152. Ko mēs apliecinām katrā no trijiem ticības locekļiem, sacīdami "es ticu"?


Bībeles autoritāte no senbaznīcas līdz reformācijai

Daudzi no baznīcas tēviem un viduslaiku teologiem tiešā veidā nav runājuši par mūs interesējošo jautājumu – Bībeles autoritāti. Viņu laikā Bībeles autoritātes jautājums parasti nebija aktuāls, un tie vienkārši kā pašu par sevi saprotamu pieņēma Bībeles izpratni, kāda tā bija jūdaismā un pirmkristiešu draudzē. Tomēr mēs nevaram sacīt, ka senbaznīcā tika izveidota kāda īpaša, savdabīga Bībeles izpratne. Tieši otrādi, senbaznīcā Bībele tika vērtēta nevis balstoties kādos īpašos sava laika filozofiskos priekšstatos, bet gan tajā, ko pati Bībele sacīja par sevi. Pat viduslaikos – ar tiem raksturīgo filozofisko uzskatu izvirzīšanos priekšplānā un samērā nelielo ieinteresētību Bībeles studijās – tikai tādi atsevišķi brīvdomātāji kā, piemēram, Abelārs pret Bībeles autoritāti izturējās kritiski. Varētu būt, ka arī moderno laiku Bībeles kriticisms ne vienmēr izriet no dziļākiem filozofiskiem uzskatiem, bet balstās cilvēka dumpīgumā, kas kopš Franču revolūcijas laikiem arvien noteiktāk sevi parāda rietumu pasaulē. Šajā rakstā mēģināsim nedaudz izsekot tam, kā Bībele baznīcā tika vērtēta līdz reformācijas laikam.


No apustuliskajiem tēviem līdz Hieronīmam un Augustīnam

Pirmie mums pieejamie ārpusbībeliskie autori ir tā saucamie apustuliskie tēvi – kristīgie autori, kuru darbi pie mums nonākuši no I gs. beigām un II gs. sākuma. Viņu rakstos gan Vecās, gan Jaunās Derības raksti tika uzskatīti par neapstrīdami autoritatīviem. Jaunā Derība tika saprasta kā Vecās Derības mantiniece. Šī doma, pēc kuras Jaunā Derība tika saprasta kā Vecās Derības dievišķi iedvesmots komentārs, arvien vairāk nostiprinājās agrīnajā baznīcā.

Svēto Rakstu satura vienotību nodrošināja to autors Svētais Gars, kas tieši iedvesmojis abu derību rakstus. Lai gan apustulisko tēvu laikā Jaunā Derība vēl nebija ieguvusi savu galīgo variantu, četri evaņģēliji un Apustuļu darbi jau šajā laikā tika uzskatīti par tikpat autoritatīviem kā Vecās Derības raksti. Apustulisko tēvu darbos citēti gandrīz visi tie Jaunās Derības teksti, kuri vēlāk tika iekļauti Jaunās Derības kanonā. Svētie Raksti šo autoru vidū tika saprasti kā Dieva vārds, kas sniedz vārdos ietērptu cilvēkam saprotamu atklāsmi. Visas Rakstu grāmatas veido vienotu, savstarpēji saskanīgu vēsti, kurā nav iespējamas pretrunas un kļūdas. Līdzīga Svēto Rakstu izpratne ir vērojama arī turpmākajos gadsimtos. Gan apoloģēti gan vēlākie baznīcas tēvi uzskatīja abu derību Rakstus par Dieva iedvesmotām grāmatām. Arī Vecā Derība tika saprasta kristoloģiski, tas ir, tās centrā atradās vēsts par nākošo Mesiju, kas runāja un darbojās Jaunajā Derībā. Tādējādi Kristus kļuva par Vecās Derības pēdējo skaidrotāju.

