359. Kas ir necienīgs Vakarēdiena baudītājs?


Bībeles izplatīšana dzimtajās valodās ir Dieva darbs

Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani! [Jņ.5:39]


TAS IR DIEVA PAVĒLĒTS DARBS

Ikvienam ir jāatzīst, mani draugi: ja lajiem ir atļauts, jā, pat pavēlēts lasīt Bībeli viņu dzimtajā valodā, tad ir arī atļauts un pat pavēlēts izplatīt Bībeli visiem cilvēkiem. Bet katram, kas ir kaut nedaudz Bībeli lasījis, ir pats par sevi saprotams, un arī Svētajos Rakstos tik bieži un skaidri izteikts, ka ir ne tikai atļauts, bet pat Dieva pavēlēts izplatīt Bībeli dzimtajās valodās. Tādēļ, kad kāds cilvēks grasās kristiešiem sniegt liecību par Bībeles izplatīšanas pavēli, viņa vienīgā problēma ir grūtības izlemt, kuru no pieejamajiem tūkstoš pierādījumiem izmantot.

Vispirms paturiet prātā: Bībele ir grāmata, ko ir uzrakstījis pats Dievs ar savu praviešu un apustuļu roku; tādēļ, vai ir iedomājams vai pat iespējams, ka varētu būt kāds cilvēks pasaulē, kuram Dievs aizliegtu lasīt Viņa grāmatu? Bībele ir cilvēku dvēseļu saule; vai tad Dievam vajadzētu atļaut uzlēkt savam debesu spīdeklim pār visiem cilvēkiem bez izņēmuma, pār labiem un ļauniem, pār taisniem un netaisniem, bet tad dot cilvēku dvēseļu sauli tikai nedaudziem? Bībele ir pasaulei domātā lielā aka, kas ir pildīta ar mūžīgās dzīvības ūdeni; un, ja visā pasaulē visi cilvēki var brīvi dzesēt savas slāpes ar ūdeni no avotiem, akām, strautiem, upēm un ezeriem, vai tad Dievam vajadzētu aizliegt kādiem cilvēkiem dzesēt savu dvēseļu slāpes no mūžīgās dzīvības ūdens, kas iztek un plūst no Viņa praviešu un apustuļu rakstiem? Mēs, protams, paši sajūtam riebumu un liecinām par Dieva acīmredzamo nepatiku pret tādu cilvēku, kurš liedz savu aku fiziski izslāpušam cilvēkam, bet vai mēs gribam dēvēt par „mūžīgu mīlestību” to, ka kāds liedz mūžīgās dzīvības aku kaut vai tikai vienai dvēselei? Bībele ir Dieva žēlīgi sūtīta atklāsme pasaules tumsībā par Dievu un par cilvēkiem, kas ilgojas pēc dzīvības; vai tad Dievs liegtu kaut vai tikai vienam cilvēkam ieskatīties šajā atklāsmē? Jā, vai Dievs arī piekārtu aizkaru priekšā Savai atklāsmei, lai vairums cilvēku to neredz? Bībele ir vēstule, ko Dievs ir uzrakstījis visiem cilvēkiem; vai tad Dievs pats aizliegtu tiem, kam Viņš to adresējis, to atvērt un lasīt? Jā, vēl vairāk, Bībele ir, kā visi kristieši to atzīst, debešķīgā bauslības grāmata, kuru Dievs dāvājis cilvēcei. Tajā Viņš ir pierakstījis, ko Viņš pieprasa no visiem cilvēkiem un ka Viņš kādu dienu tiesās visus cilvēkus – vai tiešām Dievs pats apturētu kādu cilvēku, kurš vēlas lasīt un mācīties viņam domāto un atklāto Dieva gribu?

Tomēr kāds, iespējams, sacīs: es atzīstu, ka tam ir kāda jēga un visumā jau ir tiesa, ka Dievs ir pavēlējis Bībeles lasīšanu un tādējādi arī izplatīšanu. Bet vai šis secinājums nevarētu būt kļūdains? Kāpēc? Tāpēc, ka Dievs būtu varējis aizliegt Bībeles lasīšanu un izplatīšanu dzimtajās valodās kaut kāda iemesla dēļ, kas ir pāri par mūsu saprašanu. – Nu labi, ieskatīsimies Bībelē un uzklausīsim, kas pašam Dievam ir sakāms.

