115. Kādu prasību Dievs mums ir devis ar devīto un desmito bausli?


Bērnu Kristības un Tās pārsteidzošā vēsture

Pirmie kristieši izdzīvoja savu ticības dzīvi bez tradīcijas, kurai varētu sekot. Viņu ticību un dzīvi vadīja Kristus un apustuļu mācības. Bērnu kristīšana tradīcija bez īpašas pretošanās turpinājās ap 1000 gadu. Lai slavēts Dievs, ka Viņš licis evaņģēlija autoriem minēt tik skaidrus un nepārprotamus piemērus, kuros Jēzus apgalvo, ka bērniem ir vieta Dieva saimē.

Bērnu Kristības un Tās pārsteidzošā vēsture
Vēsturiski avoti liecina, ka ticīgie kristījuši savus bērnus

Kopš Jaunās Derības kristietības sākuma Vasarsvētkos [Ap.d.2:38-39] līdz mūsdienām vispārējā baznīca turpina kristīt bērnus.

Kristus divpadsmit apustuļi kristīja veselas saimes, gan jūdus, gan pagānus [1.Kor.1:16; Ap.d.11:14; 16:15; 16:33; 18:8], un šī tradīcija kopš tā laika turpinās katrā paaudzē.


PIRMSĀKUMI

Polikarps (69-155), apustuļa Jāņa māceklis, tika kristīts, būdams bērns. Tas viņam ļāva savas asinsliecības brīdī sacīt: “Astoņdesmit sešus gadus esmu kalpojis Kungam Kristum” [Mart. Polycarpi 9:3]. Justīns Martīrs (100-166) ap 150.gadu apgalvo: “Daudzi, gan vīrieši, gan sievietes, kas ir bijuši Kristus mācekļi kopš bērnības, ir neaptraipīti vēl savos sešdesmit un septiņdesmit gados” [Apaloģija 1:15]. Vēlākos laikos savā dialogā ar jūdu Trifonu, viņš apliecina, ka Kristība ir Jaunās Derības apgraizīšana. Irenejs (130-200) vēl pēc trīsdesmit pieciem gadiem, 185.g. pēc Kristus, raksta, ka Jēzus “nāca glābt visus – visus, es saku, kuri caur Viņu ir atdzimuši Dievam – bērnus, zēnus, jauniešus un vecus vīru” [Pret herēzēm, II, 22:4].

BAZNĪCU UN APOLOĢĒTU LIECĪBA

Līdzīgi izteikumi sastopami arī vēlāk, proti, Origens (185-254) un Kiprians (215-258) atspoguļo 254.gada Kartāgas koncila vienprātīgo attieksmi, kurā sešdesmit seši bīskapi vienojās, ka “mums nevajadzētu nevienu aizkavēt kristīties un saņemt Dieva žēlastību [..], īpaši bērnus [..], jaundzimušos.” Pirms šī koncila Origens rakstīja: “Jo arī tas bija baznīcas tradīcijā no apustuļiem – kristīt pat bērnus. Jo tie, kam dievišķie noslēpumi bija uzticēti, zināja, ka ikviens, kurš jāmazgā ar ūdeni un Garu, ir grēka samaitāts” [Piezīmes par Vēstuli romiešiem, V, 9]. Citur Origens raksta: “Bērni jākrista, lai tiem atlaistu grēkus” [Homīlija par Lūkas evaņģēliju 14]. Kiprians savā atbildē valsts bīskapam Fidam, kas viņam rakstīja par bērnu Kristību, izskaidro vēl uzskatāmāk: “Vai mums jāgaida līdz astotajai dienai, kā jūdi gaidīja apgraizīšanu? Nē, bērns jākrista pēc iespējas ātrāk, tikko tas dzimis” [Fidam 1:2].

Lai novērstu vietējo bīskapu, kuri, iespējams, nebija tik labi skoloti, pārpratumus, vai arī pamācītu tos bīskapus, kas tikko sākuši savu darbu, sešpadsmitais Kartāgas koncils 418.gadaā skaidri norāda: “Ja kāds saka, ka bērni nav kristāmi [..], tam jāpasludina anatēma.”

SV.AUGUSTĪNA VIEDOKLIS

Augustīns (354-430), rakstot par savu laiku, saka: “Mūsu mātes baznīcas tradīcija kristīt bērnus nav jāuzskata par nevajadzīgu, kā arī tā nav pretrunā ar apustuļu tradīciju” [De Genesi ad Literam, X:39].

