir mazinājusi drosmi apliecināt patiesību un beigu beigās novedusi pie tās lejupslīdes. Tā ir tā pati deģenerācija, kuru piedzīvoja komunistiskajai ideoloģijai pakļautās tautas, citāda ir vienīgi ārējā situācija.

Kārlis Marks un Frīdrihs Engelss savā Komunistiskās partijas manifestā ieteica komunistiem atmest mūžīgas patiesības jēdzienu kā tādu. Viņu pēcteči mēģināja šīs idejas realizēt Austrumeiropā ar briesmīgu melu un asinsizliešanas palīdzību. Tā sekas bij tādas, ka daudzi jo daudzi atteicās no patiesības un meli kļuva par dabisku parādību. Nav vajadzības šos cilvēkus attaisnot, bet viņus ir viegli saprast uz spēles bieži bija likta viņu dzīvība. Rietumos turpretī par patiesības mīlestību nevienu parasti nogalināt negrasījās, un tomēr cilvēki no tās atteicās. Iesākumā man tas šķita nesaprotami. Tagad, kad esmu vairāk iepazinies ar rietumu mentalitāti, šī parādība ir kļuvusi nedaudz skaidrāka. Šķiet, ka rietumos cilvēkiem psiholoģiskā ziņā bija pat vēl grūtāk nekā tiem, kuri atradās komunistu jūgā. Padomju Savienībā cilvēkiem bieži vien nebija nekā vairāk ko zaudēt, kā vien viņu kailā dzīvība. Nāve tiem nereti šķita kā sava veida atbrīvošanās no nožēlojamās eksistences. Pavisam citāds stāvoklis bija rietumos. Tur cilvēkiem materiālajā ziņā gandrīz vienmēr bija ko zaudēt. Jā, tik daudz ko zaudēt, ka jau pati šādas iespējamības apzināšanās vien paralizēja sirdsapziņu un veselo saprātu, kā tas atklājās gadījumā ar iepriekšminēto mācītāju. Sekas bija tālejošas zaudējot patiesību, gribot negribot nācās zaudēt arī brīvību. Cilvēks, kuru nesargā patiesība nenovēršami kļūst par mantu un savu iegribu vergu. Ir tikai viens ceļš, kas ved laukā no šīs bezcerības ceļš, kuru piedāvā pats Kristus: “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jņ.8:31-32)

Birkas: , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

4 atsauces par “Briesmas zaudēt brīvību”

  1. stāsti man:


    “Nav nekāds noslēpums, ka arī lielās luterāņu nacionālās baznīcas, kā daļa no rietumu sabiedrības, mūsdienās ir stipri turīgas. Lai nodrošinātu savu labklājību, tās ir radījušas arī lielas birokrātiskas struktūras. Tieši šis birokrātiskais aparāts uzcītīgi raugās, lai netiktu sacīts vai darīts nekas tāds, kas varētu apdraudēt baznīcas materiālo labklājību. Ja psotmodernais baznīcas birokrāts vispār atzīst kādu patiesību, tad šī patiesība skan šādi: mums ir jābūt populāriem un labi pārtikušiem.”

    Vai tad Plūmes kungs personīgi nav apliecinājis, ka lietas, kuras viņš mēģina piešūt lielajām birokrātu baznīcām, kā materiālā labklājība un pārticība ir tuvas un dārgas arī mazu baznīciņu birokrātiem un tie uzcītīgi, riskējot pat ar baznīciņas sašķelšanos, raugās, lai neviens to neapdraudētu? Ne velti šim nolūkam bija ( un ir ) pakārtota visa AI&KLB struktūra.

  2. biskaps:


    Pretstatā liberāļu mīlestības miesiskajai izpratnei, dažam paš-konfesionālim jēdziens “mīlestība”, manuprāt, pārtop savā pretpolā, kļūstot par kaut ko līdzīgu “svētam” naidam.
    Teiksim tā – ja liberāļa “mīlestība” ir sentimentāli jūtelīgi humānistiskos toņos, tad tādam paš-konfesionālim , nedod Dievs, dominē sadomazohistiskie toņi. ;-)
    Abos gadījumos tam nav nekāda sakara ar Rakstu patiesību, vien līdz neveselīgām galējībām novestu vienā vai otrā novirzienā dominējošā garīguma izpausmi.