Sākot ar apustulisko tēvu laiku, baznīcā autoritatīvu nozīmi ieguva arī mutvārdu tradīcija. Šī tradīcija, kas tika nodota no paaudzes uz paaudzi, sniedzās atpakaļ līdz pat apustuļiem un pašam Kristum, tā nekādā ziņā neatradās pretrunā ar Svētajiem Rakstiem. Tās uzdevums bija palīdzēt baznīcai pareizi saprast Rakstus un apkopot Rakstu mācību, lai pasargātu baznīcu no ķeceru maldiem. Tertuliāns un Irenejs uzskatīja, ka šāda apustuliska tradīcija, kas uzticīgi sargāja Kristus mācību, līdzīgi Svētajiem Rakstiem ir nemaldīga. Ap trešā gadsimta sākumu bez Rakstiem baznīcā atrodama arī otra autoritatīva norma – ticības likums, kas arī tiek saistīts ar pašiem apustuļiem. Tomēr ticības likuma autoritāte nekādā ziņā netika paaugstināta pāri pār Rakstiem, bet tā galvenais nolūks bija tieši rūpēties par Rakstu satura pareizu izpratni. Tā Raksti un ticības likums satura ziņā bija vienādi, tie papildināja un sargāja viens otra autentiskumu. Dažādās variācijās šāda izpratne par Rakstiem un tradīciju pastāvēja līdz pat reformācijai un turpinājās Romas katoļu baznīcā. Beigu beigās šāds uzskats noveda pie tā, ka Tridentas koncilā Svētie Raksti un mutvārdu tradīcija abi tika nosaukti par kristīgās mācības autoritatīviem avotiem. Tomēr te jāpiebilst, ka praksē gan austrumu, gan rietumi tēvi daudz vairāk balstījās Rakstos nekā kādā no mutvārdu tradīcijām. Ticības apliecības kā likums tapa rakstītas, pamatojoties Rakstos un izmantojot bībelisku terminoloģiju. Arī agrīnie baznīcas tēvi, piemēram, Irenejs un citi, balstījās praktiski tikai Bībelē, ko arī bieži citēja savos rakstos.

Tradīcijas nozīme nedaudz mainās pie dažiem no vēlākajiem tēviem. Aleksandrijas Klements un Origēns, lai gan joprojām atzīst, ka Svēto Rakstu un tradīcijas saturs ir viens un tas pats, tomēr tradīciju sāk uzskatīt par neatkarīgu autoritāti no Jaunās Derības.

Nedaudz vēlākos laikos ticības likuma vietu pakāpeniski ieņēma ticības apliecības un baznīcas liturģija. Tomēr te jānorāda, ka gan liturģija, gan īpaši senākās baznīcas ticības apliecības tapa, pamatojoties Svētajos Rakstos. Pat tāds noderīgs termins kā ortodokso Nīkajas baznīcas tēvu homoousios – vienāds būtībā, kas bija patapināts no filozofijas, lai izteiktu Svēto Rakstu mācību par Jēzus Kristus dievišķumu, tika pieņemts tikai pēc ilgas šaubīšanās un daudziem strīdiem.

Visi agrīnie baznīcas tēvi Svētos Rakstus uzskatīja par autoritatīviem tādēļ, ka to izcelsme un saturs ir dievišķs. Roberts Proiss norāda, ka

„šī vienprātīgā agrīnās baznīcas pārliecība, ka Raksti ir Dieva vārds netika patapināta no senā jūdaisma, bet tika atvasināta no Jaunās Derības, kas Rakstus sauc par Dieva iedvesmotiem (2.Tim.3:16) un svētos vīrus, kas sarakstījuši šos rakstus, par Svētā Gara instrumentiem (2.Pēt.1:21).”

R. Proiss arī norāda, ka kristieši novērsās no jūdiem raksturīgā priekšstata par Bībeles tapšanu, piemēram, no domas, ka piecas Mozus grāmatas tikušas radītas tūkstošiem gadu pirms pasaules radīšanas un Dievs tās Mozum Sinaja kalnā ielicis rokās, nevis devis caur Svētā Gara atklāsmi. Kristiešu izpratne par Kristu kā Svēto Rakstu saturu un centru, sargāja viņus arī no juridiski legālistiskās Rakstu interpretācijas, kas īpaši raksturīga vēlākajam jūdaismam.