Viņš raksta arī: “Ja gribi būt kristietis, netici, nesaki un nemāci, ka bērni, kas mirst pirms Kristības, var saņemt iedzimtā grēka atlaišanu” [III, De Anima]. Tāpat arī: “Tas, kurš apgalvo, ka zīdaiņi ir dzīvi Kristū, ja tie atstāj pasauli pirms piedalīšanās Viņa sakramentā (Kristībā), ir pretrunā ar apustulisko sludināšanu un nosoda visu baznīcu, kas steidz kristīt zīdaiņus, jo tā [baznīca] nešaubīgi tic, ka viņi nevar dzīvot Kristū” [27.vēstulē Hieronīmam].

Tolaik mācītājiem un diakoniem bīskapi deva sīkus bērnu kristību aprakstus. 517.gadā septiņi bīskapi satikās Geronā, Katelīnā, un noformulēja desmit kārtības noteikumus Spānijas baznīcai. Piektais no tiem skan tā: “[..] ja bērns ir slims [..], ja to grib kristīt tajā pašā dienā, kad tas dzimis [..],” tad tā arī jādara [Roberts Robinsons, Kristības vēsture, Londona: Tomass Knots, 1790.,269.lpp].

PRECEDENTS

Šāds modelis, kas tika lietots gan Austrumos, gan Rietumos, saglabājās kristietībā tumšo gadsimtu laikā un viduslaikos. Pārsvarā bērni tika kristīti pirmās dzīvības nedēļas laikā, taču slimības gadījumā kristīja jau dzimšanas dienā. Par to liecina kāds piemērs no 260.g. pēc Kristus Ziemeļāfrikā [Inscriptiones Latinae Christianae Veteres, II, 4429-A]:


Arisus in pace
natus ora sexta
bixit supra scriptas VIIII

kas norāda, ka bērns, kas nomiris deviņas stundas pēc dzimšanas, ir bijis kristīts. Šāda tradīcija kristīt pirmo dzīvības dienu laikā vai arī, ja nepieciešams, dzimšanas dienā saglabājās protestantu, Romas katoļu un Austrumu pareizticīgo vidū līdz pat 19.gs. beigām.

KATAKOMBU PĀRSTEIDZOŠĀ LIECĪBA

Baznīctēvu, koncilu un apoloģētu darbu liecību par bērnu kristīšanu pirmajos kristietības gadsimtos apstiprina vērtīgā informācija no katakombām Vidējos Austrumos, Āfrikā un Dienvideiropā. Jūs varat aplūkot bērnu, kuri bijuši kristīti ap 200.gadu, epitāfijas, paturot prātā, ka pirms 200.gada kristietībā vēl epitāfiju nebija. Tiklīdz sākās kristīgo uzrakstu ēra, ir pieejamas arī liecības par bērnu kristībām.

Tobrīd parādās mazu bērnu kapakmeņu uzraksti un atribūti, kas ļauj domāt, ka tie ir bijuši kristīti bērni. Uz kāda kapakmeņa no 200.gada piektajā rindā mēs lasām latīņu valodā “Dieva kalps”, norādot, ka ticis kristīts vienu gadu, divus mēnešus un četras dienas vecs bērns.

Kapakmeņa metriskā uzrakstā fragments, kas piemin Kristību un šobrīd atrodams kādā Romas muzejā, ir no kāda agri miruša, ne vecāka par mēnesi, bērna kapa. To raksturo kā “dulcissime nate” [ILCV 1:1520], burtiski: “Vissvētāk mazgātais”.

Romā, Laternā muzejā, atrodams arī uzraksts grieķu valodā, kurš ietver informāciju par vecāku reliģisko stāvokli. Uz tā rakstīts: “Es, Zosima, ticīgais no ticīgajiem, šeit atdusos pēc 2 gadu, 1 mēneša, 25 dienu ilgas dzīves”.