Vispirms, ko tad Kristus pats saka mūsu tekstā? Viņš saka: “Meklējiet Rakstos!” Tādējādi Viņš tik skaidri un noteikti pavēl lasīt Bībeli, ka neviens nevar Viņu pārprast. Un kas ir tie, kuriem Kristus tik nepārprotami to pavēl? Varbūt tā ir aicinātā garīgā kārta, augstais priesteris, priesteri un levīti? vai, iespējams, tikai Rakstu mācītāji, bauslības skolotāji, ļaužu vecaji, galvenie farizeji un viņiem līdzīgie? Nē, no konteksta ir skaidrs, ka Kristus teica šos vārdus “jūdiem”, tas ir, visam ļaužu pūlim, kas bija ap Viņu sapulcējies. Un patiešām Kristus pavēl, lai viņi ne tikai lasa Rakstus, bet saskaņā ar tekstu oriģinālvalodā – “meklē” tajos; viņiem ir jāmeklē, izmantojot visrūpīgāko pārbaudi, un atrasto rūpīgi un dedzīgi jāieslēdz savās sirdīs. Vai tad, saskaņā ar to, nav skaidrs kā diena, ka Kristus pavēl visiem cilvēkiem, pat lajiem, lasīt Bībeli?

Iesim vēl tālāk. Vai praviešiem un apustuļiem ir kaut kas atšķirīgs sakāms par šo jautājumu? Nē. Tolaik visiem praviešiem, sākot ar Mozu, Raksti bija ne tikai pieejami, tie ne tikai tika publiski lasīti vārdu pa vārdam visai tautai, vīriešiem, sievietēm un bērniem, bet viņi arī atkārtoti un nopietni aicināja visu pasauli klausīties un lasīt viņu rakstīto vārdu. Tā, citu starpā, Jesaja līdzīgi raksta sava pravietojuma sākumā: “Klausaities, debesis, un ņem vērā, zeme, jo Tas Kungs runā.” Tā Jesaja aicina visu pasauli visās vietās, visas zemes tautas, jūdus un pagānus uzņemt, ko viņš ir uzrakstījis; tādēļ 34. nodaļā viņš turpina: “Meklējiet Tā Kunga grāmatā un lasiet: tur nekā netrūkst no sacītā, jo Tā Kunga mute pavēlēja, un Viņa Gars to veicis.” – Un ko darīja apustuļi? Pirmkārt, viņi adresēja visus savus rakstus un vēstules – daļu atsevišķiem lajiem, daļu – visai draudzei dažādās pilsētās un valstīs; un līdz ar to nevar rasties nekādas šaubas, ka faktiski visiem vajadzētu lasīt viņu rakstus un vēstules, kā viņi to skaidri raksta dažādās vietās. Tā, piemēram, Jānis, līdzīgi citiem, raksta savā pirmajā Vēstulē: „Es rakstu jums, tēvi, es rakstu jums, jaunekļi, es rakstu jums, bērni.” Otrkārt, Pāvils noslēdz savu pirmo Vēstuli tesaloniķiešiem: “No Dieva puses es jums piekodinu: lasait šo vēstuli priekšā visiem brāļiem!” Un Vēstules kolosiešiem noslēgumā viņš raksta:”Kad jūs šo vēstuli būsit izlasījuši, parūpējieties, lai tā tiktu lasīta arī Lāodikejas draudzē, bet to, kas nāks no Lāodikejas, lasiet arī jūs.” Ar pēdējo minēto vēstuli viņš acīmredzot domā savu Vēstuli efeziešiem. Un visbeidzot, ja vispār būtu grāmata, par kuru jūs varētu dabiski domāt, ka tā nav domāta lasīšanai visiem cilvēkiem, jo ir pārāk grūti saprotama, tā noteikti būtu sv. Jāņa Atklāsmes grāmata. Tomēr, ko šī grāmata iesākumā pati saka par sevi? Vai mēs atrodam kaut mazāko mājienu lielākajai daļai cilvēku būt piesardzīgiem pirms to lasīt? Nē, gluži pretēji. Tas ir, grāmata pati par sevi saka ievadā sv. Jāņa atklāsmei: “Svētīgs tas, kas lasa, un tie, kas klausās pravieša vēstījuma vārdus un tur to, kas šeit rakstīts.”