  3. jean:


    Ilār, Tev vienmēr izdodas uzrakstīt paradoksāli :) . Jo tieši saistībā ar vārda “mīlestība” lietojumu (sprediķi ar nosaukumu “Bet kā ar mīlestību?”) Tu apsūdzēji kādu ATA draudzes mācītāju. Un tieši šis sprediķis bija viens no punktiem uz “i”, kāpēc Tu centies un panāci kāda mācītāja “svītrošanu” no savaKLB rindām.
    Paradoksāli, vai ne? Ne tikai Norvēģijā, bet nu jau arī tepat pie mums ir jābaidās par to runāt!!! :( Laikam jau esam kļuvuši par Rietumu sastāvdaļu!!

  4. jean:


    Un kā ar mīlestību?
    1. Kor. 13. nod.
    Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis.
    Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.
    Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka.
    Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga.
    Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu.
    Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību.
    Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu.
    Mīlestība nekad nebeidzas, pravietošana beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies.
    Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu pravietošana.
    Bet, kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bija nepilnīgs.
    Kad biju bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna tieksmes un bērna prāts, bet, kad kļuvu vīrs, tad atmetu bērna dabu.
    Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts.
    Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.

    Šis ir slavens teksts visā Bībelē: tas izvērstā veidā māca mums, kas ir kristīgā mīlestība. Tas teicami iederas šīs svētdienas kontekstā — svētdienā pirms ciešanu laika, jo tajā ir atsegta Jēzus Kristus nesavtīgā, sevi ziedojošā un bezgalīgā mīlestība: mūsu Kungs bija nācis šajā pasaulē kā cilvēks starp cilvēkiem, lai mūs glābtu; šajā mīlestībā Viņš pats sevi nodeva nāvē, izlēja savas dārgās, nevainīgās asinis un atdeva savu dievišķo dzīvību par mums, jo tik ļoti Viņš mūs ir mīlējis. Kad mūsu priekšā ir nolikta tāda debešķīga un pilnīga mīlestība uz mums, tad arī mums ir jāmācas ielūkoties savā sirdī un visā nopietnībā prasīt: kā mums pašiem ir ar mīlestību? Jo tikai tad mēs esam patiesi Jēzus Kristus sekotāji, ja mūsu sirdīs kvēlo Viņa mīlestība, kā Viņš pats to ir apliecinājis: „Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu”. No tā visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā”. (Jņ 13, 34-35).

    Tas pats mīlestības apustulis Jānis ar lielu uzsvaru norāda savas pirmās vēstules trešajā nodaļā: „No tā var pazīt Dieva bērnus un velna bērnus; katrs, kas nedara taisnību, nav no Dieva, arī tas ne, kas nemīl savu brāli. Jo šī ir tā vēsts, ko esat dzirdējuši no sākuma, ka mums būs citam citu mīlēt”. „No tā mēs esam nopratuši mīlestību, ka Viņš Savu dzīvību par mums ir atdevis; tad arī mums pienākas atdot savu dzīvību par brāļiem. Bet kam ir laicīga manta un viņš redz savu brāli ciešam trūkumu un aizslēdz viņam savu sirdi, kā gan Dieva mīlestība paliktu viņā? Bērniņi, nemīlēsim vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību! Tāpat arī no 4. nodaļas: „Mīļie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs, kas mīl, ir no Dieva dzimis un atzīst Dievu. Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība.”