No tā laika saglabājušies kapakmeņi arī bērniem, kas saņēmuši ārkārtas Kristību vecumā no vienpadsmit mēnešiem līdz divpadsmit gadiem. Tā kā patristikas darbi no trešā gadsimta un agrāk mums liek saprast, ka kristīgu vecāku bērni tikuši kristīti kā zīdaiņi, jāpieņem, ka šīs ārkārtas kristības attiecas uz nekristīgo bērniem. Paši uzraksti, cik var spriest, apstiprina šo versiju. Romiešu Prisillas katakombā atrodama atsauce uz privātām kristībām neatliekamā gadījumā, kas notikušas vienugadu un deviņus mēnešus vecajam Aproniānam, ļaujot viņam aiziet mūžībā kā ticīgajam. Pats fakts, ka uz kristībām mudinājusi viņa vecmāmiņa, visdrīzāk norāda, ka bērna tēvs Florencijs ir bijis neticīgais. Šo pieņēmumu apstiprina uzraksta pirmā rinda, kas izceļas ar savu pagānisko raksturu un nav atrodama citās kristiešu epitāfijās. Tādejādi, šis kapa uzraksts Aproniānam liecina, ka notikušas misijas kristības divdesmit vienu mēnesi vecam nekristiešu bērnam. Uzrakstā lasām:

“Veltīts aizgājējam. Florencijs izgatavoja šo uzrakstu savam cienīgajam dēlam Aproniānam, kas dzīvojis vienu gadu, deviņus mēnešus un piecas dienas. Tā kā viņa vecmāmiņa viņu ļoti mīlēja un zināja, ka nāve ir nenovēršama, viņa lūdza baznīcu, lai viņš varētu aiziet no šīs pasaules kā ticīgais.”

BĒRNU KRISTĪŠANAS VIENĪGAIS PRETINIEKS – HERĒTIĶIS

15 gadsimtu laikā no Kristus līdz pat protestantu reformācijai vienīgais patiesais pretinieks bērnu kristīšanai bija Tertuliāns (160-215), Katrāgas bīskaps no Āfrikas. Viņa virspusīgie iebildumi bija pret krustvecāku nepamatotu atbildību gadījumā, ja neticīgo bērni pievienotos baznīcai; tomēr patiesībā viņa opozīcija bija daudz nopietnāka. Viņš uzskatīja, ka grēcīgums sākas “dvēseles pubertātes” laikā, tas ir, ‘ap četrpadsmito dzīves gadu”, un ka “tas izdzen cilvēku no nevainības paradīzes” [De Anima 38:2]. Tas izslēdz iedzimtā grēka mācību.

Šis viedoklis līdz ar citiem neortodoksiem uzskatiem 207.gadā noveda Tertuliānu pie pāriešanas montanismā. (Montānisms noliedz pilnīgu cilvēka dabas samaitātību un grēcīgumu, tāpat kā citas svarīgas kristietības doktrīnas.)

Izņemot Tertulīana herētisko uzskatu, kas liecināja par viņa atšķelšanos no pamatkristietības, 15 gadsimtu laikā parādījās vēl viens iebildums pret bērnu kristīšanu, kas pastāvēja neilgu laiku 4.gs.vidū, kad ticīgie bijās grēku, kurš izdarīts pēc kristīšanas. Šis maldīgais uzskats, kas pat pieaugušajiem atļāva kristīties tikai pirms nāves, tādējādi patiesībā nenoliedza bērnu kristību kā tādu. Interesanti, ka tas iedrošināja kristīt bērnus, ja to nāve šķita neizbēgama, tāpat pieaugušos, ja viņiem bija jāmirst.

RODAS ANABAPTISMS: SĀKAS DEDZĪGA PRETOŠANĀS BĒRNU KRISTĪŠANAI

Līdz 16.gs.20.gadiem kristietība nebija piedzīvojusi īpašu pretošanos bērnu kristīšanai. Tā parādījās tādu radikālu reformatoru kā Tomass Mincers ietekmē, kas apšaubīja gan reliģisko, gan cilvēcisko autoritāti. Viņi noliedza iedzimto grēku un cilvēku vainu, jo uzskatīja, ka grēcīgie darbi sākas tikai no “apzinīga vecuma”. Lai gan Raksti par pēdējo neliecina, ievērojams daudzums šveiciešu, vāciešu un dāņu pieslējās anabaptismam (burtiski “pārkristītāji”). Taču tas bija tik liels uzbrukums tādiem ortodoksajiem kristiešiem kā Romas katoļiem, luterāņiem un reformātiem, ka tie visi kā viens brīdināja no šāda uzskata un mudināja no tā atteikties. Atteikšanās no bērnu kristīšanas bija pārdroša vēršanās pret Kristus pavēli [Mt.28:18-20] katrā namā kristīt visus, neatkarīgi no vecuma.