Tātad, ko mēs redzam, apkopojot šīs konkrētās pavēles lasīt Bībeli? Ka visiem cilvēkiem, kas vien to spēj, lasīt Bībeli ir pavēlēts ikreiz, kad apustuļiem ir pavēlēts sludināt Evaņģēliju, un ikreiz, kad visiem cilvēkiem ir pavēlēts uzņemt apustuļus un uzklausīt viņus. Visiem cilvēkiem lasīt Bībeli ir pavēlēts ikreiz, kad vien viņiem ir pavēlēts nebalstīt savu ticību uz cilvēku liecības, bet uz Rakstiem, un karot un cīnīties ar Gara zobenu – Dieva vārdu. Tā Jesaja raksta: “Jāturas pie bauslības un liecības! Ja nē, tad runātam vārdam neausīs rīta gaisma!” (Jes.8:20) Tad vēl visiem cilvēkiem lasīt Bībeli ir pavēlēts ikreiz, kad viņiem ir pavēlēts pārbaudīt un iztiesāt visus mācītājus saskaņā ar Dieva vārdu un netikt viltus praviešu pieviltiem. Un vēl visiem cilvēkiem lasīt Bībeli ir pavēlēts ikreiz, kad tiek teikts, ka pieviltajiem nav attaisnojuma, jo tiem ir Raksti. “Tiem ir Mozus un pravieši, lai viņi tos klausa,” pasludina Ābrahāms no debesīm bagātajam vīram ellē, kad tas pieprasīja, lai tiktu sūtīts vēstnesis no citas pasaules pie viņa pieviltajiem un aklajiem brāļiem. Tad nu ko es gribu pateikt? Bībeles lasīšana tiek pavēlēta visiem cilvēkiem, kad vien viņi tiek aicināti pievērsties Tam Kungam un rūpēties par savas dvēseles pestīšanu. Jo Raksti parāda ceļu uz pestīšanu; tā Pāvils raksta Timotejam: “un ka tu no mazām dienām zini svētos rakstus, kas spēj padarīt tevi gudru pestīšanai caur ticību Kristū Jēzū.” Un Jānis noslēdz priekšpēdējo sava evaņģēlija nodaļu ar vārdiem: “Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā.”

Tā nu nevar būt nekādu šaubu. Darbs, kuru mēs esam uzņēmušies veikt, proti, Bībeles izplatīšanas darbs mūsu dzimtajā valodā, ir ļoti svētīgs darbs. Jo, kā mēs redzējām, Bībeles lasīšana ir Dieva pavēlēta visiem cilvēkiem, tādēļ arī tās izplatīšana visiem cilvēkiem ir Dieva pavēlēta. Bet, ja tā ir Dieva pavēlēta, tad tas ir arī labs darbs. Un ja tas ir labs darbs, tad tam ir jābūt Dievam tīkamam un svētīgam darbam, kurš iepriecina Dievu un katru eņģeli, darbs, kas pavisam noteikti vairo Dieva godu, kas ir Dieva pasargāts, darbs, ar kuru tiek Dievam kalpots, darbs, kas balstās uz mūžīga pamata, darbs, kas nepieder pie koka, salmiem un rugājiem un tādēļ tiks iznīcināts uguns pārbaudē, bet tas pieder pie zelta, sudraba un vērtīgiem dārgakmeņiem, kuri paliek un kuriem ir sava atmaksa, taisns un kristīgs darbs, kuru neaizpūš nekāds laika vējš, bet kurš paliek mūžīgi. Tādēļ svētīgs ir tas, kurš veic šo darbu īstenā ticībā!