Saukdami Rakstus par Dieva vārdu, agrīnie kristieši pauda savu pārliecību, ka Bībeles īstais autors ir pats Dievs. Svēto Rakstu tapšana parasti tika piedēvēta Trīsvienības trešajai personai – Svētajam Garam. Cilvēciskā autora loma bija visai nosacīta, viņš tika uzskatīts tikai par instrumentu Svētā Gara rokās. Tā, piemēram, Ambrozijs un Augustīns par Svēto Rakstu autoru sauc Dievu, un tieši tas šo grāmatu padara unikālu jeb vienreizēju pārējo grāmatu starpā.

Ja Svēto Rakstu autors pilnā šā vārda nozīmē ir Dievs, tad kāda gan bijusi cilvēku loma šo grāmatu tapšanā? Kāda ir bijusi saistība starp Svēto Garu un, piemēram, evaņģēlistu Jāni? Mēs varam šo jautājumu uzdot vēl citādi un vaicāt – kā agrīnie baznīcas tēvi saprata Svēto Rakstu inspirācijas mācību?

Kā mēs to redzam Hieronīma Vulgātas tulkojumā, tad gan Svētie Raksti, gan pravieši un apustuļi tiek saukti par Dieva inspirētiem jeb iedvesmotiem. Šo terminu inspirēts, kas bija pazīstams jau grieķu kultūrā, vai tā sinonīmus baznīcas tēvi bieži izmantoja, lai raksturotu Svētā Gara un Svēto Rakstu cilvēcisko autoru attiecības. Paši agrīnākie baznīcas tēvi, īpaši apoloģēti, dažreiz nepiesardzīgi izmantoja gan Filona, gan citas reliģiski folozofiskas grieķu idejas, lai raksturotu Svētā Gara saistību ar evaņģēlistiem un apustuļiem. Taču pēc montānistu sektas parādīšanās baznīcas tēvi savos izteikumos kļuva piesardzīgāki. Cilvēka loma tagad strikti tika pielīdzināta vienīgi instrumentam. Dievs ir Svēto Rakstu autors, bet Viņa mute – cilvēki, caur kuriem Viņš runā. Taču baznīcas tēvi nevēlējās sacīt, ka cilvēki pilnīgi mehāniski pierakstīja to, ko Dievs tiem lika. Tieši otrādi, kā to bieži uzsver Augustīns, Dievs piemērojās Bībeles rakstnieku stilam un personībai un izmantoja cilvēku motīvus un izvēli, mudinot evaņģēlistus rakstīt Savu vēsti. Arī Origēns noraidīja domu, ka Bībeles rakstītāji varētu būt rakstījuši savus darbus pagānu pareģiem līdzīgā ekstāzē.

„Varētu sacīt”,

secina R. Proiss,

ka satura ziņā Bībeles rakstītāji bija pasīvi, rakstītā saturs atradās Svētā Gara ziņā. Tomēr subjektīvi vai psiholoģiski (ja vien ir iespējams lietot šādu satura ziņā pārbagātu moderno terminu), Bībeles rakstītāji bija aktīvi, pilnā mērā apzinoties un lietojot savas spējas. Nekur baznīcas tēvu darbos mēs nemanām mēģinājumus izlīdzināt šo paradoksu; nekas neliecina, ka tādēļ tie jutuši satraukumu vai pat saskatījuši te paradoksu. Viņi vienkārši pieņēma dievišķās inspirācijas noslēpumu”.

Senās baznīcas teologu darbos nav manāmas šaubas par Svēto Rakstu nekļūdīgumu. Jau pati doma, ka Dieva vārds varētu izrādīties kļūdains, tiem likās absurda un nepieļaujama. Tiesa, veids kādā daži baznīcas tēvi skaidroja Rakstus, īpaši tas sakāms par tā saucamo alegorisko metodi, liecina, ka burtiska Rakstu skaidrošana tiem dažreiz acīmredzot sagādājusi lielas grūtības. Taču viņi nekad necentās šīs grūtības atrisināt, piedēvējot Rakstiem maldus vai nepatiesus izteikumus. Rakstu vienotais saturs un saskaņa dažādu Bībeles grāmatu starpā ne tikai netika apšaubīta, bet Svēto Rakstu nemaldīgums tika apzināti un dogmatiski uzsvērts. Augustīns uzskatāmi parāda senbaznīcas izpratni par atšķirību starp Svētajiem Rakstiem un citām grāmatām, rakstīdams:

„Vienīgi tām grāmatām, kas tiek sauktas par kanoniskām, es esmu mācījies dot tādu godu, ka es pavisam noteikti ticu, ka neviens šo grāmatu autors, tās rakstīdams, nav pieļāvis kādu kļūdu.. Lasot citus autorus, es neesmu pieļāvis domu, ka tas, ko viņi māca un raksta ir patiess vienīgi tādēļ, ka tās rakstījuši svēti un mācīti vīri.”

Līdzīgus domas pauž arī Hieronīms. No šiem baznīcas tēvu izteikumiem izriet, ka Raksti paši nosaka savu nemaldīgumu. Tiem nav vajadzīga nekāda cita autoritāte, kas no ārienes apstiprinātu to patiesumu. Tie ir vienīgā autoritāte visos teoloģiskas dabas jautājumos.

Svēto Rakstu autoritāte viduslaikos

Romas impērijas sabrukums ir saistīts ar zināmu apsīkumu teoloģiskās domas virzībā. Šī parādība, kas vispirms bija vērojama rietumos, ietekmēja arī teoloģisko domu austrumos. Pēc Damaskas Jāņa apkopojošā darba Par ortodokso ticību VIII gs. teologu darbība austrumu baznīcā it kā iegrimst ziemas miegā. Rietumos no VI gs. līdz pat sholastikas laikam ir vērojams līdzīgs sastingums. Apsīkst Svēto Rakstu skaidrošanas darbs un izzūd Bībeles oriģinālvalodu zināšanas. Arī sholastikas laika teologu rūpes ir citas.

„Ja kāds vēlas atrast kādu tiešu precīzi formulētu izteikumu par Svēto Rakstu dievišķo izcelšanos, autoritāti un uzticamību, tam nākas pārlapot tūkstošiem lappušu sholastikas teologu darbos, līdz viņa centieni vainagojas panākumiem,”

raksta R. Proiss. Sholastikas laika teologi nebija bībeliski teologi. Viņi pieņēma senās baznīcas mantojumu par autoritatīvu un, lietojot filozofiskas metodes, centās izveidot visaptverošu, harmonisku teoloģiskās domas sistēmu. Tie nedaudzie izteikumi, kas par Svētajiem Rakstiem tomēr ir atrodami sholastikas laika teologu darbos, liecina, ka viduslaiku teologu uzskati par Rakstu autoritāti maz atšķīrās no agrīnās baznīcas tēvu domām.

Viens no ievērojamākajiem sholastiskās teoloģijas pārstāvjiem Anselms praktiski neko nav sacījis par mūs interesējošo jautājumu. Tomēr jau viena no pazīstamākajām viņa domām, ka cilvēks tic, lai saprastu, liecina par Bībeles autoritāti, kurā balstās ticība. Anselms necentās Bībeles atklāsmē sniegtos noslēpumus pakļaut prātam, bet gan, cik tas ir cilvēka spēkos, iedziļināties tajos. Anselmam teoloģija un filozofija bija praktiski viens un tas pats.

Nedaudz vairāk par Svētajiem Rakstiem ir izteicies Aleksandrs no Halles. Pēc Aleksandra domām Bībelē attēlotie notikumi ļauj cilvēkam pārdomāt dievišķos noslēpumus. Teoloģija viņa izpratnē ar dievišķās gudrības palīdzību informē cilvēku par lietām, kas attiecas uz pestīšanu. Aleksandrs teoloģiju saprot kā zinātni, tas ir, tādu, kas sniedz mums noteiktas zināšanas. Tomēr viņš nebija racionāls intelektuālists, kā varētu šķist, bet līdzīgi citiem franciskāņiem augstāk par prātu stādīja cilvēka gribu. Aleksandrs uzsver, ka tās zināšanas, kuras mēs gūstam no Svētajiem Rakstiem ir drošākas par tām, kuras gūstam ar prāta palīdzību. Teoloģiskā doma ir vairāk uzticama par pieredzē gūtajām zināšanām – līdzīgi kā garīgais cilvēks zina vairāk par miesīgo. Tādējādi vienīgi Svēto Rakstu sniegtās zināšanas ir pilnīgi drošas un absolūti uzticamas.