JAUNA DZĪVE KRISTĪBĀ – APSOLĪJUMS VISIEM

Kurš gan atvēlētu šo Dieva žēlastības un žēlsirdības izpausmi tikai jauniešiem un pieaugušajiem? Ja Jānis Kristītājs bija Svētā Gara pilns jau no mātes miesām [Lk.1:15] un, ja Jēzus varēja sacīt: “Bet, kas apgrēcina vienu no šiem vismazākajiem [grieķu oriģinālā μικρός - “zīdaiņiem”], kas tic uz mani, tam būtu daudz labāk, ka [...] to noslīcinātu jūras dziļumos” [Mt.18:6], un ja apustulis Pēteris varēja Vasarsvētkos teikt: “Jo šis ir dot jums un jūsu bērniem” [Ap.d.2:39], tad kā vienkāršs mirstīgais var uzskatīt šo žēlastību par nederīgu vai arī liegt to turpināt nākamajās paaudzēs?

Ja Jaunās Derības filipiešu cietumsarga, Lidijas, Kornēlija, Krispa no Korintas un Stefana saimes varēja iekļauties ticības kopībā, skaidrs, ka šī liecība ir nemainīga un nodibināta uz mūžu mūžiem.

Raksti neapgalvo, ka Kristus pestīšanas dāvana ir domāta tikai pieaugušajiem, bet gan dāvā to visiem grēciniekiem, pat bērniem; tādēļ mēs kristām jaundzimušos! Kristietības vēsturē šāda tradīcija turpinās no paaudzes paaudzē. Apzinīgi ticīgie neatliek, bet tieši otrādi – steidz kristīt savus bērnus, lai tie saņemtu atjaunotnes dāvanu, pateicīgi uzklausot apustuļa solījumu visu vecumu cilvēkiem: “Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus vārdā, esat tērpušies Kristū” [Gal.3:27].

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

20 atsauces par “Bērnu Kristības un Tās pārsteidzošā vēsture”

  1. moritz:


    uzreiz saku, man buus daudz jautaajumu…

  2. Roberto:


    uzreiz saku, lasi:
    - vēlreiz šo e-rakstu
    - Kristība – Dieva vai cilvēka darbs?
    - Kristība – pārpratumi un īstenība

    Kādēļ arī mazi bērni ir jākrista?

  3. moritz:


    uzreiz saku: nepaarliecina… jehovieshu maniere…

  4. grecinieks:


    Manuprāt, labs un saturīgs raksts, kas līdztekus bibliskajam sniedz arī vēsturisku pamatojumu bērnu kristīšanai.

  5. Roberto:


    uzreiz saku, tas ir ticības / neticības jautājums

  6. moritz:


    uzreiz saku, es par juuseejo dien’ un nakt’ nestaavu…

  7. Roberto:


    uzreiz saku, tu dien’ un nakt’ staavi par saveejo… ar ko tā atšķiras no jehovieshu?

  8. moritz:


    uzreiz saku, pateiksi priekshaa?

  9. Roberto:


    uzreiz saku, Par sektu Rīgas Kristus draudze

  10. moritz:


    uzreiz saku, referaats ir krietni nostaaveejies un lielaakaa dalja faktu neatbilst patiesiibai…
    robert, kaa ar sirdi? velns nesaak diidiit? :D

  11. Roberto:


    uzreiz saku, nekas neliecina, ka referaats ir krietni nostaaveejies, jo lielaakaa dalja faktu atbilst patiesiibai…

    Mazi bērni ir jākrista, jo:

    1. Arī uz viņiem attiecas jēdziens: “visas tautas”.

    Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā[Mt.28:19]

    2. Arī viņi ir garīgi miruši, un tiem ir jāpiedzimst no ļauna ticībā Jēzum Kristum, lai varētu izglābties.

    Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi es tev saku, ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” [..] Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi es tev saku, ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā!” [Jņ.3:3.5]

    3. Žēlastības derība un apsolījumi par debesu valstību pieder bērniem. Tādēļ viņiem pieder arī derības un apsolījuma zīmogs jeb kristība.