TAS IR DIEVA SVĒTĪTS DARBS

Un kaut arī mēs, dārgie brāļi, jau esam sasnieguši mērķi būt pārliecinātiem par šo darbu, zinot, ka šis darbs ir Dieva pavēlēts, mums vēl ir jāpiebilst: Bībeles izplatīšanas darbs mūsu dzimtajā valodā ir arī pārpārēm svētīgs darbs.

Kad nu Bībele tagad ir tik pieejama, ka pat ubagi to var iegūt, Bībeles biedrību darbošanās, rūpējoties, ja vien tas iespējams, par to, lai Bībele būtu katrā mājā un katra kristieša rokā, vairs nešķiet svarīgākais mērķis. Tas tikai pierāda, mani brāļi, ka tieši Bībeles biedrību centība ir panākusi, lai Bībele tagad būtu vispieejamākā grāmata. Tomēr es, neņemot vērā šo novērojumu, jautāju, ko Kristus saka mūsu tekstā par Bībeles vērtību? Viņš saka jūdiem: “Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani!” Kristus saka: tikai nopietni un cītīgi lasiet Rakstus, jo jūs paši zināt un esat atzinuši, ka mūžīgā dzīvība, tas ir, debesis un visa to svētība ir apslēptas Rakstos kā pērle savā austerē un kā zelts savā dziļajā raktuves šahtā; un, kad jūs tur meklēsiet, jūs to atradīsiet – ak, uzlūkojiet šo lielo žēlastību! – Tā nesaka, ka jums pašiem tā jānopelna ar savu grūto darbu, bet jūs to saņemsiet un baudīsiet par brīvu un bez nosacījumiem – caur ticību. Kas gan ir visi citi dārgumi uz zemes salīdzinājumā ar Bībeli? Tie ir tikai iznīcīgi zemes putekļi salīdzinājumā ar neiznīcīgo debesu bagātību.

Kāds ir šis darbs, proti, Bībeles ienešana kādā mājā? – Ak, cik pārmēru svētīgs! Tā mēs ievedam namā visu apustuļu un praviešu kori, kas unisonā kādā mājā pasludina visai saimei mūžīgu pestīšanu, kas saņemta no tīras žēlastības. Tā mēs šajā namā izrokam aku, kas mājas iemītniekiem ir pastāvīgs dzīva ūdens avots. Šajā namā mēs iedēstām dzīvības koku un padarām to par paradīzi visiem, kuri vēlas saņemt tā augļus. Mēs iededzam šajā namā gudro austrumu vīru zvaigzni, kas vienmēr aizved viņu meklējošās dvēseles uz Bētlemi pie pasaules Pestītāja. Jā, šajā mājā mēs guldām pašu Jēzus bērniņu, ietītu Rakstu autiņos, un tie kļūst par kūtiņu, kur guļ jaunpiedzimušais pasaules Pestītājs visiem, kuri vien šajā namā Viņu vēlas. Mēs uzceļam atvērtus vārtus šajā mājā, caur kuriem katru dienu visiem nama iemītniekiem ir atvērta pieeja žēlastībai, jā, ieeja debesīs. Mēs ienesam īstās Jēkaba kāpnes šajā namā un padarām to par vissvētāko vietu, kur Dievs sevi atklāj, kur Viņš ļauj sevi pielūgt un sniedz savu atbildi dvēselēm, kuras ilgojas pēc pestīšanas.

Bet vai tiešām tas tā ir? Mani klausītāji! Vai mums ir jāpiekāpjas tiem, kas kritizē Bībeļu izplatīšanu, sakot, ka tiešām ir daudzi, kuriem jau ir Bībele, bet tie nesaņem šo svētību?