    Tiešām, bagātīga un skaidra ir Dieva vārdu liecība par mīlestību. Jo Jēzus Kristus, Viņa nestā patiesība un Viņa ticība, kas mums tiek dāvāta, nav atraujama no mīlestības: „Jo Kristū Jēzū nedz apgraizīšana ko spēj, nedz neapgraizīšana, bet ticība, kas darbojas mīlestībā.” Ticība un mīlestība faktiski ir vienas medaļas divas puses. Kur ir patiesa ticība, tur ir arī mīlestība. Visiem Dr. Mārtiņa Lutera sprediķiem vijās cauri divas pastāvīgas tēmas: ticība un mīlestība — viņu var droši saukt par kristīgās mīlestības sprediķotāju. Bet kāpēc tad saka: luterāņiem gan ir pareiza ticības mācība, bet trūkst mīlestības. Tā nevar būt tiesa: jo kur ir pareiza mācība par ticību un taisnošanu, tur jau ir mīlestība.

    Dievs neprasa no mums mīlestību kā nosacījumu, lai dāvātu mums grēku piedošanu, attaisnošanu un mūžīgo dzīvošanu: mums tā nav jāpienes kā upuris. Mūsu taisnošana un pestīšana ir bez nekāda nosacījuma ticībā. Bet tur, kur Svētais Gars ar Evaņģēliju ir cēlis cilvēku sirdīs ticību — tur tā izpaužas un darbojas mīlestībā. Tā nu mīlestība ir patiesu kristiešu pazīme, viņu emblēma, kristiešu brends, ja gribat.

    Pasaulē valda likums „cilvēks cilvēkam vilks”. Tur apēst otru, tuvāko tiek uzskatīts par augstu prasmi gūt panākumus. Ko mēs dzirdam ziņās: šausmas no visām pasaules malām, bet arī atbaidošus stāstus, kā vecāki pamet savus bērnus, ļauj tiem nomirt badā, un otrādi: kā bērni pamet savus vecākus, kad tie kļūst veci un slimi. Latviešu tautas pasaka par ragaviņām, uz kurām dēls velk savu veco, vairs darba nespējīgo tēvu uz mežu, diemžēl bija un paliek skaudra realitāte pasaulē. Mīlestību gan daudzina pa visu pasauli. Taču, ja mēs meklēsim šo patieso mīlestību pasaulē, tad mēs to tur neatradīsim. Pasaules apdziedātā mīlestība, ja to iepazīst tuvāk, nav nekas cits kā patmīla — iemīlēšanās sevī pašā, savdabīgs azarts šūpoties pa savām jūtu bangām. Taču kaislību vēji, kas piepūš buras kuģim un nes to ar lielu ātrumu, bieži uzskrien zemūdens klintīm. Cik bieži tāda egoistiska mīlestība uz otru ātri pārtop par savu pretstatu — par ārprātīgu greizsirdību un naidu. Otello, greizsirdības aptumsumā nožņaudz savu Dezdemonu. Bagātā Raudupiete, kas pazudina savu dēlu mīlestības dēļ. Vai tā būtu tā īstā mīlestība?

    Īsta mīlestība nevis pazudina, bet glābj un dāvā dzīvību. Kur tad to meklēt? Patiesu mīlestību ir jāmeklē kristiešu vidū, tātad draudzē. Tur ir savādāk, tur viens otru neaprij un neiznīcina, bet mīl un atbalsta. Kristietībā vecāki gādā par saviem bērniem un bērni, kad tie izaug — par saviem nevarīgajiem vecākiem. Bāreņu nami, rūpes par atraitnēm un grūtdieņiem: tas allaž ir raksturojis kristietību — pēc mīlestības viņu starpā pazīst kristiešus… Bet vai tā nav drusku izskaistināta, salkana aina – jābūtība un vēlamība, kamēr realitāte arī kristiešu starpā tomēr ir savādāka. Kristieši — tie esam mēs. Tāpēc mums ir jāuzdod jautājums pašiem sev: vai mūsos arī kvēlo tā patiesā mīlestība, kāda ir Kristum? Vai mūsu vidū tik tiešām valda šī patiesā mīlestība, ar ko mūs pazīst un atšķir no citiem? Vai varbūt tomēr arī mūsu vidū ir košanās un ēšanās, savu tuvāko aprīšana bez liekiem sirdsapziņas pārmetumiem? Vai arī mūsu, kristiešu vidū, neatrodas tādi, kas savus bērnus audzina bez mīlestības un gādības? Un bērni, kas vienaldzībā noskatās uz savu vecāku trūkumu un ciešanām vecumā? Cik daudz kristiešu vidū ir tādu, kuri bez žēlastības pagriež muguru nabagam, kad tas lūdz maizi? Cik viegli ir dažam labam kristietim izdod simtiem latu par krāšņiem niekiem un tukšām izpriecām vai maksāt bargus tūkstošus par luksusa automobili, bet cik grūti ir palīdzēt savam ticības brālim vai māsai, kas kaujas ar trūkumu? Visas šīs lietas ir skumjas zīmes par mīlestības apdzišanu arī pie kristiešiem, tur, kur tai vajadzēja būt kā pilsētai kalnā visas pasaules tumsas priekšā.

    Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Valoda ir brīnišķīga lieta, ar ko Dievs ir apdāvinājis cilvēkus. Dažus pat ar īpašu spēju pārliecināt citus, aizraut viņu sirdis, pievērst tās Dievam un labiem, dievišķiem un svētiem mērķiem. Kristietība ir izplatījusies pa visu zemi tieši caur tādiem cilvēkiem ar īpašām runas dāvanām — viņi ir sludinājuši Evaņģēliju, un šajā sludināšanā cilvēki ir saklausījuši patiesības balsi un no tumsas tikuši vesti gaismā, izrauti no sātana varas un tikuši darīti par Dieva bērniem. Taču bez mīlestības visa šī sludināšana ir tukša skaņa, tā to uzrāda Dieva vārds mūsu tekstā. Ja kāds sludina aizkustinoši un ar spēku par ticību un mīlestību, kas abas ir kopā, bet ja viņš mājās ir gatavais tirāns pret savu sievu un bērniem, vai pret saviem draudzes locekļiem izturas ar lepnumu un pārākuma apziņu — bez mīlestības, domādams tikai kā gūt no sava amata vairāk labumu, varas un priekšrocības — tad tādu uzlūkos par liekuli un galā viņš izputēs, nenesdams nekādus augļus.

    Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Šos vārdus apustulis Pāvils tik tiešām var attiecināt pats uz sevi: viņam bija no Dieva dota prasme skaidri un precīzi sludināt par visiem kristīgās mācības jautājumiem, par tās noslēpumiem, t.i., par taisnošanas un sakramentu jēgu un nozīmi. Īsāk sakot — viņam bija tik liela atziņa šajās lietās kā nevienam citam. Bet ko tas būtu devis, ja viņš ar savu atziņu būtu sēdējis aizkrāsnē? Ja viņš, piemēram, ar savu aso prātu būtu izdomājis, ka pagānu misija tomēr ir bīstama lieta – tur noteikti nāksies sastapties ar stipru pretestību un vajāšanām, un ka daudz labāk būtu, ja viņš nodarbotos ar teoloģiju savā privātmājā: drošībā un mierā rakstītu teoloģiskus rakstus un nelielā draugu pulciņā ar lielu pārliecību mācītu, ka misijai tāpat nav lielas jēgas un ka galvenais Evaņģēlija sludināšanas garants ir viņa labklājība un izdzīvošana? Vai tad viņa lielā atziņa nebūtu kļuvusi viņam pašam par lāstu un pazudināšanu? Taču Pāvila ticība bija īsta. Tā izpaudās kā kvēla mīlestība uz Kristu un uz nabaga cilvēkiem, kuri bez Kristus Evaņģēlija smok nāves ēnā, pasaules un velna varā bez grēku piedošanas. Tā lika viņam celties un atstāt savus ērtos akadēmiskos apartamentus, un doties šajās briesmās un vētrās, sludināt Evaņģēliju un aicināt pagānus uz atgriešanos, piedzīvojot gan sitienus, gan cietumu, gan izbailes, gan grūtu darbu, gan bezmiega naktis, gan nelaimes un badu, gan beigās arī mocekļa nāvi. Bet tieši šī kvēlā mīlestība bija tā, kas nesa viņam svētību un ļāva Pāvila lielajai atziņai un zināšanām nest arī svētīgus augļus: kristīgās baznīcas izplatīšanos pa visu pasauli.

    Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. Jau trešdien Pelnu svētdienā mēs, kristieši ieiesim Ciešanu laikā. Tajā mums vajadzētu diendienā uzlūkot Kristus brīnišķīgo mīlestību, ar kādu Viņš mūs ir mīlējis. Cik lēnprātīgs, laipns un draudzīgs Viņš bija. Neviens Viņu neredzēja sūkstāmies vai skaišamies. Cik pazemīgs un pacietīgs Viņš bija, un kā Viņš panesa cilvēku rupjību un naidu pret sevi, nekad neatdarīdams ļaunu ar ļaunu, bet maksāja par visu pasaules ļaunumu ar savām asinīm; ar kādu neatlaidību un dievišķu pacietību Jēzus cīnījās par katru apcietinātu grēcinieku. Viņš nemeklēja savu labumu un ērtības, bet ziedojās citu labā. Pat piesists krustā, Viņš lūdza par saviem slepkavām. Savu nodevēju Jūdu Viņš sauca par draugu, savu aizliedzēju Pēteri Viņš mierināja. Tāpat Viņš turpina darīt tagad arī ar mums — nepateicīgiem un grēcīgiem cilvēkiem: nāk pie mums, ņem mūs kā pazudušas avis uz saviem pleciem un nes atpakaļ uz savu ganāmpulku. Ja Jēzus mūsos ir ticībā klātesošs, tad arī Viņa mīlestība. Kā gan mēs varētu nemācīties no Viņa un kā gan mēs ļautu apdzist šai mīlestībai mūsos?

    Mūsu šīs dienas tekstā mēs dzirdam tik brīnišķīgus vārdus par Kristus mīlestību, ar kādu Viņš mūs ir mīlējis. Un vienlaikus raugāmies šajā tekstā kā spogulī un redzam savu grēcīgumu — cik esam tālu no patiesas kristīgas mīlestības. Tāpēc mēs gribam lūgt Dievu Svēto Garu, lai Viņš nāk pie mums un aizdedz šo mīlestību mūsu sirdīs atkal. Kristībā mēs esam kļuvuši par Dieva bērniem, Kristus draudzes — Viņa miesas locekļiem, kas ticībā esam brāļi un māsas, taču mīlestības mūsu starpā pietrūkst. Ja mēs mīlam Dievu, kas mūs ir radījis, tad arī ikkatru cilvēku, ko Viņš radījis pēc sava tēla un līdzības. Dievs ir mīlestība. Un tieši tajā ir mūsu dievlīdzība. Ar Ādama un Ievas grēkā krišanu mēs šo dievlīdzību bijām pazaudējuši. Kristus to ir atguvis ar savām ciešanām un nāvi pie krusta — atguvis mūs dievbērnībai un mīlestībai. Ticībā mēs varam uzlūkot mūsu Kungu, kurš mīlestības vadīts ir atstājis savu debesu majestāti un kļuvis par nabaga cilvēku, par tādu pašu, kā tu un es, tikai bez grēka, lai varētu ņemt uz sevis katru mūsu un visas pasaules grēku un krusta nāvē pienesot pats sevi par izpirkšanas upuri. Ar Kristus asinīm šķīstīti un ticībā Viņam taisnoti, mēs varam droši stāties Dieva priekšā kā Viņa valstības mantinieki. Tajā jaunajā un prieka pilnajā dzīvē, kura mums ir apsolīta mūžībā, mēs būsim šajā dievišķajā mīlestībā, kura sākas šeit ticībā, bet nekad nebeigsies tur mūžībā. Āmen.



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.