116. Kādai sirdij mums ir jābūt, vadoties pēc Dieva Vārda?


Bībele ir kā liela glezna

Vai visa Bībele ir Dieva vārds? Uz šo jautājumu baznīca bez šaubīšanās atbild – jā. Dievs mums ir devis visas šīs grāmatas, lai caur tām uz mums runātu. Neviena no tām nav lieka, neviena no tām nav atmetama, neskādējot Evaņģēlijam. Taču tas nenozīmē, ka tām visām ir tas pats uzdevums Dieva atklāsmes piepildīšanā.

Bībele ir kā liela glezna

Tādēļ tas nebūt nav ieteicams Bībeles lasīšanas veids, ka visas Bībeles grāmatas tiek lasītas vienlīdz bieži. Ikviens Bībeles lasītājs zina, ka Jaunā Derība uz viņu runā vairāk nekā Vecā Derība un Psalmi un Jesaja vairāk nekā, piemēram, Laiku grāmatas. Sens paradums māca, ka Bībeles lasītājam iesācējam nevajadzētu iesākt ar 1. Mozus grāmatu (jo tad, ļoti iespējams, viņš pabeigs ar 3. Mozus grāmatu), bet gan ar kādu evaņģēliju.

Bībele ir liecība par Kristu. To var salīdzināt ar lielu gleznu, kur attēlots mūsu Glābējs Jēzus Kristus. Stāvot un aplūkojot portretu, parasti skatās uz seju, tāpēc ka sejas vaibsti palīdz rast visuzskatāmāko priekšstatu par cilvēka raksturu. Bet arī ķermenis, stāja, rokas un apģērbs raksturo cilvēku. Un galu galā ir vērts pievērst uzmanību arī fonam. Gleznotājs, iespējams, ir gribējis kaut ko paust ar apkārtni, apgaismojumu un kopējo audekla kompozīciju. Tam visam ir noteikta loma, kas padara portretu izteiksmīgāku.

Tas pats ir ar Kristus attēlojumu, ko Dievs mums devis Bībelē. Viņam ir Savi vaibsti, kurus mēs visbiežāk un parasti uzlūkojam. Šos vaibstus mums uzglezno četri evaņģēliji. Bet Bībele mums sniedz arī paaugstinātā Kristus veidolu, kas ietērpts grēku izpircēja augstā priestera tērpā un kas ir Savas baznīcas galva, pirmdzimtais pirms visām radītām lietām. Tas ir veidols, kuru apustuļi mums sniedz savās vēstulēs, kā arī Jāņa atklāsmes grāmatā. Bez tā visa Kristus attēlojums nebūtu pilnīgs un patiess. Visbeidzot, Bībeles attēlotajam Kristum ir arī savs fons un apkārtne, bez kā Viņš nekad nav pilnībā saprotams. Šīs fons ietver sevī virkni notikumu un cilvēku, kas no sākuma var šķist mulsinoši, bet vēlāk kļūst saprotami, kad ieraugām to, kā tas viss attiecas uz mūsu Pestītāju.

Priekšpusē mēs redzam Pēteri un Pāvilu, Jēkabu, Jāni un visu agrīno baznīcu. Fonā dziļumā pavīd lielais, melnais tukšums, pār kuru Dievs saka Savu: “Lai top!” Arī radīšana pieder pie Kristus attēlojuma, jo arī tur Viņš bija līdzdalīgs. Tālāk nāk patriarhu virkne: Ābrahāms ceļā uz nepazīstamu zemi, Jēkaba skatītās debesu kāpnes Bētelē, Jāzeps, kuru brāļi pārdod uz Ēģipti. Tur ir redzams uguns stabs un mākonis, aiz kura izredzētā tauta gāja laukā no verdzības zemes. Arī tur līdzās bija Kristus kā garīgā klints un patvērums. Tur redzams, kā zibeņi uzliesmo apkārt Sinaja kalnam, kā Jozua dodas pret Jēriku, kā tam seko visa vētrainā vēsture, kurā Dievs audzina un pārmāca Savu tautu, lai tā reiz varētu saņemt Viņa sūtīto Mesiju. Šīs vēstures vidū stāv pravieši. Tie visi norāda uz Kristu, un no viņiem atspīd arvien skaidrāka gaisma pār Viņa veidolu.

Visa Vecā Derība saslēdz visu apkārt Kristum kā dzīvs rāmis un fons, kas attēlo mums ne tikai to pasauli, kurā Viņš nāca, bet arī Viņa paša ēnu, jā, Viņa veidola kontūras. Vecā Derība ir kā glezna, uz kuras pietrūkst tikai pašas centrālās figūras. Bildes vidū ir liels tukšums, kam ir Cilvēkdēla un Viņa baznīcas kontūras. Tieši šo tukšumu vēlāk aizpilda Jaunā Derība.

Šis salīdzinājums mums palīdz labāk saprast, kāpēc Vecā Derība ir tik neaizvietojama un kāpēc tā ir patiess paša Dieva vēstījums, kaut arī tas nav salīdzināms ar Jaunās Derības vēstījumu. Visas Bībeles daļas ir mums Dieva dotas, taču tām visām nav vienāds uzdevums. Pastāv atšķirība starp fonu un portretu.

Šis salīdzinājums varbūt var arī palīdzēt saprast “pretrunas” un “neskaidrības”, kuras cilvēki domā atraduši Bībelē. Ja aplūko ar eļļas krāsām gleznotu portretu ar palielināmo stiklu, tad drīz vien atklājas, ka neviens otas vilciens nav pilnīgi precīzs realitātes atspoguļojums. Pat neviena matu cirta, neviena krunka nav atainota ar perfektu precizitāti, kā tas būtu bijis fotogrāfijā. Un tomēr ir tā, ka portrets, kuru gleznojis īsts mākslinieks, cilvēku attēlo nebeidzami bagātāk un patiesāk, nekā to jebkad spēj fotokamera. Tas nozīmē tikai to, ka māksliniekam ir spēja izteikt raksturīgo un būtisko. Viņš vienā bildē ir spējis satvert to, kas citkārt atklājas tikai atsevišķos gadījumos vai arī slēpjas aiz cilvēka ikdienišķās ārienes. Tā mākslinieks ar savu otu cilvēku atspoguļo daudz atbilstošāk un izteiksmīgāk, nekā to ir iespējams izpaust mirkļa precīzajās fotogrāfijās.

Tas pats attiecas uz ikvienu stāstnieku. Arī viņš ir mākslinieks, kaut arī glezno ar vārdiem. Tiklīdz ar saviem vārdiem jācenšas izteikt kādu notikumu, kļūst skaidrs, ka nav iespējams izstāstīt visu. Ir jāatsijā un jāizvēlas. Ir jāpasaka būtiskais un raksturīgais, un viss materiāls jāsakārto tā, lai aina būtu dzīva un patiesa. Dabiski, ka atstāsts nekad precīzi neizteiks visu, kas noticis. Taču aina kļūst patiesa, ja tā atspoguļo būtisko un nozīmīgo. Ikviens stāstītājs ir kā gleznotājs, kuram ir jāprot vienkāršot, stilizēt un izteikt raksturīgo. Tas nozīmē, ka viņš prot turēt otu un izteikt patiešām svarīgāko.

Birkas: , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.