    Un Es uzcelšu savu derību starp sevi un starp tevi un taviem pēcnācējiem, kas nāks pēc tevis, uz cilšu ciltīm par mūžīgu derību un būšu par Dievu tev un taviem pēctečiem pēc tevis. [1.Moz.17:7]

    Bet Pēteris tiem atbildēja: “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu. Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem.” [Ap.d.2:38-39]

    Bet Jēzus, to redzēdams, apskaitās un tiem sacīja: “Laidiet bērniņus pie manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.” [Mk.10:14]

    4. Svētais Gars modina ticību arī mazajos bērnos.

    Un tie atnesa bērniņus pie Jēzus, lai viņš tos aizskartu. Bet mācekļi tos aprāja. Bet Jēzus, to redzēdams, apskaitās un tiem sacīja: “Laidiet bērniņus pie manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība. Patiesi es jums saku, kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā.” Un viņš tos apkampa, rokas tiem uzlika un tos svētīja. [Mk.10:13-16]

    Bet, kas apgrēcina vienu no šiem vismazākajiem, kas tic uz mani, tam būtu labāk, ka tam piesietu dzirnavu akmeni pie kakla un to noslīcinātu jūras dziļumā. [Mt.18:6]

    Un sacīja uz viņu: “Vai tu nedzirdi, ko šie saka?” Bet Jēzus saka tiem: “Dzirdu gan. Vai jūs nekad neesat lasījuši: No bērniņu un zīdaiņu mutes tu sev slavu sagādājis?” [Mt.21:16]

    5. Kristība apgraizīšanas vietā.

    Viņā jūs arī esat ieguvuši derības zīmi, ne cilvēku roku darinātu, bet Kristus zīmi, ar kuru esat vaļā tikuši no savas grēcīgās dabas, kristībā līdz ar viņu aprakti un viņā līdzi uzmodināti, ticēdami Dieva spēkam, kas viņu uzmodinājis no miroņiem. [Kol.2:11-12]

    6. Svētais Gars kristībā rada ticību un liek atdzimt.

    Kristība līdz ar viņu aprakti un viņā līdzi uzmodināti, ticēdami Dieva spēkam, kas viņu uzmodinājis no miroņiem. [Kol.2:12]

    7. Kristība pieder visai Kristus Baznīcai, kuras locekļi ir arī ticīgie.

    Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis savu draudzi, pats nododamies viņas labā, lai to šķīstītu un tā darītu svētu ar ūdens kristībā teikto vārdu. [Ef.5:25-26]

    8. Dievs nav mums devis nekādu citu līdzekli kā kristību, ar kuras starpniecību mazajos bērnos varam modināt ticību, kas dod pestīšanu.

    Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem nenicināt, jo es jums saku: viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz mana debesu Tēva vaigu. Jo cilvēka Dēls ir atnācis atpestīt pazudušo. [Mt.18:10-11]

    9. Apustuļi kristīja veselas ģimenes.

    Uzdevums: Lasi Ap.d.10 un 11: Kornēlija; 16:13-15: Lidijas; 16:25-34: Filipa cietuma sarga; 18:8: Krispa un 1.Kor.1:16: Stefanas ģimenes kristīšana.

    Piezīme: Baznīcas tēvs Origens [182-254]: “Baznīca pārņēma no apustuļiem paražu kristīt arī mazus bērnus.”

    Luters: “Ar kristību Kristus svētī bērnus, dāvinot tiem ticību un debesu valstību.” [Baznīcas postulāts.]

  12. moritz:


    robert, attieciibaa uz faktiem, shkjiet, tu esi piemirsis muusu privaataas sarunas… kaut gan biezhi naacies paarliecinaaties, ka tev caurumi galvaa…

  13. Roberto:


    uzreiz saku, ka esi nasks vērotājs, jo man galvā ir tikpat caurumu cik moritzam… bet mācība sektā Rīgas Kristus draudze ir tā pati velna mācība – vai tiešam Dievs to teicis [vienīgi Trīsvienība tagad tiek atzīta]