Cits ievērojams sholastikas laika teologs Bonaventūra arī piederēja franciskāņu ordenim un, teorētiski spriežot, viņam vajadzēja sekot Halles Aleksandra uzskatiem. Līdzīgi citiem sholastikas laika teologiem, neredzēdams atšķirību starp teoloģiju un filozofiju, Bonaventūra uzskatīja, ka filozofijai ir jābūt orientētai uz Dievu. Lai gan filozofija sākas ar redzamām lietām, tā virzās pretī Dievam un tai vienmēr ir jāsaskan ar Svētajos Rakstos balstītu teoloģiju. Šie saskaņas meklējumi starp teoloģiju un filozofiju vai ticību un prātu ir raksturīgi visai sholastiskajai teoloģijai. Filozofijas priekšnosacījums arvien ir ticība. Filozofa prāts meklē apstiprinājumu tam, kam viņš tic. Filozofija ir teoloģijas kalpone, un teoloģija, protams, ir smelta Rakstos. Tādējādi Svētie Raksti ir galvenā, noteicošā autoritāte.

Visvairāk no viduslaiku teologiem par Svēto Rakstu autoritāti ir izteicies Akvīnas Toms. Toms augstu vērtēja cilvēka prātu, tomēr viņš atzina, ka pat tām lietām, kuras cilvēka prāts spēj izpētīt un saprast, ir vajadzīgs drošs pamats, kas sniegts īpašā Dieva atklāsmē. Prāts savas zināšanas iegūst tikai ilgstošas darbības rezultātā, un prāta zināšanas nav bez kļūdām. Lai pestīšana būtu vieglāka un drošāka, tad cilvēkam par dievišķām lietām ir nepieciešams mācīties no dievišķas atklāsmes. Teoloģija pēc Akvīnas Toma domām ir augstākā no visām zinātnēm. Tāpat kā visām pārējām zinātnēm, arī teoloģijai ir savi principi, kurus tā necenšas pierādīt. Teoloģijas principi ir ticības artikuli, kas smelti Rakstos. Tādējādi pati augstākā zinātne, kas nemeklē pierādījumus zemākajās zinātnēs, ir Svēto Rakstu zinātne. Cilvēka prātam šajos jautājumos nav un nevar būt galvenā loma. Prāts tikai noskaidro dažas lietas, kas sniegtas atklāsmē. Tādējādi teoloģija izmanto filozofiju tajās lietās, kuras cilvēka prāts var zināt. Īstas teoloģijas autoritatīvais pamats tādēļ vienmēr ir kanoniskie Raksti, kuru autoritāte ir augstāka arī par baznīcas doktoru paustām domām. Toms secina to pašu, ko Augustīns:

„Mūsu ticība balstās uz apustuļiem un praviešiem sniegtās atklāsmes, kuri sarakstīja kanoniskās grāmatas, bet ne uz tās atklāsmes (ja tāda parādība vispār pastāv), kas dota citiem mācītājiem.”

Arī tālāk, iztirzādams svēto mācību, Akvīnas Toms par Rakstu autoru sauc Dievu. Šķiet, ka Akvīnas Toms no visiem sholastikas laika teologiem bija vistuvāk vienam no būtiskajiem reformācijas laika principiem – vienīgi Raksti (sola Scriptura). Piemēram, viņš saka:

„Ir ķecerīgi sacīt, ka nepatiesība varētu būt atrodama evaņģēlijos vai kādos citos kanoniskajos Rakstos.”

Tomēr, kā secina R. Proiss, visā savā teoloģiskajā darbībā Akvīnas Toms bija tālu no šo atziņu praktiskas lietošanas teoloģijā.