Tik tiešām ir tiesa, ka, ak, vai! pārāk daudz ir tādu, kuriem ir Bībele un līdz ar to arī dzīvības koks, bet tie nesaņem tā augļus; ka, ak, vai! pārāk daudz ir tādu, kuriem ir Bībele un līdz ar to žēlastības avots un tomēr viņi nekad no tā nedzer; ka, ak, vai! pārāk daudz ir tādu, kuriem ir Bībele un līdz ar to atvērti debesu vārti, tomēr viņi atsakās pa tiem ieiet! Bet vai tas jel kā pierāda, ka Bībele ir tumša un tās lasīšana tādēļ ir nederīga, jā, pat kaitīga; un vai tas nozīmē, ka Bībeļu izplatīšanas darbs nav svētīgs? Nekā tamlīdzīga! Tie, kuri tā saka līdz ar romiešu priesteriem, tikai pakļauj sevi tiesas spriedumam, jo svētais apustulis saka: “Ja mūsu evaņģēlijs ir aizsegts, tad tas ir aizsegts tiem, kas pazūd.”

Un pat ja mēs, mani brāļi, pieļautu iespēju, ka Bībeles izplatīšanas svētība ir maza vai pat ļoti niecīga, vai tādēļ mums vajadzētu atturēties no šī darba? Kā rīkojas Dievs? Vai Dievs jau iepriekš nezināja, ka miljoniem cilvēku izmantos nepareizi zemes bagātības, bet vai Viņš tomēr neradīja visbrīnišķīgāko pasauli un zemi, kas ir bagātību pilna? Turklāt, vai tad Dievs mūžībā nezināja, ka miljoni nepieņems samierināšanu, ko Viņš panāks, dodot savu Dēlu, un vai Viņš tomēr nepaveica šo neizsakāmo savas mīlestības brīnumu un nesūtīja savu vienpiedzimušo Dēlu pasaulē? – Vai tad mums nevajadzētu būt „Dieva atdarinātājiem” un ar Bībeles palīdzību ieteikt visiem mūsu brāļiem Dieva žēlastību, debesis un pestīšanu, pat ja mēs zinātu, ka daudzi, ka tūkstoši, ka miljoni nepieņems šo neizsakāmo mūžības dārgumu?

Tā nu, mani draugi, pat ja vienmēr būtu tā, ka tūkstošiem cilvēku šī grāmatu Grāmata tiek ieteikta velti, Bībeles izplatīšanas darbs tomēr paliek neizteicami svētīgs darbs. Vai tad tā būtu maza svētība, ja tad, kad tiktu izplatītas tūkstoš Bībeles, kaut tikai viena pati dvēsele tiktu vesta pie pestīšanas atziņas, izpirkta un glābta? Vai tad Tas Kungs nesaka: “Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli?” Vai tad viena dvēsele nav dārgāka par visu pasauli un visām tās bagātībām? Vai tad tā nebūtu neizteicama svētība, ja tad, kad mēs būtu atbalstījuši Bībeles izplatīšanu vienu gadu, kaut tikai viena dvēsele, kas radīta mūžīgai dzīvošanai, ar to tiktu izpirkta? Vai tad Dieva Dēls nav izlējis visas savas asinis šī cilvēka dēļ? Pat ja tikai viena dvēsele būtu izslēgta no šī izpirkuma, vai tad Viņš nevēlētos ciest un mirt par to atkal? Kā Viņš pats saka, vai tad visi Dieva eņģeļi un visas debesis nepriecājas par vienu grēcinieku, kurš atgriežas, vairāk nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kuriem atgriešanās nav vajadzīga? Vai tad mums vajadzētu uzskatīt to par nieka lietu, ja kaut tikai viena dvēsele kļūtu līdzdalīga mūžīgajā dzīvošanā caur mūsu niecīgo artavu?

Jā, mani draugi, neiedomājieties, ka vienīgi šur un tur dvēsele tiks ievesta debesīs ar to, ka tagad tiek izplatīts miljoniem Bībeļu. Jo, lai cik liels arī nebūtu namu skaits, kuros Bībele klājas putekļiem, tomēr ir tūkstošiem namu, kur Bībele ir kļuvusi par atslēgu, ar kuru daudzi atver debesis sev un citiem.