  14. Ingars:


    Mortiz, ja bērnus nedrīkstētu kristīt, tad tas būtu skaidri pateikts un arī tāda tradīcija nebūtu ieviesusies. Bet kā redzam, vienīgais pretinieks tajā laikā bij Tertuliāns, bet tā pa īstam bērnu kristības pretinieki radās tikai 16. gadsimtā. Visas tādas sektas viemēr sagrozījušas bībeli, vēsturi, grieķu un ebreju valodas gramatiku, jo pārsvarā tie ir slinki uz mācīšanos, tāpēc arī kļūdās. Neviena šitāda mācība apustuļu laikā nav bijusi, ka nedrīkstētu kristīt bērnus, ka nedrīkstētu kristīt aplejot vai apslacot – tie ir tikai pēdējo gadsimtu izgudrojumi, jo pirmapustuļu draudzē kristīja visus un visos veidos, par to ko šodien māca baptisti, pentakosti un adventisti – par tādām lietām pat nebij neviens iedomājies acīmredzot tajā laikā.

  15. moritz:


    nokratu piishljus…

  16. Ingars:


    jā nokrati pīšļus pār Jēzus liecību, ka bērniņiem pieder debesu valstība, ka bērniņiem tiek dota ticība, nokrati pīšļus un nicicni tos mazākos. Jāņa kristība – no cilvēkiem vai no Dieva? Retorisks jautājums – protams, ka no Dieva. Tad cik gan vairāk Jēzus kristība ir no Dieva, bet šitie sektanttveidīgie kristību par cilvēcisku rituālu/simbolu tur. Vai tev kur rakstīts, ka kristīt drīkst tik tos, kam pareiza teoloģiska izpratne? Vai nav tā, ka izpratne un atziņa ir ticības augļi nevis cēlonis? Ar ko pieaugušais atšķiras no zīdaiņa jaunpiedzimšanas procesā? Ar ko? Vai tu gribi sacīt, ka tādēļ, ka apliecināji ticību, esi uzņemts Dieva valstībā? Bet vai nav otrādi – tu spēji apliecināt ticību tik tādēļ, ka tiki uzņemts Dieva valstībā?

    Kas tad ir ticības apliecināšana? Tie ir dzīvas un patiesas ticības augļi, kurus zīdaiņi nespēj izrādīt, taču viņos ir priekšnosacījums – Jēzus liecība.Tā ir pestīšanas zīme nevis cēlonis.

    Pestīšanu neviens nepazaudē to nepieņemot, pestīšanu pazaudē no tās atsakoties. Neviens cilvēks nespēj pieņemt pestīšanu, gluži kā komā esošs slīkonis nespēj saukt palīgā, viņš var vienīgi atsacīties no savas dzīvības, kad ir pats jau reanimēts

  17. Roberto:


    Nemaldieties, mani brāļi. Tie, kas samaitā ģimenes, nemantos Dieva valstību. Ja nu tie, kas tā dara attiecībā uz miesu, ir cietuši nāvi, cik gan daudz vairāk tā būs ar ikvienu, kas ar ļaunu mācību samaitā Dieva ticību, par kuru Jēzus Kristus tika krustā sists! Tāds, [šādi] kļūdams aptraipīts, pazudīs mūžīgajā ugunī, un tāpat ikviens, kas viņu uzklausa.

  18. moritz:


    tie deg par Dievu, bet bez izpratnes… pa stipru shnjaucot degunu, var izshnjaukt asinis… bij kaadi, kas teica, muusu teevi mannu eedushi, bet pashi ne to eeda, ne Kristus dziivo miesu pienjema… no savas puses varu pasludinaat, ka caurkritushaas augsburgieshu sektas sateliits KLB taada velna riikste ar vien ir… jo ne Kritus jums centraa, un cilveeks jums nekas, tik nepilniigs raksta gals, kas dara uzpuutiigus, un maldu apzinaashana un noraidiishana…

    ingar: nopeerc laachu ledu un uzliec uz galvas… :)

  19. zance:


    Daudzām lietām piekrītu, bet vai vajadzīgs kristīt zīdaiņus ar ūdeni, nu nez. Jēzus pats kristījās pie Jāņa, pēc tam, kad pavadīja 40 dienas tuksnesī!
    Viņu nekristīja kā zīdaini! Esmu par to, ka mazus bērnus iesvētī, jo viņš jau nesaprot, kas tad ir ūdenskristības. man patīk kā ir manā draudzē Jaunajā Paaudzē, viss ir vienkārši un saprotami, kā augstskola- ticības ziņā!!!!:)

  20. Roberto:


    bet zance vai tad Jēzus netika apgraizīts astotajā dienā? Lk.2:21



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.