Kā pēdējo no viduslaiku teologiem mēs apskatīsim Duna Skota izpratni par Svētajiem Rakstiem. Atšķirībā no citiem sholastikas laika teologiem Duns Skots par Svētajiem Rakstiem ir rakstījis diezgan daudz. Vispirms uzsvēris atklāsmes nepieciešamību un pārrunājis Svēto Rakstu pietiekamību, Duns Skots izvirza astoņus argumentus, kas apstiprina Rakstu patiesumu, un vēršas pret ķeceriem, kas daļēji vai pilnībā noliedz Svētos Rakstus. Šie galvenie argumenti ir:Svētajos Rakstos ir atrodami pravietojumi un to piepildīšanās; Rakstu iekšējā harmonija ir tāda, kas liecina, ka Rakstu autora intelekts daudzkārt pārsniedz cilvēka prāta spējas; Rakstu autoriem piemīt dievišķa autoritāte, noliegt to, nozīmētu nosaukt apustuļus par meļiem; ļoti nopietnā baznīcas attieksme, uzņemot grāmatas Svēto Rakstu kanonā, proti, pieņemot tikai tās, kuras patiešām bija dievišķas iedvesmas augļi; Rakstiem piemīt dievišķas pilnības radīts saprātīgums. Tālāk Duns Skots vēršas pret dažādiem ķeceriem, kas sagroza Rakstus pret Kristu, un norāda, ka nedrīkst vērsties pat pret nevienu Svēto Rakstu pantu. Duns Skots norāda, ka par Rakstu dievišķo autoritāti liecina arī tas, ka baznīcas, kas pieņem Svētos Rakstus ir stabilas; arī brīnumi ir skaidrs pierādījums Rakstu autoritātei.

Runājot par teoloģiju kā zinātni, Duns Skots vispirms norāda, ka zinātne sastāv no četrām lietām,tās ir: drošas, pilnīgi uzticamas zināšanas, kurās nepastāv iespēja šaubām vai tikt maldinātam; zināšanas, kas ir nepieciešamas, nevis gadījuma rakstura; zināšanas,kas ir acīmredzamas prātam; zināšanas, ko var demonstrēt ar domāšanas un loģisku argumentu palīdzību. Teoloģija kā zinātne jeb vieda gudrība nav atkarīga ne no vienas citas zinātnes. Teoloģijas principi tiek pieņemti ticībā, balstoties autoritātē. Atšķirībā no Akvīnas Toma Duns Skots bija voluntārists. Viņš saprātam piešķīra mazāku lomu, bet vairāk runāja par ticību un autoritāti. Diemžēl šī autoritāte beigu beigās kļūst par baznīcas autoritāti. Atšķirībā no Toma, kas teoloģiju uzskatīja vairāk par teorētisku zinātni, Duns Skots to dēvēja par praktisku zinātni. Viņš runā arī par Rakstiem piemītošu iekšējo autoritāti un Rakstu nemaldīgumu. Dažas no viņa domām vēlāk pārņēma protestantiskās ortodoksijas teologi. Neraugoties uz to, ka Duns Skots augstu vērtēja Svētos Rakstus, viņš tomēr tos neuzskatīja par vienīgo autoritāti teoloģijā. R. Proiss secina, ka

„Akvīnas Toma un Duna Skota teoloģijā mēs vērojam, cik grūti ir paturēt Sola Scriptura principu pret saprāta uzbrukumiem no vienas puses un baznīcas autoritāti no otras”.

Īsumā apskatot senbaznīcas un sholastikas laika teologu atziņas, vērojama liela vienprātība jautājumos par Bībeles dievišķo izcelsmi, autoritāti un uzticamību. Vienīgi ķeceri noliedz baznīcas vienprātīgo ticību šajos jautājumos. Tomēr teoloģijas vēsture liecina arī to, ka Svēto Rakstu dievišķās autoritātes atzīšana vien nepasargā no vājas Rakstu interpretācijas, maldīgas hermeneitikas, maldu mācībām un teoloģiskiem strīdiem.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.