22. Ko Dievs pieprasa no mums pirmajā bauslī?


Bērnu valstība

Jau 1800.gadā pirms Kristu dzimšanas Hamurapi likumu kodekss noteica, ka vecākiem ir tiesības atstāt savu īpašumu mantojumā bērniem. Tajā laikā tas šķita nedaudz muļķīgi: bezpalīdzīgiem zīdaiņiem tika piešķirtas juridiskas tiesības saņemt īpašumu, ko viņi nav nedz radījuši, nedz pelnījuši, nedz pat lūguši!


Arī Jēzus izmantoja šajā attēlā rādīto bērna piemēru, lai paskaidrotu, kā Dieva valstība nāk pie ikviena no mums. Mēs nevaram to nopelnīt, mēs nevaram uz to pretendēt, bet, LĪDZĪGI BĒRNAM, KAS SAŅEM MANTOJUMU, mēs vienkārši saņemam debesu valstību kā dāvanu.

Kā gan kaut kas tāds iespējams? Līdzīgi juridiskam mantojumam, arī garīgais mantojums ir atkarīgs nevis no saņēmēja (mūsu) spējām, bet gan no dāvinātāja (mūsu žēlīgā Tēva) labvēlības.

DIEVS PIEŠĶIR SAVU VALSTĪBU KĀ MANTOJUMU

Attēls šajā lappusē rāda, kā Jēzus pasludina šo brīnišķo un neticamo mācību par Dieva žēlastību. Sv.Lūka raksta: “Arī mazos bērnus Viņam pienesa, lai Viņš tiem pieskartos. Bet mācekļi, to pamanījuši, tos norāja. Jēzus turpretim tos pieaicināja un sacīja: “Laidiet bērniņus pie manis un neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība. Tiešām Es jums saku: kas Dieva valstību nesaņem kā bērniņš, nenāks tur iekšā” (Lk.18:15-17).

Grūti pat iedomāties, cik apjukuši par šo Jēzus mācību bija Viņa mācekļi! Jēzus sekotāji bija uzauguši kultūrā, saskaņā ar kuru cilvēkam bija pašam jātiecas “nopelnīt” Dieva svētību. Doma, ka Dieva valstību var saņemt pat bezpalīdzīgs bērns (Lk.18:15-16), pēkšņi apgrieza visu ar kājām gaisā.

Uz XXI gadsimta sliekšņa Jēzus mācība joprojām līdz pamatiem pārmaina daudzu cilvēku dzīves. Ikvienā pasaules valstī vairums cilvēku uzskata vai ir mācījušies no savas valsts reliģiskajiem vadītājiem, ka reliģija ir kas tāds, kas cilvēkam ir jāpraktizē, lai izpelnītos Dieva labvēlību. Taču Jēzus šādu priekšstatu pilnībā sagrauj, pasludinot, ka Dieva valstība nekādā gadījumā nav kaut kas tāds, ko mēs nopelnām, bet gan vienīgi Dieva dāvana.

Tā, piemēram, kristīts bērniņš pats neko nav darījis, lai nopelnītu vai iemantotu to, ko Dievs Kristībā apsolījis: dzīvi Viņa valstībā (Jņ.3:5). Dieva dzīvā vārda spēkā, tam savienojoties ar ūdeni, bērns vienkārši saņem Dieva valstības svētību kā mantojumu (Lk.12:32). Līdzīgi arī tad, kad jūs tiekat kristīti vai uzklausāt Dieva vārda sludināšanu, debesu Tēvs pret jums attiecas kā pret bērnu, kas saņem mantojumu: Viņš ieraksta jūs savā testamentā un paredz jums vietu savā valstībā (Kol.1:12).

NE PĒC MŪSU GRIBAS, BET PĒC DIEVA ŽĒLASTĪBAS

Ja Jēzus laika reliģiskie vadītāji būtu lasījuši Rakstus, to centrā nostādot Dieva žēlastību, Jēzus mācības tiem nebūt nešķistu pārsteidzošas. Dievs bija sacījis Mozum: “Es esmu žēlīgs, kam esmu žēlīgs, un, par ko Es apžēlojos, par to Es apžēlojos” (2.Moz.33:19). Sv.Pāvils paskaidro šo izteikumu: “Tātad ne no cilvēka gribēšanas vai skriešanas, bet viss no Dieva žēlastības” (Rom.9:16).

Arī apustulis Jānis apstiprina, ka Dieva valstības saņemšana nav atkarīga no mūsu gribas: “Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, BET NO DIEVA” (Jņ.1:12-13).

Necentieties nopelnīt Dieva labvēlību vai Viņa valstību. Pat jūsu visdedzīgākie centieni būs veltīgi. Turpretim saņemiet Dieva valstību tā, kā Jēzus to mācīja saviem mācekļiem: KĀ BEZPALĪDZĪGS BĒRNIŅŠ SAŅEM MANTOJUMU.

Lai tas jūs nebeidz iepriecināt! “Un jūs ar prieku pateiksities Tēvam, kas jūs darījis cienīgus dabūt savu tiesu pie svētajo mantojuma gaismā. Viņš mūs izrāvis no tumsības varas un PĀRCĒLIS MŪS SAVA MĪĻĀ DĒLA VALSTĪBĀ, kurā mums dota pestīšana, grēku piedošana” (Kol.1:12-14).

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.