Paturiet prātā, kādu svētību iedibināja tā viena Bībele, kuru Luters reiz atrada savā vientuļajā klosterī! Tajā viņš ne tikai atrada pestīšanu sev, ko ilgi bija veltīgi meklējis, bet cik daudz vairāk miljonus dvēseļu pāvestība būtu saplosījusi, ja Luteru nebūtu apgaismojusi šīs Bībeles gaisma, lai atklātu apslēpto antikristīgo ļaunumu un atkal pasludinātu šķīstu evaņģēlisku labo vēsti! Un par ko kļūtu daudzas dažādās mūsdienu sektas, kādās daudz lielākās herētiskās kļūdās tās būtu iekritušas un cik daudz vairāk dvēseļu varētu nekad nenonākt pie pestīšanas (kuras joprojām tiek pestītas), ja pēdējos simts gados Bībele nebūtu tik lielā mērā izplatīta! Tas ir tiešām tiesa. Ir neatsverami būtiski, ka Dievs līdzās savam rakstītajam vārdam ir iedibinājis arī svēto sludināšanas amatu, ka caur to Raksti arī tiktu izskaidroti. Bet ko gan mutiska sludināšana panāktu, ja atmodinātie klausītāji nevarētu meklēt Rakstos mājās savu kambaru klusumā, lai redzētu, vai tie satur to, kas viņiem tika sludināts? Cik gan cieši miljoniem dvēseļu Romas baznīcā, citu starpā, tiek turētas visbriesmīgākajās herēzēs tāpēc, ka šajā baznīcā ne tikai māca, ka tā saucamajām tradīcijām ir jāizrāda tāda pat godbijība, kā rakstītajam Dieva vārdam, bet ar ekskomunikācijas draudiem lajiem tiek aizliegts lasīt Dieva grāmatu viņu dzimtajā valodā, nemaz jau nerunājot par tās turēšanu īpašumā!

Kurš tad nu var saskaitīt svētības, ko sniedz Bībeles izplatīšana dzimtajā valodā? Kurš var saskaitīt Dieva dāvātās svētības un to ietekmi uz visiem tiem, kuri pagātnē ir lasījuši vai nākotnē vēl tikai lasīs Bībeli? Tikai mūžība atklās šīs dievišķās žēlastības noslēpumus. Tur mēs redzēsim, ka, saskaņā ar dievišķo apsolījumu, neviena pati Bībele nebūs iespiesta velti. Neviena nenonāks kāda cilvēka rokās veltīgi. Neviena netiks lasīta veltīgi, bet ikviena no tām būs sasniegusi to, kādēļ Tas Kungs to ir sūtījis, tas ir, vienam par viņa dvēseles pestīšanu un citam par liecību, ka Dievs vēlējās arī viņa pestīšanu.

Tad nu šodien no sirds priecāsimies, pateiksimies un slavēsim Dievu, ka Viņš mūs ir atmodinājis un vedis pie tā, ka mēs uzņemamies līdzdalību svētās Bībeles izdošanā. Ar to mēs piedalāmies lielajā žēlastības nākšanas procesā mūsu beigu laikos; ar to mēs turpinām visbūtiskākās un visšķīstākās misijas darbu; ar to mēs būsim Dieva palīgi un līdzstrādnieki pasaules pestīšanas darbā un tai par svētību; un, kad mēs pienesam to, kas mums ir, aiz mīlestības pret Kristu un pret dvēselēm, ko Viņš nopircis, pat visniecīgākā artava, kas veltīta Bībeles izplatīšanai, neies zudumā. Tā tiks ieguldīta izpirktajos grēciniekos un tā nesīs ļoti brīnišķīgu žēlastības atdevi uz mūžīgu prieku. Jā, svētīgs, kurš ticībā un mīlestībā piedalās šajā darbā, lai ieliktu Dieva grāmatu katra cilvēka rokās! – Tajā pēdējā dienā viņš nebaidīsies, kad grāmata tiks atvērta mūžīgā Soģa priekšā. Jo šī grāmata viņu nevis notiesās, bet attaisnos. –

Ak, Kungs Jēzu, tad nu palīdzi mums visiem! –

Kungs, manu vārdu raksti
Tai dzīvīb’s grāmatā,
Ar tiem, kas uzticīgi
Ņem mani debesīs.
Lai es tur ziedu, plaukstu,
Vien Tavā laipnībā
Un, Tevi lūdzot, stāstu,
Cik uzticama tā. Āmen.

Birkas: , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.